Histrioniski personības traucējumi

Angliski šo diagnozi sauc histrionic personality disorder (saīsināti HPD). Vārds „histrionisks” nāk no latīņu histrio – aktieris. Agrāk to sauca par „histērisko personību”, bet vārds „histērija” gadsimtiem ilgi kalpoja tam, lai sieviešu jūtas noliktu malā kā „nervus”. Tāpēc mūsdienās ārsti lieto neitrālāku nosaukumu. Ja meklēsi angliski „histrionic personality disorder”, atradīsi daudz vairāk materiāla nekā latviski.

Svarīgākais uzreiz: tā ir diagnoze, nevis lamuvārds. Cilvēks ar šiem traucējumiem visbiežāk pats cieš – no tukšuma sajūtas, bailēm tikt aizmirstam, attiecībām, kas atkal un atkal izjūk. Tā pieder B klasterim (angl. Cluster B) – psihiatru rokasgrāmatas grupai, kurā ir arī narcistiskie, robežstāvokļa un antisociālie personības traucējumi. Latvijā ārsti lieto starptautisko slimību klasifikāciju SSK-10, kurā šie traucējumi ir atsevišķa diagnoze. Jaunākajā Pasaules Veselības organizācijas klasifikācijā ICD-11 atsevišķu personības traucējumu nosaukumu vairs nav: tur vērtē, cik smagas ir personības grūtības un kādas iezīmes dominē.

Vienkāršiem vārdiem: centrā ir sajūta „ja mani neredz, manis nav”. Cilvēks jūtas neērti, kad uzmanība ir citur, un to atgūst ar emocijām, izskatu, stāstiem, dramatiskiem pagriezieniem. Jūtas ir spilgtas, bet ātri mainās, un no malas tās var šķist virspusējas. Attiecības viņam var šķist tuvākas, nekā tās ir („mēs esam kā dvēseles radinieki” pēc vienas sarunas), un viņu viegli ietekmē citu viedoklis. Tas ir ilgstošs, parādās daudzās dzīves jomās un traucē pašam cilvēkam, nevis vienu vakaru ballītē.

Kā tas izklausās

Katrā piemērā ir konteksts, jo pats teikums neko nepierāda. Daļa piemēru rāda uzvedību, daļa – kā šo vārdu izmanto pret citiem.

Kāpēc tā dara

Uzmanība šeit nav kaprīze. Cilvēkam ar šiem traucējumiem tā ir kā skābeklis: bez tās rodas trauksme, tukšums, sajūta, ka viņš pazūd. Teatrālas emocijas, dramatiski stāsti, pēkšņas „krīzes”, flirts vai izaicinošs izskats ir veidi, kā šo sajūtu apklusināt. Bieži tas nav apzināts plāns. Cilvēks pats var ticēt, ka jūtas tieši tik stipri, kā izrāda.

Viens no skaidrojumiem, ko min speciālisti: bērnībā uzmanību varēja dabūt tikai tad, ja biji skaļš, skaists, slims vai jautrs. Parastam, klusam bērnam to nedeva. Tā iemācās, ka mīlestība jānopelna ar izrādi. Tas ir skaidrojums, nevis attaisnojums, un tas nav vienīgais iespējamais cēlonis.

Svarīga atšķirība: tas, ka uzvedība nav aprēķināta, nenozīmē, ka tev tā nekaitē. Nodoms un sekas ir divas dažādas lietas. Tu drīksti būt līdzjūtīgs vai līdzjūtīga un vienlaikus sargāt sevi.

Ko tas nodara tev

Ja tev blakus ir cilvēks ar spēcīgām histrioniskām iezīmēm, tu pamazām kļūsti par skatītāju. Tavas dzimšanas dienas, tavas bēdas, tava slimība, tavi panākumi – viss var pārvērsties par fonu, uz kura otrs spēlē savu lomu. Tu nogursti. Tev ir vainas sajūta, ja nereaģē pietiekami stipri. Tu iemācies savas vajadzības paturēt pie sevis, jo tām nav vietas.

Bērniem ir vēl grūtāk. Bērns, kura vecāks pastāvīgi ir centrā, bieži kļūst par mierinātāju: viņš rūpējas par vecāka jūtām, nevis otrādi (to sauc parentification jeb parentifikācija – kad bērns kļūst par vecāka „vecāku”).

Un, ja šis vārds ir izmantots pret tevi – „histēriķe”, „teātris”, „tev vajag ārstēties” –, tas var atstāt kaunu par jebkuru savu emociju. Daudzi cilvēki pēc šādām attiecībām apspiež pat pamatotas dusmas, jo baidās izskatīties „traki”. Tas ir viens no veidiem, kā darbojas gāzlaitings (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu, jūtām un saprātu).

Ar ko tas atšķiras no narcisma

Abi traucējumi pieder vienai grupai, abiem ir vajadzība pēc uzmanības, un tos bieži jauc. Bet būtība ir atšķirīga.

Tie var būt arī reizē, un viena cilvēka iezīmes ne vienmēr iekrīt tabulā. Piemēram, slēptais narcisms (angl. covert narcissism) ar mūžīgu upura lomu un žēluma spēli (angl. pity play – kad žēlumu izmanto, lai dabūtu savu) no malas var izskatīties ļoti „histrioniski”. Vairāk par narcismu: narcisms un narcistiski personības traucējumi.

Diagnoze un tava situācija

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Cilvēki ar histrioniskām iezīmēm pie speciālista mēdz nonākt depresijas vai krīzes dēļ, bet gandrīz nekad ne tāpēc, ka sāpina citus. Un tie, kas atkal un atkal sāpina tuvos, pie speciālista paši gandrīz neiet. Tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē, ka problēmas nav. Tev nav jāuzmin nosaukums. Etiķete nav svarīga, svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja otrs ilgstoši kontrolē, pazemo, draud vai liek tev šaubīties par savu prātu, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – sāc ar drošības plānu. Normālās attiecībās tu nemosties naktīs ar domu, vai traks neesi tu pats vai pati. Ja tā notiek, tas jau ir signāls: izlasi par apjukumu kā simptomu.

Normāli vai vardarbība?

Šeit ir divi atsevišķi jautājumi: vai cilvēkam ir šādas iezīmes, un vai viņš ir vardarbīgs. Cilvēks ar histrioniskiem traucējumiem var būt labs draugs un nekad nevienu apzināti nesāpināt. Cilvēks bez jebkādas diagnozes var būt ļoti vardarbīgs. Kā atšķirt:

1. Iezīme vai traucējumi? Emocionalitāte un mīlestība pret skatuvi ir normāla cilvēka daļa. Traucējumi ir tad, ja tas ir gadiem, visur un sagādā lielas ciešanas.
2. Vai tas atkārtojas un vienmēr par labu vienai pusei? Viena scēna nav nekas. Ja katrs tavs svarīgais brīdis beidzas ar otra krīzi, tā vairs nav nejaušība.
3. Vai otrs spēj tevi redzēt, kad tev vajag? Vai pēc drāmas viņš vai viņa pamana, ka tev bija sāpīgi, un atvainojas?
4. Kāds ir efekts uz tevi? Tu vienkārši nogursti – vai arī jūti vainu, bailes un apjukumu?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks ar histrioniskām iezīmēm, kurš nav vardarbīgs, pēc drāmas parasti atkal ir silts, var pasmieties par sevi, atvainoties un kaut ko mainīt, ja tu mierīgi pasaki, kas tev traucē. Viņš negrib, lai tev būtu slikti. Viņam vienkārši ir grūti nebūt centrā.

Cilvēks, kurš izmanto drāmu kā kontroli, rīkojas citādi: tavs lūgums kļūst par „uzbrukumu”, citi tiek iesaistīti viņa pusē, un beigās atvainojies tu. Tas pats atkārtojas katru reizi, kad tev ir kaut kas svarīgs. Ievēro virzienu: kam vienmēr ir izdevīgi, kā tas beidzas.

Kas tas nav

• Daudz raudāt, stipri just, būt emocionālam.
• Mīlēt skatuvi, būt aktierim, dziedātājam, runātājam.
• Spilgti ģērbties, flirtēt, būt jautrs kompānijas cilvēks.
• Stipra reakcija uz reālu traumu, bēdām vai nodevību.
• Panikas lēkme vai krīze, kad tiešām ir slikti.
• Pusaudzis, kurš meklē sevi.
• Impulsivitāte, kas saistīta ar citām grūtībām, piemēram, ar uzmanības deficītu.

Kad vārdu izmanto pret tevi

„Histēriķe”, „tev ir histērija”, „drāmas karaliene” ir vieni no biežākajiem vārdiem, ar kuriem vardarbīgs cilvēks noliek malā otra pamatotas jūtas. Tos met sievietēm, bet arī vīriešiem, kuri raud („tu esi kā sieviete”). Tiesā, draugu priekšā vai ģimenē tas skan pārliecinoši. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kas notiek atkal un atkal), virziens (kam tas vienmēr ir izdevīgi) un efekts (kurš no jums ir sarāvies, apjucis un baidās). Tavas asaras par reālu nodevību nav traucējumi. Tās ir atbilstoša reakcija.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet būtība ir tā pati: vai emocijas kalpo tam, lai tiktu ieraudzīts, vai tam, lai otrs tiktu kontrolēts. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Partnere pret partneri. Ilze katrā strīdā draud aiziet, sakravā somu, stāv pie durvīm raudot, līdz Andris lūdzas palikt. Pēc stundas viss ir aizmirsts. Pēc gada Andris vairs neizsaka nevienu iebildumu, jo baidās no scēnas.

Partneris pret partneri. Kaspars ballītēs flirtē ar citām, un, ja Līga to piemin, viņš dramatiski saka, ka viņa „nogalina viņa dzīvesprieku”. Viņam vajag, lai visi redz, cik viņš ir pievilcīgs, un Līgas jūtām tur nav vietas.

Viena dzimuma pāris. Toms katru nedēļu stāsta draugiem par „jaunām krīzēm” savās attiecībās ar Valteru, arī intīmas detaļas. Valters par sevi uzzina no citiem.

Bijušais partneris un kopīgi bērni. Bijusī sieva bērna izlaidumā ierodas ar lielu aizkustinājuma šovu, runā ilgāk par direktori un publicē desmitiem ierakstu, kur bērns ir fonā. Kad tēvs grib vienkārši ar dēlu aiziet paēst, izrādās, ka „viņa jau visu ir saplānojusi”.

Vecāks un mazs bērns. Māte ar histrioniskām iezīmēm katru bērna slimību pārvērš savā traģēdijā: stāsta radiem, cik viņa ir izmocījusies, un bērns iemācās neteikt, ka viņam sāp.

Vecāks un pieaudzis bērns. Tēvs katrā dēla ciemošanās reizē uztaisa „sirdslēkmi”, ja dēls grib aizbraukt agrāk. Ārsti neko neatrod.

Brālis vai māsa. Māsa katros ģimenes svētkos ierodas ar jaunu dramatisku ziņu – šķiršanās, jauna mīlestība, pēkšņs pārcelšanās plāns –, un tavs jaunums par gaidāmo bērnu pazūd.

Priekšnieks vai kolēģis. Priekšniece sanāksmēs raud, kliedz, apskauj, draud aiziet no darba, un komanda strādā, lai nomierinātu viņas emocijas, nevis lai izdarītu darbu. Kolēģis Rihards katru projektu pasniedz kā savu varonību.

Draugs vai draudzene. Draudzene katru nedēļu zvana naktī ar „ārkārtas situāciju”, bet, kad tev pašai ir grūti, viņa „tieši tagad nevar”.

Pieaudzis bērns un vecs vecāks. Pieaugusi meita piedraud vecajai mātei, ka „viss beigsies slikti”, ja viņa neiedos naudu, un pēc tam publiski stāsta, cik ļoti viņa cieš mātes dēļ.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte tavā kāzu dienā ierodas baltā kleitā un raud visu ceremoniju. Pēc tam viņa visiem stāsta, ka tu viņu „neieredzi”.

Tiešsaistē. Cilvēks publicē neskaidrus, dramatiskus ierakstus („daži cilvēki parāda savu īsto seju”), lai draugi raksta, jautā un piesauc tevi, nenosaucot vārdu.

Skaļā un klusā versija. Skaļā – scēnas, asaras publiski, dramatiski pagriezieni. Klusā – nopūtas, „nē, man viss kārtībā” ar tādu seju, ka visiem jāpamet savas lietas un jāsāk jautāt.

Attiecību sākumā un vēlāk. Sākumā tas izskatās kā dzīvesprieks, kaisle, aizraušanās – „ar viņu nekad nav garlaicīgi”. Pēc gadiem tā ir nogurdinoša dzīve kā vienā bezgalīgā izrādē, kur tev ir tikai skatītāja loma.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Kolēģe pie tava slimnīcas gultas pārāk skaļi raud, fotografē tevi „atbalstam” un publicē to. Rūpes ir, bet centrā ir viņa.

Kā reaģēt

Ja otrs ir vienkārši emocionāls, bet nav vardarbīgs:

1. Nepiedalies sacensībā par skatuvi. Iepriekš izlem, kas tev ir svarīgs, un sargā to (piemēram, savu dzimšanas dienu).
2. Dod uzmanību mierīgos brīžos, ne tikai krīzēs. Ja siltums nāk tikai pēc drāmas, drāma kļūst biežāka.
3. Runā īsi un laipni. Garas pārrunas par jūtām bieži kļūst par jaunu skatuvi.
4. Neliec diagnozi otram sejā. „Tev ir histrioniski traucējumi” nekad nepalīdz. Runā par uzvedību un par to, ko tu darīsi.

Ja drāma kalpo kontrolei un tas atkārtojas: tad nav svarīgi, kā to sauc. Sargā sevi tāpat kā no jebkuras manipulācijas: saziņa rakstiski, īsi un bez emocijām (skat. pelēkais akmens, angl. grey rock), mazāk kontakta, un, ja ir draudi, drošības plāns. Draudi ar pašnāvību vienmēr jāuztver nopietni – tad zvani 112 vai iesaki 116 123 –, bet tie nav pienākums tev palikt.

Ja tu meklē palīdzību pie speciālista, atceries: Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai psihoterapeits pazīst vardarbīgu attiecību mehānismus. Labs speciālists tev notic bez pierādījumiem, zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne (angl. trauma bond), neuzspiež kopīgas sesijas ar cilvēku, kurš tevi sāpina, un domā par tavu drošību. Ja pēc sesijas tu jūties vainīgāks vai vainīgāka un apjukušāks, meklē citu speciālistu. Kamēr meklē, angliski daudz ko skaidro klīniskā psiholoģe Dr. Ramani Durvasula (YouTube kanāls „DoctorRamani”).

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā atpazīt histrionisku personību?

Pēc tā, kas atkārtojas gadiem: neērtība, kad uzmanība ir citur, spilgtas, bet ātri mainīgas emocijas, teatrāla runa, pārāk ātra tuvība, viegla ietekmējamība. Bet diagnozi nosaka tikai speciālists. Tev pietiek atbildēt uz citu jautājumu: vai šīs attiecības tevi nogurdina, vai arī sāpina un kontrolē?

Vai histrioniski traucējumi ir tas pats, kas narcisms?

Nē. Abi pieder B klasterim, bet cilvēks ar histrioniskām iezīmēm parasti meklē jebkādu uzmanību un tuvību, kamēr narcistiskas iezīmes vairāk saistās ar apbrīnas vajadzību, pārākumu un līdzjūtības trūkumu. Tās var būt reizē.

Vai to var ārstēt?

Galvenā palīdzība ir psihoterapija, ja cilvēks pats to grib. Specifisku zāļu tieši šiem traucējumiem nav, lai gan zāles var palīdzēt pret depresiju vai trauksmi, kas bieži ir līdzās. Pētījumu ir maz.

Vai es esmu histēriķe vai histēriķis, ja daudz raudu?

Visticamāk, nē. Asaras un stipras jūtas nav diagnoze. Ja kāds tev šo vārdu atkārto katrā strīdā, paskaties, par ko strīds bija sākumā un kurš beigās atvainojās. Ja tu pats vai pati sevī atpazīsti daudzas no šīm iezīmēm un tās tev traucē, tā nav kauna lieta: to var izrunāt ar speciālistu.

Vai tas ir tikai sievietēm?

Nē. Vēsturiski ārsti šo diagnozi biežāk lika sievietēm, un pētnieki jautā, vai tas neatspoguļo aizspriedumus. Vīriešiem tā var izskatīties citādi: varonība, lieli stāsti par sevi, drāma darbā un attiecībās.