Bipolāri traucējumi

Šī lapa ir citāda nekā lielākā daļa mūsu terminu. Bipolāri traucējumi (angl. bipolar disorder, agrāk sauca manic depression – maniakāli depresīvā psihoze) nav manipulācijas taktika. Tā ir garastāvokļa slimība: cilvēkam mijas periodi ar smagu depresiju un periodi ar neparasti pacilātu, enerģisku vai aizkaitinātu garastāvokli. Šādus periodus sauc par epizodēm, un tie ilgst dienām, nedēļām, dažreiz ilgāk. Starp epizodēm daudzi cilvēki jūtas un dzīvo pilnīgi parasti. Slimību ārstē, un ar ārstēšanu daudzi dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, strādā, audzina bērnus un ir labi partneri.

Kāpēc tā ir šajā vietnē? Jo cilvēki, kuri izgājuši cauri sāpīgām attiecībām, bieži meklē vienu vārdu, kas visu izskaidrotu, un „bipolāra” vai „bipolārs” ir viens no biežākajiem. Dažreiz tas ir pareizs vārds, dažreiz nepareizs, un dažreiz tas tiek lietots kā lamuvārds. Šī lapa palīdz atšķirt: kas ir slimības epizode, kas ir vardarbība un ko darīt, ja tavā dzīvē ir abas lietas vienlaikus. Ja meklēsi angliski („bipolar disorder”, „bipolar vs narcissist”, „loving someone with bipolar”), atradīsi daudz vairāk materiāla, arī pašu cilvēku ar šo slimību stāstus. Pazīstamākais ir psiholoģes Kejas Redfīldas Džeimisones (Kay Redfield Jamison) grāmata „An Unquiet Mind” (1995), kurā viņa raksta par savu slimību.

Kā tas izskatās

Šeit nav „frāžu, kas pierāda bipolārus traucējumus”, un tādu nav arī nekur citur. Zemāk ir situācijas, kas palīdz redzēt atšķirību starp epizodi un vardarbību. Atceries: tā ir tikai orientācija, nevis diagnoze.

Kas notiek slimības laikā

Šo daļu apraksta vienkāršiem vārdiem, bez diagnostikas kritērijiem. Tos nosaka psihiatrs, un tos nevajag izmantot, lai „diagnosticētu” kādu mājās.

Depresijas epizode. Dziļš nomāktums, nav spēka, nav intereses pat par to, kas agrāk priecēja, miegs un apetīte izjūk, domas ir lēnas un tumšas. Dažiem ir domas par nāvi. Tas nav slinkums un nav sods tev.

Mānija (angl. mania). Neparasti pacilāts vai ļoti aizkaitināts garastāvoklis, daudz enerģijas, vajag maz miega, ātra runa, lieli plāni, pārgalvīga rīcība ar naudu, seksu, braukšanu. Smagā mānijā cilvēks var zaudēt saikni ar realitāti. Tad vajag steidzamu palīdzību.

Hipomānija (angl. hypomania). Vieglāka mānijas forma. Cilvēks ir ļoti produktīvs, runātīgs, pārliecināts. No malas tas var izskatīties pēc „labas formas”, un tieši tāpēc to bieži nepamana.

Ir vairāki veidi. Vienkāršoti: pirmā tipa bipolāros traucējumos (angl. bipolar I) ir bijusi vismaz viena mānijas epizode, otrā tipa (angl. bipolar II) ir depresijas un hipomānijas epizodes. Ir arī jauktas epizodes, kurās nemiers, aizkaitinājums un depresija ir vienlaikus.

Svarīgi zināt vēl divas lietas. Pirmkārt, pašnāvības risks cilvēkiem ar bipolāriem traucējumiem ir augstāks nekā vidēji, tāpēc domas par nāvi vienmēr jāņem nopietni. Otrkārt, ārstēšana darbojas: zāles, kas stabilizē garastāvokli, psihoterapija, regulārs miegs un tas, ka cilvēks un viņa tuvinieki iemācās pamanīt epizodes sākumu.

Ko tas nodara tev

Dzīvot blakus cilvēkam ar neārstētu vai slikti ārstētu slimību var būt ļoti smagi, arī ja neviens nevienu apzināti nesāpina. Tu vari justies kā aprūpētājs, nevis partneris vai partnere. Tu uzmanīgi seko otra miegam un runai. Tu nomaksā parādus pēc mānijas pirkumiem. Tu esi vienīgais pieaugušais mājā depresijas nedēļās. Tev var būt dusmas un vienlaikus vainas sajūta par šīm dusmām („viņš taču ir slims”).

Tās ir īstas jūtas, un tev ir tiesības tās just. Arī tev vajag atbalstu, atpūtu un robežas. Rūpes par slimu cilvēku nenozīmē, ka tev jāpacieš viss. Ja epizodes laikā ir draudi, fiziska vardarbība vai bīstama braukšana ar bērniem mašīnā, tava un bērnu drošība ir pirmajā vietā, lai kāds būtu iemesls.

Un otrā puse: ja tev pašam vai pašai ir bipolāri traucējumi un otrs tevi par to izsmej, draud ar to citiem vai katru tavu pamatotu iebildumu sauc par „epizodi”, tas ir vardarbības paņēmiens. Tava diagnoze nepadara tavu uztveri nederīgu. To sauc gāzlaitings (angl. gaslighting): kad tev atkārtoti liek šaubīties par savu atmiņu un prātu.

Slimība vai vardarbība?

Kritēriji, kas der neatkarīgi no tā, vai kādam ir diagnoze:

1. Uz ko tas vērsts? Epizode skar visu dzīvi un visus cilvēkus. Vardarbība parasti ir vērsta pret vienu vai dažiem, bet svešo priekšā cilvēks ir savaldīgs.
2. Kā tas atkārtojas? Epizodes nāk un iet, bieži ar redzamām pazīmēm iepriekš (mazāk miega, ātrāka runa). Vardarbība atkārtojas pēc sava loka: spriedze, uzbrukums, izlīgšana, un atkal no sākuma.
3. Kas notiek pēc tam? Cilvēks ar slimību, kurš ir atbildīgs, pēc epizodes atzīst nodarīto, ārstējas un meklē veidu, kā to novērst. Vardarbīgs cilvēks noliedz, vaino tevi vai izmanto diagnozi kā attaisnojumu.
4. Kam tas nāk par labu? Epizode nevienam nenāk par labu, arī slimajam ne. Vardarbība vienmēr nes labumu vienai pusei: varu, kontroli, tavu klusēšanu.
5. Vai ir aprēķins? Slimība nevāc tavus noslēpumus, lai tos izmantotu strīdā, neizolē tevi no draugiem pēc plāna un nekontrolē tavu naudu mēnešiem ilgi.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks ar bipolāriem traucējumiem, kurš ir atbildīgs par savu veselību, parasti: runā par slimību atklāti, zina savus brīdinājuma signālus, ļauj tuviniekiem tos pateikt, lieto ārstēšanu arī tad, kad jūtas labi, un pēc epizodes atvainojas bez „bet”. Viņš nevaino tevi par savu slimību.

Cilvēks, kurš izmanto slimību vai kuram ir arī vardarbīga uzvedība, bieži: vaino tevi par savām epizodēm, pārtrauc ārstēšanu un draud ar to („ja aiziesi, es pārstāšu dzert zāles”), rīkojas vardarbīgi arī stabilos periodos, ir savaldīgs ar citiem un nevaldāms tikai ar tevi, un tavus iebildumus sauc par „nesapratni pret slimu cilvēku”.

No malas bieži redz tikai vienu pusi: vai nu „nabaga slimo cilvēku”, vai „trako”. Abi skatieni var būt nepareizi.

Kas tas nav

• Bipolāri traucējumi nav vardarbība un nav manipulācijas stratēģija.
• Tas nav tas pats, kas narcisms (angl. narcissism) vai narcistiski personības traucējumi (angl. narcissistic personality disorder, NPD). Tie ir par ilgstošu, noturīgu attieksmi pret citiem, nevis par garastāvokļa epizodēm.
• Tas nav tas pats, kas robežstāvokļa personības traucējumi (angl. borderline personality disorder, BPD), kaut gan abus bieži jauc.
• Tas nav tas pats, kas „karsts un auksts” (angl. hot and cold) attiecībās, kad otrs tīši pārmaiņus ir mīļš un vēss, lai tu pūlētos.
• Parastas garastāvokļa svārstības, viena slikta nedēļa vai skumjas pēc zaudējuma nav bipolāri traucējumi.

Vārds kā lamuvārds un kā vairogs

Vārdu „bipolārs” lieto trīs nepareizos veidos. Pirmkārt, kā lamuvārdu („viņa ir galīgi bipolāra”). Tas sāpina miljonus cilvēku, kuri ar šo slimību dzīvo godīgi, un neko nepaskaidro par to, kas notika tavās attiecībās. Otrkārt, kā ieroci pret upuri: manipulatīvs cilvēks nosauc tavas pamatotās jūtas par „bipolaritāti”, lai neviens tev neticētu. Treškārt, kā vairogu: „es esmu slims, tāpēc man var”. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (vai sāpināšana notiek atkal un atkal), virziens (vai tā vienmēr nāk par labu vienai pusei) un efekts (vai tu dzīvo bailēs, apjukumā un pastāvīgā vainas sajūtā).

Variācijas

Situācijas katram ir citas. Kopīgais ir viens: jānošķir slimība no uzvedības. Stāsti ir apkopoti no vairākiem, vārdi izdomāti.

Partnere ar diagnozi, vīrietis blakus

Mārtiņa draudzenei Elīnai ir otrā tipa bipolāri traucējumi. Hipomānijas nedēļās viņa ir dzirkstoša un neapstājama, depresijas mēnešos neiziet no mājas. Viņa ārstējas, un pēc katras smagas epizodes viņi kopā ar ārstu pārrunā, kas palīdzēja. Mārtiņam ir grūti, bet viņš nav apdraudēts. Viņam vajag savu atbalstu un savu atpūtu, nevis „diagnozi” Elīnai.

Vīrietis ar diagnozi, kurš to izmanto

Andris atsakās no ārstēšanas, jo „zāles padara garlaicīgu”. Kad sieva iebilst pret to, ka viņš iztērē kopīgos uzkrājumus, viņš kliedz, ka viņa „nesaprot slimu cilvēku”, un draud ar pašnāvību, ja viņa aizies. Draudi ar pašnāvību vienmēr jāņem nopietni: zvani 112 vai 116 123. Bet tie nav iemesls palikt attiecībās, kurās tevi kontrolē. Tu vari rūpēties par to, lai viņš saņem palīdzību, un vienlaikus iet prom.

Viena dzimuma pāris

Jānis ir kopā ar Tomu. Toms, kurš sevi uzskata par „vienīgo normālo” šajās attiecībās, katru Jāņa asaru nosauc par „tavu bipolāro drāmu”. Jānim nav diagnozes. Vēlāk Jānis uzzina, ka arī savam iepriekšējam partnerim Toms teica to pašu. Vārds šeit ir paņēmiens, nevis novērojums.

Vecāks ar bipolāriem traucējumiem un bērns

Bērns, kura mammai ir neārstēti bipolāri traucējumi, var dzīvot neparedzamā pasaulē: nedēļu viss ir svētki, tad mēnesi mamma guļ un bērns pats gatavo ēst. Bieži tas nav apzināts ļaunums, bet bērnam tas ir smagi, un viņš var kļūt par vecāka aprūpētāju. To sauc parentifikācija (angl. parentification). Ja tev ir mazāk par 18, zvani 116 111. Ja esi pieaudzis, tev ir tiesības uz savām robežām, arī ja vecāks ir slims.

Pieaudzis bērns un vecs vecāks

Tēvam ir bipolāri traucējumi, un tagad, vecumdienās, viņš bieži pārtrauc zāles. Meita par viņu rūpējas, bet viņš mānijas laikā viņu apvaino un draud atstāt bez mantojuma. Te palīdz sadarbība ar ārstu, sociālo dienestu un skaidras robežas: „Es palīdzēšu ar ārsta vizītēm, bet es neklausīšos apvainojumos.”

Kolēģis vai priekšnieks

Kolēģis hipomānijas nedēļā sūta e-pastus trijos naktī un apsola klientiem neiespējamo. Tas nav mobings, tā var būt slimība. Toties priekšniece, kura sanāksmē nosauc tavu iebildumu par „bipolāru reakciju”, lai visi smietos, izmanto vārdu kā ieroci. Pirmajā gadījumā vajag cilvēcīgu sarunu un personāla daļu. Otrajā – pierakstus un robežas.

Draugs vai draudzene

Draudzene mānijas epizodē aizņemas lielu summu un vēlāk to neatceras precīzi. Atbildīga draudzene pēc tam atzīst un vienojas, kā atdot. Manipulatīva draudzene, ar diagnozi vai bez tās, to dara atkal un atkal un katru reizi saka, ka tu „esi pret slimiem cilvēkiem”.

Bijušais partneris pēc šķiršanās

Pēc šķiršanās bijusī sieva tiesā saka, ka tev ir „bipolāri traucējumi” un tāpēc bērni nevar pie tevis palikt. Tev nav diagnozes, un neviens psihiatrs tevi nav redzējis. Vai arī tev ir diagnoze, tu ārstējies un esi stabils, bet tas tiek izmantots pret tevi. Abos gadījumos palīdz fakti: ārsta izziņa par ārstēšanu un stabilitāti, pieraksti, liecinieki. Diagnoze pati par sevi nenozīmē, ka tu esi slikts vecāks.

Tiešsaistē

Soctīklos „bipolārs” kļuvis par vārdu jebkuram cilvēkam, kurš maina domas. Video „10 pazīmes, ka tavs ekspartneris ir bipolārs” maz palīdz: tie jauc slimību ar uzvedību. Tu vari lasīt par slimību, bet otru „diagnosticēt” pēc video nevajag, jo tas novērš uzmanību no tā, kas tiešām notiek ar tevi.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija: mānija ar kliedzieniem, pārgalvīgu braukšanu, lieliem pirkumiem. Klusā versija: depresija, kurā cilvēks nedēļām nerunā, jo nespēj, nevis lai tevi sodītu. No malas klusā depresija var izskatīties pēc klusēšanas soda (angl. silent treatment). Atšķirība: klusēšanas sods ir vērsts pret tevi un beidzas, kad tu padodies. Depresija ir vērsta uz visu, un tā nebeidzas no tavas pazemošanās.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem

Attiecību sākumā hipomānija var izskatīties pēc lielas iemīlēšanās: nerimstošas ziņas, lieli plāni, maz miega. Tas atgādina mīlestības bombardēšanu (angl. love bombing), bet mērķis ir cits: tas nav aprēķins, lai tevi piesaistītu. Pēc daudziem gadiem jautājums vairs nav „kas viņam ir”, bet „vai es esmu drošībā un vai otrs uzņemas atbildību”.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai rūpējos par tavu veselību” var būt īstas rūpes: kad tuvinieks pamana, ka tu negulēji trīs naktis, un maigi atgādina par ārstu. Bet tas var būt arī kontrole: kad otrs katru tavu iebildumu, katru dusmu brīdi un katru vēlmi redzēt draugus pasludina par „simptomu” un pieprasa, lai tu vispirms „izārstējies”. Rūpes dod tev vairāk balss. Kontrole atņem.

Kā reaģēt

Ja tev pašam vai pašai ir bipolāri traucējumi: tev nav jāpierāda, ka esi „normāls”. Pieraksti savus brīdinājuma signālus, izveido plānu kopā ar ārstu un kādu uzticamu cilvēku. Ja kāds tavu diagnozi lieto pret tevi, tā ir vardarbība, un šī vietne ir arī tev.

Ja tavs tuvinieks ir slims un nesāpina tevi apzināti: izglītojies par slimību, vienojieties par signāliem un par to, ko darīt, kad epizode sākas. Parūpējies arī par sevi. Ģimenes ārsts var palīdzēt atrast psihiatru.

Ja ir gan slimība, gan vardarbīga uzvedība: skaties uz uzvedību. Ja tā atkārtojas arī stabilos periodos, ja otrs vaino tevi, atsakās ārstēties un kontrolē tevi, tad diagnoze nemaina būtību.

Kad nerunāt, bet rīkoties: ja ir draudi, fiziska vardarbība, pašnāvības domas vai cilvēks zaudējis saikni ar realitāti, zvani 112. Tālrunis 116 123 strādā visu diennakti. Ja vardarbība atkārtojas, palīdz drošības plāns.

Par speciālistiem: ne katrs psihologs vai psihiatrs saprot vardarbību attiecībās. Labs speciālists ārstēs slimību un vienlaikus neteiks tev, ka tev jāpacieš vardarbība „slimības dēļ”. Ja jūti, ka tevi mudina „būt saprotošākam” pret kontroli un draudiem, meklē citu speciālistu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai bipolāri traucējumi un narcisms ir viens un tas pats?

Nē. Bipolāri traucējumi ir garastāvokļa slimība ar epizodēm. Narcisms ir noturīgs veids, kā cilvēks izturas pret citiem: vajadzība pēc apbrīnas, maza empātija, tiesību sajūta. Cilvēkam var būt abi, viens vai neviens.

Vai cilvēks ar bipolāriem traucējumiem var būt vardarbīgs?

Var, tāpat kā jebkurš cilvēks. Bet slimība pati nepadara cilvēku vardarbīgu, un vairums cilvēku ar šo diagnozi nevienu nesāpina. Ja vardarbība atkārtojas, it īpaši stabilos periodos, tā ir vardarbība, un diagnoze to neattaisno.

Kā saprast, vai otrs ir bipolārs vai narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Cilvēki ar manipulatīvu un vardarbīgu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav problēmas”. Bet tev etiķete nav vajadzīga. Ja kontrole, pazemošana un vainas apgriešana atkārtojas atkal un atkal, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti sliktākas, tāpēc ceļš ir ārā, tiklīdz to var izdarīt droši. Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai traks esi tu. Ja tā notiek, izlasi par apjukumu kā simptomu.

Vai bipolārus traucējumus var izārstēt?

Tos var labi kontrolēt. Ārstēšana parasti ir ilgstoša: zāles, psihoterapija, regulārs miegs un epizožu agrīna atpazīšana. Daudzi cilvēki ar ārstēšanu dzīvo stabilu un pilnvērtīgu dzīvi.

Vai man jāpaliek, jo viņš ir slims?

Nē. Slimība ir iemesls līdzjūtībai un palīdzībai, nevis pienākums palikt, ja tevi apdraud vai pazemo. Tu vari vēlēt otram labu un vienlaikus aiziet.