Slēptais narcisms

Angliski to sauc covert narcissism („slēptais narcisms”) vai vulnerable narcissism („ievainojamais narcisms”). Latvijā meklē arī „kovertais narciss”. Tā ir forma, ko atpazīt ir visgrūtāk, jo tā neatbilst stereotipam. Nav lielīšanās, nav skaļuma, nav pārākuma. Ir cilvēks, kurš vienmēr ir mazliet aizvainots, vienmēr nenovērtēts, vienmēr upuris – un blakus kuram tu pamazām sāc justies vainīgs par visu.

Pētnieki jau sen apraksta, ka narcismam ir divas sejas: skaļā jeb grandiozā (angl. grandiose narcissism) un klusā jeb ievainojamā (Wink, 1991; Hendin & Cheek, 1997). Kodols abām ir līdzīgs – slepena sajūta „es esmu īpašs un pelnu vairāk”, vajadzība pēc apbrīnas un maz vietas citu jūtām. Atšķiras tas, kā tas izskatās no ārpuses. Tā nav atsevišķa diagnoze, bet apraksts no pētījumiem un klīniskās prakses. Ja meklēsi angliski „covert narcissist signs” vai „vulnerable narcissism”, atradīsi daudz vairāk, arī Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani” – viņa par šo formu runā īpaši daudz. Par narcismu kopumā – narcisms.

Kā tas izklausās

Slēptais narcisms izklausās pēc sīkumiem. Tāpēc konteksts un tas, kas notiek pēc tam, šeit ir svarīgāks nekā jebkur citur.

Kāpēc tā dara

Slēptā narcisma kodolā ir tas pats trauslais tēls, kas skaļajā formā, tikai paslēpts. Iekšā ir sajūta „es esmu īpašs, dziļāks, gudrāks, jūtīgāks par citiem, un pasaule to nenovērtē”. Bet šim cilvēkam nav pārliecības šo tēlu rādīt atklāti. Tāpēc tas izpaužas caur aizvainojumu: ja mani nenovērtē, vainīga ir pasaule – un tu.

No tā izriet:

• Upura loma. Būt cietušajam dod morālu pārākumu. Ja es esmu tas, kam nodarīja pāri, tev ir jālabo, jāpiekāpjas un jāatvainojas.
• Kritika sāp dubulti. Pētījumos slēptais narcisms ir saistīts ar lielu jūtīgumu pret kritiku, kaunu un trauksmi (Hendin & Cheek, 1997; Miller u. c., 2011). Mierīga piezīme tiek uztverta kā pazemojums, un atbilde ir nevis kliedziens, bet klusums, aizvainojums, nopūta.
• Sods netieši. Tieša dusma apdraudētu „labā cilvēka” tēlu. Tāpēc dusma iznāk klusi: dienām ilga klusēšana (angl. silent treatment), „aizmirsti” lūgumi, darbs, kas tiek izdarīts slikti, lai nākamreiz tev to neprasītu (angl. weaponized incompetence – izlikšanās par nevarīgu), mājieni radiem, veselības pasliktināšanās tieši tad, kad tev ir plāni.
• Skaudība. Tavi panākumi, draugi un prieki atgādina, ka otram to nav. Tāpēc tie tiek klusi sabojāti.
• Vaina kā grožs. Ja tu jūties vainīgs vai vainīga, tu paliec. Vainas uzspiešana (angl. guilt-tripping) un žēluma spēle (angl. pity play) ir galvenie instrumenti.

Psihiatrs Glens Gabards (Gabbard, 1989) aprakstīja divus narcistisko traucējumu veidus: „neievērojošo” – skaļo, kurš citus nepamana, un „pārmērīgi modro” – kluso, kurš nepārtraukti vēro, kā citi uz viņu reaģē, un visur saskata aizvainojumu. Svarīgi: cilvēks ar slēpto narcismu bieži tiešām cieš – no trauksmes, kauna, depresijas. Tā ir patiesība, bet tā nav atļauja sāpināt tevi. Daudzi cilvēki cieš un tomēr neliek citiem par to maksāt.

Ko tas nodara tev

• Tu jūties vainīgs, bet nezini, par ko. Neviens tev neko skaļi nepārmet. Vienkārši mājās visu laiku ir smags gaiss, un tu jūti, ka tas ir tevis dēļ.
• Tu staigā uz pirkstgaliem. Tu pārbaudi otra noskaņojumu, pirms kaut ko pasaki, un plāno savu dzīvi tā, lai otrs „nebūtu bēdīgs” (angliski to sauc walking on eggshells – „staigāt pa olu čaumalām”).
• Tavi prieki kļūst par risku. Draugi, hobiji, panākumi – tu tos slēp vai samazini, jo zini, ka pēc tiem nāks klusums.
• Tev nav ko parādīt. Nav kliedzienu, nav zilumu, nav pat skarbu vārdu. Kad tu mēģini kādam pastāstīt, tas izklausās pēc sīkumiem: „Nu, viņa bija mazliet bēdīga.” Tu sāc domāt, ka pārspīlē.
• Tu kļūsti par glābēju. Tu mēģini padarīt otru laimīgu, atrisināt viņa vai viņas problēmas, pierādīt, ka tu novērtē. Tas nekad nepietiek.
• Pietiek ar vienu labu dienu. Kad otrs pēkšņi ir silts – viena normāla vakariņa, viens smaids –, tu jūti milzīgu atvieglojumu. Nevajag ne dāvanu, ne romantiku; pietiek ar to, ka šodien nav smagā gaisa. Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond).

Ja tu naktīs prāto, vai problēma neesi tu – vai tu neprasi par daudz, vai neesi egoists vai egoiste –, zini: normālas attiecības neliek tev tā justies. Šis apjukums pats ir signāls. Izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu uztveri) un nodarbību Apjukums ir simptoms.

Normāli vai vardarbība?

Šeit ir ļoti viegli kļūdīties abos virzienos: nosaukt par narcismu cilvēku, kuram vienkārši ir grūti, vai gadiem neredzēt slēpto kontroli, jo „viņš taču tikai ir bēdīgs”.

1. Vai aizvainojums tiek pateikts vai izspēlēts? Vesels cilvēks saka: „Man bija skumji, ka tu aizbrauci.” Slēptais narcisms rāda: klusums, nopūtas, „nekas nav noticis”.
2. Kas notiek ar tavām vajadzībām? Vai tām ir vieta – vai tās vienmēr kļūst par draudu otra jūtām?
3. Vai otrs spēj priecāties par tevi? Kaut vai ar mazu skaudību – bet tomēr priecāties.
4. Kā tiek uztverts tavs „nē”? Kā viedoklis – vai kā nodevība, par ko jāmaksā ar dienām ilgu smagumu?
5. Vai ciešanas tiek izmantotas? Cilvēks, kuram ir grūti, meklē palīdzību. Cilvēks, kurš manipulē, izmanto savas grūtības, lai tu nepaliktu pie sava.
6. Efekts uz tevi. Tu jūties aizvien vainīgāks vai vainīgāka un tavs dzīves loks kļūst šaurāks.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kuram vienkārši ir grūti, runā par savām jūtām tieši, pieņem, ka tev ir sava dzīve, un meklē palīdzību – pie ārsta, draugiem, terapeita. Viņš var būt bēdīgs, bet ne sodošs.

Cilvēks ar slēpto narcismu parasti neko nesaka tieši. Viņš vai viņa gaida, ka tu uzminēsi, un soda, ja neuzmini. Atvainošanās no viņa puses gandrīz nekad nenāk, bet pieprasīta tā tiek bieži. Palīdzība tiek noraidīta („tas neko nemainīs”), jo problēma ir „citos”.

No malas: šis cilvēks bieži izskatās jūtīgs, kluss, pat trausls. Apkārtējie viņu žēlo un tev saka: „Esi saudzīgāks, viņai taču ir grūti.” Tas padara tavu situāciju vēl vientuļāku. Ja cietušais ir vīrietis un slēptā ir sieviete, tas ir vēl grūtāk pamanāms: „Kā tu vari sūdzēties par tik klusu, jauku sievieti?”

Kas tas nav

• Depresija vai trauksme. Cilvēks cieš, bet nepārliek vainu uz tevi un neizmanto savas ciešanas, lai tevi kontrolētu.
• Introversija un kautrība. Kluss cilvēks nav slēpts narciss.
• Viena aizvainojuma diena vai grūts periods pēc zaudējuma.
• Cilvēks, kurš piedzīvojis vardarbību un tāpēc ir ļoti jūtīgs. Jūtīgums nav narcisms, ja tas netiek lietots kā ierocis.
• Parasts „man bija skumji”, kas pateikts atklāti un pēc tam atlaists.

Kad etiķeti izmanto kā ieroci

Tā kā slēpto narcismu ir grūti redzēt, šo etiķeti ir viegli uzlīmēt jebkuram, kurš ir bēdīgs vai jūtīgs. Un otrādi: cilvēks ar slēpto narcismu var pats saukt tevi par narcisu, jo tu „domā tikai par sevi”, kad aizej pie draugiem. Kritērijs paliek viens: kas atkārtojas, kurā virzienā un kā tas ietekmē tevi. Kurš atsakās no sava? Kurš jūtas vainīgs? Kura bēdas vienmēr ir svarīgākas?

Diagnozi – narcistiskus personības traucējumus – nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Un uzreiz: cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, un, ja iet, tad ar depresiju vai trauksmi, un narcistiskā puse bieži paliek neredzama. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķetei nav nozīmes, nozīme ir tam, kas atkārtojas. Ja klusā kontrole atkārtojas, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas. Ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – sāc ar drošības plānu.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: aizvainojums, vaina un upura loma liek tev atteikties no sava. Stāsti ir apkopoti no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti

Līga nekad nekliedz. Kad Edgars grib iet uz futbolu, viņa vienkārši saslimst – galvassāpes, vājums, „bet tu ej, nekas”. Kad viņš paliek, viņa ir silta. Pēc trim gadiem Edgars vairs nekur neiet un nesaprot, kāpēc jūtas kā ieslodzīts, jo „viņa taču nekad neko neaizliedza”.

Vīrietis pret sievieti

Kaspars ir „neatzīts mākslinieks”. Viņš neapmaksā rēķinus, jo „nauda ir vulgāra”, bet apvainojas, ja Anna par to runā. Kad Annai darbā veicas, viņš kļūst drūms un stāsta, ka viņa „pārdevusies sistēmai”. Anna sāk slēpt savus panākumus, lai viņu nesāpinātu.

Viena dzimuma pārī

Mārtiņš un Ēriks. Ēriks bieži saka, ka „nevienam citam viņš nav vajadzīgs” un ka bez Mārtiņa viņš „neizdzīvotu”. Katru reizi, kad Mārtiņš runā par šķiršanos, Ēriks raksta tumšas ziņas. Mārtiņš paliek, jo baidās. Ja otrs runā par pašnāvību, zvani 112 vai iesaki 116 123 – bet tev nav jāpaliek attiecībās, lai otru glābtu.

Vecāks bērnam un pieaugušam bērnam

Māte, kura nekad nesoda skaļi, bet visu bērnību stāsta, cik daudz viņa „upurējusi” bērnu dēļ. Kad dēlam ir 30 un viņš apprecas, māte kāzās sēž ar skumju seju un pēc tam gadu atgādina, ka „viņai neviens neiedeva vārdu”. Dēls jūtas vainīgs par savu laimi. Ja tev ir mazāk par 18 un tu tā jūties mājās, zvani 116 111.

Brālis vai māsa

Jaunākais brālis visu dzīvi ir „ģimenes nelaimīgais”. Vecāki palīdz viņam ar naudu, bet tevi lūdz „saprast”. Kad tu atsakies viņam aizdot vēlreiz, viņš klusē un radiem stāsta, ka tu „aizmirsi, no kurienes nāc”.

Priekšnieks vai kolēģis

Vadītājs, kurš nekad nekritizē tieši, bet pēc tavas prezentācijas nopūšas un saka: „Labi… Nu, darīsim, kā tu gribi.” Tu visu nedēļu minī, ko izdarīji nepareizi. Kolēģe, kura vienmēr ir „pārslogota” un „nenovērtēta”, un viņas darbs kaut kā vienmēr nonāk pie tevis.

Draugs vai draudzene

Draudzene, kura nekad neapsveic, kad tev kaut kas izdodas, bet pazūd uz nedēļu, kad tev ir jaunas attiecības. Kad tev ir krīze, viņa pārvērš sarunu par to, ka „viņai vēl sliktāk”.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Pieaugusi meita, kura reti apciemo tēvu, bet katrā zvanā atgādina, ka viņš viņu bērnībā „nesaprata” un ka tagad viņai „viss ir grūti viņa dēļ”. Tēvs dod viņai naudu no pensijas, lai tikai viņa nebūtu bēdīga.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte, kura nekad neko nesaka tev tieši, bet dēlam stāsta, ka jūtas „lieka” jūsu mājās. Tavs vīrs pēc katras viņas vizītes ir saspringts un tev pārmet, ka tu „varētu būt laipnāka”.

Tiešsaistē

Neskaidri ieraksti sociālajos tīklos: „Daži cilvēki parāda savu īsto seju, kad tev vajag palīdzību.” Visi zina, ka par tevi. Tu nevari iebilst, jo nekas nav pateikts tieši. Vai bijušais partneris, kurš publicē skumjas dziesmas un citātus par „nodevību” katru reizi, kad tu publicē ko priecīgu.

Klusā un skaļā versija

Slēptais narcisms var pārslēgties skaļajā, kad kļūst drošs: pēc gadiem ilga klusuma pēkšņi nāk dusmu lēkme, kad tu beidzot aizej. Un otrādi – skaļš, grandiozs cilvēks pēc lielas neveiksmes (atlaišana, šķiršanās) var kļūt kluss, aizvainots un nomākts. Tas pats kodols, cits skaļums.

Sākumā un vēlāk

Sākumā slēptais narciss bieži šķiet jūtīgs, dziļš, ievainots – un tu gribi viņu sargāt vai glābt. Dažiem sākumā ir arī uzmanības vētra (angl. love bombing – mīlestības bombardēšana), bet bieži tā nav. Vēlāk tu kļūsti par to, kas ir vainīgs pie viņa vai viņas nelaimes.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai uztraucos par tevi.” Partneris, kurš zvana desmit reizes, kad tu esi pie draugiem, jo „nevarēja aizmigt no bailēm”. Nākamreiz tu paliec mājās, lai viņš neuztrauktos. Rūpes, pēc kurām tev jāatsakās no savas dzīves, nav rūpes, bet kontrole.

Kā reaģēt

1. Neuzmini, ko otrs „īstenībā” domā. Ja kaut kas ir, lai pasaka vārdos. Tev nav jālasa domas.
2. Nosauc to, ko redzi, mierīgi. Nevis „tu esi slēpts narciss”, bet „es redzu, ka tu ar mani nerunā kopš vakardienas”.
3. Neatsakies no sava, lai novērstu smago gaisu. Tas atgriezīsies, un tavs dzīves loks kļūs vēl šaurāks.
4. Atšķir ciešanas no manipulācijas. Ja otrs cieš, vari piedāvāt palīdzību – ārsts, terapeits, krīzes tālrunis. Ja palīdzība tiek noraidīta, bet tavs upuris tiek gaidīts, tas nav palīdzības jautājums.
5. Pieraksti, kas notiek. Slēpto kontroli grūti atcerēties, jo tā ir sīka. Pēc mēneša pierakstos tu redzēsi, kas atkārtojas.
6. Runā ar kādu ārpusē – draugs, 116 123 (visu diennakti), 116 006 (cietušajiem no vardarbības, pēcpusdienā un vakarā).

Speciālists, kurš saprot vardarbību

Slēptais narcisms ir tieši tā forma, ko speciālists bez pieredzes vardarbībā var nepamanīt: otrs izskatās trausls, un tev var ieteikt būt „saudzīgākam” vai iet uz pāru terapiju. Latvijā, tāpat kā citur, ne katram psihologam ir šāda sagatavotība. Pārbaudi: vai speciālists tev tic, neprasot pierādījumus? Vai zina jēdzienus gāzlaitings, traumatiskā saikne? Vai nespiež uz kopīgām sesijām? Ja pēc sesijas jūties vēl vainīgāks vai vainīgāka, meklē citu. Pa to laiku – Dr. Ramani Durvasula, grāmata „It’s Not You” (2024), angļu valodā.

Kad neiesaistīties. Ja otrs draud sev nodarīt pāri, kad tu aizej, tas ir nopietni – zvani 112. Bet tā nav tava atbildība palikt. Ja tev ir bail no otra reakcijas, nepaziņo iepriekš par aiziešanu un izmanto drošības plāna rīku. Tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību arī psiholoģiskas vardarbības gadījumā.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kādas ir slēptā narcisa pazīmes?

Pastāvīgs aizvainojums un sajūta, ka „mani nenovērtē”; sods ar klusumu un nopūtām, nevis kliedzieniem; skaudība pret taviem priekiem; ciešanas, kas kļūst par tavu vainu; ļoti liels jūtīgums pret kritiku. Bet svarīgāk par pazīmēm ir tas, kas atkārtojas, un efekts uz tevi.

Ar ko slēptais narcisms atšķiras no depresijas?

Cilvēks depresijā cieš un var būt noslēgts, bet parasti nevaino tevi un neizmanto savas ciešanas, lai tu atteiktos no savas dzīves. Slēptais narcisms padara tavas vajadzības par draudu un tavu prieku par nodevību. Abi var būt vienā cilvēkā – un tad tā vairs nav tikai depresija.

Vai slēptais narciss ir labāks par skaļo?

Nē. Klusā forma ir tikai grūtāk pamanāma, un tāpēc cilvēki tajā bieži dzīvo ilgāk. Kaitējums – vaina, šaubas par sevi, šaurs dzīves loks – var būt tikpat liels.

Vai es neesmu slēptais narciss?

Ja tu to jautā, jo baidies kādu sāpināt, tas ir labs signāls. Noderīgi jautājumi: vai es savas jūtas pasaku vārdos? Vai ļauju otram iet savu ceļu bez soda? Vai spēju priecāties par citu panākumiem? Ja tu sevī atpazīsti šo uzvedību un gribi to mainīt, psihoterapija palīdz.