Sajūtu karte

Saruna sākās par vienu lietu, bet beigās tu vairs nesaproti, par ko bija runa un kurš ko teica. Galvā ir migla, un tu vēl ilgi mēģini to sakārtot.

Ja otrs regulāri pārgroza faktus, maina tēmu vai pagriež visu pret tevi, prāts nespēj salikt skaidru ainu. Apjukums nav tavs trūkums, tā ir saprotama reakcija uz sarunu, kurā noteikumi visu laiku mainās.

• Gāzlaitings: Otrs apstrīd to, ko tu redzēji un dzirdēji, tāpēc tu vairs nezini, kurai versijai ticēt.
• Vārdu salāti: Garas, apļveida runas bez skaidras domas: saruna beidzas, pirms tu saproti, kas notika.
• Nav pareizās atbildes (double bind): Kad jebkura atbilde ir nepareiza („kāpēc tu klusē?” un „kāpēc tu strīdies?”), prāts apjūk, jo izejas nav.
• DARVO: Tu sāc ar savu sāpi, bet pēc brīža jau aizstāvies un atvainojies, un vairs nesaproti, kā tā sanāca.
• Mērķu pārbīdīšana: Kad izpildi prasīto, izrādās, ka problēma bija kaut kas cits, un tu vairs nesaproti, ko no tevis grib.

Tu sāc nopietni jautāt sev, vai ar tavu prātu viss ir kārtībā. Tu pārbaudi sevi, meklē pierādījumus, bet pārliecības tik un tā nav.

Ja kāds ilgstoši apgalvo, ka tu pārspīlē, izdomā vai neatceries, šaubas pārceļas no notikuma uz tavu prātu. Normālās attiecībās cilvēki nepavada naktis, domājot, vai tikai viņi nav tie trakie.

• Gāzlaitings: Atkal un atkal noliedzot tavu pieredzi, otrs panāk, ka tu šaubies vairs ne par notikumu, bet par sevi.
• Projekcija: Otrs piedēvē tev to, ko dara pats, un tu sāc meklēt sevī problēmu, kuras nav.
• Lidojošie pērtiķi: Kad arī citi cilvēki atkārto otra versiju, šķiet, ka visa pasaule redz lietas citādi nekā tu.
• Nomelnošanas kampaņa: Otrs aiz muguras stāsta citiem, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, un tu sāc to redzēt viņu skatienos.

Tevi māc vainas sajūta, bet tu nevari pateikt, ko tieši izdarīji nepareizi. Tā ir kā fons, kas nepāriet.

Ja otrs rāda neapmierinātību, bet nekad skaidri nepasaka iemeslu, prāts pats sāk meklēt vainu tevī. Neskaidru vainu nevar izlabot, tāpēc tā nekad nebeidzas.

• Klusēšanas sods: Otrs pārstāj ar tevi runāt, nepaskaidrojot kāpēc, un tu sāc minēt, ko izdarīji nepareizi.
• Vainas uzspiešana: Nopūtas, pārmetoši skatieni un mājieni par to, cik daudz otrs tevis dēļ cieš, rada vainu bez konkrēta iemesla.
• Mīlestības atņemšana: Pēkšņs aukstums bez paskaidrojuma liek tev meklēt vainu sevī.
• Projekcija: Otrs vaino tevi tajā, ko dara pats, un tu nes vainu, kas nav tava.
• Emocionālā šantāža: Otrs liek saprast, ka jebkura tava izvēle sāpina vai pieviļ, un vaina pielīp katram tavam solim.

„Piedod” tu saki automātiski, pat ja nekas nav noticis. Dažreiz tu atvainojies pat par to, ka tev sāp.

Atvainošanās kļūst par veidu, kā ātrāk izbeigt spriedzi. Ja strīds beidzas tikai tad, kad tu atvainojies, tu iemācies to darīt uzreiz.

• DARVO: Kad tu norādi uz problēmu, otrs to noliedz, uzbrūk un pats kļūst par cietušo, un saruna beidzas ar tavu atvainošanos.
• Klusēšanas sods: Klusēšana beidzas tikai tad, kad tu atvainojies, tāpēc tu atvainojies, pat nezinot par ko.
• Izpatikšanas reakcija: Kad blakus ir neparedzami vai bīstami, ķermenis mācās izpatikt, un atvainošanās ir ātrākais veids, kā visu nomierināt.
• Vainas uzspiešana: Otrs regulāri atgādina, kā tu viņu pievīli, un atvainošanās kļūst par atbildi uz visu.

Tu katru vārdu apdomā divreiz, pirms to pasaki. Tu vēro otra seju un balsi, lai saprastu, kāds šodien būs noskaņojums.

Ja otra reakcija ir neparedzama, prāts pastāvīgi gatavojas briesmām, un trauksme nekad pilnībā neizslēdzas. Angļu valodā to sauc walking on eggshells.

• Karsts un auksts: Otrs vienā brīdī ir silts, nākamajā ledains, bez redzama iemesla, tāpēc tu nekad nezini, kas tevi sagaidīs.
• Narcistiskās dusmas: Pēkšņi dusmu uzliesmojumi par sīkumiem iemāca uzmanīties no katra sīkuma.
• Klusēšanas sods: Viens nepareizs vārds var nozīmēt dienām ilgu klusēšanu, tāpēc tu sver katru teikumu.
• Neparedzams pastiprinājums: Viena un tā pati lieta reizēm ir kārtībā, reizēm izraisa skandālu, tāpēc noteikumus nevar iemācīties un modrība neizslēdzas.

Kad tuvojas laiks, kad otrs atgriezīsies, vēderā savelkas mezgls. Tu ātri sakārto māju un ieklausies soļos un atslēgas skaņā.

Ķermenis ir iemācījies, ka tieši šajā brīdī var sākties nepatikšanas, un gatavojas aizsardzībai jau iepriekš. To sauc par pārmērīgu modrību (angl. hypervigilance).

• Narcistiskās dusmas: Ja otrs bieži ienāk pa durvīm jau dusmīgs un izgāž to uz tevi, ķermenis sāk gatavoties, vēl pirms durvis atveras.
• Iebiedēšana: Ja otra noskaņojums iepriekš ir nozīmējis draudus vai lauztas lietas, ķermenis sāk gatavoties jau pirms durvīm.
• Karsts un auksts: Tu nezini, vai šovakar būs mierīgs vakars vai skandāls, un nezināšana ir smagāka par pašu vakaru.
• Kontrole pār visu tavu dzīvi (coercive control): Ja otrs pārbauda, vai mājās viss ir tā, kā prasīts, tu steidzies visu sakārtot, pirms atveras durvis.
• Neparedzams pastiprinājums: Retie labie vakari neļauj pieņemt, ka būs slikti, tāpēc cerība un bailes cīnās katru vakaru.

Viens mierīgs vakars bez kliegšanas, un tev šķiet, ka viss ir labi. Kļūst tik viegli, ka sliktās dienas pēkšņi šķiet mazāk svarīgas.

Pēc daudzām sliktām dienām parasta diena jūtas kā dāvana. Atvieglojums, kad kaut kas slikts apstājas, piesaista visstiprāk, pat bez dāvanām un romantikas.

• Atvieglojuma slazds (negatīvais pastiprinājums): Kad kliegšana vai klusēšana beidzas, pats atvieglojums kļūst par „balvu”, kas tevi tur klāt.
• Neparedzams pastiprinājums: Labās dienas nāk neparedzami, kā laimests spēļu automātā, un tieši tāpēc tās šķiet tik vērtīgas.
• Karsts un auksts: Pēc aukstuma pat neitrāla attieksme jūtas kā siltums.
• Traumatiskā saikne: Sāpju un atvieglojuma maiņa laika gaitā izveido spēcīgu saikni, kas turas neatkarīgi no tā, cik slikti bija.

Tu atceries, kāds otrs bija sākumā, un tici, ka tas cilvēks joprojām ir kaut kur iekšā. Tu gaidi, kad šī versija atgriezīsies.

Sākums bieži ir tik spilgts, ka kļūst par mērauklu. Katrs labs brīdis šķiet kā pierādījums, ka „īstais” ir tas labais, lai gan ikdiena rāda ko citu.

• Idealizācija: Sākumā otrs rāda sevi ideālā gaismā, un vēlāk tu visu laiku salīdzini ar to.
• Tukši nākotnes solījumi: Solījumi par kopīgu nākotni un pārmaiņām uztur cerību, lai gan netiek pildīti.
• Breadcrumbing: Mazas uzmanības drupačas, kas atgādina sākumu, neļauj cerībai izdzist.
• Hūverings: Pēc strīda vai šķiršanās otrs uz brīdi atkal kļūst par „to labo”, lai tevi atvilinātu atpakaļ.
• Mīlestības bombardēšana: Ja sākumā bija ļoti daudz uzmanības un sajūsmas, tieši šī atmiņa kļūst par cerību, pie kuras tu turies.

Tu zini, cik slikti bija, bet tik un tā ilgojies. Gribas uzrakstīt, apskatīt profilu, dzirdēt balsi.

Saikne, kas veidojusies caur sāpēm un atvieglojumu, ir stiprāka par parastu pieķeršanos. Ilgas nenozīmē, ka tev vajadzētu atgriezties, tās nozīmē, ka ķermenis ir pieradis pie šī loka.

• Traumatiskā saikne: Sāpju un tuvības maiņa izveido saikni, kas velk atpakaļ pat tad, kad prāts saka „nē”.
• Neparedzams pastiprinājums: Neparedzamie labie brīži atmiņā paliek spilgtāki par sliktajiem, un tieši pēc tiem tu ilgojies.
• Hūverings: Pēkšņas ziņas vai „nejaušas” tikšanās atkal un atkal atver brūci.
• Kognitīvā disonanse: Prāts nespēj savienot „es mīlu” un „man darīja pāri”, un ilgas ir viens no veidiem, kā tas mēģina izlīdzināt pretrunu.

Lai ko tu darītu, vienmēr kaut kas ir par maz vai nepareizi. Tu sāc ticēt, ka problēma esi tu.

Ja prasības pastāvīgi mainās un uzslava nekad nenāk, sajūta, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, kļūst par ieradumu. Tā ir iemācīta, nevis patiesa.

• Mērķu pārbīdīšana: Tiklīdz tu sasniedz prasīto, latiņa pārvietojas, un mērķis vienmēr paliek tālāk.
• Mīlestības atņemšana: Kad siltums tiek atņemts par katru „kļūdu”, tu sāc nopelnīt mīlestību, un ar to nekad nepietiek.
• Noniecināšana: Otrs regulāri noniecina to, ko tu dari un kas tu esi, un tu sāc to uzskatīt par patiesību.
• Negings: Komplimenti ar dzēlienu, kad uzslavai uzreiz seko „bet”, iedragā pašvērtību un neizskatās pēc uzbrukuma.
• Triangulācija: Salīdzinājumi ar bijušajiem, kolēģiem vai brāļiem un māsām liek domāt, ka tevi viegli var aizstāt.

Pēc sarunas ar otru tev nav spēka, it kā būtu nostrādāta vesela maiņa. Gribas tikai gulēt vai sēdēt klusumā.

Saruna, kurā jāaizstāv katrs vārds un jāseko mainīgai loģikai, patērē milzīgu enerģiju. Nogurums ir signāls, ka saruna nebija abpusēja.

• Vārdu salāti: Bezgalīgas, apļveida runas, kurās nekas netiek atrisināts, izsūc spēkus.
• DARVO: Katrs mēģinājums runāt par problēmu pārvēršas tavā aizstāvēšanā, un tas nogurdina divtik.
• Nav pareizās atbildes (double bind): Ja katra izvēle tiek pārvērsta par kļūdu, tu nogursti, cenšoties atrast nepastāvošu pareizo atbildi.
• Akmens siena: Otrs aizslēdzas un neatbild, un tu tērē spēkus, lai vispār panāktu kādu reakciju.
• Mērķu pārbīdīšana: Tu pierādi vienu lietu, bet tūlīt jāpierāda nākamā, un saruna nekad nebeidzas.

Pirms kaut ko pasaki vai izdari, tu vispirms iztēlojies, kā otrs reaģēs. Bieži tu atsakies no savām vēlmēm, lai tikai nebūtu jāpiedzīvo šī reakcija.

Ja pieredze rāda, ka pēc nepareiza vārda seko dusmas, sods vai klusēšana, bailes kļūst par aizsardzību. Tās tevi sargā, bet arī ierobežo.

• Narcistiskās dusmas: Nesamērīgas dusmas par sīkiem iebildumiem iemāca baidīties no jebkuras nepiekrišanas.
• Iebiedēšana: Aizcirstas durvis, sists pa sienu vai „tu to nožēlosi” māca ķermenim baidīties, pat ja tieši tev neviens nav pieskāries.
• Emocionālā šantāža: Draudi, tieši vai mājienos, liek izvēlēties drošāko, nevis to, ko tu gribi.
• Klusēšanas sods: Klusēšana kā sods liek baidīties pat no mierīgas nepiekrišanas.
• Kontrole pār visu tavu dzīvi (coercive control): Ja noteikumi aptver visu tavu dzīvi, par katru soli var „dabūt”, un bailes kļūst par ikdienu.

Tu vairs neraudi un nedusmojies, iekšā ir vienkārši klusums. Tu dzīvo kā uz autopilota, un ir grūti pateikt, ko tu vispār jūti.

Kad sāpes ilgst pārāk ilgi, psihe var „izslēgt” jūtas, lai izdzīvotu. To sauc par disociāciju (angl. dissociation), un tā ir aizsardzība, nevis vienaldzība.

• Noniecināšana: Ilgstoša noniecināšana nogurdina tik ļoti, ka jūtas vienkārši izslēdzas.
• Kontrole pār visu tavu dzīvi (coercive control): Kad tavas jūtas nekad neko nemaina, prāts pārstāj tām tērēt spēkus.
• Klusēšanas sods: Ilgstoša ignorēšana iemāca aizsargāties ar vienaldzību, jo tā sāp mazāk.
• Narcistiskās dusmas: Atkārtoti dusmu uzliesmojumi var novest pie tā, ka uzbrukuma laikā tu „aizej” sevī un neko nejūti.

Tu negribi, lai draugi vai ģimene uzzina, kā ir patiesībā. Tu attaisno otru, izdomā ieganstus un pēc tam jūties vēl vientuļāk.

Kauns rodas, kad tev ir iestāstīts, ka problēma ir tevī, un vēl kauns par to, ka tu joprojām esi šajās attiecībās. Slēpšana sargā no kauna, bet atšķir no palīdzības.

• Izolācija: Otrs pakāpeniski attālina tevi no tuvajiem, un runāt ar viņiem kļūst arvien grūtāk.
• Noniecināšana: Pastāvīga kritika liek domāt, ka slikta attieksme ir tava vaina, un par to kaunies stāstīt.
• Nomelnošanas kampaņa: Ja otrs jau ir izstāstījis citiem savu versiju, tu baidies, ka tev neticēs.
• Kontrole pār visu tavu dzīvi (coercive control): Kad otrs kontrolē, ar ko tu runā un ko stāsti, klusēt kļūst drošāk.

Tev šķiet, ka neviens tevi īsti nesaprot un nav neviena, kam piezvanīt. Pat blakus otram ir sajūta, ka esi pilnīgi vienatnē.

Vardarbīgās attiecībās apkārt pamazām kļūst tukšāks: draugi attālinās, un pats tuvākais cilvēks nedod ne atbalstu, ne drošību.

• Izolācija: Kritika par taviem draugiem, strīdi pirms tikšanās un greizsirdība pamazām atstāj tevi bez atbalsta.
• Klusēšanas sods: Ilgstoša ignorēšana nozīmē, ka pat tuvais cilvēks blakus ir kā siena.
• Nomelnošanas kampaņa: Ja otrs tevi nomelno citu acīs, cilvēki attālinās, pirms tu vari kaut ko paskaidrot.
• Lidojošie pērtiķi: Kad kopīgie paziņas nostājas otra pusē, tu zaudē vēl vairāk cilvēku.

Tu pieķer sevi pie greizsirdības, kādas agrāk tev nebija. Tu pārbaudi, salīdzini sevi ar citiem un kaunies par šīm jūtām.

Ja otrs apzināti uztur neskaidrību par to, kāda ir tava vieta otra dzīvē, greizsirdība ir saprotama reakcija. Tā bieži stāsta vairāk par otra rīcību nekā par tavu raksturu.

• Triangulācija: Otrs ievelk attiecībās kādu trešo, bijušo, „tikai draugu” vai kolēģi, lai tev būtu jācīnās par uzmanību.
• Karsts un auksts: Pēkšņs aukstums pret tevi un siltums pret citiem liek meklēt iemeslu.
• Breadcrumbing: Tev tiek tikai uzmanības drupačas, un katrs cits cilvēks otra dzīvē šķiet drauds.
• Narcistiskā barošana (narcissistic supply): Otrs atklāti bauda citu apbrīnu un rāda to tev, jo arī tava greizsirdība ir uzmanība.

Tu skaidri atcerējies, kā tas bija, bet pēc sarunas ar otru vairs nezini, kam ticēt. Tu sāc pierakstīt vai fotografēt, lai pārbaudītu savu atmiņu.

Atmiņa nav nevainojama nevienam, bet, ja tavu atmiņu apstrīd regulāri un vienmēr par labu otram, tu zaudē uzticību tai. Šīs šaubas nāk no ārpuses, nevis no tavas galvas.

• Gāzlaitings: Otrs pārliecinoši apgalvo, ka tas nenotika vai notika citādi, un atkārto to, līdz tu piekāpies.
• DARVO: Kad tu atgādini par notikušo, otrs to noliedz un apvaino tevi izdomāšanā.
• Projekcija: Tev pārmet „sliktu atmiņu” tieši tur, kur faktus sagroza pats otrs.
• Lidojošie pērtiķi: Citi cilvēki apstiprina otra versiju, un tava atmiņa paliek viena pret visiem.

Ja otram ir slikta diena, tev šķiet, ka tā jālabo tev. Tu mēģini uzminēt vajadzības, nomierināt, uzmundrināt un aizmirsti par sevi.

Ja otra garastāvoklis nosaka, kāds būs viss vakars, rūpes par to kļūst par izdzīvošanas veidu. Tā ir iemācīta loma, nevis tavs pienākums.

• Emocionālā šantāža: Otrs liek saprast, ka tieši tu atbildi par to, kā viņš vai viņa jūtas, un tu nes smagumu, kas nav tavs.
• Žēluma spēle: Stāsti par to, cik smaga ir otra dzīve, liek tev glābt un atteikties no savām vajadzībām.
• Izpatikšanas reakcija: Izpatikšana kļūst par veidu, kā apturēt sliktu garastāvokli, pirms tas pārvēršas dusmās.
• Vainas uzspiešana: Kad otram ir slikti, tev pārmet, ka nepalīdzi pietiekami.
• Parentifikācija: Ja tas sākās bērnībā ar vecāku, tev jau agri nācās rūpēties par pieauguša cilvēka jūtām.

Naktī tu atkal un atkal pārspēlē sarunu: ko teici, ko vajadzēja teikt, ko otrs ar to domāja. Domas neapstājas, pat kad gribas gulēt.

Prāts mēģina atrisināt mīklu, kurai nav atrisinājuma, jo otra vārdi un darbi nesakrīt. To sauc par domu gremošanu (angl. rumination), un tā ir raksturīga pēc sarunām, kurās nekas nebija skaidrs.

• Gāzlaitings: Ja otrs apstrīd to, kas notika, prāts atkal un atkal atskaņo sarunu, lai pārbaudītu, kam taisnība.
• Vārdu salāti: Juceklīgas runas atstāj nepabeigtu domu, ko prāts cenšas sakārtot vēl stundām ilgi.
• Klusēšanas sods: Kad otrs pēkšņi apklust, tu mēģini uzminēt iemeslu un pārcilā katru teikumu.
• Karsts un auksts: Neizskaidrojamas noskaņojuma maiņas liek meklēt, ko tieši tu izdarīji citādi.

Pēc strīda visi redz tikai to, kā tu sāki kliegt, bet ne to, kas notika pirms tam. Tu kaunies un sāc ticēt, ka problēma esi tu.

Ja otrs ilgstoši provocē klusi un nemanāmi, tavs sprādziens ir vienīgais, ko citi pamana. Reakcija uz vardarbību nav tas pats, kas vardarbība, bet to izmanto pret tevi.

• Reaktīvā vardarbība: Otrs spiež uz sāpīgām vietām, līdz tu salūzti, un tad rāda citiem tieši šo brīdi kā pierādījumu.
• DARVO: Pēc tava sprādziena otrs kļūst par upuri, un saruna vairs nav par to, kas to izraisīja.
• Nomelnošanas kampaņa: Otrs stāsta citiem par tavu „nestabilitāti”, lai tev neticētu, kad tu runāsi.
• Projekcija: Otrs piedēvē tev agresiju un „trakumu”, ko pats izrāda.
• Lidojošie pērtiķi: Paziņas, kas dzirdējuši tikai otra versiju, nāk tevi „saprātināt” vai kaunināt.

Pēc dāvanām, samaksātiem rēķiniem vai „pakalpojumiem” tev šķiet, ka nedrīksti iebilst. It kā tava brīvība būtu nopirkta.

Ja devība nāk ar neizteiktu cenu, tā nav dāvana, bet parāds. Tas liek klusēt tur, kur citādi tu teiktu „nē”.

• Mīlestības bombardēšana: Ļoti daudz uzmanības un dāvanu sākumā rada sajūtu, ka tas jāatmaksā ar piekrišanu.
• Ekonomiskā vardarbība: Ja naudu kontrolē otrs, katrs pirkums kļūst par „labvēlību”, par kuru jāpateicas.
• Vainas uzspiešana: Strīdā tev atgādina, cik daudz tev ir dots, un tavs iebildums izklausās pēc nepateicības.
• Emocionālā šantāža: Palīdzība tiek izmantota kā svira, lai panāktu to, ko otrs grib.

Tev šķiet, ka otrs ir pārāks par tevi un tev vienkārši paveicās. Bailes to pazaudēt liek piekāpties atkal un atkal.

Ja sākumā tevi pacēla debesīs un vēlāk pamazām noniecina, otra uzmanība sāk šķist kā dāvana, nevis kā normāla attiecību daļa. Līdzvērtīgās attiecībās abi ir vienlīdz vērtīgi, un neviens nedzīvo no otra žēlastības.

• Idealizācija: Sākumā otrs tevi paceļ tik augstu, ka pati šī uzmanība šķiet kā balva.
• Spoguļošana: Otrs atspoguļo tavus sapņus un gaumi, tāpēc šķiet, ka tāds cilvēks gadās reizi dzīvē.
• Noniecināšana: Pēc tam sākas kritika, un tu sāc domāt, ka otrs tevi „pacieš” aiz labsirdības.
• Negings: Mājieni, ka citi tevi tik viegli nepieņemtu, iedragā pašvērtību un padara otru par vienīgo iespēju.

Katrs zvans vai ziņa liek sirdij sisties straujāk. Tu baidies paskatīties ekrānā, un, ja raksta otrs, tu lasi ziņu vairākas reizes, meklējot slēptas dusmas.

Ja ziņas bieži nesa pārmetumus, draudus vai prasību atbildēt tūlīt, ķermenis ir iemācījies telefonu uztvert kā briesmu signālu. Tā ir pārmērīgas modrības (angl. hypervigilance) izpausme.

• Kontrole pār visu tavu dzīvi (coercive control): Prasība atbildēt uzreiz un ziņot, kur tu esi, pārvērš katru zvanu par pārbaudi.
• Izsekošana: Ja otrs zina, kur tu esi un ar ko raksti, katrs signāls var nozīmēt jaunu pārbaudi vai pārmetumu.
• Narcistiskās dusmas: Ja dusmu uzliesmojumi bieži sākas ziņās, katrs signāls var nozīmēt jaunu uzbrukumu.
• Vardarbība pēc šķiršanās: Pēc šķiršanās ziņas kļūst par galveno ceļu, kā turpināt spiedienu, jo īpaši, ja ir kopīgi bērni.
• Hūverings: Negaidītas ziņas pēc klusuma var ievilkt atpakaļ, tāpēc telefons kļūst par slazdu.
• Lidojošie pērtiķi: Ziņas no kopīgiem paziņām otra vārdā nozīmē, ka spiediens nāk arī caur citiem.

Tu vairs nezini, kas tev patīk, ko tu domā un ko gribi. Šķiet, ka no agrākās dzīves un agrākajām vēlmēm palikusi tikai ēna.

Kad ilgstoši viss tiek pielāgots otra vēlmēm un tavs viedoklis tiek apšaubīts, tu pamazām zaudē saikni ar sevi.

• Kontrole pār visu tavu dzīvi (coercive control): Ja otrs nosaka, ko tu valkā, ar ko tiecies un kā tērē naudu, tavām vēlmēm vairs nepaliek vietas.
• Gāzlaitings: Kad tava uztvere tiek regulāri apšaubīta, tu pārstāj uzticēties arī savām vēlmēm un vērtībām.
• Noniecināšana: Tavas intereses, draugi un sapņi tiek izsmieti, līdz tu no tiem atsakies.
• Izolācija: Bez cilvēkiem, kas tevi pazina agrāk, nav neviena, kas tev atgādinātu, kas tu esi.

Iekšā vārās dusmas, kas šķiet pārāk lielas un neglītas. Tu tās apspied, jo baidies, ka tad problēma būsi tu.

Dusmas ir veselīga reakcija uz netaisnību. Ja tās ilgi nedrīkst izrādīt un katrs dusmu brīdis tiek izmantots pret tevi, tu sāc kaunēties par pašu jūtu, nevis dzirdēt, ko tā tev saka.

• Reaktīvā vardarbība: Kad tu reiz sprāgsti, otrs to izmanto kā pierādījumu, ka problēma esi tu, un tu sāc baidīties no savām dusmām.
• Gāzlaitings: Tev saka, ka tu pārspīlē un nav iemesla dusmoties, tāpēc tu sāc kaunēties par pašām dusmām.
• DARVO: Tavas dusmas par nodarīto pagriež tā, it kā pāri būtu nodarīts otram.
• Akmens siena: Kad otrs vienkārši aizslēdzas, dusmām nav, kur palikt, un tās krājas.

Tev šķiet, ka katrs tavs solis tiek pārbaudīts: telefons, nauda, laiks, draugi. Pat vienatnē tu domā, kā to visu paskaidrosi.

Kontrole nav tikai aizliegumi, tā ir pastāvīga sajūta, ka jāatskaitās. Laika gaitā tā maina to, kā tu dzīvo, pat kad otrs nav blakus.

• Izsekošana: Telefona, atrašanās vietas vai kontu uzraudzība liek justies novērotam katrā solī, arī tad, kad otrs nav klāt.
• Kontrole pār visu tavu dzīvi (coercive control): Otrs pārbauda telefonu, prasa atskaites un nosaka noteikumus, līdz tu dzīvo kā uzraudzībā.
• Ekonomiskā vardarbība: Kontrole pār naudu nozīmē, ka katrs pirkums jāattaisno.
• Izolācija: Ja otrs grib zināt, ar ko tu tiecies un par ko runā, tu sāc izvairīties no cilvēkiem, lai nebūtu jāskaidro.
• Lidojošie pērtiķi: Kad paziņas ziņo otram, ko tu dari, novērošana turpinās arī tad, kad otrs nav klāt.

Agrāk tu zināji, ka labi dari savu darbu, bet tagad katru e-pastu pārbaudi trīs reizes. Pat jaunā darbā tu gaidi kritiku un domā, ka tevi tūlīt atlaidīs.

Ja priekšnieks vai priekšniece ilgstoši kritizē neparedzami, pazemo citu priekšā vai maina prasības, pašpārliecība darbā sabrūk. Tas var turpināties arī jaunā darbā.

• Mobings darbā: Regulāra pazemošana, neaicināšana uz sanāksmēm un publiska kritika pamazām pārliecina tevi, ka tu netiec galā ar darbu.
• Mērķu pārbīdīšana: Prasības mainās pēc tam, kad darbs jau paveikts, un izdarīt „pareizi” nav iespējams.
• Gāzlaitings: Tev saka, ka tu pārprati norādījumus, kas tev patiešām tika doti, līdz tu sāc šaubīties par savu kompetenci.
• Sabotāža: Informāciju aiztur vai par termiņiem „aizmirst” pateikt, lai neveiksme izskatītos pēc tavas vainas.
• Triangulācija: Salīdzinājumi ar „labākiem” kolēģiem un mīluļu izcelšana liek tev pastāvīgi sacensties.