Izstumšana

Izstumšana ir sods ar klusumu, ko izpilda nevis viens cilvēks, bet vesela grupa. Angliski to sauc shunning; zinātnē plašāku parādību sauc par ostracismu (angl. ostracism – kad cilvēku ignorē un izslēdz no grupas). Reliģiskās kopienās mēdz būt oficiāls nosaukums, piemēram, angļu disfellowshipping (izslēgšana no draudzes, pēc kuras citiem aizliegts ar tevi runāt). Meklējot angliski – „family shunning”, „shunned after leaving church” –, atradīsi daudz vairāk pieredzes stāstu un pētījumu.

Būtība: tu esi pārkāpis kādu grupas nerakstītu likumu – aizgāji no laulības, no draudzes, pastāstīji par vardarbību ģimenē, iemīlējies „nepareizā” cilvēkā, nepiekriti vecākiem – un grupa atbild, pārvēršot tevi neredzamā. Pie tam tiem, kas ar tevi tomēr runā, arī draud sods. Tas ir tas, kas izstumšanu atšķir no parasta attālināšanās: tas ir kolektīvs un organizēts, un tā mērķis ir likt tev atgriezties vai pakļauties.

Kā tas izklausās

Izstumšanā bieži ir ļoti maz vārdu – tas ir klusums. Tāpēc svarīgas ir tās retās frāzes, kas to atklāj, un situācija ap tām.

Kāpēc tā dara

Lai piespiestu pakļauties. Cilvēkam vajag piederību. Grupa, kas tev to atņem, rēķinās, ka vientulība būs tik smaga, ka tu atgriezīsies uz jebkuriem noteikumiem: atpakaļ pie partnera, atpakaļ draudzē, atpakaļ klusēšanā.

Lai sodītu un iebiedētu citus. Izstumšana ir arī paraugstunda pārējiem: redzi, kas notiek, ja aizej, runā vai nepiekrīti. Tāpēc tie, kas ar tevi sazinās, bieži paši tiek sodīti.

Lai aizsargātu grupas stāstu. Ja tu runā par vardarbību ģimenē vai kopienā, tavs stāsts apdraud visu „labo ģimeni” vai „svēto kopienu”. Vieglāk ir padarīt tevi par problēmu. Šo lomu sauc par grēkāzi (angl. scapegoat – cilvēks, kuru ģimene vai grupa padara vainīgu visās nelaimēs). Parasti izstumšanai iet pa priekšu nomelnošana (angl. smear campaign – melu vai pusmelu stāsti par tevi citiem), un to uztur lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys – cilvēki, caur kuriem vardarbīgais spiež uz tevi).

Kontrolējošās grupās tas ir noteikums. Stingri kontrolējošās kopienās (angl. high-control group) aizliegums runāt ar aizgājušajiem bieži ir rakstīts vai nerakstīts noteikums. Tas neļauj pārējiem dzirdēt, kāpēc tu aizgāji.

Ko tas nodara tev

Psihologs Kiplings Viljamss (Kipling D. Williams) gadiem pētījis ostracismu. Viņa darbi rāda, ka pat īsa izslēgšana no grupas – pat no spēles ar svešiniekiem datorā – apdraud četras cilvēka pamatvajadzības: piederību, pašcieņu, kontroles sajūtu un sajūtu, ka tava eksistence kaut ko nozīmē. Daži pētījumi (Eisenberger u. c., 2003) liecina, ka atstumtība smadzenēs aktivizē apgabalus, kas saistīti arī ar sāpēm. Precīzi mehānismi vēl tiek pētīti, bet skaidrs ir viens: izstumšana nav „vienkārši klusums”. Tā sāp.

Ja tevi izstumj ģimene vai kopiena, kurā tu uzaugi, tu vari zaudēt visu uzreiz: vecākus, brāļus un māsas, draugus, tradīcijas, pat savu ticību un valodu, kurā domāji par dzīvi. Cilvēki apraksta:

• sērošanu par dzīviem cilvēkiem – viņi ir tepat, bet tu viņus zaudēji;
• vainas sajūtu, it kā tu būtu to pelnījis vai pelnījusi;
• vilkmi atgriezties uz jebkuriem noteikumiem, lai tikai beigtos vientulība;
• nedrošību jaunās attiecībās – bailes, ka arī jaunie cilvēki tevi „izmetīs”;
• svētkus kā sliktākās dienas gadā.

Un ir vēl viens slazds. Pēc mēnešiem klusuma kāds no grupas pēkšņi uzraksta neitrālu ziņu vai uzaicina uz dzimšanas dienu. Nekas nav mainījies, neviens nav atvainojies – bet atvieglojums ir tik liels, ka tas jūtas kā mīlestība. Tā ir atvieglojuma sajūta, kad slikts beidzas, un tā var tevi turēt pie grupas tāpat kā traumatiskā saikne (angl. trauma bond – pieķeršanās, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas). Viena laipna ziņa nav pierādījums, ka tu esi drošībā.

Normāli vai vardarbība?

Kā atšķirt:

1. Viens cilvēks vai visa grupa? Viena cilvēka lēmums vairs nesazināties ir viņa robeža. Izstumšana ir kolektīva, un tā bieži tiek organizēta.
2. Aizsardzība vai sods? Vai kāds aiziet, lai pasargātu sevi no tavas reālas kaitīgas uzvedības – vai grupa tevi soda par to, ka tu dzīvo pēc sava prāta?
3. Vai ir nosacījums? „Kad nožēlosi / atgriezīsies / atvainosies, varēsim runāt” – tas ir spiediens, nevis robeža.
4. Vai sodu saņem arī tie, kas ar tevi runā? Ja jā, tā ir izstumšana.
5. Kāds bija iemesls? Tu aizgāji no vardarbīgām attiecībām, pastāstīji patiesību, izvēlējies citu ticību vai partneri – vai tu tiešām ilgstoši kādam kaitēji?

Kā uzvedas otrs

Cilvēki, kas vienkārši nepiekrīt tavai izvēlei, bieži saka to atklāti un joprojām izturas pret tevi kā pret cilvēku: sveicina, atbild, atnāk uz bērēm. Viņi neprasa citiem darīt to pašu.

Grupa, kas izstumj, parasti klusē oficiāli, bet runā aiz muguras. Tā sūta starpniekus („mamma ļoti slimo tavas dēļ”), piedāvā „atgriešanos” ar nosacījumiem un soda tos, kas ar tevi runā. Bieži kāds no grupas tev privāti raksta laipni – bet pārstāsta sarunu citiem. Tā nav vienmēr, bet esi uzmanīgs vai uzmanīga, kam uzticies.

Kas tas nav

• Tas nav bez kontakta (angl. no contact) – viena cilvēka lēmums pārtraukt saziņu, lai pasargātu sevi.
• Tas nav dabiska attālināšanās pēc pārcelšanās, jaunas dzīves vai šķiršanās, kurā neviens nav organizējis klusumu.
• Tas nav sods par reālu kaitējumu, piemēram, kad ģimene nosargā bērnus no cilvēka, kurš ir bijis vardarbīgs pret viņiem.
• Tas nav klusēšanas sods (angl. silent treatment) – tur ar tevi nerunā viens cilvēks. Izstumšana ir tas pats, tikai no daudziem.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Cilvēki, kuri paši ir bijuši vardarbīgi, bieži sauc par „izstumšanu” to, ka upuri no viņiem aizgāja. „Mani bērni mani izstūma”, „ģimene mani izmeta”. Kritērijs paliek tas pats: kas to organizē (vai kāds liek citiem izvēlēties pusi), kam tas kalpo (aizsardzībai vai pakļaušanai) un kas notika pirms tam (vai vienam no jums bija jāsargājas).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir tas pats: grupa kopīgi tevi „nepamana”, lai sodītu vai piespiestu pakļauties. Stāsti apkopoti no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Ģimene pēc šķiršanās – sieviete. Inese aizgāja no vīra, kurš viņu kontrolēja. Vīra māte un viņas pašas māte izlēma, ka Inese „sagrāva ģimeni”. Svētkos viņu vairs neaicina, bet mazbērnus gan grib redzēt – bez viņas.

Ģimene pēc šķiršanās – vīrietis. Ričards aizgāja no sievas, kura viņu pazemoja un vairākkārt sita. Viņa ģimene par to nezina un tic sievas stāstam, ka viņš „vienkārši aizgāja pie citas”. Radi pārstāj atbildēt. Vīriešiem, kuri runā par vardarbību no sievietes, notic retāk. Tas nenozīmē, ka tā notiek retāk. Šī vietne ir arī tev.

Izstumšana pēc orientācijas atklāšanas. Ģimene pārtrauc saziņu ar dēlu vai meitu, kurš ir gejs vai lesbiete, līdz viņš vai viņa „mainīsies”. Tā ir izstumšana, nevis „vērtību aizsargāšana”.

Reliģiskā kopiena. Pēc aiziešanas no draudzes cilvēks zaudē visus – vecākus, draugus, pat bērnus, kas paliek kopienā. Tā ir viena no smagākajām formām, jo noteikums ir oficiāls un visi to ievēro.

Vecāks pret bērnu. Māte nerunā ar pusaudzi nedēļām, un visi pārējie ģimenē – tēvs, vecmāmiņa, brālis – seko viņas piemēram, jo tā „mammai ir vieglāk”. Ja tev nav 18 un ar tevi tā izturas, zvani 116 111.

Vecāks pret pieaugušu bērnu. Tēvs pēc testamenta strīda liek pārējiem bērniem nerunāt ar vienu no viņiem. Klusums tiek pasniegts kā „lojalitāte tētim”.

Brāļi un māsas. Pēc vecāku nāves viens no brāļiem apvieno pārējos pret māsu, kura gribēja godīgu mantojuma dalīšanu. Uz māsas ziņām neatbild neviens.

Vīra vai sievas ģimene. Sievasmāte izlemj, ka znots „neder”, un visi sievas radinieki viņu ignorē pie galda. Ja partnere to neaptur, bet piedalās, tas vairs nav tikai sievasmātes jautājums.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Pieaugušie bērni kopīgi pārtrauc saziņu ar veco māti, jo viņa atteicās pārrakstīt māju, – un aizliedz mazbērniem viņu apmeklēt.

Draugu kompānija. Pēc strīda ar kompānijas „līderi” tevi izņem no kopīgās sarakstes, un visi citi izliekas, ka nekas nav noticis.

Darbavieta. Kolektīvs pēc priekšnieka mājiena tevi ignorē, jo tu ziņoji par pārkāpumu.

Skola. Klasē vairs neviens ar tevi nerunā, jo kāds populārs skolēns tā izlēma. Bieži tas turpinās tiešsaistē. Pastāsti pieaugušajam un zvani 116 111.

Tiešsaistē. Kopiena sociālajos tīklos vai spēlē tevi bloķē visi reizē pēc viena cilvēka nomelnošanas ieraksta.

Skaļā versija. Publisks paziņojums: „Viņš vairs nav mūsu ģimenes loceklis.” Atklāti aizliegumi citiem.

Klusā versija. Nekas netiek pateikts. Tikai ielūgumi vairs nepienāk, sarakste nomirst, uz tavām ziņām atbild ar vienu vārdu.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Mēs to darām tavā labā. Mīlestība dažreiz ir stingra.” „Kad tu redzēsi, cik tu esi viens, tu sapratīsi.” Rūpju valoda aizsedz sodu.

Agri un vēlu. Jaunā ģimenē vai kopienā – brīdinājumi, kas notiek ar tiem, kas „aiziet no ceļa”. Pēc gadiem – pilnīga izstumšana, kad tu beidzot aizej.

Kā reaģēt

1. Nosauc to. Tas, kas notiek, ir kolektīvs sods, nevis pierādījums, ka tu esi slikts cilvēks. Jau vārds palīdz redzēt situāciju skaidrāk.
2. Nelūdzies grupai. Pazemošanās parasti nemaina noteikumus – tā tikai parāda, ka sods darbojas.
3. Izlem, ar kādiem nosacījumiem tu esi gatavs vai gatava runāt. Nevis „kad es atvainošos”, bet „kad pret mani izturēsies ar cieņu”.
4. Uzturi saites ar tiem, kas tās paši piedāvā. Bet esi uzmanīgs vai uzmanīga ar personisko informāciju – dažreiz tā nonāk atpakaļ grupā.
5. Būvē jaunu piederību. Draugi, kolēģi, hobiju grupas, citi cilvēki, kas piedzīvojuši to pašu. Bijušo reliģisko kopienu locekļiem ir savas atbalsta grupas, arī tiešsaistē.
6. Sagatavojies svētkiem. Izplāno tos iepriekš ar cilvēkiem, kas tev ir tuvi. Svētki bieži ir grūtākais laiks.
7. Pieraksti, ja ir mantiskie vai darba jautājumi. Ja izstumšana skar mantojumu, darbu vai bērnus, saglabā saraksti un meklē jurista padomu.

Par speciālistiem

Kad tevi izstumj ģimene, daži speciālisti iesaka „samierināties ar ģimeni” vai „spert pirmo soli”. Ne katram psihologam vai terapeitam Latvijā ir zināšanas par vardarbību, traumu un kontrolējošām grupām. Pārbaudi: vai viņš tev tic, neliekot pierādīt? Vai zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne, pastāvīga kontrole (angl. coercive control)? Vai nespiež uz kopīgām sesijām vai „izlīgšanu”? Vai runā par tavu drošību? Ja pēc sesijām jūties vēl vairāk vainīgs vai vainīga vai vilkts atpakaļ – meklē citu speciālistu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasula (YouTube „DoctorRamani”, grāmatas „Should I Stay or Should I Go?”, „Don’t You Know Who I Am?”, „It’s Not You”, angļu valodā). Tālruņi 116 123 (visu diennakti) un 116 006 (pēcpusdienā un vakarā) var palīdzēt atrast speciālistu.

Kad neiesaistīties: ja izstumšanu pavada draudi, vajāšana vai tu baidies par savu drošību, tas vairs nav saziņas jautājums – zvani 112 vai 110, un sāc ar drošības plānu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Ko darīt, ja visa ģimene ar mani pārstāja runāt?

Vispirms – tu neesi viens vai viena. Nosauc to, ko tā dara: tā ir izstumšana, kolektīvs sods. Neatgriezies uz nosacījumiem, kas tev kaitē. Uzturi saites ar tiem, kas tās piedāvā paši, un būvē jaunu atbalsta loku.

Vai es izstumju savu vecāku, ja pārtraucu ar viņu saziņu?

Ne tad, ja tu to dari, lai sevi pasargātu, un neliec citiem viņu sodīt. Tā ir tava robeža. Izstumšana ir tad, kad kāds organizē visus citus un nosaka nosacījumus.

Vai grupa, kas tā dara, ir „narcistiska”?

Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, turklāt tikai cilvēkam, nevis grupai. Cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „viss kārtībā”. Etiķete nav svarīga – svarīgs ir tas, kas atkārtojas: kolektīvs sods par tavu izvēli. Šādas situācijas ļoti reti uzlabojas pašas no sevis, bieži tās pasliktinās, un tavs ceļš ir pie cilvēkiem, kas ir tev droši. Normālas ģimenes neliek tev naktīs prātot, vai traks esi tu. Ja tu to dari, izlasi par gāzlaitingu un par to, kāpēc apjukums ir simptoms.

Kāpēc izstumšana sāp tik ļoti?

Jo cilvēkam piederība ir pamatvajadzība. Pētījumi par ostracismu rāda, ka pat īsa izslēgšana apdraud piederības sajūtu, pašcieņu, kontroles sajūtu un jēgu. Kad izstumj ģimene vai visa kopiena, tas ir kā sērot par cilvēkiem, kas vēl ir dzīvi.