Melnbaltā domāšana

Vienkārši sakot: cilvēks nespēj vienā bildē noturēt gan labo, gan slikto. Tu esi vai nu brīnišķīgs, vai briesmīgs. Priekšnieks ir vai nu ģēnijs, vai idiots. Vakardienas „tu esi labākais, kas ar mani noticis” pēc viena aizmirsta zvana kļūst par „tu nekad neesi mani mīlējis”. Angliski to sauc splitting („šķelšana” – cilvēka tēls it kā sašķeļas divās daļās), sarunvalodā arī black-and-white thinking. Ja meklēsi angliski – „splitting BPD”, „splitting narcissist”, „idealize devalue splitting” –, atradīsi daudzkārt vairāk materiāla, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Jēdziens nāk no psihoanalīzes: Melānija Kleina (1946) to aprakstīja kā agru, bērnišķīgu veidu, kā tikt galā ar sajūtām, bet Otto Kernbergs (1975) – kā galveno aizsardzību cilvēkiem ar robežstāvokļa un narcistisku personības uzbūvi. Kognitīvajā terapijā Ārons Beks līdzīgu parādību sauca par domāšanu „viss vai nekas”. Svarīgi: uz brīdi melnbalti domā visi, īpaši dusmās un bailēs. Problēma sākas tad, kad tas ir pastāvīgs veids, kā otrs redz tevi, un kad tas tiek izmantots, lai tevi sodītu un kontrolētu.

Kā tas izklausās

Viena frāze neko nepasaka. Svarīgi ir tas, kas notika pirms tam un kas notiek pēc tam.

Kāpēc tā dara

Melnbaltā domāšana dara divas dažādas lietas, un ir svarīgi tās atšķirt.

Kā aizsardzība pret nepanesamām jūtām. Ja cilvēkam ir ļoti trausls priekšstats par sevi un milzīgas bailes tikt pamestam, tad doma „tas, kuru es mīlu, var mani arī sāpināt” ir nepanesama. Vieglāk ir sadalīt: „labais tu” un „sliktais tu”, un pārslēgties starp tiem. Tas ir raksturīgi robežstāvokļa personības traucējumiem (angl. borderline personality disorder, BPD – ļoti stipras, ātri mainīgas jūtas un lielas bailes tikt pamestam). Tur tas bieži nāk kopā ar īstām sāpēm un vēlāk ar kaunu.

Kā kontroles rīks. Narcistiskā uzvedībā tā pati šķelšana kalpo citam mērķim. Kad tu dod apbrīnu un paklausību, tu esi uz pjedestāla – to sauc idealizācija (angl. idealization). Kad tu kaut ko prasi, iebilsti vai vienkārši esi parasts cilvēks, tu nokrīti – noniecināšana (angl. devaluation). Tev nav jāizdara nekas slikts. Pietiek pārstāt būt spogulis, kurā otrs redz sevi lielisku. Un tu drīz iemācies: lai paliktu „labais”, nedrīkst būt vajadzību.

Abos gadījumos tu dzīvo vienādi – nezinot, kurš „tu” šodien būsi. Atšķirība ir tajā, vai otrs vēlāk spēj redzēt, ko izdarīja, un vai viņš vai viņa kaut ko dara, lai to mainītu.

Ko tas nodara tev

• Tu staigā kā pa olām. Katrs vārds var būt tas, kas tevi nogrūdīs no pjedestāla. Tu pastāvīgi skenē otra noskaņojumu.
• Vidus pazūd arī tavā skatījumā uz sevi. Pēc gadiem tu sāc redzēt sevi otra acīm: vai nu „es esmu labs, ja viņa ir apmierināta”, vai „es esmu pilnīgi nekas”.
• Tu cīnies par atgriešanos „labajā pusē”. Idealizācijas periods bija tik silts, ka tu dari visu, lai to atgūtu. Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond) – pieķeršanās, kas turas uz sāpju un atvieglojuma maiņu. Un atvieglojumam nav jābūt ne ziediem, ne atvainošanās: pietiek, ka otrs kādu dienu atkal ir parasts. Pēc „tu esi nekas” parasts vakars jūtas kā dāvana.
• Tu apjūc par pagātni. Kad otrs saka „nekad nebija nevienas labas dienas”, tu sāc šaubīties par savām atmiņām.
• Tu sāc šķelt arī otru. Daudzi cietušie tur galvā „divus cilvēkus”: labo, kuru mīl, un slikto, no kura baidās. Tā ir kognitīvā disonanse (angl. cognitive dissonance) – sāpīga sajūta, kad divas patiesības nesader kopā. Patiesība ir vienkāršāka: tas ir viens cilvēks, kurš dara abas lietas.

Normāli vai vardarbība?

Kā atšķirt:

1. Vai atgriežas vidus? Dusmās „tu vienmēr” pasaka daudzi. Pēc tam normāls cilvēks atkal redz tevi veselu: ar labo un slikto.
2. Vai pagātne paliek? Vai pēc strīda otrs joprojām atzīst, ka bija arī labi gadi – vai visa jūsu vēsture tiek pārrakstīta?
3. Kurā virzienā? Vai tu nokrīti tikai tad, kad kaut ko vajag tev pašam, iebilsti vai esi patstāvīgs?
4. Vai ir remonts? Vai otrs vēlāk atzīst, ka bija netaisns, un kaut ko dara, lai tas neatkārtotos?
5. Ko tas nodara tev? Vai tu arvien vairāk baidies, klusē un pielāgojies?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš dusmās uz brīdi domā melnbalti, pēc tam nomierinās un spēj pateikt: „Es pārspīlēju, tu neesi slikts cilvēks.” Viņš neprasa, lai tu pazemotos, lai atgūtu viņa labvēlību.

Cilvēks ar BPD iezīmēm var pārslēgties ļoti ātri un ļoti sāpīgi, bet bieži arī ļoti cieš pats. Daudzi vēlāk jūt kaunu un meklē palīdzību. Tas nepadara uzvedību pieņemamu – tu drīksti aizsargāt sevi –, bet tas ir cits stāsts nekā aprēķins.

Cilvēks, kurš šķelšanu izmanto kā ieroci, parasti neatzīst neko. „Labā” fāze atgriežas tad, kad tu atkal esi noderīgs, un bez vārda par to, kas notika. Nokrišana notiek tieši tad, kad tu kaut ko prasi sev.

No malas bieži redz tikai vienu fāzi. Draugi redz burvīgo pāri vai skaisto ģimeni, jo „labo” pusi parāda publiski, bet „slikto” – aiz slēgtām durvīm.

Kas tas nav

• Viens „tu nekad” strīdā.
• Godīga vilšanās cilvēkā, kurš tiešām atkārtoti ir sāpinājis.
• Pārmaiņas jūtās ilgā laikā – mīlestība var beigties, un tas nav šķelšana.
• Robeža: „Es tevi mīlu, bet šādi ar mani runāt nedrīkst.”
• Stingrs vērtējums par rīcību („tas, ko tu izdarīji, bija nežēlīgi”) bez tavas personas izdzēšanas.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Pēc gadiem ilgas vardarbības tu beidzot redzi otru skaidri un pasaki: „Tu mani pazemo, un tā notiek atkal un atkal.” Otrs (vai kāds viņa aizstāvis) atbild: „Tu vienkārši domā melnbalti. Tu visu redzi tikai sliktu.” Ievēro: skaidri redzēt kaitīgu uzvedību, kas atkārtojas, nav šķelšana. Šķelšana ir tad, ja tiek izdzēsta realitāte. Ja tu vari pateikt „jā, viņš mēdza būt jauks, un jā, viņš mani regulāri pazemoja”, tu redzi abas puses. Kritērijs paliek tas pats: vai tas atkārtojas, kam tas kalpo un ko tas nodara cilvēkam, kurš to piedzīvo.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, mehānisms ir viens: tu esi „viss labs”, kamēr esi noderīgs, un „viss slikts”, kad kļūsti par atsevišķu cilvēku. Stāsti apkopoti no vairākiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Laura sākumā Mārim teica, ka viņš ir „vienīgais normālais vīrietis pasaulē”. Kad Māris pirmo reizi atteicās pārcelt komandējumu, viņa trīs dienas nerunāja un draudzenēm rakstīja, ka viņš ir „tāds pats egoists kā visi”. Pēc nedēļas viss bija atkal „kā sākumā”. Māris sāka atteikt komandējumus.

Vīrietis pret sievieti. Ēriks sievu publiski slavē kā „ideālu māti”, bet mājās, ja vakariņas kavējas, viņa ir „bezjēdzīga, tāpat kā viņas māte”. Nākamajā rītā viņš uzvedas tā, it kā nekas nebūtu bijis.

Vienā dzimuma attiecībās. Kaspars savu partneri Andri vienu mēnesi sauc par „mājām”, nākamajā – par „kļūdu, ko nožēloju”, atkarībā no tā, vai Andris pavada laiku ar saviem draugiem.

Bijušais un otrs vecāks. Pēc šķiršanās bērniem vienā nedēļā saka, ka otrs vecāks „ir labs cilvēks, tikai mums nesanāca”, bet pēc strīda par alimentiem – ka „viņš jūs nekad nav mīlējis”. Bērni mācās, ka mīlestība ir atkarīga no tā, kurā pusē tu stāvi.

Vecāks un bērns – „zelta bērns” un „grēkāzis”. Ģimenē šķelšana bieži sadala bērnus: viens ir zelta bērns (angl. golden child – bērns, kurš vienmēr ir labais), otrs grēkāzis (angl. scapegoat – bērns, kurš vienmēr ir vainīgs). Lomas var arī samainīties: zelta bērns, kurš pieaugot pasaka „nē”, dažreiz pa nakti kļūst par grēkāzi.

Brāļi un māsas. Māsa, kura pēc mātes bērēm tevi sauca par „vienīgo tuvāko cilvēku”, pēc strīda par dzīvokli visiem radiem stāsta, ka tu „vienmēr biji savtīga”.

Priekšnieks vai kolēģis. Vadītājs, kurš darbiniekus dala „savējos” un „nodevējos”. Vakar tu biji „mana labā roka”, šodien tevi neaicina uz sanāksmēm, jo tu pajautāji par algu.

Draugs. Draugs, kuram tu esi „vienīgais, kas saprot”, līdz tu vienreiz neatbildi uz zvanu naktī. Pēc tam tu esi „tāpat kā visi, kas mani pamet”.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls māti sauc par „svēto”, kamēr viņa dod naudu. Kad viņa atsakās, viņa ir „vecā ragana, kas vienmēr mani ienīdusi”.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte sākumā tevi sauc par „meitu, kuras man nekad nebija”, bet pēc pirmās reizes, kad jūs svētkus pavadāt ar tavu ģimeni, tu esi „tā, kas atņēma man dēlu”.

Tiešsaistē. Sekotājs tevi slavē komentāros kā „vienīgo, kas saka patiesību”, līdz tu viņam nepiekrīti. Tad seko publiski uzbrukumi un „es tevi atmaskošu”.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: kliedzieni, „tu esi nekas”, durvju ciršana. Klusā: tevi vienkārši pārstāj redzēt – nav vairs smaidu, nav ziņu, tevi neaicina, un tu nezini, ko izdarīji.

Attiecību sākumā un vēlāk. Sākumā šķelšana izskatās kā burvīga pārliecība („tu esi perfekts”). Vēlāk kritieni kļūst biežāki, un „labās” fāzes kļūst īsākas. Bieži „labā” fāze vēlāk ir vienkārši diena bez pārmetumiem – un ar to jau pietiek, lai tu atkal cerētu.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Es tikai gribu tev labāko” – kamēr tu dari, kā otrs saka. Kad tu izvēlies citādi, rūpes pārvēršas vilšanās: „Es tevī kļūdījos.”

Kā reaģēt

1. Turi savu vidu. Kad tevi ceļ debesīs, neņem to par pilnu patiesību. Kad tevi met zemē, arī ne. Tu esi viens un tas pats cilvēks abos gadījumos.
2. Nemēģini pierādīt, ka esi labs cilvēks. „Sliktajā” fāzē garas attaisnošanās parasti nelīdz. Tās tikai rāda, ka tavu vērtību var noteikt otrs.
3. Pieraksti faktus. Ko otrs teica, kad, un kas notika pirms tam. Tas palīdz redzēt, vai kritieni notiek tieši tad, kad tu kaut ko prasi sev.
4. Velc robežas (angl. boundaries – ko tu pieļauj un ko darīsi, ja tas notiek). Ne lai mainītu otru, bet lai zinātu, ko darīsi tu.
5. Ja tas ir tuvs cilvēks ar BPD, kurš pats grib mainīties: eksistē terapija, kas tieši šim ir izstrādāta – dialektiski biheiviorālā terapija (angl. dialectical behavior therapy, DBT, Linehan 1993). Bet tā ir viņa atbildība, ne tava.
6. Ja šķelšana nāk kopā ar draudiem, kontroli vai fizisku vardarbību, runa vairs nav par saziņu. Sāc ar drošības plānu.

Ja meklē palīdzību pie psihologa, pārliecinies, ka viņš saprot vardarbību. Latvijā, tāpat kā citur, ne katram speciālistam ir zināšanas par narcistisku vardarbību, traumu un kontroli. Padoms „mēģiniet saprast viens otru” vai kopīgas sesijas ar cilvēku, kurš tevi pazemo, var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Pārbaudi: vai speciālists tev tic? Vai zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne? Vai nespiež uz izlīgumu? Ja pēc sesijām jūties vēl vairāk vainīgs vai apjucis, meklē citu. Tālrunis 116 123 (visu diennakti) var ieteikt speciālistus, kuri strādā ar vardarbību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai melnbaltā domāšana nozīmē, ka otram ir BPD vai narcisms?

Nē, ne automātiski. Uz brīdi to dara visi. Bieži un smagi tā izpaužas gan pie BPD, gan pie narcistiskas uzvedības, bet diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Un cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „viss kārtībā”. Tev etiķete nav vajadzīga: ja tevi atkal un atkal met no pjedestāla dubļos un tas tevi padara arvien mazāku, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas pašas no sevis, parasti tās pasliktinās – un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši.

Kāpēc viņš mani te mīl, te ienīst?

Ja tas atkārtojas, iespējams, ka otrs tevi redz nevis kā veselu cilvēku, bet kā „labo” vai „slikto” – atkarībā no tā, vai tu viņam šobrīd dod to, ko viņam vajag. Tā nav tava vērtība, kas mainās. Mainās otra vajadzības.

Vai melnbalti domāju es?

Iespējams, un tas ir normāli – īpaši pēc ilgas vardarbības, kad smadzenes meklē vienkāršu skaidrojumu. Pārbaudi: vai tu vari noturēt abas patiesības („bija labi brīži, un bija vardarbība”)? Ja vari, tu nešķel. Ja naktīs prāto, vai traks neesi tu pats vai pati, izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu) un par to, ka apjukums pats ir signāls. Normālas attiecības neliek tev nemitīgi šaubīties par savu prātu.

Vai no „sliktās” puses var atgriezties?

Bieži jā – un tieši tas ir slazds. Atgriešanās „labajā” pusē atnāk kā atvieglojums, un atvieglojums piesaista. Bet ja cikls atkārtojas, nākamais kritiens ir tikai laika jautājums. Vairāk par šo ciklu: cikls no sākuma līdz beigām.

Vai šī vietne ir arī vīriešiem?

Jā. Vīrieši arī dzīvo ar partnerēm, kuras viņus pārmaiņus dievina un nicina, un par to runā vēl retāk, jo baidās, ka viņiem neticēs. Tālrunis 116 123 un policija strādā ar ikvienu.