ACE – nelabvēlīgas bērnības pieredzes

Daudzi pieaugušie saka: „Man bija parasta bērnība. Mūs visus audzināja stingri.” Un tikai vēlāk, lasot par bērnības pieredzēm, pamana, ka „parastajā” bija dzērājs tēvs, māte, kura nedēļām nerunāja, vai vecāki, kas lika bērnam izvēlēties, kuru mīlēt vairāk. ACE ir saīsinājums no angļu Adverse Childhood Experiences – nelabvēlīgas bērnības pieredzes. Tā sauc gan pašas pieredzes, gan slaveno 1998. gada pētījumu, kas parādīja, ka tās atstāj pēdas arī pieaugušā veselībā. Ja meklēsi angliski – „ACE study”, „ACE score”, „adverse childhood experiences” –, atradīsi daudzkārt vairāk nekā latviski.

Svarīgākais, ko jāzina jau pašā sākumā: ACE pētījums runā par risku lielai cilvēku grupai, nevis par tavu personīgo likteni. Tas nepasaka, kas notiks ar tevi. Un tas, kas bērnībā tika sabojāts, pieaugušā vecumā var tikt daļēji salabots.

Kā tas izklausās

ACE pašas nav frāzes, tās ir apstākļi, kuros bērns auga. Bet par tām runā noteiktā veidā – gan pieaugušie par savu bērnību, gan cilvēki, kuri par ACE izlasījuši.

Ko pētījums atklāja

1990. gadu vidū ārsts Vinsents Felitti (Felitti) no ASV veselības organizācijas Kaiser Permanente un epidemiologs Roberts Anda (Anda) no ASV Slimību kontroles un profilakses centra aptaujāja pieaugušos, kas nāca uz ikdienas veselības pārbaudi Sandjego. Anketu aizpildīja apmēram 9 500 cilvēku. 1998. gadā rezultātus publicēja. Kopš tā laika pētījums ir viens no citētākajiem bērnības un veselības saiknes pētījumiem pasaulē.

Pieaugušajiem jautāja, vai līdz 18 gadu vecumam viņi piedzīvoja noteiktas lietas. Mūsdienās biežāk lietotajā versijā ir desmit jomas:

• Vardarbība pret tevi: emocionāla (pastāvīga pazemošana, lamāšana, draudi), fiziska, seksuāla.
• Pamešana novārtā: emocionāla (neviens tevi nemīlēja, nesargāja) un fiziska (nebija ēdiena, tīru drēbju, neviena, kas aizved pie ārsta).
• Grūtības mājās: vardarbība pret vienu no vecākiem, alkohola vai narkotiku atkarība, depresija vai cita psihiska slimība, vecāku šķiršanās vai aiziešana, kāds ģimenes loceklis cietumā.

Galvenie atklājumi:

1. ACE ir bieži. Vairāk nekā pusei aptaujāto bija vismaz viena šāda pieredze. Un tie nebija „riska grupas” cilvēki – pārsvarā tie bija strādājoši cilvēki ar veselības apdrošināšanu.
2. Tās nāk kopā. Kur ir viena, bieži ir vēl citas.
3. Jo vairāk, jo lielāks risks. Pētnieki to sauc par devas un atbildes saikni (angl. dose-response). Cilvēkiem ar četrām un vairāk pieredzēm vidēji daudzkārt biežāk bija depresija, atkarības un pašnāvības mēģinājumi, un biežāk bija arī sirds, plaušu un aknu slimības.

Kāpēc tā notiek

Pētījums parāda saikni, bet ne visu mehānismu. Pētnieki min vairākus ceļus, kas visticamāk darbojas kopā:

• Ilgstošs stress bērna ķermenī. Bērns, kurš mājās nekad nevar justies droši, dzīvo ar pastāvīgi ieslēgtu trauksmes sistēmu. Stresa hormoni, piemēram, kortizols (angl. cortisol), paredzēti īsām briesmām, nevis gadiem.
• Veidi, kā izdzīvot. Smēķēšana, alkohols, pārēšanās vai riskanta uzvedība bieži sākas kā mēģinājums nomierināt to, kam nav vārdu. Tā ir izdzīvošanas stratēģija, nevis rakstura vājums.
• Mazāk atbalsta. Bērns, kuru neviens nesargāja, bieži izaug, neprotot lūgt palīdzību, un pie ārsta aiziet vēlāk.
• Iemācīts priekšstats par attiecībām. Ja mīlestība bērnībā nāca kopā ar bailēm, pieaugušā vecumā tas var šķist „normāli”. Tāpēc daļa cilvēku no vardarbīgas ģimenes vēlāk nonāk vardarbīgās attiecībās. Par to vairāk – tieksme atkārtot traumu (angl. repetition compulsion). Tas ir modelis, nevis „tu to gribi”.

Ko tas nodara tev

Divas lietas. Pirmā: pašas pieredzes. Cilvēkiem, kuri bērnībā auga bailēs, pieaugušā vecumā bieži ir grūti uzticēties, ir stiprs iekšējais kritiķis, ķermenis ir pastāvīgi sardzē, un tuvība šķiet bīstama. Dažiem attīstās kompleksais PTSS (angl. complex PTSD – ilgstošas traumas sekas).

Otrā: ko ar tevi izdara lasīšana par ACE. Daudzi pēc anketas aizpildīšanas jūtas nolemti: „Ar sešiem punktiem mana dzīve būs īsāka.” Šī doma pati rada stresu. Tāpēc svarīgi saprast, ko pētījums tiešām saka.

Risks grupai, nevis liktenis

Kad saka „cilvēkiem ar četrām un vairāk pieredzēm vidēji biežāk ir depresija”, tas nozīmē: ja salīdzina tūkstoš cilvēku ar četrām pieredzēm un tūkstoš bez tām, pirmajā grupā depresijas gadījumu būs vairāk. Tas nenozīmē, ka katram cilvēkam ar četrām pieredzēm būs depresija. Daudziem nav.

Pētījuma autori paši brīdina: ACE rezultātu nevajag izmantot, lai spriestu par konkrētu cilvēku (Anda un kolēģi, 2020). Iemesli:

• Anketa neskaita smagumu un ilgumu. Viens pļauciens un desmit gadu sišana dod vienu un to pašu punktu.
• Tā neskaita daudzas lietas: skolas mobingu, nabadzību, vecāka nāvi, dzīvi ar vecvecākiem, kamēr vecāki strādā ārzemēs, un smalkākas vardarbības formas.
• Tā neskaita labo, kas bija. Un tieši tas ir ļoti svarīgi.

Amerikāņu psiholoģe Ena Mastena (Ann Masten) izturētspēju (angl. resilience) nosauca par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): tā nav reta īpašība, tā rodas no parastām lietām – vismaz viena droša pieaugušā, kādas jomas, kurā bērnam veicas, piederības sajūtas. Vēlāks pētījums (Bethell un kolēģi, 2019) parādīja, ka pozitīvas bērnības pieredzes – kāds, kam varēja izstāstīt, draugi, pieaugušais ārpus ģimenes, kurš tevi redzēja, – ir saistītas ar labāku garīgo veselību pieaugušā vecumā arī cilvēkiem, kuriem bija ACE. Omīte, kas tevi paslēpa, skolotāja, kas pamanīja, trenera „tu vari” – tas skaitās.

Salabošana ir iespējama arī pieaugušā vecumā. Drošas attiecības, terapija ar speciālistu, kurš saprot traumu, ķermeņa nomierināšana, miegs, kustības un laiks maina to, kā tu jūties. Šī ir daļa no tā, ko sauc par posttraumatisko izaugsmi (angl. post-traumatic growth). Tā nav obligāta un nav „pateicība par sāpēm”, bet tā notiek bieži.

Normāli vai vardarbība?

Katrai bērnībai ir grūti brīži. Vecāki kļūdās, strīdas, šķiras, slimo. Ne katra grūtība ir vardarbība. Kritēriji:

1. Vai tas atkārtojās – vai bija reta izņēmuma situācija?
2. Vai bērns bija drošībā – vai viņam bija jābaidās no sava vecāka?
3. Vai pēc sāpīgā notikuma bija salabošana – atvainošanās, paskaidrojums, siltums?
4. Vai bērnam lika nest pieaugušā nastu – rūpēties par vecāku, būt viņa „terapeitam”, tiesnesim, sabiedrotajam?

Ko anketa var nepamanīt

Bērnība ar vecāku, kurš no malas izskatās „normāls”, bet ar bērnu izturas manipulatīvi, var dot ACE anketā tikai vienu vai nevienu punktu. Tādas ģimenes pazīmes:

• Vienu bērnu padara par „vainīgo”, citu par „labo”. Skat. grēkāzis (angl. scapegoat) un zelta bērns (angl. golden child).
• Robežu nav: vecāks lasa tavu dienasgrāmatu, dzīvo tavu dzīvi, uzskata tevi par savu turpinājumu – saplūšana (angl. enmeshment).
• Mīlestību dod un atņem kā atalgojumu un sodu.
• Vecāks noliedz lietas, kas notika, un tev saka, ka tu „izdomā”.

Ja tev ir zems ACE rezultāts, bet tu atpazīsti šo, tavas sajūtas nav mazāk īstas.

Kā uzvedas otrs

Vecāks, kurš kļūdījās, bet tevi mīl, var noliegt vai aizstāvēties, bet ar laiku spēj teikt: „Man ir žēl. Es to neredzēju.” Vecāks, kurš turpina manipulēt, pārvērš tavu stāstu par uzbrukumu sev: „Pēc visa, ko esmu tev devusi!”, „Tu vienmēr biji grūts bērns”, „Tas psihologs tev sagriezis galvu.” Tas pats vainas apgriešanas mehānisms, ko sauc par DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender).

Kas tas nav

• Nav diagnoze un nav tests, kas pasaka, kas ar tevi notiks.
• Nav iemesls vainot sevi par slimībām vai atkarībām.
• Nav mērs tavām sāpēm.
• Nav attaisnojums pieaugušā vardarbībai pret citiem. Grūta bērnība izskaidro, bet neatļauj.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Bērnības traumu var izmantot kā ieroci. „Tu tā reaģē tavas bērnības dēļ” var būt patiesība – un var būt veids, kā noraidīt to, ko otrs dara tagad. Vai tavu bērnību var izmantot tiesā vai strīdā, lai pierādītu, ka tu esi „nestabils”. Kritērijs paliek tas pats: kas notiek tagad un atkārtojas, kam tas kalpo un kā tu jūties. Pat ja tev ir vecas brūces, tas nenozīmē, ka tagadējā pazemošana ir tava iztēle.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: bērns, kuram nav droša pieaugušā, pielāgojas izdzīvošanai. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Skaļā versija. Tēvs dzer un kliedz, mamma raud virtuvē, bērns zem segas skaita soļus. To anketa pamanīs.

Klusā versija. Mājas ir tīras, ēdiens galdā, liecībā desmitnieki. Bet māte nedēļām nerunā, ja bērns viņu „apbēdinājis”, un siltums ir tikai tad, kad bērns ir perfekts. Anketā – viens punkts vai neviens.

Vardarbība pret tēvu. Deviņus gadus vecais Roberts redz, kā māte sit un pazemo tēvu, un tēvs klusē. Vēlāk Robertam ir grūti pat pieļaut, ka arī sieviete var būt vardarbīga, arī viņa paša partnere.

Vecāki ārzemēs. Vecāki strādā Anglijā, bērns aug pie vecmāmiņas. Tas pats par sevi nav vardarbība, un vecmāmiņa var būt drošā pieaugušā. Bet ilga šķirtība no vecākiem bērnam ir smaga, un anketa to neskaita.

Brālis vai māsa. Vecākā māsa gadiem pazemo un sit jaunāko, vecāki saka: „Tikai savā starpā nestrīdieties.” Anketā tam nav jautājuma.

Pieaudzis bērns tagad. 45 gadus veca sieviete joprojām katru dienu zvana mātei, jo pretējā gadījumā sāksies pārmetumi. Bērnības modelis turpinās pieaugušā dzīvē.

Tavi bērni šodien. Ja tu dzīvo vardarbīgās attiecībās, bērni to redz un dzird, arī tad, ja tev šķiet, ka ne. Tas nav iemesls vainot sevi. Tas ir iemesls domāt par drošību – un atcerēties, ka viens drošs pieaugušais ir tas, kas bērnam palīdz visvairāk.

Tiešsaistē. Pusaudzis, kura vecāks lasa visas viņa sarunas, publicē viņa fotogrāfijas bez atļaujas un izsmej viņu radu grupā.

„Rūpju” versija. Vecāks, kurš „tikai rūpējas”: izvēlas draugus, drēbes, studijas un pēc tam saka, ka bez viņa bērns nekur tālu netiktu.

Kā reaģēt

Ja tu gribi saprast savu bērnību

1. Anketu drīkst aizpildīt, bet lieto to kā sākumu sarunai, nevis kā spriedumu.
2. Pieraksti arī labo. Kurš tevi redzēja? Kur tu juties droši? Tas arī ir tava stāsta daļa.
3. Nesalīdzini sāpes. „Citiem bija sliktāk” neatceļ to, kas bija tev.
4. Atrodi speciālistu, kurš saprot traumu. Latvijā, tāpat kā citur, ne katram psihologam ir zināšanas par vardarbību ģimenē un traumu. Slazds ir padoms „piedot un izrunāties ar mammu”, it kā ar manipulatīvu vecāku būtu iespējama parasta saruna, vai kopīgas sesijas ar vecāku. Pārbaudi: vai speciālists tev tic, nespiež „samierināties” un jautā par tavu drošību? Ja pēc sesijas jūties vainīgāks vai vainīgāka, meklē citu. Tikmēr 116 123 (visu diennakti) var palīdzēt atrast speciālistus.

Ja tu esi vecāks

• Salabošana ir svarīgāka par ideālu. Ikviens vecāks reizēm kliedz vai kļūdās. Bērnam palīdz, ja pēc tam nāc un pasaki: „Es kliedzu, un tas nebija pareizi. Tu neesi vainīgs.”
• Ja mājās ir vardarbība, bērna drošība ir pirmā. Sāc ar drošības plānu. Bērni un pusaudži paši var zvanīt 116 111 (bez maksas). Briesmu gadījumā – 112.

Vairāk par to, kā ilgs stress ietekmē ķermeni, – nodarbībā Ko vardarbība nodara ķermenim.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir ACE tests?

Tā ir anketa ar desmit jautājumiem par to, vai līdz 18 gadu vecumam tu piedzīvoji vardarbību, pamešanu novārtā vai noteiktas grūtības ģimenē. Katrs „jā” ir viens punkts. Tas ir pētniecības rīks, nevis diagnoze.

Kāds ACE rezultāts ir „slikts”?

Pētījumos cilvēkiem ar četrām un vairāk pieredzēm vidēji biežāk bija veselības problēmas. Bet rezultāts nepasaka, kas notiks ar tevi. Svarīgs ir arī tas, kas palīdzēja: droši cilvēki, atbalsts, tagadējā dzīve.

Vai ar augstu ACE esmu nolemts vai nolemta?

Nē. Tas ir risks grupai, nevis tavs liktenis. Daudziem cilvēkiem ar augstu rezultātu ir laba veselība un labas attiecības. Salabošana ir iespējama jebkurā vecumā.

Vai mans vecāks bija narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs – un cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete tev nav vajadzīga. Ja vecāks atkal un atkal pazemoja, manipulēja vai noliedz, kas notika, ar to pietiek, lai tu sargātu sevi. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas pašas no sevis, un tev ir tiesības samazināt kontaktu vai to pārtraukt. Un, ja tev vēl tagad liekas, ka varbūt tu visu „izdomā”, tas pats par sevi ir signāls: izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting) un apjukumu kā simptomu.