Kopienas narcisms

Vairums cilvēku, izdzirdot „narciss”, iedomājas skaļu, pašpārliecinātu cilvēku, kurš grib būt gudrākais un skaistākais telpā. Kopienas narcisms ir otra puse: tas pats izsalkums pēc apbrīnas, tikai „valūta” ir labestība. Šis cilvēks grib būt labākā māte, neaizstājamais brīvprātīgais, draudzes balsts, kolēģe, kura „visu dara citu labā”. Angļu valodā to sauc communal narcissism (vārds communal nozīmē „kopienas”, „vērsts uz citiem”). Latviski dažreiz saka arī „komunālais” vai „svētais” narcisms.

Jēdzienu 2012. gadā aprakstīja sociālie psihologi Jochens Gēbauers (Jochen Gebauer) un kolēģi. Viņi pamanīja, ka daļa cilvēku ar narcistiskām iezīmēm grib būt nevis spēcīgākie, bet vislabākie – un par to saņemt atzinību. Svarīgi: tas ir pētnieku apraksts par personības iezīmēm, nevis atsevišķa diagnoze. Ja meklēsi angliski – „communal narcissism”, „communal narcissist mother”, „martyr narcissist” –, atradīsi daudz vairāk materiālu, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani” un viņas grāmatās.

Kā tas izklausās

Katrs teikums te ir kopā ar situāciju, jo pats par sevi neviens no tiem neko nepierāda.

Kāpēc tā dara

Kodols ir tāds pats kā jebkuram narcismam (angl. narcissism): cilvēkam vajag, lai citi uztur viņa tēlu. Šo „barību” angliski sauc narcissistic supply – uzmanība, apbrīna, pateicība, ko cilvēks gaida no citiem. Atšķiras tikai tas, par ko apbrīnu gaida. Skaļais narciss grib, lai viņu uzskata par gudrāko. Kopienas narciss grib, lai viņu uzskata par labāko.

Labestība ir ļoti ērts vairogs. Kad kāds kritizē skaļu, augstprātīgu cilvēku, citi kritiķim parasti piekrīt. Kad kāds kritizē „svēto”, kritiķis izskatās nepateicīgs un ļauns. Tāpēc tev ir grūti kaut ko iebilst, un tāpēc tev bieži netic.

Palīdzība te pilda vēl vienu funkciju: tā rada parādu. Katru labo darbu var vēlāk izvilkt strīdā („pēc visa, ko es…”). Ja tu atsaki, tevi sauc par nepateicīgu. Ja tu piekrīti, tu esi atkal parādā.

Pētījumos cilvēki ar izteiktu kopienas narcismu sevi vērtē kā ārkārtīgi izpalīdzīgus un uzticamus, bet šis priekšstats bieži neatbilst tam, ko par viņiem saka citi un ko rāda viņu reālā uzvedība. Tas nenozīmē, ka viņu labie darbi nav īsti. Zupas virtuvē izdalītā zupa ir īsta zupa. Jautājums ir, kam tā labestība patiesībā kalpo un kā šis cilvēks izturas pret tiem, kuri to neredz un neaplaudē.

Ko tas nodara tev

• Tev ir sajūta, ka esi nepateicīgs cilvēks. Visi apkārt saka, cik tev paveicies. Tev ir kauns, ka tu jūti ko citu.
• Tu nevari izskaidrot, kas nav kārtībā. „Mana māte visiem palīdz, bet ar mani ir auksta” izklausās pēc sīkuma. Tas nav sīkums.
• Tu dzīvo parādā. Katra palīdzība tiek pierakstīta neredzamā grāmatā, un tu nekad nezini, kad to izvilks.
• Tavas vajadzības vienmēr ir mazākas. Kā gan tu vari sūdzēties, ja „citiem ir daudz grūtāk”?
• Tu sāc šaubīties par sevi. Ja visi redz svēto, varbūt problēma tiešām esi tu? Tieši tā izskatās apjukums, ko rada gāzlaitings (angl. gaslighting) – kad tev pakāpeniski liek neticēt savai atmiņai un sajūtām. Šeit tas bieži notiek bez tiešiem meliem – pietiek ar to, ka visa apkārtne atkārto vienu stāstu.
• Tu esi viens vai viena. Radi, draudzes locekļi, kolēģi ir „šī cilvēka pusē”, jo redz tikai skatuvi.

Un vēl viena lieta. Bērni, kuri aug pie „svētā” vecāka, bieži jau agri kļūst par viņa palīgiem, mierinātājiem un publiku. Angliski to sauc parentification – kad bērnam jāuzņemas pieaugušā loma. Pieaugušā vecumā tas var izpausties kā sajūta, ka mīlestība jānopelna ar noderīgumu.

Normāli vai vardarbība?

Ne katrs brīvprātīgais ir narciss, un ne katra māte, kura daudz ziedojusi, izmanto to pret bērniem. Kā atšķirt:

1. Vai labestība turpinās, kad neviens neredz? Mājās, ar tuvajiem, bez fotogrāfijām un pateicības.
2. Vai palīdzība kļūst par parādu? Vai to atgādina strīdos, lai tu piekāptos?
3. Kas notiek, kad tu saki „nē” vai „man to nevajag”? Nožēla un cieņa – vai aizvainojums, klusums, stāsti citiem par tavu nepateicību?
4. Vai šis cilvēks var atzīt, ka tev sāpēja? Vai katra tava sāpe tiek pārvērsta stāstā par to, cik viņam grūti būt tik labam?
5. Vai tas atkārtojas? Viena reize ir noguruma frāze. Ja tā notiek gadiem, tas ir veids, kā šis cilvēks ar tevi apietas.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš ir labs, parasti ir labs arī tad, kad neviens neredz. Arī viņš vai viņa var nogurt, dusmoties, dažreiz gribēt pateicību, bet pieņem tavu „nē”, neskaita, ko tev ir devis, un var atvainoties, nesabrūkot.

Cilvēks ar kopienas narcismu bieži ir silts publiski un vēss mājās. Palīdzība, ko tu neprasīji, vēlāk tiek atgādināta. Tavas robežas tiek pārvērstas par apvainojumu, un tava sūdzība – par uzbrukumu. Kad tu paliec pie sava, šis cilvēks meklē atbalstu citos: radi vai draudzes cilvēki sāk tev pārmest nepateicību. Angliski tos cilvēkus sauc flying monkeys – lidojošie pērtiķi, caur kuriem otrs izdara spiedienu uz tevi.

Cilvēkam no malas šis cilvēks izskatās apbrīnojams. Parasti arī tāds ir tas, ko viņš dara publiski. Tāpēc nepūlies pierādīt citiem, ka „svētais” nav svēts. Tev pietiek ar to, ka tu zini, kā tev ir.

Kas tas nav

• Labs cilvēks, kuram patīk, ka viņam pateicas. Tas ir normāli.
• Brīvprātīgais, kurš dalās ar bildēm no labdarības pasākuma. Tas vēl nenozīmē neko.
• Cilvēks, kurš palīdz no bailēm, lai tikai nebūtu konflikta. Tā vairāk ir izpatikšanas reakcija (angl. fawn response) – viņš palīdz, lai būtu drošībā, nevis lai viņu apbrīnotu, un par tavu „nē” viņš tevi nesoda.
• Ticīgs cilvēks, kuram draudze ir svarīga. Ticība pati par sevi nav nekas slikts.
• Vecāks, kurš tiešām ir daudz upurējis un dažreiz par to runā. Svarīgi, vai tas ir stāsts vai ierocis.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

„Tu tikai gribi, lai tevi slavē. Tas ir tas kopienas narcisms” – tā var pateikt arī cilvēks, kuram nepatīk, ka tu palīdzi citiem, nevis tikai viņam. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (vai tas notiek atkal un atkal), virziens (kam labestība kalpo un kuram tā sāp) un efekts (vai tuvie līdzās šim cilvēkam jūtas droši un redzēti vai parādā un neredzami).

Vai viņš vai viņa ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši – „svētais” no sava viedokļa jau ir labākais cilvēks telpā. Tāpēc „diagnozes nav” nenozīmē „nav narcisma”. Etiķete nav svarīga, svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja tev gadiem ir sajūta, ka esi parādā, ka tevi neredz un ka vaina vienmēr ir tev, līdzās cilvēkam, kuru visi apbrīno, tas ir pietiekami. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās kļūst smagākas. Normālās attiecībās tu nepavadi naktis, domājot, vai tiešām tu esi tas nepateicīgais cilvēks. Ja tu tā dari, tieši šis apjukums ir signāls – par to vairāk nodarbībā Apjukums ir simptoms.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: labestība ir skatuve un parāds, un tuvais cilvēks ir tas, kurš maksā. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Māte pieaugušam bērnam (upura māte). Rasma visiem stāsta, ka „dzīvo dēla dēļ”. Kad dēls Artūrs pārceļas uz Rīgu, viņa katru vakaru zvana ar nopūtām un stāsta kaimiņienēm, ka dēls „aizmirsis māti”. Kad viņš atbrauc, viņa visu nedēļas nogali runā par savām slimībām un saviem upuriem. Ko dzīvo pats Artūrs, viņa nejautā.

Sieva vīram. Līga ir skolas vecāku padomes priekšsēdētāja un pagasta labdarības tirdziņa sirds. Mājās vīrs Didzis ir tas, kurš dara visu pārējo, un katrs viņa lūgums pēc palīdzības tiek atraidīts ar „tev nav ne jausmas, cik daudz es daru”. Kad Didzis radiem pasaka, ka viņam ir grūti, viņam atbild: „Tev ir tāda sieva, un tu vēl sūdzies?” Vīriešiem, kuri cieš no šādas sievas, notic īpaši reti. Tas nenozīmē, ka viņu pieredze nav īsta.

Vīrs sievai. Treneris, kuru visa pilsēta mīl, mājās ir pavēlošs un vēss. Kad sieva pēc gadiem pasaka, ka grib šķirties, viņš pilsētā stāsta, ka viņa „aizgāja, jo nespēja pieņemt, ka man rūp citi bērni”.

Viena dzimuma pāris. Toms iepazinās ar Kasparu grūtā laikā. Kaspars viņu „izglāba”: palīdzēja ar dzīvokli, ar darbu, ar parādiem. Draugi Kasparu dēvē par eņģeli. Pēc gada katrs Toma „nē” saņem atbildi: „Kur tu būtu bez manis?” Glābēja loma attiecību sākumā ir viena no kopienas narcisma versijām: palīdzība, kas ātri kļūst par pavadu.

Brālis vai māsa un vecs vecāks. Māsa „vienīgā rūpējas par mammu”, to zina visi radi. Tomēr, kad tu gribi mammu apciemot, māsa atrod iemeslus, kāpēc nevar. Kad tu piedāvā palīdzību, viņa atsaka un pēc tam stāsta, ka „brālis nekad neko nav darījis”. Rūpes kļūst par monopolu un stāstu, kurā tu esi sliktais.

Priekšnieks. Uzņēmuma vadītājs atkārto, ka „mēs esam ģimene”, rīko labdarības skrējienus un publicē tos. Kad darbiniece lūdz samaksāt par virsstundām, viņš ir sāpināts: „Ģimenē neskaita stundas. Es tev devu iespēju, kad neviens cits nedeva.”

Draugs vai draudzene. Draudzene vienmēr ir pirmā, kas atnes zupu, kad tu slimo, un vienmēr pirmā to izstāsta visai kompānijai, kopā ar tavām problēmām. Ja tu lūdz to nedarīt, tu „nenovērtē draudzību”.

Pieaudzis bērns vecam vecākam. Meita pārņēmusi tēva finanses, „jo viņš pats vairs netiek galā”, un sociālajos tīklos raksta, cik smagi ir kopt vecu vecāku. Tēvam pašam naudu viņa nedod, draugus neielaiž, un katru viņa vēlmi sauc par „nepateicību”. „Rūpes” šeit ir kontrole.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte ir kopienā cienīta, visiem cep kūkas un visiem palīdz. Tev viņa katru reizi atgādina, cik daudz viņa jums ir palīdzējusi ar dzīvokļa iemaksu, un tas nozīmē, ka viņai ir tiesības lemt, kā jūs audzināt bērnus.

Tiešsaistē. Cilvēks, kuram ir liels sekotāju skaits par labdarību, dzīvniekiem vai garīgo veselību. Publiski – silts, privāti – nicīgs pret tiem, kuri viņu neslavē. Kritiku viņš pārvērš par „uzbrukumu visiem, kuriem mēs palīdzam” un sūta sekotājus pret kritiķi.

Draudze vai kopiena. Vadītājs, kura labestību neviens nedrīkst apšaubīt, jo apšaubīt viņu nozīmē apšaubīt „kopīgo labo”. Ja grupa sāk kontrolēt, ar ko tu tiecies, kā tērē naudu un vai drīkst aiziet, tas jau ir tuvu tam, ko angliski sauc high-control group – grupa, kas kontrolē savu locekļu dzīvi.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: publiski pārmetumi, stāsti visiem par tavu nepateicību. Klusā: nopūtas, „nē, nē, man neko nevajag”, un tev tomēr visu nedēļu ir vainas sajūta. Mehānisms ir tas pats.

Attiecību sākumā un vēlāk. Sākumā tas izskatās pēc sapņu cilvēka: rūpīgs, palīdzošs, visi viņu mīl. Vēlāk tu pamani, ka palīdzība nāk ar rēķinu, bet tu nevari par to runāt, jo „viņš taču ir tik labs”.

Kā reaģēt

1. Nesacenties labestībā. Tu neuzvarēsi, un tev nevajag uzvarēt.
2. Pieņem mazāk palīdzības, īpaši tādas, ko neprasīji. Katra pieņemtā palīdzība var kļūt par parādu.
3. Pateicies īsi un neved rēķinu. „Paldies” ir pietiekami. Tev nav jāpierāda, ka pateicies pietiekami.
4. Nepūlies atmaskot šo cilvēku publiski. Citi redz skatuvi, un par ļauno uzskatīs tevi. Atrodi vienu vai divus cilvēkus, kuri tev tic.
5. Turi robežas mierīgi un bez garām atrunām. Garie skaidrojumi dod materiālu jaunam „pēc visa, ko es…”.
6. Ja tev ir kopīgi bērni vai darbs, saziņā palīdz pelēkais akmens (angl. grey rock) – īsas, faktiskas atbildes bez emocijām. Par to vairāk lapā Pelēkais akmens.

Ja tu meklē psihologu, zini: ne katrs speciālists Latvijā pazīst narcistisku vardarbību. Īpaši grūti ir ar „svētajiem” – arī speciālists var redzēt labu cilvēku un tev ieteikt „būt pateicīgākam” vai iet uz kopīgām sesijām. Pārbaudi: vai viņš tev tic, bez pierādījumiem? Vai viņš zina tādus jēdzienus kā gāzlaitings un traumatiskā saikne? Vai viņš neuzstāj uz kopīgām sesijām un „samierināšanos”? Ja pēc vizītes vainas sajūta ir vēl lielāka, meklē citu speciālistu. Tā nav tava vaina. Tālrunis 116 123 (bez maksas, visu diennakti) var palīdzēt atrast cilvēkus, kuri strādā ar vardarbību.

Kad neiesaistīties: ja „svētais” vada grupu, no kuras atkarīga tava dzīve (darbs, dzīvesvieta, draudze), vai ja pēc tavas robežas sākas draudi, vajāšana vai apmelošana, šis vairs nav saziņas jautājums. Pieraksti, saglabā ziņas un izmanto drošības plānu. Briesmu gadījumā – 112.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir kopienas narcisms vienkāršiem vārdiem?

Tas ir narcisms, kas grib apbrīnu par labestību. Cilvēks grib, lai visi viņu uzskata par izpalīdzīgāko un „svētāko”, bet tuvie, kuri nav publika, bieži saņem aukstumu, pārmetumus un parāda sajūtu.

Vai labs cilvēks var būt narciss?

Labi darbi var būt īsti, un cilvēks, kurš tos dara, tomēr var izturēties pret tuvajiem kontrolējoši un nicīgi. Skaties nevis uz to, ko viņš dara publiski, bet uz to, kā tev ir līdzās viņam, kad neviens neredz.

Ar ko kopienas narcisms atšķiras no slēptā narcisma?

Slēptais narcisms (angl. covert narcissism) ir kluss, aizvainots, jutīgs pret kritiku. Kopienas narcisms var būt gan skaļš, gan kluss – to raksturo nevis skaļums, bet tas, ka apbrīnu grib saņemt par labestību. Abas formas bieži pārklājas.

Vai kopienas narcisms ir diagnoze?

Nē. Tas ir pētnieku apraksts par personības iezīmēm, ko mēra ar anketām. Diagnoze ir narcistiski personības traucējumi, un to nosaka tikai speciālists. Bet, kā rakstīts augstāk, bez diagnozes tavā situācijā nekas nemainās: tas, kas atkārtojas, un tas, kā tev ir, ir svarīgāks par nosaukumu.

Kā sadzīvot ar „svēto” māti vai tēvu?

Pieņem mazāk, izskaidro mazāk un nosaki, cik daudz kontakta tev ir pa spēkam. Dažiem der retāks kontakts (angl. low contact), dažiem – pilnīgs kontakta pārtraukums (angl. no contact). Tev nav jāpierāda radiem, ka tev ir taisnība.