Robežstāvokļa personības traucējumi (BPD)

Robežstāvokļa personības traucējumus angliski sauc borderline personality disorder, saīsināti BPD, sarunvalodā arī vienkārši borderline. Latvijā ārsti lieto SSK-10 klasifikāciju, un tur tie paši traucējumi saucas emocionāli nestabili personības traucējumi, robežtipa. Vārds „robežstāvoklis” ir vēsturisks: pirms gandrīz simts gadiem psihiatri domāja, ka šie cilvēki ir kaut kur „uz robežas” starp vieglākām nervu problēmām un smagu psihisku slimību. Tā vairs neuzskata, bet nosaukums palika. Ja meklēsi angliski – „BPD vs narcissist”, „loving someone with BPD”, „BPD recovery” –, atradīsi daudzkārt vairāk materiāla, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Šī lapa šajā vietnē ir divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, BPD ļoti bieži jauc ar narcismu – jauc cietušie, jauc internets, un ar šo vārdu nereti apsaukā arī pašus upurus. Otrkārt, un tas ir svarīgākais: lielākā daļa cilvēku ar BPD nav varmākas. Visvairāk sāp viņiem pašiem. Daudzi no viņiem bērnībā piedzīvoja vardarbību vai pamešanu, un stigma – „trakā bijusī”, „bīstamais borderlaineris” – viņiem traucē meklēt palīdzību, kas tiešām darbojas.

Kā tas izklausās

Vienkāršiem vārdiem (tas nav diagnostikas saraksts): jūtas uzliesmo ļoti ātri, ļoti stipri un ilgi nerimst. Bailes tikt pamestam var pārņemt visu – arī tad, ja neviens nekur neiet. Priekšstats par sevi šūpojas: šodien „es esmu labs cilvēks”, rīt „es esmu nekas”. Uzplūdā cilvēks rīkojas tā, ka pēc tam pašam nāk par sliktu, un daļa cilvēku sevi savaino. Daudzi apraksta hronisku tukšuma sajūtu.

Kāpēc tā notiek

BPD neviens neizvēlas. Pētnieki to parasti skaidro kā divu lietu sakritību: iedzimtu, ļoti spēcīgu emocionālo jutīgumu un vidi, kurā bērna jūtas tika ignorētas, izsmietas, sodītas vai bija bīstamas. Amerikāņu psiholoģe Marša Linehana (Marsha Linehan), kas izstrādāja galveno BPD terapiju, to sauca par vidi, kas bērnam māca: „tas, ko tu jūti, ir nepareizi”. Daudziem cilvēkiem ar BPD bērnībā bija vardarbība, pamešana vai smagi zaudējumi. Ne visiem, bet daudziem.

Uzvedībai ir funkcija. Pieķeršanās, pārbaudīšana („vai tu tiešām mani mīli?”), dusmu uzliesmojumi un tukšums – tie parasti ir mēģinājumi izdzīvot ar sāpēm un bailēm, kas šķiet nepanesamas. Galvenais dzinējspēks ir bailes palikt vienam, nevis vēlme valdīt pār otru.

Narcistiskai uzvedībai funkcija parasti ir cita: sargāt uzpūstu priekšstatu par sevi, saņemt apbrīnu un noturēt kontroli. Bet funkcijas var sajaukties, abi traucējumi var būt vienam cilvēkam, un sāp tev tik un tā. Funkcija palīdz saprast, kas notiek, bet nenosaka, cik daudz tev jāiztur.

Un laba ziņa, ko dzird reti: BPD ārstējas. Linehanas izstrādātā dialektiskā uzvedības terapija (angl. dialectical behaviour therapy, DBT) un vairākas citas metodes ir pētījumos pārbaudītas. Ilgtermiņa pētījumi rāda, ka daudziem cilvēkiem ar BPD simptomi gadu gaitā ievērojami mazinās. Tas ir būtiski savādāk nekā ar narcistiskiem traucējumiem, kur cilvēks pats reti redz problēmu.

Kā atšķirt no narcisma

Abi traucējumi pieder vienai grupai, ko sauc par B klasteri (angl. cluster B), – personības traucējumi ar ļoti spēcīgām, grūti savaldāmām emocijām un uzvedību. Tāpēc tie no ārpuses reizēm izskatās līdzīgi. Zemāk – tipiskas atšķirības. Tās nav absolūtas, un viens cilvēks var būt ar abām iezīmēm.

No kurienes rodas sajaukšana

• Karsts un auksts. Abos gadījumos tevi var šodien pacelt debesīs, rīt nomest zemē. Pie BPD to sauc par melnbaltu domāšanu (angl. splitting): otrs ir vai nu pilnīgi labs, vai pilnīgi slikts, un to dzen bailes. Narcistiskajā ciklā idealizācija un noniecināšana (angl. devaluation) biežāk kalpo apbrīnai un kontrolei.
• Stereotips par dzimumu. Klīnikās BPD vēsturiski biežāk diagnosticēja sievietēm, narcisismu – vīriešiem. No tā radās klišeja „viņa ir borderline, viņš ir narciss”. Pētījumos ar plašu sabiedrību atšķirība ir daudz mazāka. Vīriešiem ir BPD, sievietēm ir narcistiski traucējumi.
• Vardarbības sekas. Cilvēks, kurš gadiem dzīvojis ar vardarbību, var sākt izskatīties „robežstāvoklīgs”: izmisīgas bailes tikt pamestam, emociju vētras, sastingums. Tas pārklājas ar komplekso PTSS (angl. complex PTSD) – sekām pēc ilgas vardarbības, no kuras nevarēja aizbēgt.
• Apzīmējums kā ierocis. Vardarbīgs cilvēks var nosaukt upuri par „borderline”, lai viņam neticētu.

Ko tas nodara tev

Ja tu dzīvo kopā ar cilvēku, kuram ir BPD, un vardarbības nav, tev tik un tā var būt ļoti grūti: emociju vētras nogurdina, tu jūties atbildīgs vai atbildīga par otra drošību, sāc staigāt kā pa olām (angl. walking on eggshells – pastāvīgi sverot katru vārdu). Tuviniekiem rakstīta grāmata „Stop Walking on Eggshells” (Mason & Kreger, 1998). Tavs nogurums ir īsts, un tev ir tiesības uz robežām.

Ja cilvēks ar BPD tevi arī kontrolē, draud un pazemo, tas ir vardarbība, un sekas ir tādas pašas kā jebkurai vardarbībai: bailes, apjukums, kauns, zaudēta pašapziņa.

Ja kāds tevi sauc par „borderline” vai tev pašai vai pašam ir BPD, tev var būt kauns runāt par to, kas notiek. Zini: cilvēki ar BPD pētījumos bieži ir cietuši no vardarbības – gan bērnībā, gan pieaugušo attiecībās. Diagnoze neatņem tiesības uz drošību un uz to, ka tev notic.

„Vai viņam ir BPD vai narcisms?”

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet uzreiz jāpiebilst: cilvēki ar narcistisku uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc gandrīz nekad netiek diagnosticēti. „Diagnozes nav” nenozīmē „nav narcisa”. Cilvēki ar BPD pie speciālista iet biežāk, bet arī daudzi no viņiem nav diagnosticēti.

Tāpēc: apzīmējums nav svarīgs, svarīgs ir tas, kas notiek. Ja tevi kontrolē, pazemo un biedē atkal un atkal, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – drošības plāns palīdzēs sagatavoties. Viena atšķirība ir godīgi jāpasaka: ja otrs pats atzīst problēmu, ārstējas, un tu mēnešiem redzi īstas pārmaiņas un tev nav bail, tā ir cita situācija. Bet tev nav pienākuma izturēt vardarbību, gaidot ārstēšanas rezultātu.

Un vēl: normālas attiecības neliek tev naktīs nomodā prātot, vai traks esi tu. Ja tā notiek, pats apjukums ir signāls – par to vairāk lapā par gāzlaitingu (angl. gaslighting) un nodarbībā apjukums ir simptoms.

Normāli vai vardarbība?

Grūtas emocijas nav vardarbība. Vardarbība ir tas, ko ar tām dara. Kā atšķirt:

1. Atbildība. Vai pēc uzplūda otrs uzņemas atbildību un kaut ko dara (ārstējas, labo, atvainojas bez „bet”) – vai vaina vienmēr paliek tev?
2. Virziens. Vai uzvedība galvenokārt mazina paša sāpes – vai tā sistemātiski dod otram varu pār tavu naudu, draugiem, telefonu, laiku?
3. Tendence. Vai laika gaitā kļūst labāk vai sliktāk?
4. Robežas. Vai otrs var dzirdēt tavu „nē”, pat ja tas viņam sāp?
5. Efekts uz tevi. Vai tev ir grūti – vai tev ir bail, un tu vairs nepazīsti sevi?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks ar BPD, kurš strādā ar sevi, pēc uzplūda parasti atzīst, kas notika, cieš no kauna, meklē palīdzību un pieņem tavas robežas, pat ja tās viņam sāp. Viņš vai viņa var atkārtot kļūdas, bet virziens ir uz labo pusi, un tev nav jābaidās.

Cilvēks, kurš izmanto vardarbību (ar diagnozi vai bez tās), pēc uzplūda pārliek vainu uz tevi, izmanto diagnozi kā vairogu („tu zini, ka es tā nevaru”), kontrolē tavu dzīvi un soda tevi par robežām. Ārpusē viņš vai viņa var izskatīties mierīgs un burvīgs.

Kas tas nav

• BPD nav tas pats, kas narcisms, un nav tas pats, kas vardarbība.
• BPD nav rakstura vājums, „trakums” vai manipulācija pēc izvēles.
• Tas nav tas pats, kas bipolāri traucējumi: tur garastāvoklis mainās nedēļām, pie BPD jūtas var mainīties stundas laikā, bieži reaģējot uz notikumiem attiecībās.
• Ne katrs emocionāls cilvēks, ne katrs, kurš raud, un ne katrs kaislīgs strīds.
• Tā nav diagnoze, ko var noteikt pēc video, testa internetā vai vienas nedēļas.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

„Borderline” ir viens no visbiežāk izmantotajiem apzīmējumiem pret upuriem – sarunās ar draugiem, radiem, reizēm arī tiesā. Upuris pēc gadiem ar vardarbību reaģē skaļi, un vardarbīgais cilvēks to filmē vai stāsta citiem (angl. reactive abuse – kad tu beidzot „uzsprāgsti”, un tieši to parāda kā pierādījumu). Arī pretējais notiek: cilvēku ar BPD, kurš pats cieš no vardarbības, visi uzskata par vainīgo. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kurš ilgstoši sāpina), virziens (kam uzvedība kalpo) un efekts (kurš dzīvo bailēs). Diagnoze šos jautājumus neatbild.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet jautājums ir viens: vai tās ir grūtas emocijas, ar kurām otrs cīnās, vai kontrole, ko attaisno ar emocijām? Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete un vīrietis

Elīzai ir BPD. Kad Rihards vēlu atbild uz ziņu, viņu pārņem panika, un viņa raksta desmit ziņas pēc kārtas. Bet viņa ir DBT grupā, iemācījusies sevi apturēt un nākamajā dienā to izrunā. Rihardam ir grūti, bet nav bail. Citā stāstā Ieva katru vakaru pārbauda Oskara telefonu, aizliedz viņam satikt brāli un draud „izdarīt kaut ko”, ja viņš aizies. Draugi smejas, ka Oskars ir „zem tupeles”. Vīriešiem, kuri cieš no vardarbības, notic retāk. Tas nenozīmē, ka tā notiek retāk. Šī vietne ir arī tev.

Vīrietis un sieviete

Kristaps greizsirdības lēkmēs lauž Lindas lietas un pēc tam raud, sakot, ka „tas ir mans borderline”. Pie ārsta viņš neiet, jo „ārsti neko nesaprot”. Neatkarīgi no diagnozes tā ir biedēšana. Lindai vispirms vajag drošības plānu.

Viena dzimuma pāris

Mārtiņam ir BPD, un viņa partneris Juris to zina. Viņi ir norunājuši signālu: kad Mārtiņš jūt, ka „sprāgst”, viņš saka „sarkans”, un abi uz stundu izklīst. Tas nav viegli, bet tas ir kopīgs darbs, nevis vienpusēja pakļaušanās.

Bijušais partneris un kopīgi bērni

Pēc šķiršanās bijusī sieva raksta tiesai, ka tev ir „robežstāvoklis” un bērni pie tevis nav drošībā, lai gan tev nekad nav bijusi ne diagnoze, ne vardarbība pret bērniem. Te svarīgi ir fakti, nevis apzīmējumi: saglabā saraksti, ārstu izziņas un dokumentē, kā tu rūpējies par bērniem.

Vecāks un mazs bērns

Mātei ar BPD iezīmēm ir labas dienas, kad viņa bērnu apskauj un sauc par savu labāko draugu, un sliktas, kad viņa kliedz un ieslēdzas vannasistabā. Bērns iemācās uzminēt mātes garastāvokli pēc atslēgu skaņas. Arī tad, ja mātei pašai sāp, bērnam tā ir smaga vide. Ja tev ir mazāk par 18 un tas notiek tev, zvani 116 111 (bērniem un pusaudžiem, bez maksas).

Vecāks un pieaudzis bērns

Tēvs ar BPD iezīmēm pieaugušajam dēlam zvana naktīs, sakot, ka dzīve nav vērta, un dusmojas, ja dēls neatbild. Dēls ir izdegis. Viņš drīkst mīlēt tēvu un tomēr nebūt viņa vienīgais glābējs: „Tēti, es tevi mīlu. Naktīs es neatbildu. Ja tev ir ļoti slikti, zvani 116 123 vai 112.”

Brālis vai māsa

Māsa ar BPD pazūd uz mēnešiem un atgriežas ar pārmetumiem, ka „neviens viņu nemeklēja”. Te nav kontroles, tikai sāpes, un tev nav jāuzņemas atbildība par to, ko nevari mainīt.

Priekšnieks vai kolēģis

Kolēģe vienu nedēļu tevi sauc par „vienīgo normālo cilvēku nodaļā”, nākamo – nerunā ar tevi un stāsta citiem, ka tu viņu nodevi. Neatkarīgi no tā, kas ir aiz tā, darbā palīdz vienāds, pieklājīgs tonis un visas norunas rakstiski.

Draugs vai draudzene

Draudzene, kurai ir BPD, pēc strīda raksta, ka „labāk viņai nebūt”. Tu to ņem nopietni: piezvani, pajautā, vai viņa ir drošībā, un, ja ir tiešas briesmas, zvani 112. Nākamajā dienā vari mierīgi pateikt, ka esi draugs vai draudzene, bet ne vienīgais atbalsts, un iedrošināt viņu runāt ar speciālistu.

Pieaudzis bērns un vecs vecāks

Meita, kurai ir BPD, un kura ar alkoholu mēģina noslāpēt sāpes, prasa no 80 gadus vecās mātes naudu, un, ja māte atsaka, kliedz un saka, ka māte „viņu sabojāja”. Mātei drīkst būt žēl un tomēr drīkst teikt „nē”. Ja vecs cilvēks baidās no sava bērna, zvani 116 123, briesmu gadījumā – 112.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte stāsta visiem radiem, ka tu esi „psihiski nestabila”, jo pēc dzemdībām tev bija depresija. Apzīmējums te kalpo, lai tevi izolētu un padarītu par problēmu. Robežas ar saviem vecākiem pirmām kārtām jāvelk tavam partnerim.

Tiešsaistē

Bijušais partneris publicē garus ierakstus par „trakām borderline sievietēm” un tagē tavus draugus. Tiešsaistē nerīko publisku aizstāvēšanos: saglabā ekrānuzņēmumus ar datumu, bloķē, un, ja tā kļūst par vajāšanu vai draudiem, vērsies policijā.

Skaļā un klusā versija

Skaļo versiju visi pazīst: kliedzieni, asaras, durvju cirtieni. Ir arī klusā, ko internetā sauc par „quiet BPD” (tas nav oficiāls termins): cilvēks visu vērš pret sevi – kauns, klusēšana, sevis savainošana, un apkārtējie neko nepamana. Tā bieži nav bīstama tev, bet ir ļoti bīstama viņam pašam.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem

Sākumā intensitāte var justies kā liela mīlestība: „mēs esam viens vesels” jau pēc nedēļas. Tas pats var notikt arī mīlestības bombardēšanā (angl. love bombing), tāpēc laiks ir labākais tests: vai ar laiku parādās cieņa pret tavu „nē”? Pēc daudziem gadiem jautājums ir cits: vai tas kļūst labāk ar ārstēšanu vai sliktāk bez tās?

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tik ļoti baidos tevi zaudēt, tāpēc vēlos zināt, kur tu esi.” Rūpes, kas prasa tavu atrašanās vietu katru stundu, paroles un to, lai tu nesatiktos ar draugiem, ir kontrole. Arī tad, ja otrs to jūt kā mīlestību.

Kā reaģēt

Ja tuvam cilvēkam ir BPD un vardarbības nav

1. Atzīsti jūtas, ne rīcību. „Es redzu, ka tev ir ļoti bail” – bet tas nenozīmē „tāpēc es darīšu, ko tu prasi”.
2. Vienas un tās pašas robežas. Paredzamība palīdz vairāk par bezgalīgiem skaidrojumiem.
3. Tu nevari būt vienīgais atbalsts. Iedrošini ārstēties. Latvijā ar BPD strādā psihiatri un psihoterapeiti; pajautā tieši par DBT vai citām BPD metodēm.
4. Draudi ar pašnāvību vai sevis savainošanu vienmēr ir nopietni. Tiešās briesmās – 112. Krīzes tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, bez maksas, latviski, krieviski un angliski.
5. Rūpējies par sevi. Tavas robežas nav nodevība.

Ja ir vardarbība

Diagnoze nemaina to, kas tev vajadzīgs: drošība, pieraksti un plāns. Nevienam, arī cilvēkam, kuram sāp, nav tiesību tevi biedēt, kontrolēt vai sist. Zvani 116 123 vai 116 006 (noziegumos un vardarbībā cietušajiem, pēcpusdienā un vakarā), briesmās – 112. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Tas attiecas arī uz vīriešiem.

Ja otrs ir bīstams, šo teikumu neizsaki iepriekš – vispirms sagatavo aiziešanu.

Par terapiju

Ne katrs speciālists Latvijā ir mācījies par vardarbību attiecībās un traumu. Ieteikums „izrunāties” vai iet uz pāru terapiju ar cilvēku, kurš tevi biedē, ir slazds: atklātu sarunu izmanto pret tevi, un kopīga sesija var palielināt briesmas. Kā pārbaudīt speciālistu:

• Vai viņš vai viņa tev tic, neprasot pierādījumus?
• Vai viņš vai viņa pazīst vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne (angl. trauma bond), kontrole?
• Vai viņš vai viņa nespiež uz kopīgām sesijām vai „samierināšanos”?
• Vai uzmanības centrā ir tava drošība?

Ja pēc sesijas tu jūties vēl trakāks vai trakāka, vainīgs vai spiests atgriezties – meklē citu speciālistu. Tas nenozīmē, ka problēma esi tu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasula (YouTube „DoctorRamani”, grāmatas „Should I Stay or Should I Go?”, „Don’t You Know Who I Am?”, „It’s Not You”) – materiāli angļu valodā.

Ja BPD ir tev

Tu neesi briesmonis. BPD ārstējas, un daudziem kļūst ievērojami labāk. Tev var būt BPD un tu vienlaikus vari būt cietušais vai cietusī. Ja tavā dzīvē ir cilvēks, kurš tevi sauc par „traku”, lai tu viņam paklausītu, šī vietne ir arī tev.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai cilvēks ar BPD var mainīties?

Jā, bieži. Ar ārstēšanu, piemēram, DBT, daudziem simptomi gadu gaitā ievērojami mazinās. Bet pārmaiņas nāk no paša cilvēka darba, nevis no tā, ka tu izturēsi vairāk.

Mani sauc par „borderline”. Vai tā ir?

To var pateikt tikai speciālists. Ilgstoša vardarbība var radīt reakcijas, kas izskatās līdzīgi. Ja apzīmējumu tev dod cilvēks, no kura tu baidies, jautā arī: kas notika, pirms tu „sprāgi”?

Vai man jāaiziet no cilvēka ar BPD?

Ne katru reizi. Ja nav vardarbības, otrs ārstējas un tu redzi pārmaiņas, var strādāt kopā. Ja ir kontrole, draudi vai bailes, diagnoze neko nemaina: tava drošība ir pirmajā vietā.