Narcistiski personības traucējumi

Angliski to sauc narcissistic personality disorder, saīsināti NPD. Latviski saka „narcistiski personības traucējumi”, dažreiz saīsina NPT. Šī lapa ir par diagnozi: kas tā ir, kas to nosaka, kāpēc tā gandrīz nekad netiek uzlikta un ko tas nozīmē tev. Par narcismu kā uzvedību un tās dažādajām formām vairāk lasi lapā narcisms. Ja meklēsi angliski „narcissistic personality disorder” vai „NPD relationship”, atradīsi daudzkārt vairāk materiālu, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Galvenā doma, ko paturēt prātā visas lapas garumā: diagnoze ir ārsta rīks, nevis atļauja tev aizsargāties. Tev nav jāgaida, kamēr kāds speciālists uzrakstīs trīs burtus, lai tu drīkstētu teikt „nē”, aiziet vai sevi sargāt.

Kā tas izklausās

Diagnozi nevar dzirdēt vienā teikumā. Bet ap vārdiem „narciss” un „diagnoze” bieži skan ļoti līdzīgas frāzes. Katrai ir konteksts, jo tieši konteksts izšķir, kas notiek.

Kāpēc tā dara

Ko nozīmē „personības traucējumi”? Tā nav slimība, kas sākas kādā konkrētā dienā, kā gripa. Tas ir ierasts veids, kā cilvēks domā, jūt un izturas pret citiem, kas veidojies jau jaunībā, parādās gandrīz visur – darbā, attiecībās, ģimenē – un gadiem ilgi rada problēmas. Amerikas Psihiatru asociācijas rokasgrāmata DSM-5-TR (2022) narcistiskos personības traucējumus apraksta ar trim galvenajām tēmām: sevis cildināšana (grandiozitāte – tēls „es esmu īpašs, labāks par citiem”, fantāzijās vai rīcībā), nepārtraukta vajadzība pēc apbrīnas un empātijas trūkums – nespēja vai nevēlēšanās ņemt vērā citu jūtas. Rokasgrāmatā ir uzskaitītas vairākas konkrētas pazīmes, un diagnozei vajag, lai daļa no tām būtu noturīgas un izteiktas. Mēs tās šeit apzināti nepārrakstām: tās ir domātas speciālistam, kurš cilvēku izmeklē, nevis lasītājam, kurš ar tām „mēra” savu partneri.

Latvijā ārsti ikdienā lieto Pasaules Veselības organizācijas Starptautisko slimību klasifikāciju (SSK-10). Tajā narcistiskie traucējumi nav atsevišķs virsraksts, bet ietilpst „citu specifisku personības traucējumu” grupā. Jaunākajā versijā (SSK-11) personības traucējumus vairs nedala pa „tipiem”, bet vērtē pēc smaguma un pēc izteiktākajām iezīmēm. Tev tas nozīmē vienu: pat ja cilvēks nonāktu pie speciālista, vārdi „narcistiski personības traucējumi” dokumentā var arī neparādīties.

Kas notiek iekšā? Klīnicisti (piemēram, Kernberg, 1975; Ronningstam, 2005) apraksta trauslu pašvērtējumu, kuru cilvēks nespēj noturēt pats. Tas jābaro no ārpuses – ar apbrīnu, uzvarām, pārākumu. Kritika, zaudējums vai kāda cita panākumi trāpa tieši šajā vietā, un sāpīgais kauns tiek izlādēts uz āru: dusmās, nicinājumā, aukstumā, vainas pārlikšanā uz citiem. Tas izskaidro daudz, bet neko neattaisno. Konsultants Lundijs Bankrofts (Bancroft, 2002), kurš gadiem strādāja ar vardarbīgiem vīriešiem, norāda uz to, kas der jebkuram dzimumam: kontrolējoša uzvedība balstās sajūtā „man pienākas” un pārliecībā, ka tā drīkst. Cilvēks, kurš darbā lieliski savaldās, bet mājās „nespēj”, izvēlas, kur savaldīties.

Un vēl viens iemesls, kāpēc diagnozes gandrīz nekad nav: šim cilvēkam pašam problēma neliekas problēma. Speciālisti to sauc par ego-sintonisku (angl. ego-syntonic) uzvedību: tā šķiet pareiza un pamatota, un vainīgi ir citi. Tāpēc cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet. Ja iet, tad parasti ar depresiju, izdegšanu, pēc šķiršanās vai zaudēta darba, jo partneris uzstāj vai jo to liek tiesa – un sesijā viņi var būt šarmanti, pārliecinoši un „saprātīgi”. Speciālists redz vienu stundu nedēļā. Tu redzi visu pārējo.

Ko tas nodara tev

Dzīve blakus cilvēkam ar izteikti narcistisku uzvedību pati par sevi nodara daudz: tu pielāgojies, uzmanies, šaubies par sevi, jūties neredzams vai neredzama. To sīkāk apraksta lapa narcisms. Šeit – par to, ko nodara pati diagnozes meklēšana.

• Tu kļūsti par izmeklētāju. Naktīs lasi rakstus, pildi testus „viņa vietā”, salīdzini pazīmes. Katrs „varbūt tomēr nav” dod cerību, katrs „noteikti ir” – bailes. Tu nogursti, bet atbildes nav.
• Tu gaidi atļauju. Daudzi paliek gadiem, jo „nav jau pierādīts”. It kā tev vajadzētu ārsta izziņu, lai drīkstētu aiziet no cilvēka, kurš tevi sāpina.
• „Nav diagnozes” tiek izmantots pret tevi. Draugi, radi, pat speciālisti var teikt: „Viņam nekas nav konstatēts.” Tas izklausās pēc pierādījuma, ka problēma esi tu. Tas nav pierādījums. Tas nozīmē tikai to, ka neviens nav izmeklējis – vai ka cilvēks vienu stundu prata labi izskatīties.
• Diagnoze kļūst par attaisnojumu. Ja diagnoze tomēr ir, tev var likties, ka tev jābūt vēl saprotošākam vai saprotošākai: „viņš taču ir slims”. Līdzjūtība ir cilvēcīga, bet tā nenozīmē, ka tev jāpaliek tur, kur tevi sāpina.

Normālas attiecības neliek tev naktīs gulēt nomodā un prātot, vai traks neesi tu. Ja tu to dari, šis apjukums pats ir signāls. Izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev atkal un atkal liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu) un nodarbību Apjukums ir simptoms.

Normāli vai vardarbība?

Svarīgākais, kas jāsaprot: diagnoze un vardarbība ir divas dažādas lietas.

Daļa cilvēku ar šo diagnozi nav vardarbīgi pret saviem tuvajiem – viņi ir grūti, iedomīgi, sāpīgi, bet ne bīstami. Un daudzi, kas ir vardarbīgi, diagnozes kritērijiem neatbilstu vai nekad netiktu izmeklēti. Tāpēc jautājums „vai viņam ir NPD?” tev neko neizšķir.

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Un uzreiz jāpasaka otrs: cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc diagnozes viņiem gandrīz nekad nav. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Un vēl svarīgāk: etiķetei nav nozīmes, nozīme ir tam, kas atkārtojas. Ja vardarbīgā uzvedība atkārtojas, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas. Ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – sāc ar drošības plānu.

Kā izvērtēt, neko nediagnosticējot:

1. Tas atkārtojas. Mēnešiem un gadiem, nevis vienā krīzē.
2. Virziens. Pielāgojies, atvainojies un piekāpies vienmēr tu.
3. Reakcija uz kritiku. Mierīga piezīme tiek sodīta – ar dusmām, klusumu vai tevis noniecināšanu.
4. Ko cilvēks dara ar savām grūtībām. Uzņemas atbildību un kaut ko maina – vai izmanto tās kā attaisnojumu?
5. Efekts uz tevi. Tev ir arvien vairāk baiļu un šaubu par sevi.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš strādā ar savām grūtībām, parasti runā par savu uzvedību, nevis par tavu. Viņš pieļauj, ka var kļūdīties, pārmaiņas notiek lēni, bet ir redzamas – mazāk sodu par kritiku, vairāk atvainošanās bez „bet”. Terapija viņam nav vairogs, bet darbs.

Cilvēks, kurš manipulē, izmanto gan diagnozi, gan tās trūkumu. Nav diagnozes – „redzi, ar mani viss kārtībā”. Ir diagnoze – „tev jābūt saprotošākam”. Terapija kļūst par vietu, kur savākt teikumus pret tevi. Ievēro: abos gadījumos rezultāts ir tas pats – tavas vajadzības atkal nav svarīgas.

No malas: draugi un radi bieži grib „pierādījumu”, un diagnoze šķiet tāds pierādījums. Paskaidro viņiem, ka tu nestāsti par diagnozi, bet par to, kas notiek. Uzvedībai nevajag ārsta parakstu, lai tā būtu sāpīga.

Kas tas nav

• Pašpārliecinātība, ambīcijas, vēlme pēc atzinības.
• Sevī ierāušanās depresijā, sērās, izdegšanā vai slimībā.
• Pusaudža vecuma egocentrisms, kas ar gadiem pāriet.
• Uzpūsts noskaņojums maniakālā epizodē (piemēram, bipolāru traucējumu gadījumā) vai alkohola un narkotiku ietekmē – tas nāk un iet, nevis ir noturīgs visu dzīvi.
• Grūtības nolasīt citu jūtas, ko dažreiz rada autisms vai citas neirotipa atšķirības. Cilvēks nesaprot, bet, kad paskaidro, grib saprast un nesoda tevi par to.
• Viens tests internetā. Testi mēra iezīmes, nevis diagnozi.

Kad etiķeti izmanto kā ieroci

„Tev ir NPD” un „tu esi narciss” ir vieni no biežākajiem apvainojumiem strīdos un šķiršanās laikā – un tos lieto abas puses. Cilvēks ar izteikti narcistisku uzvedību bieži pirmais nosauc par narcisu tevi. Tāpēc nekad nestrīdies par diagnozi. Kritērijs, kas der neatkarīgi no tā, kurš kuru kā sauc: kas atkārtojas, kurā virzienā un kā tas ietekmē tevi. Kurš pielāgojas? Kurš baidās? Kuru soda par „nē”?

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: cilvēka tēls par sevi ir svarīgāks par tavām jūtām, un tas atkārtojas visur un gadiem. Te ir dažādas lomas. Stāsti ir apkopoti no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete partnere, vīrietis cietušais

Artūrs ir precējies ar Sandru desmit gadus. Viņa lemj par visu – par naudu, atvaļinājumiem, ar kuriem draugiem tikties. Kad viņš iebilst, Sandra dienām nerunā, bet draudzenēm stāsta, ka „Artūrs ir tik emocionāli nepieejams”. Kad Artūrs beidzot pastāsta brālim, brālis pasmejas: „Tev vienkārši jābūt vīrietim.” Artūrs meklē internetā „vai sieviete var būt narcise” un nedēļām šaubās. Diagnoze viņam nav vajadzīga. Pietiek ar to, ka tas atkārtojas gadiem un ka viņš pats ir kļuvis kluss un bailīgs.

Vīrietis partneris, sieviete cietusī

Ilzes vīrs Raimonds ir veiksmīgs uzņēmējs, draugu priekšā dāsns un asprātīgs. Mājās viņš Ilzi sauc par „nulli bez manis”, pārbauda viņas tēriņus un smejas, kad viņa raud. Ilze viņu pierunā aiziet pie psihoterapeita. Pēc divām sesijām Raimonds paziņo, ka terapeits esot „vājš” un ka „tādi runā ar tiem, kam pašiem nav dzīves”. Terapija beidzas, uzvedība paliek.

Viena dzimuma pāris

Edgars un Tomass ir kopā piecus gadus. Tomass jebkuru Edgara kritiku sauc par „homofobiju, ko tu esi iemācījies no savas ģimenes”, un draud, ka „tādiem kā mēs neviens cits netic”. Kad Edgars paskatās, cik maz drošu cilvēku viņam apkārt, izolācija šķiet vēl stiprāka. Mehānisms ir tas pats, tikai ieroči ir citi.

Vecāks bērnam un pieaugušam bērnam

Tēvs, kuram bērni ir skatlogs: medaļas, atzīmes, bildes sociālajos tīklos. Kad dēlam ir 35, tēvs joprojām katru viņa lēmumu vērtē pēc tā, kā tas izskatīsies radu acīs. Kad dēls pasaka, ka viņam tas sāp, tēvs atbild: „Es tev visu devu, un tu vēl sūdzies?” Pieaugušie bērni angliski šo pieredzi meklē kā adult children of narcissistic parents. Ja tev ir mazāk par 18 un tas notiek mājās, pastāsti to pieaugušajam, kam uzticies, vai zvani 116 111 (bez maksas).

Brālis vai māsa

Vecākā māsa gadu desmitiem ir „ģimenes zvaigzne”. Kad vecāki saslimst, viņa pieņem visus lēmumus, bet darbs – braukt, kopt, kārtot – tiek tev. Radiem viņa stāsta, ka „viss uz viņas pleciem”. Kad tu iebilsti, viņa saka, ka tu „vienmēr biji skaudīgs”.

Priekšnieks vai priekšniece

Vadītāja sapulcēs piesavinās komandas panākumus un kļūdas publiski uzveļ citiem. Personāla daļa saka: „Viņai ir izcili rezultāti.” Darbā diagnoze vispār nav tēma. Tev der pieraksti, e-pasti ar norunām un tas, ko vari pierādīt. Ja tā turpinās, meklē citu darbu, nevis atzīšanu.

Draugs vai draudzene

Draugs, kurš ir ideāls sabiedrībā, bet, kad tev ir krīze, pazūd, un pēc tam pārmet, ka tu viņam „neesi zvanījis”. Draudzība nav jāizbeidz tāpēc, ka viņam varētu būt kāda diagnoze. To izbeidz tāpēc, ka tu vienmēr aizej no tikšanās iztukšots.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Dēls pārvalda 80 gadus vecās mātes pensiju un dzīvokli. Viņš viņu sauc par „aizmāršīgu”, lemj viņas vietā un kaimiņiem stāsta, cik daudz viņš upurē. Mātei ir kauns kādam teikt. Ja vecs cilvēks baidās no sava bērna, zvani 116 123, bet briesmu gadījumā – 112.

Vīra vai sievas vecāki

Sievasmāte ar lielu pārliecību skaidro, ka viņa „vienkārši zina labāk”, un katru tavu atteikumu sauc par necieņu. Tavs partneris saka: „Tāda viņa ir, viņai ir grūts raksturs.” Grūts raksturs ir viens. Bet ja tavs „nē” vienmēr tiek sodīts un partneris vienmēr nostājas mātes pusē, tas jau ir jautājums par jūsu attiecībām.

Tiešsaistē

Cilvēks, kurš internetā ir „dzīves treneris” vai „dziedinātājs” ar tūkstošiem sekotāju, bet privāti raksta tev pazemojošas ziņas, kad tu nepiekrīti. Vai bijusī partnere, kura publiski raksta garus ierakstus par to, ka „izdzīvojusi attiecības ar narcisu” – par tevi. Ekrānā diagnozes pieder visiem. Uzvedība ir tas, kas skaitās.

Skaļā un klusā versija

Diagnoze aptver gan skaļo, pašpārliecināto cilvēku, kurš dominē telpā (skat. grandiozais narcisms, angl. grandiose narcissism), gan kluso, aizvainoto, kurš vienmēr ir upuris un soda ar klusumu (skat. slēptais narcisms, angl. covert narcissism). Daudzi speciālisti uzskata, ka tas pats cilvēks var pārslēgties starp abām – skaļš, kad viss iet labi, sagrauts un aizvainots, kad tēls cieš.

Sākumā un vēlāk

Sākumā šāds cilvēks bieži šķiet ļoti pārliecināts un aizraujošs, dažreiz ir daudz uzmanības un ātra tuvība (angl. love bombing – mīlestības bombardēšana). Bet tā ir tikai viena versija. Daudziem sākums bija pavisam parasts. Vēlāk labās dienas kļūst retākas, un labā diena bieži ir vienkārši diena bez sliktā: nav kliegšanas, nav klusēšanas. Pēc sliktām dienām ar to pietiek, lai atkal cerētu. Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond) – spēcīga pieķeršanās cilvēkam, kurš tevi sāpina.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai gribu tev labāko.” Partneris, kurš izvēlas tavas drēbes, darbu, draugus, jo „zina, kas tev der”. Vecāks, kurš ierodas bez brīdinājuma un pārkārto tavu dzīvi. Kad tu saki „nē, paldies”, seko aizvainojums. Rūpes, kas neiztur „nē”, nav rūpes.

Kā reaģēt

1. Pārtrauc meklēt diagnozi. Tā tev neko neizšķirs. Pietiek ar to, ko cilvēks dara, un ar to, kā tu jūties.
2. Pieraksti faktus. Datums, kas notika, kas tika teikts. Pēc dažām nedēļām redzēsi, kas atkārtojas.
3. Nesaki otram „tev ir NPD”. Tas gandrīz vienmēr eskalē, dod otram jaunu ieroci („tu mani apvaino”) un neko nemaina.
4. Neļauj diagnozei vai tās trūkumam izlemt tavā vietā. Ne „viņam nekas nav konstatēts”, ne „viņš taču ir slims” nenozīmē, ka tev jāpaliek.
5. Runā ar kādu ārpusē. Draugs, krīzes tālrunis 116 123 (visu diennakti) vai 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā).
6. Plāno izeju klusi un droši, ar drošības plāna rīku.

Izvēlies speciālistu, kurš saprot vardarbību

Latvijā, tāpat kā citur, ne katram ārstam, psihologam vai terapeitam ir sagatavotība par narcistisku vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli pār otra dzīvi (angl. coercive control). Labu gribošs speciālists bez tās var nodarīt pāri. Slazds ir padoms, kas vardarbību uztver kā parastu konfliktu: „izrunājieties”, „jūs abi dodat savu ieguldījumu”, „dodiet vēl vienu iespēju”, kopīgas pāru sesijas. Ar vardarbīgu cilvēku atklāta saruna nedarbojas tā, kā ar parastu cilvēku: tas, ko pasaki sesijā, mājās tiek izmantots pret tevi, un kopīga sesija var palielināt briesmas. Daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās.

Kā pārbaudīt speciālistu:

• Vai viņš vai viņa tev tic, neprasot pierādījumus?
• Vai zina jēdzienus coercive control, gāzlaitings, traumatiskā saikne?
• Vai nespiež uz kopīgām sesijām vai „samierināšanos”?
• Vai centrā ir tava drošība un tava uztvere?

Ja pēc sesijas jūties vēl trakāks vai trakāka, vainīgs vai vainīga, vai tevi grūž atpakaļ pie otra, meklē citu speciālistu. Tā nav zīme, ka problēma esi tu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasula, ASV klīniskā psiholoģe, YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019), „It’s Not You” (2024) – angļu valodā.

Kad neiesaistīties. Ja tev ir bail no otra reakcijas, nepaziņo iepriekš, ka aizej. Draudu vai vardarbības gadījumā zvani 112. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību – arī pret psiholoģisku vardarbību un bijušajiem partneriem. Tas darbojas vienādi neatkarīgi no tā, vai cietušais ir sieviete vai vīrietis.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai narcistiski personības traucējumi ir slimība?

Tie ir iekļauti psihisko traucējumu klasifikācijās, bet tā nav slimība tādā nozīmē kā gripa, kas „uznāk”. Tas ir noturīgs veids, kā cilvēks domā un izturas. Un tas nenoņem atbildību: cilvēks ar šo diagnozi joprojām izvēlas, ko dara ar tevi, un bieži ļoti labi zina, kā izturēties, kad tas viņam ir izdevīgi.

Vai NPD var izārstēt?

Zāļu pret narcistiskiem personības traucējumiem nav. Dažiem cilvēkiem palīdz ilga psihoterapija – gadiem, nevis mēnešiem –, bet pētījumu par to ir maz, un tam vajag, lai cilvēks pats redzētu problēmu un pats gribētu mainīties. Tieši to cilvēki ar šādu uzvedību gandrīz nekad nedara. Tavs darbs nav otru izārstēt, un tava mīlestība to nepaveiks. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās.

Kā Latvijā diagnosticē narcistiskus personības traucējumus?

Diagnozi nosaka psihiatrs vai klīniskais psihologs pēc sarunām, vēstures izpētes un dažreiz testiem. Cilvēku bez viņa piekrišanas izmeklēt nevar, un tev „viņa vietā” diagnozi neviens neuzliks. Tāpēc tev tā arī nav vajadzīga: tu vari rīkoties, balstoties uz to, ko redzi.

Kāda ir atšķirība starp narcismu un narcistiskiem personības traucējumiem?

Narcisms ir skala: no parastām iezīmēm, kas ir katram, līdz izteiktam narcistiskam stilam. Narcistiski personības traucējumi ir šīs skalas galējais punkts, kas ir oficiāli konstatēts. Vairāk – lapā narcisms.

Vai ir tests uz NPD?

Internetā esošie testi mēra iezīmes, nevis diagnozi, un tos pildīt „partnera vietā” neko nepierāda. Mūsu pašpārbaude jautā ko citu: kas atkārtojas tavās attiecībās un kā tas ietekmē tevi.