Narcistiskā trauma

Kad cilvēki Latvijā meklē „narcistiskā trauma”, viņi visbiežāk jautā par sevi: kāpēc es pēc šīm attiecībām vairs nepazīstu sevi? Kāpēc es nevaru gulēt, nevaru uzticēties, nevaru pieņemt pat vienkāršu lēmumu? Angliski šo pieredzi sauc narcissistic abuse trauma – trauma pēc narcistiskas vardarbības. Reizēm internetā sastopams arī „narcissistic abuse syndrome” vai „narcissistic victim syndrome”, bet tie nav oficiālas diagnozes. Tie ir populāri nosaukumi pieredzei, kas ir ļoti īsta.

Kas ir oficiāli atzīts: psihiatre Džūdita Hermane (Judith Herman) jau 1992. gadā aprakstīja, ka ilgstoša, atkārtota vardarbība no cilvēka, no kura nevar aizbēgt, rada citādu traumu nekā viens briesmīgs notikums. Pasaules Veselības organizācijas klasifikācijā (ICD-11) tagad ir kompleksais PTSS (angl. complex PTSD) – diagnoze, kas apraksta tieši šādas sekas. Ne katram, kurš cietis no narcistiskas vardarbības, ir šī diagnoze, bet daudzi atpazīst sevi tās aprakstā. Ja meklēsi angliski („narcissistic abuse recovery”, „complex PTSD narcissistic abuse”), atradīsi daudzkārt vairāk materiālu, arī Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani” un viņas grāmatā „It’s Not You” (2024).

Kā tas izklausās

Šeit ir tas, ko cilvēki saka par sevi pēc šādām attiecībām – un situācija, kurā tas izskan.

Kāpēc tā rodas

Narcistiskā vardarbība traumē nevis ar vienu sitienu, bet ar atkārtošanos un apjukumu. Vairāki mehānismi darbojas vienlaikus.

Tev sagroza realitāti. Otrs noliedz notikušo, pārraksta vēsturi, saka, ka tu to izdomāji. To sauc gāzlaitings (angl. gaslighting). Gadiem ilgi dzirdot „tā nebija”, cilvēks pārstāj uzticēties savai atmiņai, un tieši tas ir viens no dziļākajiem ievainojumiem.

Bīstamību rada cilvēks, kuram vajadzētu būt drošam. Psiholoģe Dženifera Freida (Jennifer Freyd) to sauca par nodevības traumu (angl. betrayal trauma): ja tev dara pāri tas, no kura tava dzīve ir atkarīga – vecāks, partneris –, prāts bieži „neredz” vardarbību, jo to redzēt nozīmētu zaudēt pieķeršanos. Tāpēc daudzi saprot, kas notika, tikai pēc gadiem.

Neparedzamība. Šodien mīļi, rīt auksti, bez iemesla. Nervu sistēma nekad neatpūšas. Un – svarīgi – nav vajadzīgi ziedi un romantika, lai veidotos stipra pieķeršanās. Pietiek ar to, ka pēc sliktajām dienām nāk parastas. Atvieglojums, ka šodien nav kliedzienu, jūtas kā dāvana, un tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond).

Izolācija un kauns. Draugi pamazām pazūd, radi netic („viņš taču ir tik jauks”), un tu sāc domāt, ka vaina ir tevī. Kauns ir viens no smagākajiem traumas slāņiem.

Nevar aizbēgt. Kopīgi bērni, nauda, dzīvoklis, bailes. Hermane uzsvēra: trauma ir smagāka, ja cilvēks ilgi atrodas situācijā, no kuras nevar izkļūt.

Ko tas nodara tev

Katram tas izpaužas citādi, bet šīs pazīmes atkārtojas ļoti bieži:

• Apjukums un šaubas par sevi. „Varbūt biju es?” Tu vairs nezini, kas ir normāli.
• Pastāvīga modrība (angl. hypervigilance): tu visu laiku skenē apkārtni, meklējot briesmas, un nevari atslābt.
• Emocionāli atplaiksnījumi: pēkšņi, milzīgi kauna vai baiļu viļņi, bieži bez skaidras atmiņu bildes (skat. emocionālais atplaiksnījums, angl. emotional flashback).
• Domu gremošana: tās pašas domas pa apli – kāpēc, kā, ko es varēju citādi (skat. domu gremošana, angl. rumination).
• Izpatikšana: tu atvainojies par visu, nespēj pateikt „nē” (angl. fawn response).
• Emocionāls sastingums: tu jūti maz vai neko, it kā dzīve notiktu aiz stikla (angliski to sauc dissociation – atsvešināšanās).
• Ķermenis: bezmiegs, galvassāpes, vēdera problēmas, nogurums, kas nepāriet. Tas nav „tikai galvā” – stress ilgi iedarbojas uz visu ķermeni.
• Atmiņa un koncentrēšanās: grūti lasīt, aizmirsti sīkumus, „migla galvā”.
• Sevis zaudēšana: tu nezini, kas tev patīk, ko tu gribi, kas tu esi.
• Grūti uzticēties – citiem un sev. Vai tieši otrādi: tu pārāk ātri uzticies nākamajam, kurš ir mīļš.
• Ilgas pēc otra, kaut arī tu zini, ka viņš vai viņa tev darīja pāri.
• Sēras – par attiecībām, kādas tās tev tika solītas, par zaudētajiem gadiem, par sevi.

Tas viss nav vājums un nav trakums. Tā ir normāla reakcija uz nenormālu situāciju, kas ilga pārāk ilgi.

Normāli vai vardarbība?

Pēc katrām sarežģītām attiecībām sāp. Bet pēc parastas šķiršanās un pēc vardarbīgām attiecībām sāp citādi.

Kā atšķirt:

1. Vai tu zini, kas notika? Pēc parastas šķiršanās tu vari nepiekrist otram, bet savu versiju tu zini. Pēc vardarbības tu šaubies pat par to.
2. Vai tu vari runāt par otru mierīgi? Vai tikai viņa vārds jau izraisa fizisku reakciju?
3. Vai tu sevi pazīsti? Vai tev ir sajūta, ka gadu gaitā pazaudēji sevi?
4. Vai laiks palīdz? Parastas sēras mazinās nedēļās un mēnešos. Trauma bieži paliek, kamēr ar to nesāk strādāt.

Kā uzvedas otrs

Ne visi pēc šķiršanās uzvedas labi. Bet cilvēks, kurš nav vardarbīgs, pēc beigām tevi atlaiž: nav jāuzvar, nav jāsoda, nav jāuzrauga. Vardarbīgs cilvēks bieži turpina: stāsta citiem savu versiju, atgriežas ar mīļām ziņām (angl. hoovering – mēģinājums tevi ievilkt atpakaļ), izmanto bērnus, tiesu, naudu. Tas uztur traumu dzīvu.

Kas tas nav

• Tas nav vājums vai „pārāk liela jūtība”.
• Tā nav oficiāla diagnoze ar nosaukumu „narcistiskā trauma”.
• Tas nav pierādījums, ka tu arī esi narcistisks. Vārds „narcistiskā” te apraksta otra uzvedību, nevis tevi.
• Tas nav tas pats, kas narcistiskais ievainojums – tā ir otra nozīme (skat. augšā).
• Ne katrai grūtai šķiršanās reizei ir trauma. Sēras ir normālas un pāriet.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Vardarbīgs cilvēks var apgriezt arī šo. Viņš vai viņa var teikt: „Man ir narcistiskā trauma no tevis”, lai kļūtu par upuri. Vai tiesā un radiem stāstīt: „Viņam ir trauma, viņam nevar ticēt, viņš ir nestabils.” Kritērijs paliek viens: kurš ilgstoši un atkārtoti darīja pāri, kam tas nāca par labu un kā otrs jutās. Tavas traumas pazīmes ir sekas tam, kas notika, nevis pierādījums, ka tev nevar ticēt.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: ilgstoša, atkārtota vardarbība no tuva cilvēka, no kura grūti aizbēgt. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

• Sieviete pret vīrieti. Andris gadiem dzīvoja ar sievu, kura kontrolēja naudu un stāstīja visiem, ka viņš ir „bezjēdzīgs”. Tagad viņš nespēj pieņemt nevienu lēmumu darbā. Vīriešiem par šo stāsta reti, un viņiem notic reti. Tas nenozīmē, ka tā notiek reti. Šī vietne ir arī tev.
• Vīrietis pret sievieti. Inga pēc laulības ar vīru, kurš viņai katru dienu teica, ka viņa ir „smieklīga”, divus gadus nespēja uzstāties darbā.
• Viendzimuma pāris. Pēc attiecībām ar partneri, kurš draudēja atklāt viņa orientāciju ģimenei, Edgars joprojām sastingst, kad kāds jautā par viņa privāto dzīvi.
• Bijušais partneris un kopīgi bērni. Laura ir izšķīrusies trīs gadus, bet katra ziņa no bijušā par bērniem viņai sabojā dienu. Trauma nevar sadzīt, jo kontakts turpinās.
• Vecāks un bērns. Bērns, kuru māte pārmaiņus apbrīnoja un nicināja, pieaugušā vecumā nezina, vai viņš ir „ģēnijs” vai „nekas”, un svārstās starp abiem.
• Pieaudzis bērns un vecāks. Četrdesmitgadīga sieviete pēc katras tikšanās ar tēvu nedēļu jūtas bezvērtīga, lai gan pati ir veiksmīga ārste.
• Brālis vai māsa. Brālis, kurš bērnībā tevi pazemoja, ģimenē joprojām ir „zelta bērns”. Tavs stāsts nevienam nav vajadzīgs, un tas sāp vēl vairāk.
• Darbā. Pēc trim gadiem ar priekšnieci, kura publiski pazemoja un privāti noliedza, Marta jaunā darbā nespēj pajautāt pat vienkāršu jautājumu.
• Draugs vai draudzene. Draudzene gadiem kontrolēja, ar ko tu tiecies, un pēc strīda izstāstīja visiem tavus noslēpumus. Tagad tu vairs nevienam neuzticies.
• Vecs vecāks un pieaudzis bērns. Septiņdesmitpiecgadīgais Jānis, kuru dēls gadiem pazemoja un izmantoja naudas dēļ, kaunas pastāstīt pat ārstam, kāpēc viņš neguļ.
• Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte gadiem tevi „laboja”, un tavs partneris vienmēr bija viņas pusē. Pēc šķiršanās tev ir divas traumas: no vīramātes un no tā, ka neviens tevi neaizstāvēja.
• Tiešsaistē. Attiecības, kas notika gandrīz tikai sarakstē, var traumēt tikpat: nemitīgas ziņas, pēkšņs klusums, uzraudzība, draudi publicēt bildes.
• Skaļā un klusā versija. Pēc skaļas vardarbības ir bailes no kliedzieniem. Pēc klusas – no klusuma, no neatbildētām ziņām, no sausa „ok”. Klusā versija bieži traumē vairāk, jo to neviens neredz un tu pats vai pati šaubies, vai „tas vispār bija kaut kas”.
• Īsas un ilgas attiecības. Pat dažu mēnešu attiecības ar intensīvu idealizāciju un pēkšņu nicinājumu var atstāt dziļas pēdas. Pēc desmitiem gadu ir cits smagums: sēras par pazaudēto dzīves daļu.
• Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Vecāks vai partneris, kurš „visu izdarīja tavā vietā”, kontrolēja „tavā labā” un sodīja par patstāvību. Traumai nav vajadzīgi kliedzieni – pietiek ar to, ka tev gadiem neļāva būt sev.

Kā atgūties

Atveseļošanās nav lineāra. Būs labas nedēļas un pēkšņi slikta diena. Tas nenozīmē, ka tu atgriezies sākumā.

1. Drošība vispirms. Ja tu joprojām dzīvo ar cilvēku, kurš tev dara pāri, sāc ar drošības plānu. Dziedēt traumu vidē, kur tā turpinās, ir gandrīz neiespējami.
2. Samazini kontaktu. Ja vari – pilnīga saziņas pārtraukšana (angl. no contact). Ja nevari (bērni, darbs) – īsas, faktiskas atbildes bez emocijām, ko sauc pelēkais akmens (angl. grey rock).
3. Nosauc, kas notika. Uzraksti faktus. Tas palīdz, kad galvā atkal skan „varbūt es pārspīlēju”.
4. Rūpējies par ķermeni. Miegs, ēšana, kustība, dienas ritms. Trauma dzīvo arī ķermenī, un ķermenim vajag drošības pieredzi.
5. Atrodi cilvēkus, kuri tic. Vienu vai divus. Ja kāds tevi vaino, tam cilvēkam vairāk nestāsti.
6. Atļauj sērot. Par cilvēku, kādu tu domāji, ka viņš ir. Par gadiem. Par sevi.
7. Atgūsti sevi pa mazam. Ko tev garšo, kas tev patīk, ko tu gribi. Sīkumi ir sākums.

Terapija: izvēlies cilvēku, kurš saprot vardarbību

Palīdzība pastāv, un tā strādā. Bet ne katrs ārsts, psihologs vai terapeits Latvijā, tāpat kā citur, ir mācījies par narcistisku vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli pār otra dzīvi (angl. coercive control). Labu gribošs speciālists bez šīm zināšanām var ieteikt „izrunāties ar otru”, „saprast arī viņa pusi”, pāru vai ģimenes terapiju ar vardarbīgo cilvēku vai „dot vēl vienu iespēju”. Ar vardarbīgu cilvēku atklāta saruna nestrādā kā ar normālu cilvēku, tā tiek izmantota pret tevi, un kopīga sesija var palielināt briesmas. Daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās.

Kā pārbaudīt speciālistu:

• Vai viņš tev tic, neliekot pierādīt?
• Vai viņš zina vārdus coercive control, gāzlaitings, traumatiskā saikne?
• Vai viņš nespiež uz kopīgām sesijām vai „samierināšanos”?
• Vai viņš koncentrējas uz tavu drošību un tavu uztveri?

Ja pēc sesijas tev ir vēl vairāk šaubu par savu prātu, vairāk vainas vai tevi mudina atgriezties pie otra, tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasula (ASV klīniskā psiholoģe) – YouTube kanāls „DoctorRamani”, grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019), „It’s Not You” (2024); Pīta Vokera „Complex PTSD: From Surviving to Thriving” (2013); Džūditas Hermanes „Trauma and Recovery” (1992). Materiāli ir angļu valodā.

Tālruņi: 116 123 (krīzes tālrunis, bez maksas, visu diennakti, arī krieviski un angliski), 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā; var palīdzēt atrast speciālistu, kurš strādā ar vardarbību), briesmu gadījumā 112. Visi strādā arī ar vīriešiem.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir narcistiskā trauma?

Visbiežāk tā ir trauma, kas paliek cilvēkam pēc ilgstošas vardarbības no narcistiska, manipulatīva cilvēka: apjukums, trauksme, šaubas par sevi, pastāvīga modrība, kauns. Retāk ar šiem vārdiem apzīmē paša narcistiskā cilvēka ievainojumu – par to skat. narcistiskais ievainojums.

Kādas ir narcistiskās traumas pazīmes?

Biežākās: šaubas par savu atmiņu un prātu, pastāvīga modrība, pēkšņi kauna vai baiļu viļņi, domas, kas griežas pa apli, izpatikšana, grūtības uzticēties, bezmiegs un ķermeņa simptomi, sajūta, ka esi pazaudējis vai pazaudējusi sevi, un ilgas pēc cilvēka, kurš tev darīja pāri.

Cik ilgi ilgst atveseļošanās?

Parasti mēnešus un gadus, nevis nedēļas. Tas atkarīgs no tā, cik ilgi vardarbība ilga, vai kontakts turpinās, vai tev ir atbalsts un vai tu esi drošībā. Daudzi pēc laika apraksta ne tikai atveseļošanos, bet arī izaugsmi: skaidrākas robežas un labāku sevis pazīšanu (angliski post-traumatic growth).

Vai narcistiskā trauma ir diagnoze?

Nē, ne ar šo nosaukumu. Oficiāli pastāv kompleksais PTSS (ICD-11), un daudzi pēc narcistiskas vardarbības atbilst tā aprakstam, bet diagnozi nosaka tikai ārsts vai klīniskais psihologs. Tavām sajūtām nevajag diagnozi, lai tās būtu īstas un lai tu drīkstētu meklēt palīdzību.

Vai man ir jāzina, vai otrs tiešām ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav – un „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga, svarīgi ir tas, kas atkārtojās: ja vardarbīga uzvedība bija, ar to pietiek, lai tavas sekas būtu īstas. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti kļūst sliktākas, tāpēc ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši (drošības plāns). Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai traks neesi tu pats vai pati. Ja tā ir, šis apjukums pats ir signāls – izlasi par apjukumu kā simptomu. Vairāk: narcisms un kas ir narcistiska vardarbība.