Tieksme atkārtot traumu

Tu aizej no cilvēka, kurš tevi pazemoja, un pēc gada atkal esi tieši tur pat – ar citu cilvēku, citā pilsētā, bet ar to pašu sajūtu vēderā. Psiholoģijā šai parādībai ir nosaukums: tieksme atkārtot traumu. Angliski to sauc repetition compulsion (vāciski Wiederholungszwang – tā to 1920. gadā nosauca Zigmunds Freids), mūsdienās biežāk saka trauma reenactment – traumas „izspēlēšana” no jauna. Ja meklēsi šos vārdus angliski, atradīsi daudz vairāk materiālu nekā latviski.

Pirms visa pārējā – divas svarīgas lietas. Pirmkārt, tas ir skaidrojošs modelis, nevis pierādīts dabas likums. Tas nāk no psihodinamiskās psiholoģijas (virziena, kas pēta neapzinātus procesus), un daudziem tas palīdz saprast savu stāstu. Otrkārt, tas nekad nenozīmē „tu gribi ciest”. Neviens negrib. Runa ir par ieradumiem, ķermeņa reakcijām un cerībām, kas darbojas zem apziņas, nevis par izvēli sāpēm. Un atbildība par vardarbību vienmēr paliek tam, kurš to dara.

Kā šis loks izskatās vairākās attiecībās pēc kārtas, stāsta nodarbība Kāpēc tas atkārtojas. Šajā lapā – pats jēdziens, arī darbā, ģimenē un draudzībā.

Kā tas izklausās

Biežāk tā ir tava iekšējā balss vai situācija, kurā tu pēkšņi atpazīsti sevi. Tāpēc katram piemēram ir konteksts.

Kāpēc tā notiek

Katram stāstam ir sava kombinācija. Zemāk – skaidrojumi, kas bieži darbojas kopā. Neviens no tiem nav vaina.

Pazīstamais jūtas kā drošs. Ķermenis nevērtē, vai kaut kas ir labs. Tas vērtē, vai tas ir pazīstams. Ja tu ilgi esi dzīvojis vai dzīvojusi blakus neparedzamam cilvēkam, tava nervu sistēma ir iemācījusies, kā tur izdzīvot: lasīt sejas, minēt noskaņojumu, laikus nomierināt. Blakus cilvēkam, pie kura šīs prasmes atkal noder, tu jūties „savā vietā”. Blakus mierīgam cilvēkam tās nav vajadzīgas, un tas jūtas dīvaini tukši.

Cerība šoreiz „izspēlēt to citādi”. Freids, bet vēlāk arī citi psihoterapeiti rakstīja par mēģinājumu tikt galā ar veco sāpi, atkārtojot to: ja šoreiz es būšu pietiekami labs vai laba, šoreiz otrs mani mīlēs, šoreiz es uzvarēšu. Bērns, kurš nevarēja izpelnīties auksta vecāka mīlestību, pieaugušā vecumā var atkal un atkal pievērsties aukstiem cilvēkiem – ne tāpēc, ka grib aukstumu, bet tāpēc, ka grib beidzot sasildīt.

Iemācīta loma. Bērnībā tu varbūt biji tas, kas visus glābj, tas, kas vienmēr ir vainīgs, vai tas, kas neko neprasa. Terapeits Pīts Volkers (Walker, 2013) aprakstīja izpatikšanas reakciju (kad tu instinktīvi izdabā, lai izvairītos no dusmām; angl. fawn response) kā vienu no izdzīvošanas veidiem.

Traumas pētnieka skatījums. Besels van der Kolks (van der Kolk, 1989) rakstīja, ka cilvēki pēc traumas mēdz to atkārtot trīs veidos: atkal nonākot cietušā lomā, dažreiz paši kļūstot par to, kurš sāpina, vai sāpinot paši sevi. Viņš to neuzskatīja par izvēli, bet par to, kā trauma iespiežas ķermenī un atmiņā. Džūdita Hermane (Herman, 1992) aprakstīja, ka cilvēki, kuri bērnībā pārdzīvojuši vardarbību, pieaugušā vecumā biežāk atkal kļūst par vardarbības upuriem, – un uzsvēra, ka tas nav viņu vaina.

Tas nenotiek tikai tavā galvā. Šis ir svarīgi: loks nav tikai tavu jūtu jautājums. Cilvēki, kuri meklē kontroli, bieži (apzināti vai neapzināti) pievēršas tiem, kuri jau šaubās par sevi, nenovelk robežas un ir pieraduši pielāgoties. Pēc sāpīgām attiecībām tev ir mazāk draugu, mazāk naudas, mazāk spēka. Tas viss palielina risku no ārpuses, nevis tikai no iekšpuses. Tāpēc „tu pati vai pats to izvēlies” ir nepatiess un kaitīgs skaidrojums.

Ko pētījumi rāda un ko ne. Ka agrāka vardarbība palielina risku to piedzīvot atkal, ir labi zināms. Vai iemesls ir tieši „neapzināta tieksme”, pierādīt ir grūti. Godīgi būtu teikt tā: modelis palīdz ieraudzīt loku, bet nepaskaidro visu, un tas nekad nepadara tevi atbildīgu par cita cilvēka vardarbību.

Ko tas nodara tev

Visbiežāk – kaunu: „Es atkal izvēlējos nepareizi.” Šis kauns bieži sāp vairāk par pašām attiecībām un liek klusēt.

Pēc vairākām reizēm var zust uzticēšanās savām jūtām. Daži no tā secina, ka mīlestība nav domāta viņiem, un aizveras. Citi otrādi – steidzas jaunās attiecībās, lai pierādītu, ka šoreiz būs labi.

Ķermenis dzīvo kā trauksmē. Blakus drošam cilvēkam tu gaidi triecienu, meklē zīmes, ka viņš vai viņa arī „pārvērtīsies”. Dažreiz tu pat nejauši pārbaudi otru: provocē, atgrūd, lai redzētu, vai viņš aizies. Tas nav ļaunprātīgi.

Labā ziņa: tieši atkārtošanās ļauj loku ieraudzīt. Viena slikta pieredze var būt nejaušība, trīs līdzīgas jau ir karte.

Normāli vai vardarbība?

Jautājums ir divkāršs: vai tā ir traumas atkārtošana vai tava gaume? Un vai jaunajās attiecībās ir parasta berze vai vecā vardarbība jaunā iepakojumā?

Kā atšķirt:

1. Atkārtojas mehānisms, nevis ārējās īpašības. Izskats, profesija, temperaments var būt līdzīgi, un tas neko nenozīmē. Svarīgi ir tas, kas notiek ar tavu „nē”, taviem draugiem, naudu un balsi.
2. Tas atkārtojas ar dažādiem cilvēkiem, ne tikai vienreiz.
3. Iznākums ir līdzīgs: tevis paliek mazāk – mazāk draugu, mazāk pārliecības, vairāk baiļu.
4. Tu jūties „mājās” tieši tur, kur tev ir slikti, un tukšumu vai garlaicību – tur, kur ir mierīgi.
5. Kad tu kaut ko nosauc, nekas nemainās, vai arī vaina pārceļas uz tevi.

Kā uzvedas otrs

Godīgs cilvēks, uzzinot par tavu pagātni, parasti kļūst uzmanīgāks: pajautā, kas tev palīdz, nesteidzina, neapvainojas, ja tev vajag laiku.

Manipulatīvs cilvēks tavu pagātni pārvērš par ieroci. „Tev vienkārši ir trauma, tāpēc visur redzi vardarbību.” „Tu esi sabojāts, neviens cits tevi nepaciestu.” Viņam vai viņai ir izdevīgi, ka tu apšaubi sevi. Ja pēc sarunām tu arvien biežāk domā, vai traks esi tu, izlasi par gāzlaitingu (kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu; angl. gaslighting).

Kas tas nav

• Mazohisms vai vēlme ciest. Neviens nemeklē sāpes. Tu meklē pazīstamo un cerību.
• „Tu piesaisti narcisus.” Nav nekāda magnēta vai likteņa. Ir ieradumi, ko var mainīt, un cilvēki, kas tos izmanto.
• Katra līdzība ar bijušo. Tāds pats augums, profesija vai humors nav atkārtošana.
• Attaisnojums otram. „Tas ir tavs scenārijs” nepadara vardarbību mazāk par vardarbību.
• Diagnoze. Tas ir psiholoģijas modelis, nevis slimība.
• Liktenis. Loku var pārraut, un daudzi to izdara.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo jēdzienu var apgriezt. Partneris vai partnere var teikt: „Tu vienkārši atkārto savu bērnības traumu, es neesmu vainīgs.” Pat labi domājošs psihologs var pateikt: „Jūs taču katru reizi izvēlaties tādus” – un tev paliek tikai kauns. Kritērijs paliek tas pats neatkarīgi no tavas pagātnes: kas notiek tagad un atkārtojas (kurš ko dara atkal un atkal), kam tas nāk par labu un kā tu pēc tā jūties. Tava pagātne izskaidro, kāpēc tev ir grūti aiziet. Tā neizskaidro, kāpēc otrs tev dara pāri.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: vecā sāpe atgriežas jaunā vietā, un tu atkal ieņem pazīstamo lomu. Stāsti ir apkopoti no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Vīrietis, kurš atkal izvēlas kritizējošu sievieti

Aldis uzauga ar māti, kura viņu salīdzināja ar brāli un nekad nebija apmierināta. Viņa pirmā sieva izsmēja viņa algu, otrā partnere – viņa izskatu. Viņam bija pazīstama sajūta, ka mīlestība ir jānopelna, un blakus sievietei, kura viņu vienkārši ciena, viņš nezināja, ko darīt. Vīriešiem par to runāt ir īpaši grūti, jo „sievietes tā nedara”. Dara. Un šī vietne ir arī tev.

Sieviete, kura atkal glābj

Kristīne bērnībā rūpējās par jaunākajiem brāļiem, kamēr tēvs dzēra. Pieaugušā vecumā viņa katru reizi iemīlēja vīrieti, kuru vajadzēja glābt: no parādiem, no depresijas, no „nesaprotošās pasaules”. Katru reizi viņš beigās pārmeta, ka viņa „nav darījusi pietiekami”. Loma „es esmu tā, kas glābj” jutās kā mīlestība.

Viena dzimuma attiecībās

Roberts pēc attiecībām ar partneri, kurš draudēja atklāt viņa orientāciju darbā un ģimenē (angl. outing), satika gados vecāku vīrieti, kurš „aizsargāja” viņu no visiem. Pēc gada Robertam nebija neviena drauga, ar kuru runāt bez partnera ziņas. Aizsardzība un draudi izskatījās pretēji, bet rezultāts bija tas pats: viens cilvēks bija Roberta vienīgais atbalsts, un to varēja atņemt.

Bijušais partneris un atgriešanās

Dažreiz traumu atkārto ar to pašu cilvēku: aiziet un atgriezties, piecas, desmit reizes. Katru reizi, kad bijusī raksta pēc klusuma – pat ne ar ziediem, vienkārši ar neitrālu „kā tev iet?” –, ķermenis to sajūt kā atvieglojumu. Šo „ievilkšanu atpakaļ” sauc par hūveringu (angl. hoovering, no putekļsūcēja nosaukuma). Tā nav vājība: pēc ilgām sāpēm pat vienkārša nežēlības neesamība jūtas kā dāvana, un tieši tā veidojas traumatiskā saikne (pieķeršanās, kas rodas no sāpju un atvieglojuma maiņas; angl. trauma bond).

Pieaudzis bērns un vecāks

Tu esi 40 gadus vecs vai veca, bet katrā vizītē pie mātes atkal jūties kā desmitgadīgs bērns, kurš cenšas izpelnīties vienu siltu vārdu. Tu ved dāvanas, stāsti par panākumiem, un katru reizi brauc mājās tukšs. Šī ir atkārtošana ar pašu sākotnējo cilvēku: cerība, ka „šoreiz” viņa redzēs. Bieži palīdz nevis mēģināt vēlreiz, bet sēroties par mīlestību, kas no šī cilvēka varbūt nekad nenāks.

Brāļi un māsas

Ģimenes svētkos lomas atgriežas acumirklī. Māsa, kura bērnībā bija „zelta bērns”, atkal ir centrā, un tu atkal esi tas, kurš vienmēr ir vainīgs (ģimenes „grēkāzis”, angl. scapegoat).

Darbs: priekšnieks un kolēģi

Ilze pārgāja jau trešajā darbavietā un katru reizi nonāca pie vadītājas, kura publiski pazemoja un divatā bija mīļa. Katru reizi Ilze strādāja arvien vairāk, cerēdama beidzot izpelnīties atzinību. Darbā atkārtošanās izskatās pēc „centības”, un to pat slavē.

Draudzība

Tev ir draudzene, kurai vienmēr ir krīze, un tu vienmēr esi pieejama. Kad tev pašai ir grūti, viņai nav laika. Pirms tam bija cita draudzene, tieši tāda pati. Vienpusēja draudzība, kurā tavas vajadzības nekad nav svarīgas, var atkārtot to pašu bērnības lomu.

Pieaudzis bērns un vecs vecāks

Kad vecāki noveco, lomas var apgriezties, bet sāpes – ne. Dēls, kuru māte visu dzīvi kontrolēja ar vainas sajūtu, tagad rūpējas par viņu katru dienu, un viņa joprojām saka: „Tu jau tāpat mani negribi.” Viņš dara vēl vairāk, cerēdams, ka beidzot būs „pietiekami labs”.

Vīra vai sievas ģimene

Vīramāte kritizē tāpat kā tava māte, sievastēvs liek justies kā bērnam. Tā nav sagadīšanās, ka tieši tur tu atkal kļūsti kluss vai klusa.

Tiešsaistē

Iepazīšanās lietotnēs tu atkal un atkal atsaucies uz tiem, kuri atbild neregulāri: vienu dienu daudz, tad nedēļu nekā. Tos, kuri raksta mierīgi un regulāri, tu pārslēdz. Neregulārā uzmanība ir neparedzams pastiprinājums (kad labais nāk neparedzami un tāpēc piesien stiprāk; angl. intermittent reinforcement), un tas darbojas arī ekrānā.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija ir redzama: atkal kliedzieni, atkal durvju ciršana. Klusā versija ir grūtāk pamanāma: atkal tu esi tas, kurš neko neprasa, atkal tu pielāgojies, atkal tavas vajadzības ir „nesvarīgas”. Neviens nekliedz, bet tu atkal esi pazudis vai pazudusi.

Sākumā un pēc daudziem gadiem

Dažreiz loks sākas pirmajās nedēļās, dažreiz tikai pēc kāzām, bērna vai kopīga kredīta, kad aiziet ir grūtāk.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

Visgrūtāk atpazīt atkārtošanos, kas izskatās pēc laba. Tu esi „tas, kurš visiem palīdz”, „tas, uz kuru var paļauties”. Apkārtējie tevi slavē. Bet, ja palīdzēšana vienmēr notiek uz tava rēķina un tev nav vietas, kur saņemt, tā var būt tā pati vecā loma: bērns, kurš drīkst eksistēt tikai tad, ja ir noderīgs.

Apgrieztā loma

Retāk, bet godīgi jāpasaka: daži cilvēki traumu atkārto, paši kļūstot par to, kurš sāpina, – kā van der Kolks rakstīja. Ja tu pamani sevī vecāka vai bijušā partnera vārdus un toni, tas nav iemesls kaunam, bet iemesls meklēt palīdzību. Svarīgākais ir pamanīt un uzņemties atbildību.

Kā reaģēt

1. Salīdzini mehānismus, nevis cilvēkus. Uzraksti savas iepriekšējās attiecības (arī draudzības un darbavietas) blakus un meklē, kas bija vienāds: kas notika pēc tava pirmā „nē”, kurš atvainojās, kas notika ar draugiem. Detalizēts vingrinājums ir nodarbībā Kāpēc tas atkārtojas.
2. Nosauc sajūtu vārdā. Kad ķermenis saka „šis ir tas īstais”, pajautā sev: vai tas ir prieks vai trauksme? Vai es jūtos droši vai vienkārši pazīstami?
3. Palēnini tempu. Cilvēku var iepazīt tikai laika gaitā. Pirmie mēneši vienmēr izskatās labi.
4. Pamani, kā otrs reaģē uz tavu „nē”. Tas ir svarīgāks par jebkuru „ķīmiju”. Vairāk: sarkanie un zaļie karogi.
5. Atgūsti draugus. Draugi ir agrīnās brīdināšanas sistēma. Viņi redz loku, ko tu pats vai pati neredzi.
6. Mācies izturēt mieru. Garlaicība blakus uzticamam cilvēkam pirmajās nedēļās bieži nozīmē nevis „ej prom”, bet „tavs ķermenis mācās jaunu normu”.
7. Esi pret sevi laipns vai laipna. Kauns loku stiprina, jo liek klusēt. Saprašana to vājina.

Speciālists, kurš saprot traumu

Loka pārraušana bieži ir vieglāka ar psihoterapeitu, īpaši ja viss sākās bērnībā. Bet Latvijā, tāpat kā citur, ne katram psihologam vai terapeitam ir zināšanas par narcistisko vardarbību, traumu un to, kā viens cilvēks pamazām pārņem kontroli pār otra dzīvi (angl. coercive control). Labi domājošs speciālists bez šīm zināšanām var teikt „jūs taču katru reizi izvēlaties tādus” vai ieteikt „izrunāties” ar cilvēku, kurš tev dara pāri, vai pāru terapiju. Ar vardarbīgu cilvēku godīga saruna nedarbojas kā ar normālu, un kopīga sesija var palielināt briesmas.

Pārbaudi speciālistu:

• Vai viņš vai viņa tev tic, neprasot pierādījumus?
• Vai zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne, kontrole pār otra dzīvi (coercive control)?
• Vai neuzstāj uz kopīgām sesijām vai „samierināšanos”?
• Vai uzmanības centrā ir tava drošība un tava uztvere?

Ja pēc sesijas tu jūties vēl vainīgāks vai vainīgāka, meklē citu speciālistu – tā nav zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē, der ASV klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas materiāli angļu valodā: YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019), „It’s Not You” (2024). Krīzes tālrunis 116 123 (visu diennakti, bez maksas) un 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā) var palīdzēt atrast speciālistus.

Kad vispirms nav jādomā par loku

Ja tu šobrīd esi attiecībās, kurās tev draud, tevi kontrolē vai tu baidies, loka izpēte var pagaidīt. Vispirms – drošība: drošības plāns un, briesmu gadījumā, 112.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā to sauc angliski?

Repetition compulsion (Freida termins, vāciski Wiederholungszwang), mūsdienās arī trauma reenactment vai compulsion to repeat the trauma. Ar to saistīts vārds revictimization – atkārtota kļūšana par vardarbības upuri.

Vai tas nozīmē, ka es gribu ciest?

Nē. Tas ir visbiežākais un kaitīgākais pārpratums. Tu meklē pazīstamo, cerību un iespēju šoreiz piedzīvot citu iznākumu. Neviens nemeklē sāpes, un atbildība par vardarbību vienmēr ir tam, kurš to dara.

Kāpēc es vienmēr satieku narcisus?

Tāpēc, ka mainās iepakojums – temperaments, dzimums, profesija –, bet mehānisms, uz kuru tev reaģē ķermenis, paliek tas pats. Un tāpēc, ka cilvēki, kas meklē kontroli, bieži pievēršas tiem, kuri jau ir pieraduši pielāgoties. Plašāk: nodarbība Kāpēc tas atkārtojas.

Vai visi mani bijušie bija narcisi?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Nosaukums nav svarīgs, svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja tavās pašreizējās attiecībās ir bailes, kontrole un vaina, kas vienmēr nonāk pie tevis, tās ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas. Ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai traks esi tu. Ja tā notiek, šis apjukums pats ir signāls.

Vai loku var pārtraukt?

Jā. Daudzi to izdara: kad iemācās pamanīt mehānismu, nesteigties, noturēt robežas un izturēt mieru, kas sākumā šķiet garlaicīgs. Tas prasa laiku, bet tas nav liktenis.