Antisociāli personības traucējumi

Angliski to sauc antisocial personality disorder, saīsināti ASPD. Tā ir oficiālā diagnoze, kas ir vistuvāk tam, ko sarunvalodā sauc par „sociopātu” (skat. sociopātija, angl. sociopathy). Šī lapa ir par diagnozi: kā to sauc dažādās klasifikācijās, ko tā apraksta, kāpēc tā tev reti ko palīdz izšķirt un kāpēc tev tā nav vajadzīga, lai sevi sargātu. Ja meklēsi angliski „antisocial personality disorder relationship” vai „ASPD partner”, atradīsi daudzkārt vairāk materiālu, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Viena un tā pati lieta dažādās sistēmās saucas citādi, un tas bieži mulsina:

SSK-11 vairs nedala personības traucējumus „tipos”. Speciālists nosaka, vai ir personības traucējumi un cik smagi (viegli, vidēji, smagi), un pēc tam apraksta, kuras iezīmes ir izteiktas. „Disociālums” tur nozīmē citu tiesību un jūtu neievērošanu, egoismu un bezjūtību. Bieži līdzās ir arī iezīme, ko sauc par „nebremzētību” (angl. disinhibition): impulsivitāte un bezatbildība. Daudzās valstīs ārsti vēl strādā arī ar SSK-10, tāpēc dokumentos vari redzēt abus nosaukumus. Svarīgi: vārds „disociāls” nav saistīts ar disociāciju (angl. dissociation – atslēgšanos no sevis vai realitātes). Tie ir dažādi jēdzieni.

Kā tas izklausās

Diagnoze tiek noteikta pēc ilgas vēstures, nevis pēc frāzes. Šeit ir situācijas, kādās cilvēki ar šādu uzvedību runā ar saviem tuvajiem. Tās ir apkopotas no vairākiem stāstiem.

Kāpēc tā dara

Diagnoze apraksta, nevis izskaidro vai attaisno. Vienkāršiem vārdiem DSM-5-TR runā par cilvēku, kurš kopš pusaudža gadiem noturīgi neievēro citu tiesības un robežas. Tas izpaužas vairākos veidos, piemēram: atkārtoti likuma pārkāpumi, melošana un krāpšana savā labā, impulsivitāte un nespēja plānot, aizkaitināmība un agresija, bezrūpība par savu un citu drošību, pastāvīga bezatbildība darbā un ar naudu un nožēlas trūkums – vienaldzība vai attaisnojumi pēc tam, kad kādam nodarīts pāri. Diagnozi nosaka tikai pieaugušajiem (no 18 gadu vecuma), un tai vajag pazīmes, ka problēmas uzvedībā bija jau bērnībā vai pusaudža gados (angl. conduct disorder – uzvedības traucējumi, piemēram, kautiņi, zādzības, cietsirdība pret dzīvniekiem, bēgšana no mājām).

Ko šī uzvedība dod pašam cilvēkam? To pašu, ko jebkura manipulācija: ātru labumu bez piepūles, varu pār citiem, izklaidi, atbrīvošanos no pienākumiem. Atšķirība ir tā, ka iekšējās „bremzes” – kauns, vainas sajūta, bailes no sekām – strādā vāji. Tāpēc sods, pārmetumi un tavas asaras bieži neko nemaina.

Kā tas saistīts ar citiem jēdzieniem:

• Psihopātija (angl. psychopathy) ir šaurāks jēdziens. Pētnieks Roberts Heirs to mēra ar savu skalu (angl. PCL-R), un tā ietver ne tikai uzvedību, bet arī emocionālo aukstumu, virspusēju šarmu un grandiozu pašvērtējumu. Daudziem cilvēkiem ar ASPD nav izteiktas psihopātijas, bet gandrīz visiem ar izteiktu psihopātiju ir ASPD.
• Narcistiski personības traucējumi (angl. NPD) un ASPD abi pieder tā sauktajam B klasterim (angl. Cluster B) – DSM grupai, ko apraksta kā „dramatisku, emocionālu, neprognozējamu”. Tie bieži sakrīt vienā cilvēkā.
• Līdzās bieži ir atkarības no alkohola un narkotikām. Atkarība nav cēlonis, bet tā padara uzvedību vēl bīstamāku.

Cēloņi ir jaukti: iedzimts temperaments, vardarbība un novārtā atstāšana bērnībā, vide. Diagnozi biežāk nosaka vīriešiem. Tas nenozīmē, ka sievietes tādas nav: daži pētnieki uzskata, ka sievietēm šī uzvedība biežāk izpaužas kā krāpšana un izmantošana, nevis fiziska vardarbība, tāpēc to retāk pamana.

Ko tas nodara tev

• Diagnoze kā vairogs. „Man ir traucējumi” var kļūt par iemeslu, kāpēc tev visu jāpiedod. Tā ir slazds. Diagnoze nav atļauja tevi sāpināt.
• Līdzjūtības slazds. Ja zini par grūtu bērnību, gribas palīdzēt, izglābt, būt tas cilvēks, kurš beidzot „saprot”. Tā tu uzņemies atbildību, kas nav tava.
• Nogurums no krīzēm. Parādi, policija, darbu zaudēšana, atkal jauni parādi. Tava dzīve kļūst par otra seku likvidēšanu.
• Pieķeršanās, kas neatlaiž. Pēc haotiskiem posmiem pat viena mierīga nedēļa bez skandāla var justies kā dāvana. Nekam nav jābūt dāvinātam – pietiek, ka kādu laiku nav slikti. No šīs sāpju un atvieglojuma maiņas veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond).
• Bailes un apjukums. Mierīgi draudi, meli, ko nevar pierādīt, un sajūta, ka tu esi vienīgais vai vienīgā, kas redz patiesību. Par to, kā tev iestāsta, ka tava uztvere ir nepareiza, lasi lapā gāzlaitings.

Normāli vai vardarbība?

Šeit jautājums nav „vai cilvēkam ir diagnoze”, bet „kā viņš vai viņa izturas ar savu vēsturi un pret tevi”.

1. Vai cilvēks uzņemas atbildību vai slēpjas aiz diagnozes?
2. Vai vārdiem seko darbi? Atdoti parādi, pildīti solījumi, gadiem stabila uzvedība.
3. Vai ir atklātība? Vai tu zini par sodāmību, parādiem un ārstēšanos no paša cilvēka, vai uzzini no citiem?
4. Vai tavas robežas tiek ievērotas? Kad tu saki „nē”, vai tas paliek „nē”?
5. Vai tev ir drošības sajūta? Ja tev ir bail, tas ir fakts, ko nevajag attaisnot.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš strādā ar sevi, runā par savu vēsturi atklāti, uzņemas atbildību bez „bet”, pieņem ierobežojumus un pats palīdz tev justies drošāk. Pārmaiņas redz gadu gaitā, nevis nedēļās.

Cilvēks, kurš diagnozi vai vēsturi izmanto, stāsta to kā aizkustinošu stāstu, lai tu justos atbildīgs vai atbildīga, bet atbildību pats neuzņemas. Kad tu nosauc robežu, šis cilvēks pēkšņi ir upuris: „Tu diskriminē slimu cilvēku.” Draugiem terapiju apraksta kā „spēli”, bet tev saka, ka „strādā ar sevi”.

No malas viss var izskatīties labi: šarmants, runīgs, prot iepatikties ārstiem, policistiem un taviem vecākiem.

Kas tas nav

• „Antisociāls” sarunvalodā – kautrīgs, nesabiedrisks, negrib iet uz ballītēm. Tā nav diagnoze, tā ir rakstura iezīme.
• Disociācija (atslēgšanās no sevis traumas dēļ) – cits vārds, cita lieta.
• Cilvēks, kurš jaunībā pārkāpa likumu, izcieta sodu un jau gadiem dzīvo godīgi.
• Pusaudža atsevišķi pārkāpumi, kurus viņš nožēlo un labo.
• Atkarība bez citu izmantošanas un nožēlas trūkuma (atkarība ir cita problēma, kaut arī bieži iet kopā).

Kad etiķeti izmanto kā ieroci

„Tu esi antisociāla, tev vajag ārstēties” – to var teikt arī tas, kurš tevi kontrolē, īpaši, ja tu esi pārstājusi vai pārstājis iet uz viņa radu svētkiem vai atteicies atdot algu. Kritērijs paliek viens: kas atkārtojas (kurš pārkāpj otra tiesības un robežas), virziens (kurš iegūst, kurš zaudē) un efekts (kurš jūtas nobijies, apjucis un iztukšots).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: otra tiesības un jūtas nav šķērslis, sekas nebiedē, un „piedod” maksā maz. Diagnoze ir vai nav – tas nemaina to, ko redzi. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete partnere, vīrietis cietušais

Agnese Sandim stāsta, ka viņas bijušie visi bija „varmākas”. Pēc gada Sandis zina, ka viņa ņēmusi ātros kredītus uz viņa vārda, sadauzījusi viņa telefonu un draud policijai stāstīt, ka tas bija viņš. Kad viņš zvana uz 116 123, viņam kauns, ka „vīrietis nevar tikt galā”. Palīdzība ir arī vīriešiem, un šī vietne ir arī tev.

Vīrietis partneris, sieviete cietusī

Jānis pēc cietuma ir burvīgs un saka, ka „viss ir beidzies”. Pēc pusgada Marta atrod zagtas mantas pagrabā, un Jānis mierīgi saka, ka, ja viņa ko pateiks, „bērni paliks bez tēva, un tā būs viņas vaina”.

Viena dzimuma pāris

Ieva un Liene dzīvo kopā. Ieva atkārtoti izmanto Lienes dokumentus, lai slēgtu līgumus, un, kad Liene iebilst, draud „izstāstīt” viņas darba vietā par attiecībām.

Vecāks bērnam un pieaugušam bērnam

Tēvs ar sodāmību bērnus redz reti, bet katrā tikšanās reizē prasa, lai viņi melo mātei. Pieaugušai meitai viņš tagad zvana tikai tad, kad vajag galvotāju vai naudu advokātam. Bērnam, kuram tas ir par grūtu, der tālrunis 116 111.

Brālis vai māsa

Māsa gadiem ilgi aizņemas no visiem radiem, pazūd un atgriežas ar jaunu stāstu. Kad tu atsakies, viņa stāsta radiem, ka tu „pametusi ģimeni nelaimē”.

Priekšnieks vai kolēģis

Direktors liek padotajiem viltot atskaites, un, kad pārbaude atklāj krāpšanu, vainīgs izrādās grāmatvedis. Direktors turpina strādāt un smaida.

Draugs vai draudzene

Draugs no skolas laikiem, kurš katru reizi, kad satiekaties, iesaista tevi kaut kādā „ātrā biznesā”. Tev jau pazudušas trīs algas. Viņš saka, ka „tā ir dzīve”.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Mazdēls vai dēls dzīvo pie vecmāmiņas, pārdod viņas mantas un draud, ka aizvedīs viņu uz pansionātu, ja viņa sūdzēsies. Ja vecs cilvēks baidās no sava tuvinieka, tas ir vardarbības gadījums: 116 123, briesmās – 112.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte ar krāpšanas vēsturi „aizņemas” no jums jūsu kopīgo uzkrājumu, un tavs vīrs saka, ka „mamma ir slima, viņa nevar citādi”.

Tiešsaistē

Cilvēks ar vairākiem profiliem un vārdiem, kurš pēc nedēļām siltas sarakstes lūdz naudu vai intīmus attēlus un pēc tam draud tos publicēt. Tas ir noziegums; ekrānuzņēmumi un policija, nevis sarunas.

Skaļā un klusā versija

Skaļā: kautiņi, policija, parādnieki pie durvīm. Klusā: tīrs rekords, labs darbs, bet gadiem melošana, naudas izmantošana, citu cilvēku padarīšana par „vainīgajiem”. Klusā ir grūtāk pierādāma.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem

Sākumā: aizraujošs, drosmīgs, „dzīvo pilnu dzīvi”, stāsti par „netaisnīgu sistēmu”. Pēc gadiem: tu esi sistēma, kas visu kārto, un tev nav ne naudas, ne spēka.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es parūpēšos par tevi, tev nevajag strādāt.” Pēc gada tev nav savu ienākumu, un otrs izlemj, cik tev drīkst tērēt. Tā ir ekonomiskā vardarbība (angl. economic abuse), pat ja sākās ar rūpēm.

Kā reaģēt

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību paši pie speciālista gandrīz nekad neiet. Ja diagnoze tiek noteikta, tas bieži notiek cietumā, tiesā vai atkarību ārstēšanā, nevis pēc paša vēlēšanās. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav problēmas”, un „ir diagnoze” nenozīmē „tev jāpiedod”. Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās kļūst sliktākas. Ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – palīdzēs drošības plāns. Un normālās attiecībās tu naktīs negulē, domājot, vai ar tevi viss kārtībā. Ja tā notiek, pats apjukums ir signāls – lasi kāpēc apjukums ir simptoms.

1. Nepieņem diagnozi kā attaisnojumu. Tu vari just līdzjūtību un tomēr neļaut sevi izmantot.
2. Sargā naudu, dokumentus un parakstu. Negalvo, neņem kredītus kopā, pārbaudi savu kredītvēsturi.
3. Pieraksti faktus. Datumi, summas, draudi, ekrānuzņēmumi. Tie noderēs policijai vai tiesā.
4. Nemēģini izārstēt. Tu neesi terapeits, un mīlestība nav ārstēšana.
5. Runā ar kādu ārpusē. 116 123 (visu diennakti) vai 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā). Tās palīdz arī vīriešiem.
6. Plāno klusi. Ar drošības plāna rīku.

Terapeita slazds. Ne katrs speciālists Latvijā saprot vardarbību attiecībās. Padoms „atbalsti viņu ārstēšanā”, „esi pacietīga” vai kopīga pāru terapija var tevi turēt bīstamās attiecībās un dot otram jaunu materiālu. Meklē speciālistu, kurš tev tic, zina jēdzienus gāzlaitings un traumatiskā saikne, nespiež uz samierināšanos un liek centrā tavu drošību. Pa to laiku – Dr. Ramani Durvasulas grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015) un „It’s Not You” (2024), angļu valodā.

Kad neiesaistīties. Ja ir draudi, ieroči, vardarbība vai vajāšana, nebrīdini par aiziešanu. Zvani 112. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, arī pret bijušo partneri.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir antisociāli personības traucējumi?

Diagnoze pieaugušam cilvēkam, kurš kopš jaunības atkārtoti pārkāpj citu tiesības: melo, krāpj, rīkojas impulsīvi un bezatbildīgi, dažreiz agresīvi, un nejūt nožēlu. To nosaka psihiatrs vai klīniskais psihologs.

Kāda atšķirība starp antisociāliem un disociāliem personības traucējumiem?

Praktiski tā ir viena un tā pati problēma divās klasifikācijās. „Antisociāli” saka amerikāņu DSM, „disociāli” – Pasaules Veselības organizācijas SSK. SSK-11 to apraksta kā personības traucējumus ar izteiktu „disociāluma” iezīmi.

Vai tas ir tas pats, kas sociopātija vai psihopātija?

„Sociopātija” ir sarunvalodas vārds, kas ir ļoti tuvs ASPD. Psihopātija ir šaurāks jēdziens: gandrīz visiem ar izteiktu psihopātiju ir ASPD, bet ne visiem ar ASPD ir psihopātija.

Vai antisociālus personības traucējumus var izārstēt?

Zāļu pret pašiem traucējumiem nav. Dažas programmas palīdz mazināt likumpārkāpumus, un daļai cilvēku uzvedība ar gadiem nedaudz norimst. Bet tas prasa paša cilvēka gribu, un tev nav jāgaida, vai tā parādīsies.

Vai antisociāls nozīmē nesabiedrisks?

Sarunvalodā jā, bet diagnozei ar to nav sakara. Kautrīgs cilvēks, kurš negrib iet uz ballītēm, nav „antisociāls” klīniskā nozīmē. Klīniskā nozīme ir citu tiesību pārkāpšana.