Sajūta, ka viss pienākas

Ikdienā to saka vienkārši: „viņam liekas, ka viņam viss pienākas”. Psiholoģijā to sauc par pārspīlētu tiesību sajūtu, angliski – entitlement (arī sense of entitlement, psychological entitlement). Tā ir pārliecība, ka mani plāni, vēlmes un jūtas ir svarīgākas par tavējām, ka tev jāpielāgojas, bet man – nē. Ja meklēsi angliski „entitlement narcissist” vai „narcissistic entitlement”, atradīsi daudz materiālu, arī klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Šī sajūta ir viena no galvenajām iezīmēm, ar ko psihiatru rokasgrāmata DSM-5-TR apraksta narcistiskus personības traucējumus. Konsultants Lundijs Bankrofts (Lundy Bancroft), kurš gadiem strādāja ar vardarbīgiem vīriešiem, grāmatā „Why Does He Do That?” (2002) raksta, ka tieši „man pienākas” domāšana ir vardarbības kodols – svarīgāka par dusmām vai stresu. Viņš rakstīja par vīriešiem, bet tas pats mehānisms darbojas arī sievietēm, vecākiem, priekšniekiem un draugiem.

Kā tas izklausās

Katrā ainā svarīgs ir ne tik daudz teikums, cik tas, kas notiek, kad tu pasaki „nē”.

Kāpēc tā dara

Sajūta, ka viss pienākas, nav tikai kāre vai slikta audzināšana. Tā ir pasaules skatījums: „manas vajadzības ir svarīgākas, un tavs uzdevums ir tās nodrošināt”. No šī skatījuma izriet viss pārējais:

• Tavs „nē” izklausās pēc netaisnības. Ja man pienākas, tad tu man kaut ko atņem. Tāpēc atteikums izraisa nevis vilšanos, bet aizvainojumu un dusmas. Psiholoģijā to sauc par narcistisko ievainojumu (angl. narcissistic injury) – kad sīks „nē” trāpa otra tēlā par sevi – un pēc tā var sekot narcistiskas dusmas (angl. narcissistic rage).
• Resursi plūst uz vienu pusi. Laiks, nauda, rūpes, uzmanība, darbs mājās plūst pie otra, un tas liekas „normāli”.
• Noteikumi ir tikai tev. Viņš drīkst kavēties, tu – nē. Viņa drīkst skatīties tavu telefonu, tu – nē.
• Vaina vienmēr ir tev. Ja kaut kas nav izdevies, tas ir tāpēc, ka tu nedevi pietiekami.

Pētnieki (Campbell u. c., 2004) šo sajūtu mēra kā noturīgu personības iezīmi, un pētījumos cilvēki ar izteiktu „man pienākas” sajūtu biežāk ņem vairāk, nekā viņiem pienākas, un sliktāk reaģē uz kritiku. No kurienes tā rodas, nav viena atbilde: daži to saista ar lutināšanu, citi – ar bērnības pamestību, ko cilvēks „atgūst” no citiem. Tev tas daudz nemaina: tā nav tava atbildība izlabot.

Ko tas nodara tev

Pamazām tavas vajadzības saraujas. Tu sāc jautāt sev nevis „ko es gribu?”, bet „ko viņš teiks?”. Tev ir vainas sajūta par to, ka esi noguris vai nogurusi, slims, ka gribi satikt draugus vai atpūsties. Tavs „nē” sāk tev pašam likties kā nežēlība.

Daudzi apraksta pastāvīgu parāda sajūtu: lai cik tu dotu, vienmēr ir par maz. Nāk izsīkums, aizvainojums, ko nedrīkst parādīt, un nauda, kas izplūst. Ja otrs kontrolē vai iztukšo tavus līdzekļus, tā jau ir ekonomiskā vardarbība (angl. economic abuse) – kad naudu izmanto, lai tevi kontrolētu. Un daudzi sāk šaubīties: varbūt es tiešām esmu savtīgs? Ja tu naktīs prāto, vai problēma neesi tu, šis apjukums pats par sevi ir signāls – skat. gāzlaitings (angl. gaslighting) un nodarbību apjukums ir simptoms.

Normāli vai vardarbība?

Kā atšķirt veselīgas prasības no sajūtas, ka viss pienākas:

1. Vai „nē” tiek pieņemts? Vilšanās ir normāla. Sods – aukstums, dusmas, stāsti citiem, atriebība – nav.
2. Vai noteikumi ir abiem? Ja otrs sagaida no tevis to, ko pats nedod, tas ir signāls.
3. Kā otrs reaģē uz robežām? Pielāgojas – vai pārvērš tavu robežu par tavu vainu?
4. Kuras vajadzības uzvar? Ja ilgstoši un gandrīz vienmēr uzvar vienas puses vajadzības, tas vairs nav kompromiss.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks bez šīs sajūtas var gribēt daudz un pat prasīt daudz, bet viņš dzird tavu „nē”, rēķinās ar tavu nogurumu un dod pretī. Kad viņš pamana, ka ir pārsniedzis robežu, viņš atvainojas.

Cilvēks ar izteiktu „man pienākas” sajūtu uz atteikumu reaģē ar aizvainojumu, aukstumu vai dusmām, atceras visu, ko viņš it kā „devis”, un aizmirst visu, ko devi tu. Viņš var būt ļoti šarmants, kamēr saņem, un pēkšņi mainīties, kad nesaņem.

Kas tas nav

• Veselīga pašcieņa. Zināt, ka tev pienākas drošība, atpūta un cieņa, nav „man viss pienākas”. Tās ir tavas tiesības.
• Paprasīt, ko tev vajag. Lūgt palīdzību, taisnīgu mājas darbu dalīšanu vai laiku sev ir normāli.
• Cilvēks krīzē. Kāds pēc operācijas, bērēs vai slimībā var uz laiku prasīt vairāk. Tas ir pagaidu un parasti tiek atzīts.
• Bērna dabiskais egoisms. Mazi bērni vēl mācās domāt par citiem. Tas nav raksturs, tas ir vecums.
• Pielāgojumi veselības dēļ. Cilvēkam ar invaliditāti vai slimību var vajadzēt citu attieksmi. Tā ir vienlīdzība, nevis privilēģija.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Manipulējošs cilvēks bieži pats sauc tevi par „prasīgu”, „iedomīgu” vai „savtīgu”, kad tu paprasi pavisam pamata lietas: palīdzību ar bērniem, cieņu, atpūtu. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kas notiek atkal un atkal), virziens (kura puse ilgstoši saņem vairāk, nekā dod) un efekts (kurš jūtas parādā, izsīcis un bailīgs).

Tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs var noteikt, vai tā ir daļa no narcistiskiem personības traucējumiem. Bet cilvēki ar šādām iezīmēm gandrīz nekad paši neiet pie speciālista, tāpēc diagnozes viņiem gandrīz nekad nav. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav problēmas”. Etiķete nav svarīga – svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši (drošības plāns).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: otra vajadzības skaitās svarīgākas, un tavs „nē” tiek sodīts. Situācijas apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete partnere, vīrietis cietušais

Linda uzskata, ka Jānim jāapmaksā viņas dzīvesveids, jo „tā dara īsti vīrieši”. Kad Jānis zaudē darbu, viņa viņu nevis atbalsta, bet pazemo un sāk satikties ar citu „nodrošinātāju”. Vīrietis, kurš par to stāsta, bieži dzird „tu pats izvēlējies”. Tā joprojām ir vardarbība.

Vīrietis partneris, sieviete cietusī

Andris uzskata, ka mājas darbi, bērni un viņa vecāku aprūpe ir „sievietes lieta”, bet viņa vakari un nauda – viņa paša. Ja Ieva nogurst, viņš saka, ka „citas tiek galā”.

Viena dzimuma pāris

Edgars sagaida, ka Roberts vienmēr pielāgosies viņa draugiem, viņa grafikam, viņa garastāvoklim. Kad Roberts vienreiz izvēlas savus draugus, Edgars nedēļu nerunā.

Vecāks bērnam

Tēvs sagaida, ka bērns vienmēr būs kluss, kad viņš ir mājās, un sods seko par jebkuru troksni. Bērns iemācās, ka viņa vajadzības ir traucēklis. Bērni un pusaudži var zvanīt uz 116 111.

Vecāks pieaugušam bērnam

Māte sagaida, ka pieaugusī meita katru nedēļas nogali pavadīs pie viņas, un katrs atteikums ir „nodevība”. Meitas ģimenei vietas nav.

Brālis vai māsa

Brālis uzskata, ka vecāku māja „pienākas” viņam, jo viņš ir vecākais, un sāk tajā dzīvot, nerunājot ar tevi.

Priekšnieks vai kolēģis

Kolēģe sagaida, ka tu vienmēr aizvietosi viņu, bet pati nekad nepalīdz. Viņas laiks ir vērtīgs, tavējais – ne.

Draugs vai draudzene

Draudzene sagaida, ka tu vienmēr būsi pieejams viņas krīzēm, bet tavās dzimšanas dienās viņa „nevar”.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Dēls uzskata, ka mātes pensija un dzīvoklis „tāpat reiz būs viņa”, un jau tagad rīkojas ar tiem kā ar savējiem. Vecs cilvēks, kuru izmanto finansiāli, var zvanīt 116 123, briesmās – 112.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte uzskata, ka viņai pienākas atslēgas no jūsu dzīvokļa un tiesības ienākt, kad viņa grib. Kad jūs to nemaināt, viņa saka, ka tu „atņem viņai dēlu”.

Tiešsaistē

Bijušais partneris uzskata, ka viņam pienākas zināt, ar ko tu tagad satiecies, un seko taviem profiliem, raksta taviem draugiem un pieprasa paskaidrojumus. Ja tā ir vajāšana, vērsies policijā.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija ir kliedzieni un scēnas, kad kaut kas nav, kā gribēts. Klusā versija ir mocekļa loma: „nē, nē, man neko nevajag”, un tad dienām ilga aizvainota nopūšanās, līdz tu izdari to, ko otrs gribēja. Dažreiz to sauc par slēpto narcismu (angl. covert narcissism).

Attiecību sākumā un vēlāk

Sākumā tas var izskatīties pēc pārliecības un stila: „viņš zina, ko grib”. Vēlāk kļūst skaidrs, ka „ko grib” vienmēr nozīmē „ko tu man dosi”.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es taču visu daru tavā labā” – un tāpēc tev jāpateicas ar paklausību. Palīdzība tiek dota kā aizdevums ar procentiem.

Kā reaģēt

1. „Nē” ir pilna atbilde. Tev nav jāpierāda, ka esi pietiekami noguris vai nogurusi, lai atteiktu.
2. Neskaidro pārāk daudz. Katrs „jo” otram ir jauns strīda punkts.
3. Pamani vainas sajūtu. Ja tu jūties vainīgs par parastu vajadzību, tas ir signāls, nevis patiesība.
4. Sargā savu naudu. Savs konts, savi dokumenti, nekādi galvojumi un aizdevumi zem spiediena.
5. Ja atteikums izraisa draudus vai bailes, drošība ir pirmajā vietā: 112, 116 123 (visu diennakti), 116 006 (cietušajiem no vardarbības, pēcpusdienā un vakarā). Tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas attiecas arī uz psiholoģisku un ekonomisku vardarbību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Ko nozīmē entitlement?

Angļu vārds entitlement nozīmē pārliecību, ka tev pienākas īpaša attieksme un citu resursi. Latviski to visbiežāk pasaka: „viņam liekas, ka viss pienākas”. Psiholoģijā lieto arī vārdus „pārspīlēta tiesību sajūta”.

Vai tā ir narcisma pazīme?

Jā, tā ir viena no galvenajām iezīmēm, ar ko apraksta narcistiskus personības traucējumus. Bet šī sajūta var būt arī cilvēkiem bez šīs diagnozes. Tev svarīgāk ir redzēt, kas atkārtojas, nevis kā to sauc.

Varbūt pārāk daudz prasu es?

Pajautā sev: vai es pieņemu otra „nē”? Vai es dodu tikpat, cik saņemu? Ja jā, tu vienkārši zini savas vajadzības. Cilvēki, kuriem viss pienākas, šādus jautājumus sev parasti neuzdod.

Vai šāds cilvēks var mainīties?

Retos gadījumos, ja pats to grib un ilgstoši strādā ar speciālistu. Bet šāda sajūta parasti liek cilvēkam uzskatīt, ka mainīties vajag citiem, nevis viņam. Tev nav jāgaida.

Kā to sauc angliski un krieviski?

Angliski – entitlement, sense of entitlement, narcissistic entitlement. Krieviski – «чувство исключительности», «завышенное чувство права», sarunvalodā – «мне все должны».