Ikdienas sadisms

Vienkāršiem vārdiem: cilvēkam ir patīkami, ka tev ir slikti. Ne tikai vienaldzīgi, ne tikai „pašam izdevīgi” – bet tieši patīkami. Angliski to sauc everyday sadism – „ikdienas sadisms”. Ja meklēsi angliski „everyday sadism”, „dark tetrad” vai „sadistic traits in relationships”, atradīsi daudzkārt vairāk pētījumu un skaidrojumu, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Svarīgi uzreiz: šī lapa nav par seksuālām vēlmēm un spēlēm starp pieaugušajiem, kuri abi tam piekrīt un var jebkurā brīdī apstāties. Tā ir pavisam cita tēma, un tā nav vardarbība. Šeit runa ir par ikdienas nežēlību pret cilvēku, kurš tam nepiekrīt: izsmieklu, biedēšanu, pazemošanu un sāpināšanu, no kā otrs gūst prieku.

Kanādas psiholoģe Erina Bakelsa ar kolēģiem 2013. gadā parādīja, ka šī iezīme ir sastopama parastu cilvēku vidū, ne tikai noziedzniekiem. Pētījumā daļa dalībnieku brīvprātīgi izvēlējās uzdevumu, kurā, kā viņiem šķita, jānogalina kukaiņi (patiesībā kukaiņi netika savainoti), un tie, kam iezīme bija izteiktāka, to darīja ar lielāku prieku. Viņi bija gatavi arī pastrādāt, lai nevainīgam cilvēkam „iedotu” skaļu troksni. Tāpēc ikdienas sadismu pievienoja tumšajai triādei (angl. dark triad – narcisms, makiavellisms, psihopātija), un radās tumšā tetrāde (angl. dark tetrad). Ikdienas sadisms nav diagnoze. Tā ir iezīme skalā.

Kā tas izklausās

Nevienu frāzi nevar nosaukt par sadismu bez konteksta. Svarīgi, kas notiek pirms tās, kā otrs uz tavām sāpēm reaģē un vai tas atkārtojas.

Kāpēc tā dara

Lielākajai daļai cilvēku citu sāpes ir nepatīkamas. Mēs novēršamies, mums kļūst neērti, gribas palīdzēt. Cilvēkam ar izteiktu ikdienas sadismu citu ciešanas var būt aizraujošas vai uzmundrinošas. Tas viņam dod:

• Varas sajūtu. „Es varu likt tev baidīties, raudāt, sarkt.” Tā ir kontrole visīstākajā formā.
• Izklaidi. Garlaicība pāriet, kad kāds cieš. Pētījumā par interneta troļļiem (Bakelsa un kolēģi, 2014) tieši prieks par citu sāpēm bija viena no spēcīgākajām pazīmēm.
• Atvieglojumu. Dažiem citu pazemošana ir veids, kā izlādēt savas dusmas vai kaunu.

Tas atšķiras no citām „tumšajām” iezīmēm. Narcistam svarīga ir apbrīna, makiavellistam – rezultāts, bet ikdienas sadismā pašas sāpes ir atlīdzība. Tāpēc tavas sāpes, kas normālu cilvēku apturētu, šeit var nozīmēt pretējo: tavas asaras nevis aptur, bet uzmundrina. Iezīmes bieži iet kopā. Kad narcisms, sadisms un vardarbība parādās vienā cilvēkā, dažreiz lieto vārdu „ļaundabīgais narcisms” (angl. malignant narcissism).

Ko tas nodara tev

• Tu slēp savas jūtas. Ātri iemācies, ka parādīt bailes vai sāpes ir bīstami, jo tās tiks izmantotas.
• Pastāvīga modrība. Tu gaidi nākamo „joku”, nākamo triku. Ķermenis nekad neatslābst (angl. hypervigilance – pārmērīga modrība).
• Kauns. Pazemošana citu priekšā paliek atmiņā gadiem. Tu vari sākt izvairīties no cilvēkiem vispār.
• Šaubas par sevi. „Varbūt man tiešām nav humora izjūtas?” – to tev saka katru reizi, kad tu iebilsti.
• Atvieglojuma slazds. Pēc nežēlības nāk parasta diena, un tā šķiet kā dāvana. Otram nav nekas jādāvina – pietiek, ka šodien nav ļauni. Šī sāpju un atvieglojuma maiņa ir tā, kas veido traumatisko saikni (angl. trauma bond): pieķeršanos cilvēkam, kurš sāpina.

Normāli vai vardarbība?

Kritēriji:

1. Vai tu tam piekriti? Kopīga spēle, kurā abi smejas un abi var apstāties, ir cita lieta nekā tas, ko tev dara pret tavu gribu.
2. Kas notiek, kad saki „man sāp”? Normāls cilvēks apstājas un atvainojas. Sadistisks cilvēks turpina, smejas vai atkārto.
3. Vai tas mērķē uz tavām vārīgākajām vietām? Bailes, kauns, zaudējumi, ķermenis – tieši tur, kur sāp visvairāk.
4. Vai tas atkārtojas un vienmēr vienā virzienā? Vai tu vienmēr esi tas, par kuru smejas?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks bez šīs iezīmes, pat ja ir ass vai neveikls, uz tavām sāpēm reaģē ar neērtību: apklust, atvainojas, maina tēmu. Viņam nepatīk būt par iemeslu tavām asarām.

Cilvēks ar izteiktu ikdienas sadismu – vīrietis vai sieviete – bieži vēro tavu reakciju. Viņš vai viņa smaida brīdī, kad tev sāp, stāsta par to citiem kā par anekdoti, atkārto to, kas „nostrādāja”. Uz tavu „man sāp” atbilde ir „tev nav humora”, „tu esi pārāk jūtīgs” vai jauns trieciens. Bieži tas ir gudri iepakots: kā joks, kā „godīgums”, kā audzināšana. Brīdinājuma zīme ir arī nežēlība pret dzīvniekiem vai bērniem un draudi nodarīt pāri tam, kas tev dārgs.

Kas tas nav

• Seksuālas spēles starp pieaugušajiem, kuri abi tam piekrīt un var jebkurā brīdī apstāties.
• Melnais humors, šausmu filmas vai prieks par taisnīgu sodu filmā.
• Kopīga ķircināšanās, kurā abi smejas un abi var apstāties.
• Viens neveiksmīgs joks, pēc kura otrs atvainojas un to vairs neatkārto.
• Neveiklība vai smiekli no nervozitātes, kad kādam notiek nelaime.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var apgriezt. Cilvēks, kurš tevi gadiem ir izsmējis, var nosaukt tevi par „sadistu”, ja tu vienreiz asi atbildi vai novelc robežu. Ja tu pēc ilgas provocēšanas uzsprāgsti, to var nofilmēt un rādīt kā pierādījumu (to sauc par reaktīvo vardarbību, angl. reactive abuse). Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kurš ilgstoši smejas par kura sāpēm), virziens (kurš vienmēr ir tas, kam sāp) un efekts (kurš dzīvo bailēs).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: otram ir patīkami redzēt tavas sāpes, bailes vai kaunu, un viņš tās rada atkal. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti

Laura zina, ka vīrs Edgars kautrējas par to, ka viņam ir maza alga. Draugu priekšā viņa jautā, vai Edgars „šomēnes atkal aizņēmās no mammas”, un smejas, kad viņš nosarkst. Ja viņš mājās saka, ka tas sāp, Laura atbild, ka „īsts vīrietis par tādu nebēdātu”. Vīrieši par šādu vardarbību runā reti, jo baidās, ka viņus izsmies vēlreiz.

Vīrietis pret sievieti

Roberts zina, ka Anna baidās palikt viena mājā naktī. Viņš „aizmirst” brīdināt, ka nenāks mājās, izslēdz telefonu un vēlāk smejas par viņas ziņām. Nākamajā nedēļā tas atkārtojas.

Viendzimuma pāris

Viens partneris zina, ka otram bērnībā skolā ņirgājās par orientāciju. Strīdos viņš lieto tieši tos pašus vārdus, ko toreiz lietoja skolā, un vēro reakciju.

Bijušais partneris

Pēc šķiršanās sadistiska uzvedība var kļūt vēl izteiktāka: ziņas, kas liek saprast, ka otrs zina, kur tu esi; bērnu izmantošana, lai sāpinātu tevi („mamma teica, ka tu mūs nemīli”); tiesas procesu vilkšana garumā, lai tev būtu dārgi un bailīgi.

Vecāks un bērns

Vecāks, kurš par sodu biedē, izsmej bērna bailes, liek viņam stāvēt stūrī visu viesu priekšā vai iznīcina viņa mīļāko mantu un vēro, kā bērns raud. Tas nav stingrums – tā ir nežēlība.

Vecāks un pieaudzis bērns

Māte, kura dzimšanas dienā vienmēr atceras stāstīt par „kaunpilnāko” mirkli no tavas bērnības. Tēvs, kurš zina par tavu depresiju un to izsmej: „Nu, kā iet ar tavām „jūtām”?”

Brāļi un māsas

Brālis vai māsa, kurš no bērnības mērķtiecīgi ņirgājas par to, kas tev sāp visvairāk, un pieaugušā vecumā to dara radu priekšā. „Ķircināšanās” starp nevienlīdzīgiem nav spēle.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Dēls, kurš slimajai mātei apzināti nepasaka par ārsta vizīti, lai redzētu, kā viņa uztraucas, vai izsmej viņas aizmāršību citu priekšā.

Vīra vai sievas vecāki

Sievasmāte, kura znotam katrā viesu reizē pasniedz ēdienu, pret kuru viņam ir alerģija, un pēc tam smejas, ka viņš „ir pārāk smalks”.

Priekšnieks un kolēģi

Darbā tas izpaužas kā publiska pazemošana, „iesvētības” jaunajiem, izsmiešana par akcentu, izskatu vai veselību. Ja to dara grupa, to sauc par mobingu darbā (angl. workplace mobbing).

Draugs vai draudzene

Draudzene, kura zina, ka tu nejūties droši savā izskatā, un publicē tavas neveiksmīgākās bildes, pievienojot „jautru” komentāru.

Tiešsaistē

Troļļošana, apzināta citu sāpināšana komentāros, atriebības bildes, ņirgāšanās grupās. Pētījumi rāda, ka tieši šeit sadistiskas iezīmes ir izteiktas: cilvēks nerēķinās ar sekām un vēro reakciju.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija: kliedzieni, draudi, izsmiekls citu priekšā, nežēlība pret dzīvniekiem. Klusā versija: „aizmirsta” zāļu iegāde, sīkas sāpināšanas lietas, ko neviens cits nepamanītu, smaids brīdī, kad tu raudi.

Agri un vēlu

Sākumā tas var parādīties kā „drusku ass humors” vai „nerātni joki”. Vēlāk, kad jūs jau saista kopīgs dzīvoklis, bērni vai nauda, joki kļūst nežēlīgāki un tiešāki.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai gribu tevi norūdīt.” „Dzīve nav viegla, lai pierod.” Nežēlība, kas pasniegta kā audzināšana vai palīdzība. Kritērijs paliek viens: vai otram ir prieks, kad tev sāp?

Vai tas ir psihopāts vai narcists?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un ikdienas sadisms pats nav diagnoze. Cilvēki ar šādām iezīmēm pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav problēmas”.

Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja kādam ir patīkami redzēt tavas sāpes un viņš tās rada atkal un atkal, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas – parasti tās kļūst sliktākas. Sadistiska uzvedība kopā ar draudiem, izsekošanu vai nežēlību pret dzīvniekiem ir bīstamības zīme. Virziens ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – skat. drošības plānu. Un normālas attiecības neliek tev naktīs domāt, vai problēma ir tavā „jūtīgumā”. Ja tā notiek, apjukums pats ir signāls – skat. gāzlaitings (angl. gaslighting) un nodarbību Apjukums ir simptoms.

Kā reaģēt

1. Nerādi, kas sāp visvairāk. Cilvēkam, kurš no tavām sāpēm gūst prieku, tavas asaras ir atlīdzība. Īsas, garlaicīgas atbildes (to sauc par pelēko akmeni, angl. grey rock) samazina „izrādi”.
2. Neskaidro un nepierādi. Apgalvojumi „tev nav humora izjūtas” vai „tu esi pārāk jūtīgs” nav jāapstrīd. Tev nav jāpārliecina otrs, ka tev drīkst sāpēt.
3. Pieraksti. Datumi, ziņas, ekrānuzņēmumi, liecinieki. Tas palīdz ieraudzīt, ka tas atkārtojas, un var noderēt policijā vai tiesā.
4. Atkāpies no situācijām. Nepaliec vienatnē ar šo cilvēku situācijās, kur viņš var tevi biedēt.
5. Sargā bērnus un dzīvniekus. Ja nežēlība vērsta arī pret viņiem, tā ir steidzama lieta.

Kad nerunāt: nekad nemēģini sadistiskam cilvēkam „parādīt, cik tev sāp”, lai viņš saprastu. Tas nedarbojas. Ja ir draudi, izsekošana vai fiziska vardarbība: 112 vai Valsts policija 110. Policija var izdot lēmumu par nošķiršanu – līdz 8 dienām otram jāatstāj kopīgais mājoklis un nedrīkst tuvoties vai sazināties. Tiesā var lūgt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, arī pret bijušo partneri. Krīzes tālrunis 116 123 (bez maksas, visu diennakti), cietušajiem 116 006, bērniem 116 111.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai ikdienas sadisms ir tas pats, kas BDSM?

Nē. BDSM ir seksuālas spēles starp pieaugušajiem, kuri abi tam piekrīt, runā par robežām un var apstāties. Ikdienas sadisms ir prieks par sāpēm cilvēkam, kurš tam nepiekrīt. Atšķirība ir piekrišanā.

Kā atpazīt sadistisku cilvēku?

Pēc tā, kas atkārtojas: viņš vai viņa mērķē uz tavām vārīgākajām vietām, neapstājas pēc tava „man sāp” un redzami priecājas par tavām bailēm vai kaunu. Nežēlība pret dzīvniekiem un bērniem ir nopietna brīdinājuma zīme.

Vai sadisms ir slimība?

Ikdienas sadisms ir personības iezīme, nevis diagnoze. 1987. gadā „sadistiski personības traucējumi” uz laiku bija minēti amerikāņu diagnožu rokasgrāmatas pielikumā, bet vēlāk no tās izņemti. Tev nav vajadzīga diagnoze, lai sevi sargātu.

Kāpēc man ir grūti aiziet no cilvēka, kurš mani sāpina?

Jo sāpju un atvieglojuma maiņa veido spēcīgu pieķeršanos. Tā nav tava vājuma zīme. Skat. traumatiskā saikne.