Atklātais un slēptais narcisms: atšķirības un pazīmes

Atklātais (grandiozais) un slēptais (ievainojamais) narcisms ir divas viena un tā paša uzvedības modeļa sejas: apakšā abiem ir trausls pašvērtējums, vajadzība pēc apbrīnas, sajūta, ka viss pienākas, citu izmantošana un atbildības trūkums; atšķiras tikai virsma – viens ir skaļi pārāks, otrs klusi aizvainots un „vienmēr cietušais”.

Kas tas ir

Kad cilvēki dzird vārdu „narciss”, viņi parasti iedomājas vienu tēlu: skaļu, pašpārliecinātu cilvēku, kurš runā tikai par sevi, lielās ar naudu un pazemo citus. Tāds tips tiešām pastāv. To sauc par atklāto jeb grandiozo narcismu (angl. overt jeb grandiose narcissism). Vairāk par to lapā grandiozais narcisms.

Bet ir arī otrs tips, ko pamana daudz retāk. Šis cilvēks nelielās. Viņš vai viņa izskatās kluss, jūtīgs, noguris no dzīves, bieži aizvainotsViņa izskatās klusa, jūtīga, nogurusi no dzīves, bieži aizvainotaViņš izskatās kluss, jūtīgs, noguris no dzīves, bieži aizvainots. Viņu „neviens nesaprot”, „visi izmanto”, „dzīve bijusi netaisnīga”. Tas ir slēptais jeb ievainojamais narcisms (angl. covert jeb vulnerable narcissism). Vairāk lapā slēptais narcisms.

No malas šie divi cilvēki izskatās kā pretstati. Viens ir skaļš, otrs kluss. Viens ir „karalis”, otrs „upuris”. Bet, ja tu dzīvo ar kādu no viņiem, tu pamani, ka iznākums tev ir tas pats: tu esi izsmelts vai izsmeltaizsmeltsizsmelta, tu šaubies par sevi, tavas vajadzības nekad nav svarīgas, un vaina vienmēr ir tev. Šajā nodarbībā mēs noliksim abus blakus, lai tu redzētu, kas ir kopīgs, kas atšķiras un kā atpazīt katru.

Kas apakšā ir vienāds

Abiem tipiem kodols ir viens un tas pats:

Trausls pašvērtējums. Ārēji viens izskatās pārāks, otrs – ievainots, bet abiem iekšā ir tukšums, kas ir pastāvīgi jāpiepilda no ārpuses.
Vajadzība pēc „barības”. Uzmanība, apbrīna, žēlums, pakļaušanās, tavas emocijas. To sauc par narcistisko barošanu (angl. narcissistic supply): viss, kas otram dod sajūtu, ka viņš ir svarīgs. Atklātais to ņem ar apbrīnu un bailēm, slēptais – ar žēlumu un rūpēm.
Empātija darbībā nestrādā. Abi var saprast, ko tu jūti. Dažreiz ļoti labi. Bet tas nemaina to, kā viņi rīkojas, kad tavas jūtas traucē viņu vajadzībām.
Sajūta, ka viss pienākas (angl. entitlement). Pārliecība, ka noteikumi uz mani neattiecas un citiem ir jāpielāgojas. Par to sīkāk zemāk.
Citu izmantošana. Tavs laiks, nauda, spēks un rūpes plūst uz vienu pusi.
Nekad nav atbildības. Atklātais saka „tu esi vainīgs”. Slēptais saka „kā tu vari man to darīt, man jau tā ir grūti”. Abos gadījumos atbildība nonāk pie tevis.

Kas atšķiras

Atšķiras virsma, tas, kā šis kodols izskatās no ārpuses. Atklātais rāda pārākumu skaļi: „Es esmu labāks, gudrāks, man pienākas.” Slēptais rāda to caur ciešanām: „Es esmu tik daudz cietis, tik jūtīgs, tik nenovērtēts, ka man pienākas.” Pēdējo dažreiz sauc par pārākumu ciešanās: slēptais cilvēks klusi uzskata, ka viņa sāpes ir dziļākas un svarīgākas nekā visu pārējo, arī tavējās.

Ko saka pētījumi, vienkāršiem vārdiem

Psihologs Pols Vinks (Paul Wink) 1991. gadā analizēja dažādas narcisma skalas un atrada, ka tās sadalās divās grupās. Vienā ir pārākums un vēlme izrādīties, otrā – aizvainojums, jūtīgums un sajūta, ka tevi nenovērtē. Viņš to nosauca par „divām narcisma sejām”. Svarīgākais atradums: abām sejām kopīga bija augstprātība, pašlabums un vienaldzība pret citu vajadzībām. Tas ir tieši tas kodols, par ko runājām.

Ārons Pinkuss un Marks Lukovickis (Pincus & Lukowitsky, 2010) plašā pārskatā aprakstīja, ka patoloģiskam narcismam ir abas izpausmes un ka viens un tas pats cilvēks var pārslēgties starp tām: publiski grandiozs, mājās vai pēc neveiksmes ievainojams. Džošua Millers ar kolēģiem (Miller u. c., 2011) salīdzināja abus tipus un atrada: grandiozais ir vairāk ekstraverts un dominējošs, ievainojamais vairāk trauksmains, nomākts un aizvainots, bet abus vieno viens – naidīgums pret citiem, grūtības rēķināties ar citiem un sajūta, ka viss pienākas.

Ir vēl trešā seja. Johens Gēbauers ar kolēģiem (Gebauer u. c., 2012) aprakstīja kopienas narcismu (angl. communal narcissism): cilvēks grib apbrīnu nevis par spēku vai prātu, bet par savu labestību. Viņš vai viņaViņaViņš grib būt „labākais palīgs”, „svētākā māte”, „brīvprātīgais, bez kura nekas nenotiktu”. Uz āru – bezgalīga labdarība, mājās – aukstums un kontrole. Šajā nodarbībā galvenokārt runājam par pirmajām divām sejām, bet atceries, ka „labais cilvēks” arī var būt tā pati spēle citā kostīmā.

Tips nav svarīgs. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas

Tev nav jāuzmin, vai otrs ir „atklātais” vai „slēptais”, lai saprastu, ka tev ir slikti. Tipi ir tikai palīgs, lai atpazītu. Svarīgi ir trīs jautājumi: vai tas atkārtojas atkal un atkal, vai tas vienmēr nāk par labu vienai pusei un ko tas nodara tev.

Viss cikls blakus: atklātais un slēptais

Abi tipi iet cauri tam pašam ciklam, kas aprakstīts nodarbībā cikls no sākuma līdz beigām: vispirms tevi piesaista, tad noniecina, soda, dažreiz izmet un pēc tam mēģina atgūt. Atšķiras tikai instrumenti.

Cikla posms	Atklātais (grandiozais)	Slēptais (ievainojamais)
Kā piesaista	Šarms, pārliecība, statuss. „Es tev parādīšu labāko dzīvi.” Tu jūties izvēlēts vai izvēlētaizvēlētsizvēlēta.	Sāpes, atklātība, stāsts par netaisnīgu dzīvi. „Tu esi vienīgais cilvēks, kas mani saprot.” Tu jūties vajadzīgs vai vajadzīgavajadzīgsvajadzīga.
Mīlestības bombardēšana (angl. love bombing)	Dāvanas, ceļojumi, publiska apbrīna, ātri plāni kopā.	Dziļas nakts sarunas, dvēseles atklāšana, „ar tevi es beidzot varu būt es”. Tu kļūsti par glābēju.
Noniecināšana (angl. devaluation)	Atklāta kritika, izsmiekls, salīdzināšana ar citiem, joki uz tavu rēķina.	Nopūtas, vilšanās acīs, „es jau neko neteicu”, slēpti dzēlieni kā rūpes: „Tu tiešām to vilksi?”
Sods	Kliegšana, draudi, dusmu lēkmes, publiska pazemošana.	Klusēšanas sods (angl. silent treatment), aizvainojums dienām ilgi, slimība vai sabrukums tieši tad, kad tu gribi kaut ko savu.
Izmešana (angl. discard)	Ātra, auksta, bieži ar jaunu partneri jau gatavu. „Tu man vairs neesi interesantsinteresantsinteresanta.”	Lēna, ar vainu: otrs aiziet kā upuris, „tu mani pievīli”, un tu paliec ar jautājumu, ko izdarīji nepareizi.
Hūverings (angl. hoovering, mēģinājums tevi atkal ievilkt)	Lieli žesti, solījumi, „tikai es tevi tā mīlu”, vai vienkārši pieprasījums atgriezties.	Žēluma ziņas: „Man ir ļoti slikti”, „es esmu slimnīcā”, „es tikai gribēju zināt, vai tev viss kārtībā”.
Nomelnošana (angl. smear campaign)	Skaļi stāsta visiem, ka tu esi traks, nestabils vai nodevējs.	Klusi, ar asarām: „Es neko sliktu negribu teikt, bet tev jāzina, cik man bija grūti.” Cilvēki tev netic, jo otrs izskatās tik ievainots.
Reakcija uz kritiku	Narcistiskas dusmas (angl. narcissistic rage): uzbrukums, apvainojumi.	Apvainojums, asaras, klusums, „tu vienmēr mani sāpini”, un tev jāmierina viņu par to, ka tu pateici par savām sāpēm.
Kā izskatās no malas	„Sarežģīts raksturs, bet spējīgs.” Daudzi redz, ka ir problēma.	„Tik jūtīgs cilvēks, tik daudz cietis.” Gandrīz neviens neredz problēmu, dažreiz pat tu.

Ievēro: katrā rindā iznākums tev ir vienāds. Tu dod vairāk, prasi mazāk un jūties vainīgs vai vainīgavainīgsvainīga. Mainās tikai tas, vai tevi uz to piespiež ar bailēm vai ar vainu.

Sajūta, ka viss pienākas: kā to atpazīt abos veidos

Ikdienā to saka vienkārši: „viņam vai viņaiviņaiviņam liekas, ka viss pienākas”. Angliski to sauc par entitlement (arī sense of entitlement). Tā ir iekšēja pārliecība, ka mani plāni, vēlmes un jūtas ir svarīgākas par tavējām, ka noteikumi uz mani neattiecas un ka citiem ir pienākums mani nodrošināt. Vairāk lapā sajūta, ka viss pienākas.

Klīniskā psiholoģe Dr. Ramani Durvasula grāmatā „Don’t You Know Who I Am?” (2019) šo sajūtu sauc par vienu no galvenajiem narcisma dzinējiem. Un tieši šeit abi tipi atšķiras visspilgtāk: atklātais savu „man pienākas” pasaka skaļi, slēptais to jūt klusi un soda tevi par to, ka tu to nepamanīji.

Atklātā forma

Noteikumi attiecas uz citiem. Novieto mašīnu invalīdu vietā, „tikai uz minūti”. Kavē, bet tavu kavēšanos neatlaiž.
Rupjš pret apkalpojošo personālu. Viesmīlis, pārdevēja, tehniķis, medmāsa – cilvēki, kuri „ir zemāk”, saņem pavēles, nevis lūgumus.
Iet ārpus rindas. Rindā, satiksmē, darbā, ģimenes lēmumos.
Gaida īpašu attieksmi. Labāko galdiņu, izņēmumu, atlaidi, tavu brīvo laiku bez jautāšanas.
Dusmas, kad dzird „nē”. Atteikums netiek uztverts kā vienkārša atbilde, bet kā apvainojums: sākas kliegšana, draudi vai pazemošana.

Slēptā forma

Kluss aizvainojums. Otrs neko nepieprasa skaļi, bet gaida, ka tu uzminēsi. Ja neuzmini, sekos dienām ilgs aizvainojums.
„Pēc visa, ko es tev esmu darījis vai darījusidarījusidarījis.” Katra laba lieta tiek skaitīta un vēlāk izrakstīta kā rēķins.
Apvainojas, kad netiek novērtēts. Kolēģis saņem uzslavu, un slēptais cilvēks visu vakaru ir „noguris” un „nav noskaņojuma”.
„Pasaule man ir parādā, jo es esmu cietis.” Pagātnes sāpes tiek izmantotas kā caurlaide: man drīkst būt slikts garastāvoklis, man drīkst neatbildēt, man drīkst neievērot tavas robežas, jo man ir bijis grūti.
Pasīvi agresīvs sods. „Aizmirst” tavu dzimšanas dienu, novēlo tieši tavā svarīgajā dienā, „nejauši” sabojā tavus plānus.
Mocekļa loma. „Es jau visu izdarīšu pats, kā vienmēr.” Tiek izdarīts, bet ar nopūtām, lai tu justos vainīgs vai vainīgavainīgsvainīga. Tas ir tuvs žēluma spēlei (angl. pity play).
Skaudība, kas maskējas kā kritika. Tavs panākums tiek sagaidīts nevis ar prieku, bet ar „nu, nepriecājies par ātru” vai „tev jau vienmēr viss viegli nāk”.

Kā tas izklausās

Katrā ainā svarīgs nav teikums, bet tas, kas notiek pirms un pēc tā.

Atklātā forma. Restorānā ēdiens kavējas desmit minūtes. Tava partnere pasauc viesmīli, visa galda priekšā viņu pazemo un pēc tam lepni stāsta, kā „nolika viņu pie vietas”. Kad tu klusi saki, ka tas bija par skarbu, viņa pagriežas pret tevi.

„Tu vienmēr esi citu pusē. Man par šādu naudu pienākas normāla apkalpošana.”

Atklātā forma. Veikalā kasiere lūdz tavu vīru pagaidīt minūti, kamēr viņa pārbauda cenu. Viņš visai rindai dzirdami pasaka, ka „te strādā vieni idioti”, pieprasa vadītāju, bet mašīnā dusmojas uz tevi, jo tu viņam klusi pieskārāties pie rokas.

„Tu mani vēl kauninies? Es te maksāju, man pienākas normāla attieksme. Nākamreiz paliec mājās.”

Atklātā forma. Tēvs ierodas uz dēla izlaidumu, apsēžas pirmajā rindā vietā, kas bija rezervēta skolotājiem, un, kad viņam lūdz pārsēsties, skaļi sāk runāt par to, cik daudz naudas viņš ziedojis skolai.

„Vai jūs zināt, kas es esmu? Bez manis šai skolai nebūtu jaunu logu.”

Slēptā forma. Tu pastāsti vīram, ka tevi paaugstināja darbā. Viņš pasmaida, pasaka „apsveicu” un visu vakaru klusē. Vēlāk, kad tu jautā, kas noticis, viņš nopūšas.

„Nekas. Vienkārši daži cilvēki visu dabū viegli. Man tā nekad nav bijis. Bet es priecājos par tevi, protams.”

Slēptā forma. Tu pirmo reizi pusgadā aizej uz draudzenes dzimšanas dienu bez partneres. Kad atgriezies, viņa guļ tumsā un nerunā. Nākamajā rītā tu uzzini, ka viņai „visu vakaru bija panikas lēkme, bet viņa negribēja traucēt”.

„Es negribēju tev sabojāt vakaru. Es jau pieradusi, ka manas vajadzības nav svarīgas.”

Slēptā forma. Pieaugusi meita pasaka mātei, ka šogad Ziemassvētkus pavadīs pie vīra ģimenes. Māte neko nesaka, bet nedēļu neatbild uz zvaniem, un tad radiniekiem stāsta, ka „palikusi viena kā suns”.

„Es tevi audzināju viena, es visu atdevu. Bet labi, es jau saprotu, kur ir mana vieta.”

Atklātā forma, darbā. Priekšniece pēc tavas prezentācijas vadības sanāksmē pasaka, ka ideja bija viņas. Kad tu pēc tam privāti to piemini, viņa paskatās uz tevi kā uz traucēkli.

„Šajā komandā idejas nav personīgas. Ja tev vajag slavu, varbūt tev der cits darbs.”

Atklātā forma, darbā. Priekšnieks vadības sanāksmē tavu ideju prezentē kā savu. Kad tu pēc tam privāti to piemini, viņš atgāžas krēslā un smīn.

„Ideja bez manis būtu palikusi tavā datorā. Ja tev tas nepatīk, durvis ir tur.”

Viens teikums neko nepierāda

Katrs kādreiz ir noguris, aizvainots, skaudīgs vai rupjš. Pēc vienas ainas nevar pateikt, ka cilvēkam ir šī sajūta. Skaties, kas atkārtojas: vai tavs „nē” tiek pieņemts vai sodīts, vai noteikumi attiecas uz abiem vai tikai uz tevi, un vai tavam priekam un tavām sāpēm ir vieta, vai tās vienmēr kaut kā pārvēršas par stāstu par otru.

Pašcieņa vai „man pienākas”? Kā atšķirt

Ne katrs pašpārliecināts cilvēks ir narciss, un ne katrs noskumis cilvēks manipulē. Šie jautājumi palīdz atšķirt:

Kas notiek, kad tu saki „nē”? Cilvēks ar veselīgu pašcieņu var būt vīlies, bet pieņem atteikumu. Cilvēks ar „man pienākas” sajūtu tevi soda: ar dusmām (atklātais) vai aizvainojumu un vainu (slēptais).
Vai noteikumi attiecas uz abiem? Pašcieņa saka „es arī esmu svarīgs”. „Man pienākas” saka „es esmu svarīgāks”.
Vai otrs spēj priecāties par tevi? Veselīgs cilvēks var just īsu skaudību, bet tā nepārvēršas par sodu. Ja tavi panākumi regulāri beidzas ar otra sliktu garastāvokli, tas ir signāls.
Vai otra sāpes atstāj vietu tavām? Cilvēks, kuram ir vienkārši ļoti skumji, tomēr var pajautāt, kā tev iet. Slēptais cilvēks pārvērš katru sarunu par savām sāpēm.
Vai dusmas vai aizvainojums ir samērīgi? Parasta vilšanās pāriet stundās un to var izrunāt. „Man pienākas” aizvainojums ilgst dienām un beidzas tikai tad, kad tu atvainojies vai piekāpies.
Kas notiek ar pateicību? Veselīgs cilvēks dod un aizmirst. Slēptais dod un pieraksta, lai vēlāk izrakstītu rēķinu.

Situācija 1 · Pašpārliecinātība vai atklātā „man pienākas” sajūtaTu un tava partnere esat viesnīcā. Numurs nav tāds, kādu rezervējāt: tā vietā, lai skatītos uz jūru, logs iziet uz autostāvvietu.

Normāli„Mēs maksājām par skatu uz jūru. Vai varat mums iedot pareizo numuru vai atgriezt starpību?”

Cilvēks mierīgi aizstāv savas tiesības, runā ar administratoru kā ar līdzvērtīgu cilvēku un pieņem saprātīgu risinājumu. Kad jautājums ir atrisināts, tas ir beidzies.

Vardarbība„Jūs zināt, kas es esmu? Es uzrakstīšu par jums visur. Un tu, ko tu stāvi? Normāls vīrietis to jau sen būtu nokārtojis.”

Viņa prasa nevis to, par ko samaksāja, bet īpašu attieksmi, pazemo darbinieku un pēc tam pārvērš dusmas uz tevi, šoreiz ar dzēlienu par to, ka tu neesi „īsts vīrietis”. Vakars tiek sabojāts, un tu esi vainīgs, ka „nepalīdzēji”. Tā notiek ne vienu reizi, bet katrā situācijā, kas nav viņas labā.

Situācija 1 · Pašpārliecinātība vai atklātā „man pienākas” sajūtaTu un tavs partneris esat viesnīcā. Numurs nav tāds, kādu rezervējāt: tā vietā, lai skatītos uz jūru, logs iziet uz autostāvvietu.

Normāli„Mēs maksājām par skatu uz jūru. Vai varat mums iedot pareizo numuru vai atgriezt starpību?”

Cilvēks mierīgi aizstāv savas tiesības, runā ar administratoru kā ar līdzvērtīgu cilvēku un pieņem saprātīgu risinājumu. Kad jautājums ir atrisināts, tas ir beidzies.

Vardarbība„Jūs zināt, kas es esmu? Es uzrakstīšu par jums visur. Un tu, ko tu stāvi? Tu nekad nespēj mani aizstāvēt.”

Cilvēks prasa nevis to, par ko samaksāja, bet īpašu attieksmi, pazemo darbinieku un pēc tam pārvērš dusmas uz tevi. Vakars tiek sabojāts, un tu esi vainīga, ka „nepalīdzēji”. Tā notiek ne vienu reizi, bet katrā situācijā, kas nav otra labā.

Situācija 2 · Parastas skumjas vai slēptā upura lomaTavai partnerei šonedēļ neiedeva darbā gaidīto paaugstinājumu. Tajā pašā nedēļā tev ir dzimšanas diena.

Normāli„Man šodien ir ļoti skumji, un es neesmu labākajā formā. Bet šī ir tava diena, un es gribu, lai tev ir labi. Parunāsim par manu darbu rīt?”

Cilvēks godīgi pasaka, ka viņam ir grūti, bet redz arī tevi. Viņas skumjas ir īstas un neaizstāj tavu dienu. Tu vari viņu atbalstīt, un viņa var atbalstīt tevi.

Vardarbība„Svini, protams. Neviens nekad nepamana, cik es pūlos. Es vienkārši pasēdēšu malā, lai netraucētu.”

Dzimšanas dienas vakars kļūst par vakaru par viņas sāpēm. Tu visu laiku skaties, vai viņai viss labi, un jūties vainīgs, ka priecājies. Ja tā notiek ar katru tavu svētku dienu, panākumu vai atpūtu, tā vairs nav skumjas. Tā ir kontrole caur ciešanām.

Situācija 2 · Parastas skumjas vai slēptā upura lomaTavam partnerim šonedēļ neiedeva darbā gaidīto paaugstinājumu. Tajā pašā nedēļā tev ir dzimšanas diena.

Normāli„Man šodien ir diezgan smagi, piedod, ja esmu kluss. Bet šī ir tava diena, un es gribu, lai tev ir labi. Par manu darbu parunāsim rīt.”

Viņš godīgi pasaka, ka viņam ir grūti, bet redz arī tevi. Viņa vilšanās ir īsta un neaizstāj tavu dienu. Tu vari atbalstīt viņu, un viņš var atbalstīt tevi.

Vardarbība„Svini, protams. Es visu dzīvi rauju un neviens to nenovērtē. Es vienkārši pasēdēšu malā, lai netraucētu jūsu jautrībai.”

Tavs dzimšanas dienas vakars kļūst par vakaru par viņa sāpēm. Viņš sēž ar drūmu seju, tu visu laiku skaties uz viņu un jūties vainīga, ka priecājies. Ja tā notiek ar katru tavu svētku dienu, panākumu vai atpūtu, tā vairs nav skumjas. Tā ir kontrole caur ciešanām.

Kā ir dzīvot ar katru

Ar atklāto

Dzīve ar atklāto narcisu bieži ir kā dzīve blakus vulkānam. Tu nekad nezini, kas izsauks nākamo sprādzienu. Tu mācies staigāt kā pa olām (angl. walking on eggshells): pārbaudi toni, pirms runā, noslēp nopirkto, sagatavo bērnus, lai „tētis vai mammamammatētis nedusmojas”. Publiski tevi var pazemot draugu priekšā, un pēc tam tev saka, ka tu „nesaproti jokus”.

Vismaz vienā ziņā ir vieglāk: tu skaidri redzi, ka tev dara pāri. Kliegšanu var nosaukt vārdā. Draugi bieži redz to pašu. Grūtums ir bailēs un kaunā.

Ar slēpto

Dzīve ar slēpto narcisu bieži ir kā dzīve miglā. Neviens nekliedz. Nekas „nav noticis”. Bet tu visu laiku jūties vainīgs vai vainīga, noguris vai nogurusivainīgs, nogurisvainīga, nogurusi, un nesaproti kāpēc. Tu kļūsti par medmāsu, psihologu un glābēju cilvēkam, kuram vienmēr ir slikti, un, lai cik tu dotu, tas nekad nav gana.

Galvenais jautājums, kas moka, ir: „Vai slikts esmu es?” Jo otrs taču cieš. Otrs taču ir tik jūtīgs. Kā tu vari dusmoties uz cilvēku, kuram ir tik grūti? Tu sāc kaunēties par savām vajadzībām, par savu prieku, par savu nogurumu. Un tieši tāpēc, ka to ir grūti nosaukt vārdā, šaubas par sevi ir vēl lielākas.

Apkopots no vairākiem stāstiem. Mārtiņš ir precējies ar Līgu astoņus gadus. Līga nekad nekliedz. Bet, kad Mārtiņš piesaka futbolu ar draugiem, Līgai sāp galva. Kad viņš nopērk sev jaunas kurpes, viņa klusi saka, ka „mums jau nav naudas pat zobārstam, bet labi”. Kad viņš reiz pajautā, kāpēc viņa ar viņu nerunā jau trešo dienu, Līga raud un saka, ka viņš ir tieši tāds pats kā viņas tēvs. Mārtiņš ir pārstājis tikties ar draugiem, pārstājis pirkt sev jebko un naktīs lasa rakstus par to, kā būt labākam vīram. Viņu neviens nav sitis. Bet viņš jūtas kā vainīgais visā.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Šajā stāstā nav neviena skaļa vārda. Bet, paskatoties uz to, kas atkārtojas, aina ir skaidra: katra Mārtiņa vajadzība tiek sodīta ar Līgas ciešanām, Mārtiņa pasaule sarūk, un vaina vienmēr paliek pie viņa. Tāds pats iznākums kā ar kliedzošu partneri, tikai bez neviena pierādījuma, ko parādīt citiem.

Apkopots no vairākiem stāstiem. Ilze ir precējusies ar Andri desmit gadus. Andris nekad nekliedz. Bet, kad Ilze piesaka vakaru ar draudzenēm, Andrim „sāk sāpēt sirds”, un viņš vakarā sūta ziņu, ka „laikam jābrauc pie ārsta, bet tu atpūties”. Kad viņa nopērk sev mēteli, viņš klusi saka, ka „es jau trešo gadu staigāju vecajā jakā, bet nekas”. Kad viņa reiz pajautā, kāpēc viņš ar viņu nerunā jau trešo dienu, Andris saka, ka viņa ir tieši tāda pati kā viņa māte, kas „nekad viņu nav mīlējusi”. Ilze ir pārstājusi tikties ar draudzenēm, pārstājusi pirkt sev jebko un naktīs lasa rakstus par to, kā būt labākai sievai. Viņu neviens nav sitis. Bet viņa jūtas kā vainīgā visā.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Šajā stāstā nav neviena skaļa vārda. Bet, paskatoties uz to, kas atkārtojas, aina ir skaidra: katra Ilzes vajadzība tiek sodīta ar Andra ciešanām, Ilzes pasaule sarūk, un vaina vienmēr paliek pie viņas. Tāds pats iznākums kā ar kliedzošu partneri, tikai bez neviena pierādījuma, ko parādīt citiem.

Kāpēc slēpto tik bieži nepamana

Draugi un radi redz jūtīgu, kautrīgu cilvēku, kurš „tik daudz cietis”. Viņiem ir žēl. Kad tu mēģini stāstīt, kas notiek mājās, tas izklausās pēc sīkumiem: „Viņa vienkārši bija aizvainotaViņa vienkārši bija aizvainotaViņš vienkārši bija aizvainots? Nu un?” Tev nav zilumu, nav ierakstu ar kliedzieniem. Ir tikai tūkstoš mazu brīžu, ko nevar izstāstīt vienā teikumā.

Ģimene bieži jau gadiem ir pieradusi šī cilvēka ciešanām pielāgoties. „Tāda nu viņa ir, nesatrauc mammu.”„Tāda nu viņa ir, nesatrauc mammu.”„Tāds nu viņš ir, nesatrauc tēti.” Visi ir iemācījušies staigāt uz pirkstgaliem, un tas liekas normāli.

Speciālisti arī var nepamanīt. Slēptais cilvēks kabinetā izskatās nomākts, trausls, cietis. Viņš vai viņaViņaViņš var pat aiziet pie psihologa, bet stāstīt par to, cik grūti ir ar tevi. Speciālists bez pieredzes vardarbībā var ieteikt tev būt „saudzīgākam”, „vairāk saprast”, „izrunāt” vai iet uz pāru terapiju.

Ne katrs speciālists saprot vardarbību

Latvijā, tāpat kā citur, ne katram ārstam, psihologam vai terapeitam ir sagatavotība narcistiskā vardarbībā un traumā. Labi domāti padomi kā „izrunājiet to”, „jūs abi esat vainīgi” vai „dodiet vēl vienu iespēju” ar šādu cilvēku nestrādā: tava godīgā atklātība tiek izmantota pret tevi, un kopīgas sesijas var padarīt situāciju bīstamāku. Tāpēc izvēlies speciālistu uzmanīgi.

Kā pārbaudīt speciālistu:

Vai viņš vai viņa tev tic, neprasot pierādījumus?
Vai zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne, pastāvīga kontrole pār tavu dzīvi (angl. coercive control)?
Vai nespiež uz kopīgām sesijām vai „samierināšanos”?
Vai runā par tavu drošību un tavu uztveri, nevis par to, kā tev „labāk saprast” otru?

Ja pēc sesijas jūties vēl trakāks vai trakāka, vainīgāks vai vainīgāka vai grūststrakāks, vainīgāks vai grūststrakāka, vainīgāka vai grūsta atpakaļ pie otra, tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu. Pa to laiku daudz palīdz Dr. Ramani Durvasula: YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019) un „It’s Not You” (2024), visas angļu valodā. Krīzes tālrunis 116 123 (diennakti, bez maksas, arī krieviski) un 116 006 (noziegumos un vardarbībā cietušajiem, pēcpusdienā un vakarā) var ieteikt speciālistus, kuri strādā ar vardarbību.

Kāpēc slēptais sajauc galvu vēl vairāk

Ar atklāto tu vismaz zini, ka tev dara pāri. Ar slēpto tev nav ienaidnieka, ko ieraudzīt. Ir cilvēks, kuram ir žēl, un tu esi tas, kurš „sāpina”. Tavas dusmas liekas nežēlīgas, tavas robežas liekas savtīgas. Tas ir ideāls apstākļu kopums, lai tu sāktu šaubīties par savu prātu. Ja tu naktīs guli nomodā un domā, vai neesi tu tas, kurš sajucis prātā, lasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting) un nodarbību apjukums ir simptoms.

Sievietes un vīrieši, abos veidos

Neviens no šiem tipiem nav „vīriešu” vai „sieviešu”. Situācijas ir dažādas, mehānisms ir viens.

Atklātā sieva. Viņa draugu priekšā stāsta, cik vīrs ir „nevarīgs”, smejas par viņa algu, izlemj par viņu, ko viņš ēdīs un ar ko tiksies. Draugi smejas līdzi, jo „viņai ir tik spēcīgs raksturs”. Vīrieši, kuri to piedzīvo, bieži klusē, jo viņiem netic. Vairāk nodarbībā vīrieši kā upuri.
Slēptā sieva. Viņa nekad nekliedz, bet katrs tavs „es gribu” sastopas ar viņas nogurumu, galvassāpēm vai klusām asarām. Tu atsakies no draugiem, hobijiem un naudas sev, jo tā ir vieglāk nekā redzēt, kā viņa „cieš”.

Slēptā māte. Viņa ir „upurējusies” un par to atgādina ik dienu. Bērns jau no mazotnes jūt atbildību par mammas garastāvokli un kā pieaugušais nespēj pieņemt nevienu lēmumu bez vainas sajūtas.
Atklātā māte. Bērns ir viņas vizītkarte: tam jābūt skaistam, labākajam klasē un „ne tādam kā citi”. Kad bērns kļūdās, viņa kliedz, ka „kaunina viņu cilvēku priekšā”.

Atklātā māsa. Ģimenes svētkos viņa ir centrā, tavas ziņas pārtrauc ar stāstu par savām un pie galda smejas par tavu darbu. Vecākiem viņa atgādina, ka tevi „vienmēr mīlēja vairāk”.
Slēptā māsa. Viņa ir mūžīgā ģimenes cietēja. Ja tu reiz atsakies palīdzēt ar naudu vai bērniem, vecāki nākamajā dienā dzird, ka viņai „neviens nepalīdz”, un zvana tev.

Atklātā vīramāte vai sievasmāte. Jūsu mājās viņa uzvedas kā saimniece, pārkārto virtuvi un pie galda kritizē jūsu ēdienu un to, kā jūs audzināt bērnus.
Slēptā vecmāmiņa vai tante. Viņa „neko neprasa”, bet, ja tu neatbrauc uz viņas dzimšanas dienu, radi uzzina, cik viņa ir vientuļa un aizmirsta, un tev zvana trīs radinieki.

Atklātā priekšniece. Kliedz sanāksmēs, piesavinās idejas, sagaida pieejamību nedēļas nogalēs.
Slēptā kolēģe. Klusi sūdzas vadībai, ka „neviens viņu nenovērtē”, liek citiem justies vainīgiem, ka viņai ir tik daudz darba, un pēc tam stāsta, ka projekts izdevās tikai pateicoties viņai.

Draudzene. Atklātā runā tikai par sevi un pazūd, kad tev vajag palīdzību. Slēptā ir pastāvīgā krīzē, un, ja tu reiz pasaki „šodien nevaru”, tu esi „tāds pats kā visi”.

Grupas vadītāja. Atklātā savā draudzē, kustībā vai treniņu grupā pieprasa apbrīnu un publiski izsmej to, kurš uzdod jautājumus. Slēptā ir „visu mīlošā” organizatore: pēc tava pirmā „nē” viņa klusi stāsta pārējiem, ka viņu atkal visi pametuši, un grupa sāk tevi apiet ar līkumu.

Slēptais vīrs. Viņš vienmēr ir „sāpināts”. Ja sieva grib strādāt vairāk, viņš jūtas pamests. Ja viņa atpūšas, viņš ir noguris no darba „viens pats”. Viņš nekad nekliedz, bet sieva katru lēmumu pieņem, domājot, kā viņš reaģēs.
Atklātais vīrs. Viņš draugu priekšā joko par sievas svaru un „sieviešu loģiku”, izlemj, cik naudas viņai drīkst būt, un mājās kliedz, ja vakariņas nav gatavas. Draugiem viņš ir „dvēseles cilvēks”.

Atklātais tēvs. Bērni ir viņa panākumu vitrīna. Atzīme „8” nozīmē, ka bērns ir „izgāšanās”. Viņš kliedz uz tiesnešiem bērna sacensībās un uz bērnu mašīnā pēc tam.
Slēptais tēvs. Viņš ir „visu mūžu strādājis ģimenes labā un neko nav saņēmis”. Pieaugušais bērns zvana ik dienu, jo, ja nepiezvana, tēvs nedēļu klusē un pēc tam stāsta radiem, ka „bērniem viņš vairs nav vajadzīgs”.

Atklātais brālis. Ģimenes svētkos viņš ir centrā, tavas ziņas pārtrauc ar stāstu par savām un pie galda smejas par tavu darbu. Vecākiem viņš atgādina, ka tevi „vienmēr mīlēja vairāk”.
Slēptais brālis. Viņš ir mūžīgais ģimenes cietējs. Ja tu reiz atsakies aizdot naudu vai palīdzēt ar remontu, vecāki nākamajā dienā dzird, ka viņam „neviens nepalīdz”, un zvana tev.

Atklātais vīratēvs vai sievastēvs. Jūsu mājās viņš uzvedas kā saimnieks, apspriež, kā jūs tērējat naudu, un pie galda joko, ka jūsu ģimenē „nav neviena, kas prot dzīvot”.
Slēptais vectēvs vai onkulis. Viņš „neko neprasa”, bet, ja tu neatbrauc uz viņa dzimšanas dienu, radi uzzina, cik viņš ir vientuļš un aizmirsts, un tev zvana trīs radinieki.

Atklātais priekšnieks. Kliedz sanāksmēs, piesavinās idejas, sagaida pieejamību nedēļas nogalēs.
Slēptais kolēģis. Klusi sūdzas vadībai, ka „neviens viņu nenovērtē”, liek citiem justies vainīgiem, ka viņam ir tik daudz darba, un pēc tam stāsta, ka projekts izdevās tikai pateicoties viņam.

Draugs. Atklātais runā tikai par sevi un pazūd, kad tev vajag palīdzību. Slēptais ir pastāvīgā krīzē, un, ja tu reiz pasaki „šodien nevaru”, tu esi „tāda pati kā visi”.

Grupas vadītājs. Atklātais savā draudzē, kustībā vai treniņu grupā pieprasa apbrīnu un publiski izsmej to, kurš uzdod jautājumus. Slēptais ir „visu mīlošais” organizators: pēc tava pirmā „nē” viņš klusi stāsta pārējiem, ka viņu atkal visi pametuši, un grupa sāk tevi apiet ar līkumu.

Viena dzimuma pāri. Tas pats mehānisms, tās pašas divas sejas. Vardarbība tur ir tikpat reāla, un palīdzības tālruņi palīdz arī tev.

Jaukti gadījumi: kad viens cilvēks maina sejas

Dzīvē cilvēki bieži neietilpst tīri vienā kastītē. Kā raksta Pinkuss un Lukovickis, viens un tas pats cilvēks var pārslēgties starp abām sejām.

Grandiozs publiski, ievainojams mājās. Darbā – līderis, šarmants runātājs, visiem patīk. Mājās – aizvainots, nomākts, pastāvīgi vajag mierināt, un tu esi vienīgais, kurš to redz.
Pēc narcistiskā ievainojuma. Kad atklātais cilvēks piedzīvo lielu kaunu (atlaišana, šķiršanās, publiska kritika), viņa pārākums var sabrukt, un tu pēkšņi redzi „upuri”, kurš cieš un kuram vajag tavu žēlumu. Tas ir narcistiskais ievainojums (angl. narcissistic injury), un dažreiz pēc tā seko pilnīgs narcistiskais sabrukums (angl. narcissistic collapse). Kad krīze pāriet, atgriežas vecā grandiozā seja.
Slēptais, kas atrod skatuvi. Klusais cilvēks, kurš pēkšņi iegūst varu (amatu, naudu, jaunu partneri, kas viņu apbrīno), var kļūt ļoti atklāts un skarbs.
Kopienas seja. Publiski – labdarība, rūpes, „vislabākā kaimiņiene”, mājās – kontrole un aukstums.
Bīstamākais gals. Ja pie šī visa pievienojas atklāta nežēlība, prieks par citu sāpēm vai draudi, runa var būt par ļaundabīgo narcismu (angl. malignant narcissism). Tur galvenais ir tava drošība.

Ja tu redzi abas sejas vienā cilvēkā, tas nenozīmē, ka tu „nesaproti”, kāds viņš vai viņa irkāda viņa irkāds viņš ir. Tas nozīmē, ka tu redzi pilnu ainu.

Bet vai tas tiešām ir narcisms?

Diagnozi var uzstādīt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc gandrīz nekad netiek diagnosticēti. „Viņam nav diagnozes” vai „viņai nav diagnozes”„Viņai nav diagnozes”„Viņam nav diagnozes” nenozīmē „tas nav narcisms”.

Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja tev atkal un atkal dara pāri, vienalga, vai ar kliedzieniem vai ar asarām, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas. Ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši, skat. drošības plāns. Un atceries: normālās attiecībās tu nemostos naktī, domājot, vai trakais esi tu.

Arī šos vārdus var izmantot pret tevi. Slēptais cilvēks pats var tevi saukt par „narcisu”, jo tu „domā tikai par sevi”, kad pirmo reizi pasaki „nē”. Kritērijs, kas nemainās: kurš vienmēr dod un kurš vienmēr ņem, kura vajadzības vienmēr uzvar un kurš pēc strīdiem vienmēr atvainojas.

Vai tas izklausās pazīstami?

Vai tu vairāk baidies no otra dusmām vai no otra aizvainojuma, un vai abos gadījumos tu galu galā piekāpies?
Vai tavi panākumi, prieks vai atpūta regulāri beidzas ar otra sliktu garastāvokli?
Vai tu jūties vairāk kā medmāsa vai glābējs nekā kā partneris, bērns vai draugs?
Vai tu dzirdi „pēc visa, ko es tev esmu darījis vai darījusidarījusidarījis”, kad pasaki „nē”?
Vai citi redz cilvēku, kuru tu pazīsti, pavisam citādu: vienu publiski, citu mājās?
Vai tu bieži domā: „Varbūt tiešām slikts esmu es”?

Ko tu vari darīt

Pārstāj minēt tipu, sāc skatīties uz iznākumu. Pieraksti nedēļu: ko tu gribēji, ko pateici, kas notika pēc tam. Kliedziens vai klusums – iznākums redzams uz papīra.
Pārbaudi savus „nē”. Izvēlies vienu mazu, drošu atteikumu un vēro, kas notiek. Parasts cilvēks pieņem. „Man pienākas” cilvēks soda. Ja soda var būt bīstami, nepārbaudi, bet plāno.
Nosaki robežas darbībās, nevis argumentos. Robežas (angl. boundaries) ir tas, ko tu darīsi, nevis tas, ko otram jādara. „Ja tu uz mani kliedz, es izeju no istabas.” „Ja tu nerunā ar mani, es plānoju savu vakaru.”
Neieej vainas cilpā. Slēptā cilvēka ciešanas ir īstas vai tēlotas, bet tās nav tavs darbs izlabot. Tu vari just līdzi un tomēr neatteikties no sava.
Pelēkais akmens, kad kontakts ir nepieciešams. Pelēkais akmens (angl. grey rock) nozīmē atbildēt īsi, garlaicīgi, bez emocijām, lai otram nav ko ņemt. Tas palīdz ar abiem tipiem, bet ar slēpto sagatavojies: klusums un aizvainojums sākumā var pastiprināties.
Runā ar kādu, kas saprot. 116 123 diennakti, bez maksas. Ja ir tieši draudi – 112.

Ko teikt

„Es redzu, ka tev ir grūti. Es tomēr šovakar iešu, kā bija norunāts. Parunāsim rīt.”

Pārbaudi savas attiecībasPašpārbaude, 5 minūtes Sastādi drošības plānuRīks, soli pa solim

Mīti

Mīts: „Slēptie narcisi ir mazāk bīstami, jo viņi nekliedz.”

Kaitējums nav mērāms decibelos. Slēptā forma ar vainu, klusumu un žēlumu var gadiem ilgi izsmelt cilvēku, atņemt viņam draugus, naudu un ticību savam prātam, un to ir grūtāk pierādīt un grūtāk pamest. Arī slēptais cilvēks pēc lielas kaunināšanas var kļūt atklāti agresīvs. Bīstamību mēri pēc tā, kas atkārtojas un ko tas nodara tev, nevis pēc skaļuma.

Mīts: „Kautrīgs, kluss cilvēks nevar būt narciss.”

Kautrība un narcisms nav pretstati. Pētījumi (Wink, 1991; Miller u. c., 2011) apraksta ievainojamo narcismu kā tieši tādu, kas bieži izskatās kautrīgs, trauksmains un nedrošs. Svarīgi ir nevis tas, cik cilvēks runā, bet vai tavas vajadzības otram ir svarīgas, vai otrs spēj uzņemties atbildību un kas notiek, kad tu pasaki „nē”. Protams, lielākā daļa kautrīgo cilvēku nav narcisi, tāpēc skaties uz to, kas atkārtojas, nevis uz raksturu.

Iedziļinies

Grandiozais narcisms un slēptais narcisms – katrs tips sīkāk.
Sajūta, ka viss pienākas – kodols, kas vieno abus.
Kopienas narcisms – trešā seja: „labais cilvēks”.
Narcistiskā barošana – ko abi tipi no tevis ņem.
Žēluma spēle – slēptā tipa galvenais instruments.
Cikls no sākuma līdz beigām – kā atkārtojas viss, kas aprakstīts tabulā.
Iepriekšējā nodarbība: Sirēnas, Narciss un Kleopatra.

Atklātais un slēptais narcisms: kā katrs to dara

Īsumā