Abi vecāki narcistiski: bērnība bez droša pieaugušā

Ja abi vecāki ir narcistiski vai viens ir narcistisks un otrs pats ir slims, atkarīgs vai vardarbīgs, bērnam mājās nav neviena pieaugušā, pie kura griezties pēc mierinājuma. Bērns agri iemācās rūpēties par sevi un par vecāku noskaņojumu, un pieaugušā vecumā bieži nezina, kā izskatās normālas attiecības. Tas nav liktenis: viens drošs pieaugušais ārpus mājām (vecvecāks, skolotājs, drauga ģimene) un vēlāk speciālists, kurš saprot vardarbību, maina ļoti daudz.

Kas tas ir

Lielākā daļa rakstu par narcistiskiem vecākiem pieņem, ka blakus ir vēl kāds: otrs vecāks, kurš varbūt klusē, bet pie kura vismaz var aizbēgt. Šī nodarbība ir par bērniem, kuriem tāda nebija. Kur abi vecāki rīkojās narcistiski, vai kur viens bija narcistisks, bet otrs pats bija tik salūzis, atkarīgs, slims vai vardarbīgs, ka par bērnu nerūpējās neviens.

Psihologs Džons Boulbijs (John Bowlby) to sauca par drošo bāzi (angl. secure base): pieaugušais, pie kura bērns var atgriezties, kad ir bail, un no kura var droši doties pasaulē. Parastā ģimenē vecāki ir noguruši, kļūdās un reizēm kliedz, bet drošā bāze kopumā ir. Ja abi vecāki ir aizņemti ar sevi, bērnam tās nav vispār. Tad viņš neaug. Viņš izdzīvo.

Šeit ir divi biežākie varianti:

Divi narcistiski vecāki. Bieži viens ir skaļāks (lielās dusmas, kontrole, „es te esmu galvenais”), otrs klusāks, aizvainots, ar upura lomu (angl. covert). Viņi var būt „komanda”, kas kopā ir pret bērnu, vai divas frontes, kas karo savā starpā un bērnu izmanto kā ieroci vai tiesnesi.
Viens narcistisks vecāks un otrs, kurš pats ir ievainots. Otrs dzer, lieto vielas, ir smagā depresijā, pastāvīgās bailēs vai pats kliedz un sit. Viņš neaizsargā, jo nespēj, un bieži pats kļūst par bērnu, par kuru jārūpējas.

Piemēram, māte, kurai viss griežas ap viņas noskaņojumu, izskatu un to, ko teiks radi, un tēvs, kurš vakaros dzer un brīvdienās guļ. Tēvs „nav slikts”, bet viņa vienkārši nav. Bērns mierina māti, slēpj tēva pudeles un zina, ka neviens no viņiem nepamanīs, ka viņam pašam ir bail.

Piemēram, tēvs, kurš mājās ir likums, kontrolē naudu un kliedz, ja kaut kas nav pa prātam, un māte, kura ir smagā depresijā vai pastāvīgās bailēs no viņa. Māte „ir laba”, bet viņa pati ir sabrukusi. Bērns mierina māti, uzmanās no tēva un zina, ka neviens no viņiem viņu nepasargās.

Ja tavā ģimenē viens vecāks bija narcistisks, bet otrs bija vesels, tikai klusēja, par to ir atsevišķa nodarbība: Kad otrs vecāks klusē. Visas sērijas pārskats: Bērni un narcisti.

Kā tas izskatās ikdienā

Rīts. Bērns pamostas un pirmais, ko dara, ir klausās. Kā aizvērās durvis, kāda ir balss virtuvē, vai tēvs jau kliedz, vai māte guļ ar aizvilktiem aizkariem. No tā atkarīgs, vai šodien drīkst paprasīt naudu ekskursijai vai labāk pazust. Vairāk par šo pastāvīgo sardzi: pārmērīga modrība (angl. hypervigilance).

Skola. Liecība ir vai nu vecāku goda lieta („mūsu ģimenē nav trijnieku”), vai tā nevienu neinteresē. Abos gadījumos neviens nejautā, kā bērnam klājas. Vecāku sapulcēs viens vecāks tēlo ideālu ģimeni, otrs neierodas.

Svētki. Ziemassvētki ir izrāde radiem vai kara lauks. Bieži abi. Bērns zina, ka pēc viesu aiziešanas sāksies skandāls, un visu vakaru uzmana, lai neviens neizrunā kaut ko „nepareizu”.

Slimība. Kad bērns saslimst, tas vai nu traucē („atkal tu, man rīt darbs”), vai tiek pārvērsts vecāka drāmā („tu nezini, cik es naktis negulēju”). Kad slimo vecāks, bērns ir medmāsa.

Draugi. Draugus uz mājām neved. Nav droši, un ir kauns. Bet drauga ģimene bieži ir pirmā vieta, kur bērns redz, ka pie galda var mierīgi runāt. Daudzi pieaugušie šo mirkli atceras kā atklāsmi: „Tā arī var?”

Kādu lomu bērns saņem

Ja ģimenē ir vairāki bērni, lomas sadalās. Vairāk par katru lomu: Zelta bērns un grēkāzis.

Zelta bērns (angl. golden child) ir vecāku lepnums un spogulis. Ar diviem narcistiskiem vecākiem bieži katram ir savs zelta bērns, un brāļi un māsas kļūst par komandām.
Grēkāzis (angl. scapegoat) saņem vainu par visu, kas ģimenē nav kārtībā. Ja vecāki savā starpā karo, grēkāzis bieži ir vienīgais, par ko viņi ir vienisprātis.
Neredzamais bērns (angl. lost child) pazūd: istabā, grāmatās, telefonā. Viņš neko neprasa, jo ir iemācījies, ka tas neko nedod.
Mazais pieaugušais. Parentifikācija (angl. parentification) nozīmē, ka bērns dara vecāka darbu: gatavo, pieskata jaunākos, mierina, slēpj pudeles, zvana uz darbu, ka mamma „saslimusi”. Psihologs Gregorijs Jurkovičs (Gregory Jurkovic) to sauca par „zaudēto bērnību”. Ja otrs vecāks ir atkarīgs vai depresijā, šī loma ir gandrīz neizbēgama.

Lomas var mainīties. Vakardienas zelta bērns, kurš izvēlas citu augstskolu, var kļūt par grēkāzi nedēļas laikā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šajās ģimenēs neviens bērns nav drošībā, arī tas, kurš „mīlēts”.

Kā tas izklausās

Neviena frāze pati neko nepierāda. Nogurušam vecākam izsprūk arī skarbi vārdi. Svarīgi ir tas, kas notiek atkal un atkal, un tas, vai kāds pēc tam salabo.

Astoņgadīgs puika pastāsta pie vakariņām, ka viņu skolā apsaukāja. Tēvs smejas, māte skatās telefonā.

„Nu tad nebūsi tik mīkstais.” „Neskaiti tēvam, viņam bija grūta diena.” Bērns dzird: „Mani sāpinājumi šajā mājā nevienu neinteresē.”

Vecāki kārtējo reizi strīdas. Pēc tam katrs atsevišķi atnāk pie meitas istabā.

„Tu taču redzi, kāda viņa ir.” Pēc stundas: „Tu taču redzi, kāds viņš ir.” Bērns dzird: „Man jābūt tiesnesim, un, lai ko es teiktu, es kādu nodošu.”

Divpadsmitgadīga meitene jau trešo nedēļu pati gatavo ēst sev un brālim, jo māte guļ, bet tēvs nav mājās. Tēvs atgriežas un redz netīrus traukus.

„Tev nekas nav jādara, un pat to tu nespēj.” Bērns dzird: „Lai cik es darītu, ar to nekad nepietiks.”

Pusaudzis pasaka, ka grib pārcelties pie vecmāmiņas.

„Pēc visa, ko mēs tavā labā esam darījuši.” Abi vecāki vienā balsī. Bērns dzird: „Mana vēlme būt drošībā ir nodevība.”

Vecums pa vecumam

Tabulā blakus ir divas dzīves: kā bērns attīstās parastā, pietiekami drošā ģimenē (pēc attīstības psiholoģijas: Boulbijs, Mērija Einsvorta (Mary Ainsworth), Eriks Eriksons (Erik Erikson)) un kā tas pats vecums izskatās bērnam, kuram abi vecāki ir aizņemti ar sevi. Tas nav visiem vienāds. Tā ir iespējamā aina, nevis spriedums.

Vecums	Parasta attīstība	Ko piedzīvo šis bērns	Kā tas izpaužas	Kas palīdz
0–3	Mazulis raud, un kāds nāk. No tā rodas pamata uzticēšanās: pasaule ir droša, manas vajadzības ir svarīgas	Uz raudām atbild reti vai ar dusmām. Abi vecāki ir neparedzami vai prombūtnē	Mazulis pārstāj raudāt, „neprasīgs”, vai otrādi, nemierīgs un grūti nomierināms; miega un ēšanas grūtības	Viens pastāvīgs, silts cilvēks: vecmāmiņa, aukle, audzinātāja bērnudārzā. Pat daži stabili cilvēki ļoti palīdz
4–7	Bērns spēlējas, jautā, kļūdās un tiek mierināts. Mācās, ka jūtas var nosaukt	Jūtas smej, soda vai ignorē. Bērns redz strīdus vai vardarbību starp vecākiem	Pārlieku „labs” bērns vai dusmu lēkmes; sāpes vēderā no rīta; slēpj, kas notiek mājās	Bērnudārza audzinātāja, kura pamana; vecvecāki; jūtu vārdi („tu izskaties bēdīgs”)
8–12	Draugi, prasmes, lepnums par paveikto. Vecāki palīdz, kad neizdodas	Atzīmes ir vecāku gods vai nevienu neinteresē. Bieži rūpējas par jaunākajiem vai par vecāku	Perfekcionisms vai „padošanās”; kauns vest draugus mājās; pārāk nopietns bērns	Skolotājs, treneris, drauga ģimene, skolas psihologs, pulciņš, kur bērns ir labs
13–17	Pusaudzis meklē sevi, strīdas, atdalās, bet zina, ka mājas paliek	Katra atdalīšanās ir „nodevība”. Privātums nav. Vai otrādi, nevienam nav svarīgi, kur viņš ir	Dumpis vai pilnīga pakļaušanās; bēgšana uz draugiem, vielām, telefonu; paškaitējums, depresija	Viens pieaugušais, kurš tic; 116 111; skolas psihologs; vecvecāku mājas kā patvērums
18–25	Jaunietis dodas prom, vecāki atbalsta no attāluma, var atgriezties pēc padoma	Aiziešana ir kā bēgšana. Vai nevar aiziet, jo „kurš tad par viņiem parūpēsies”	Pirmās attiecības ar pazīstamu dinamiku; pārguršana; grūti izvēlēties, ko pašam gribas	Draugi, mācības tālāk no mājām, pirmā reize, kad kāds saka „tev nav jāpelna mīlestība”
25–40	Pieaugušais veido savu ģimeni un karjeru, attiecības ar vecākiem kļūst līdzvērtīgākas	Vecāki joprojām kontrolē, kritizē vai sagaida rūpes. Mazbērni tiek iesaistīti tajā pašā spēlē	Attiecības ar narcistisku partneri; trauksme, izdegšana; bailes no savas vecāku lomas	Terapeits, kurš saprot vardarbību; robežas; lasīšana; sava izvēlēta „ģimene”
40+	Vecāki noveco, attiecības bieži kļūst siltākas, pieaugušie bērni palīdz no mīlestības	Kopšana bez mīlestības, vainas uzspiešana, mantojuma spēles, radu spiediens	Sēras par to, kā nebija; veselības sekas; reizēm pirmo reizi skaidrība un miers	Lēmums par kontakta līmeni; sēras; atbalsta grupa; savas dzīves būvēšana tagad

0–3 gadi: mazulis, kurš pārstāj prasīt

Mazulis nevar sevi nomierināt pats. Viņš to iemācās no pieaugušā, kurš atkal un atkal nāk, paņem, nomierina. Mērija Einsvorta novēroja, ka bērni, kuru vecāki atbild neparedzami vai atgrūž, veido citādu piesaisti: vai nu trauksmainu (bērns nerimst, jo nav drošs, ka kāds nāks), vai izvairīgu (bērns pārstāj rādīt vajadzības, jo tās tik un tā neviens neapmierina). Ja abi vecāki ir neparedzami, bieži rodas trešais variants, dezorganizēta piesaiste: cilvēks, kuram vajadzētu būt drošībai, pats ir bailes avots.

No malas šāds mazulis var izskatīties „ļoti labs” un „patstāvīgs”. Viņš neraud. Tas nav miers, tā ir padošanās. Ja ir vecmāmiņa, kaimiņiene vai aukle, pie kuras mazulis regulāri ir silts un paēdis, tā jau ir liela aizsardzība.

4–7 gadi: jūtas, kurām nav vārdu

Šajā vecumā bērns mācās, ka dusmas, bailes un bēdas var nosaukt un ka ar tām kāds palīdzēs. Šeit viņš mācās pretējo: raudāt ir bīstami, dusmoties drīkst tikai vecāki, bēdas ir „teātris”. Bērns kļūst par mazu detektīvu. Viņš zina, ka tēvam nedrīkst rādīt liecību pirms vakariņām un mātei nedrīkst jautāt neko, kad viņa ir aizvilkusi aizkarus.

Daudzi bērni šajā vecumā sūdzas par sāpēm vēderā, galvā, murgiem, sāk slapināt gultu. Ķermenis stāsta to, ko bērns nedrīkst pateikt. Bērnudārza audzinātāja, kura pamana un mierīgi jautā, var būt pirmais cilvēks, kurš bērnam parāda, ka jūtas ir normālas.

8–12 gadi: mazais pieaugušais vai neredzamais

Eriksons šo vecumu sauca par čakluma laiku: bērns mācās, ka viņš kaut ko spēj, un lepojas. Šeit lepnums pieder vecākiem. Ja bērnam veicas, tas ir „mūsu gēni”. Ja neveicas, tas ir „tavs slinkums” vai to vispār nepamana.

Ja viens vecāks dzer vai ir depresijā, bērns bieži pārņem mājsaimniecību. Divpadsmitgadīga meitene, kura zina, cik maksā elektrība, un melo skolotājai par māti, ir pārāk bieža aina. Tas izskatās pēc „ļoti atbildīga bērna”. Patiesībā tas ir bērns bez bērnības. Treneris, mūzikas skolotāja vai drauga ģimene, kur bērns var būt vienkārši bērns, šajā vecumā ir zelta vērti.

13–17 gadi: atdalīties vai izdzīvot

Parastam pusaudzim ir jāstrīdas un jāatdalās, lai kļūtu par sevi. To var darīt, jo mājas paliek. Šeit katra atdalīšanās tiek sodīta vai izmantota: „tu esi tāds pats kā tavs tēvs”, „tu mūs iznīcini”. Vai otrādi, nevienam nav svarīgi, ka pusaudzis neatnāk mājās līdz rītam. Abi varianti saka to pašu: tu esi viens.

Šajā vecumā parādās riski: vielas, agras un nedrošas attiecības, paškaitējums, depresija, bēgšana no mājām. Tie nav „slikts raksturs”. Tie ir mēģinājumi izdzīvot ar sāpēm, kurām nav cita izejas. Vairāk par šo posmu: Pusaudža gados. Tieši šeit 116 111 (bērnu un jauniešu uzticības tālrunis) var būt pirmais pieaugušais, kurš vienkārši tic.

18–25 gadi: aiziet, bet nepazust

Parasti jaunietis aiziet, un vecāki no attāluma palīdz. Šeit aiziešana bieži ir bēgšana, ar vainas sajūtu. Vai otrādi, jaunietis nevar aiziet, jo „kurš tad pieskatīs mammu” vai „tēvs viens nomirs”. Pirmās nopietnās attiecības bieži atkārto pazīstamo: partneris, kuram jāizpatīk, kurš ir neparedzams, kurš „vajag mani”. Ne tāpēc, ka jaunietis grib ciest, bet tāpēc, ka pazīstamais jūtas kā mājas. Vairāk: Kāpēc tas atkārtojas.

25–40 gadi: sava ģimene un vecā spēle

Tagad cilvēks strādā, varbūt audzina bērnus, un vecāki joprojām zvana ar prasībām, kritiku vai vainu. Ja vecāki ir kopā, viņi bieži rīkojas kā komanda: viens uzbrūk, otrs „tikai grib mieru” un lūdz „neuztraukt tēvu”. Ja ir šķīrušies, katrs gaida, ka pieaugušais bērns būs viņa pusē. Mazbērni tiek iesaistīti: viens kļūst par zelta mazbērnu, cits par problēmu.

Šajā vecumā daudzi pirmo reizi saprot, kas notika. Bieži caur savu bērnu: „Viņai ir seši. Man bija seši, kad es jau gatavoju vakariņas.” Tas ir sāpīgs, bet svarīgs brīdis.

40 un vairāk: vecāki noveco

Parasti novecojošiem vecākiem palīdz no mīlestības. Šeit palīdz no pienākuma, vainas un bailēm no radu vārdiem. Viens vecāks var nomirt, un otrs pēkšņi prasa visu, ko iepriekš deva laulātais. Mantojums kļūst par ieroci. Bet šajā vecumā daudzi arī pirmo reizi atrod mieru: lēmumu, cik daudz kontakta ir iespējams, un sēras, kas beidzot ir atļautas.

Tā nebija tava vaina. Tu biji bērns

Bērns nevar izraisīt pieaugušā narcismu, atkarību vai depresiju, un nevar to salabot. Ja tu biji pārāk labs, pārāk kluss, pārāk dumpīgs vai pārāk atbildīgs, tas bija veids, kā izdzīvot mājās, kur neviens nerūpējās par tevi. Tu darīji to, kas bija jādara.

Ne visiem attīstās viss

Psiholoģe Ann Mastena (Ann Masten) izturību nosauca par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): bērnus visvairāk sargā nevis retas īpašības, bet parastas lietas. Viens drošs pieaugušais. Draugs. Kaut kas, kurā bērns ir labs. Skola, kur ir kārtība. Temperaments. Daudzi bērni no šādām ģimenēm izaug par siltiem, godīgiem cilvēkiem. Viņiem vienkārši bija jāiet garāks ceļš.

Ko tas atstāj pieaugušā dzīvē

Attiecības. Lielākais zaudējums ir tas, ka nav bijis neviena parauga. Bērns no ģimenes, kur vismaz viens vecāks bija drošs, zina, kā tas izskatās, pat ja pats to vēl nemāk. Šeit nav ar ko salīdzināt. Mierīgas attiecības var šķist garlaicīgas vai aizdomīgas, bet pazīstami neparedzams cilvēks jūtas kā „ķīmija”. Vairāk: Nākamais pārņem.

Darbs. Divas biežas galējības: perfekcionisms un pārstrādāšanās (jo vērtība ir tikai rezultātā) vai zemāki sasniegumi, nekā cilvēks spētu (jo „tāpat nekas nesanāks” un jo panākumi mājās tika atņemti). Daudzi ir izcili darbinieki, kuri nevar pateikt „nē”.

Ķermenis. Lielais ACE pētījums (angl. Adverse Childhood Experiences, Felitti un kolēģi, 1998) parādīja, ka jo vairāk nelabvēlīgu pieredžu bērnībā (vardarbība, vecāka atkarība, vecāka psihiska slimība, vardarbība starp vecākiem), jo lielāks vēlāk ir risks daudzām veselības problēmām. Tas ir risks, nevis liktenis. Ar abiem vecākiem šādā ģimenē ACE punktu parasti ir vairāk, tāpēc ir vērts rūpēties par miegu, kustību un regulārām pārbaudēm.

Pašvērtējums. Bieži ir sajūta, ka ar tevi kaut kas pamatā nav kārtībā. Ka tu esi „par daudz” vai „par maz”. Tā ir divu vecāku balss, kas kļuvusi par iekšējo balsi. Vairāk: Viņa balss manā galvā. Ilgas bērnības traumas sekas mēdz saukt par komplekso PTSS (angl. complex PTSD): ne tikai atmiņas, bet arī kauns, grūtības ar jūtām un attiecībām.

Jūtas. Bērns, kura jūtām neviens nepievērsa uzmanību, pieaugušā vecumā bieži tās neatpazīst. Viņš var zināt, ka „kaut kas nav labi”, bet nevar pateikt, vai tās ir dusmas, bēdas vai bailes. Tā vietā ir galvassāpes, nogurums vai pēkšņs tukšums. Tas nav aukstums. Tā ir prasme, kas netika iemācīta, un to var iemācīties arī tagad.

Brāļi un māsas. Lomas, ko vecāki reiz izdalīja, bieži turpinās. Bijušais zelta bērns joprojām aizstāv vecākus, bijušais grēkāzis joprojām ir „problēma”, un svētkos visi atkal ieņem savas vietas. Dažiem pieaugušā vecumā izdodas brāļus un māsas satikt no jauna, bez vecāku lomām. Citiem nē, un arī tas ir jāsēro. Tas nav tavs pienākums salabot visu ģimeni.

Savi bērni. Daudzi baidās, ka atkārtos. Patiesība ir mierinoša: lielākā daļa cilvēku, kuri uztraucas, vai nekļūs par saviem vecākiem, par tiem nekļūst. Tieši tas, ka tu jautā, ir zīme, ka tu redzi. Tu kļūdīsies, kā visi vecāki, bet tu vari salabot. To tavi vecāki nedarīja.

Deviņus gadus vecā Līga svētdienas rītā stāv virtuvē un klausās. Tēvs vēl guļ pēc vakardienas, māte sēž pie telefona un saka, ka viņai „galva plīst no visiem jums”. Līga pati uzsilda brālim putru, nomazgā traukus un iet uz savu istabu, lai neviens viņu neredzētu. Kad pusdienlaikā tēvs pamostas, viņš smejas par viņas zīmējumu, un māte saka: „Nu, neapvainojies uzreiz.” Līga neapvainojas. Viņa jau sen ir pārstājusi.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Līgai ir 35. Viņa ir projektu vadītāja, kolēģi saka, ka viņa ir „klints”. Mājās vīrietis, ar kuru viņa dzīvo, reizēm dienām nerunā, un Līga visu vakaru domā, ko izdarījusi nepareizi. Svētdienās viņa zvana vecākiem, klausās mātes sūdzības un tēva kritiku un pēc tam divas dienas jūtas tukša. Pirmajā vizītē pie psihologes Līga pasaka: „Man bija normāla bērnība, vienkārši stingri vecāki.” Psiholoģe jautā, kurš viņai gatavoja brokastis, kad viņai bija deviņi. Līga ilgi klusē.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

„Bet vai abi tiešām bija narcisi?”

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādiem uzvedības modeļiem pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav. „Nav diagnozes” nenozīmē „nebija narcisma”. Un šeit etiķete nav svarīga. Svarīgi ir tas, kas notika atkal un atkal: tavas vajadzības bija otrajā vietā, neviens nesalaboja, neviens neaizsargāja. Ja tu vēl pieaugušā vecumā guli naktīs un domā, vai tas viss nav tikai tavā galvā, šis apjukums pats ir zīme: apjukums ir simptoms, un tam ir vārds, gāzlaitings.

Normāli vai ne?

Katrs vecāks kļūdās. Atšķirība nav tajā, vai kādreiz ir bijis skarbi, bet tajā, vai ir labošana (atvainošanās, izskaidrošana, mierināšana), līdzjūtība (bērna jūtas ir svarīgas) un kura vajadzības ir pirmajā vietā.

Situācija 1 · Slikta atzīmeDesmitgadīgs puika atnes mājās četrinieku matemātikā. Abi vecāki ir noguruši pēc darba.

Normāli„Nu, mums tas nepatīk. Paskatīsimies kopā, kas bija grūti.”

Vecāki ir neapmierināti, bet problēma ir uzdevums, nevis bērns. Pēc tam kāds palīdz.

VardarbībaTēvs: „Tu esi vienkārši stulbs.” Māte: „Kāpēc tu viņu kaitini? Tu zini, kāds viņš ir.”

Viens pazemo, otrs pārliek vainu uz bērnu. Neviens neaizstāv un neviens nepalīdz. Tā notiek katru reizi.

Situācija 2 · Vecāki strīdasVakarā vecāki skaļi strīdas par naudu. Bērns to dzird no savas istabas.

Normāli„Mēs vakar skaļi strīdējāmies. Tas nebija tevis dēļ, un mēs to atrisinājām.”

Strīds notiek, bet pieaugušie paliek pieaugušie. Bērnam pasaka, ka viņš nav vainīgs.

Vardarbība„Tu taču dzirdēji, ko viņš man teica? Pasaki, kurš no mums ir taisnīgs.”

Bērnu ievelk kā tiesnesi vai sabiedroto. Šo ievilkšanu sauc par triangulāciju: bērns kļūst par trešo stūri pieaugušo karā.

Situācija 3 · Bērns saslimstSeptiņgadīgai meitenei naktī ir temperatūra. Mātei no rīta ir svarīga tikšanās.

Normāli„Man rīt ir grūti, bet sarunāsim, kurš paliks ar tevi. Tu neesi vainīga, ka esi slima.”

Vecākam ir grūti, un to var pateikt. Bet bērns saņem rūpes un nejūtas vainīgs.

Vardarbība„Protams, tieši tagad. Tu to dari tīšām.” Tēvs: „Nav mana darīšana.”

Slimība kļūst par bērna vainu. Neviens no vecākiem nerūpējas. Bērns mācās slēpt, kad viņam ir slikti.

Ja tu esi vecvecāks, radinieks vai skolotājs

Ja abiem vecākiem nav iespējas būt drošiem, tu vari būt tas cilvēks. Pētījumi par izturību atkal un atkal parāda: viens pastāvīgs, silts pieaugušais ir viena no spēcīgākajām aizsardzībām, kādas bērnam var būt.

Esi paredzams. Ja teici, ka atbrauksi sestdien, atbrauc. Bērnam, kuram mājās viss ir neparedzams, tavs paredzamums ir terapija.
Tici un nosauc jūtas. „Izklausās, ka tev bija bail.” Nav jāzina visas atbildes. Pietiek ar to, ka tu klausies.
Nenomelno vecākus bērna priekšā. Bērns viņus joprojām mīl, un tas viņu sašķeļ. Runā par uzvedību: „Kliegt uz bērnu nav pareizi. Tu to nebiji pelnījis.”
Nepadari bērnu par ziņnesi un neizjautā par mājām kā detektīvs. Ļauj viņam stāstīt pašam.
Pieraksti. Datumus, ko redzēji un dzirdēji, bērna vārdus. Ja kādreiz būs jāvēršas iestādēs, pieraksti palīdz.
Skola. Skolas psihologs un sociālais pedagogs var pamanīt un palīdzēt. Skolotājs, kurš redz, ka bērns vienmēr ir izsalcis vai pārlieku noguris, drīkst un vajag, lai jautā.
Bāriņtiesa. Latvijā bāriņtiesa ir iestāde, kuras uzdevums ir aizsargāt bērna intereses. Tur var ziņot, ja bērnam draud briesmas vai viņš netiek aprūpēts. Tas nav „sodīt ģimeni”. Tas ir veids, kā bērns saņem aizsardzību, ko mājās nesaņem.
Tālruņi. 116 111 ir bērnu un jauniešu uzticības tālrunis: bērns var zvanīt pats, un arī pieaugušais var konsultēties. Ja ir tūlītējas briesmas, zvani 112.
Terapija bērnam. Mazākiem bērniem bieži palīdz rotaļu terapija (angl. play therapy): bērns caur spēli izstāsta to, ko nevar pateikt vārdos. Lielākiem palīdz uz traumu vērsta KBT (angl. trauma-focused CBT): speciālists pamazām palīdz izstāstīt notikušo un mainīt domas, kas no tā radās, piemēram, „es esmu vainīgs”.

Ko teikt

„Es redzu, ka mājās tev ir grūti. Tā nav tava vaina. Pie manis tu vienmēr vari atnākt, un es tev ticēšu.”

Ja tu esi pieaugušais bērns

Nosauc to. „Man nebija neviena droša vecāka.” Tas nav apvainojums vecākiem. Tas ir fakts par tavu bērnību. Daudziem jau tas vien atnes atvieglojumu.

Sēras. Tev ir jāsēro divreiz: par to, kas notika, un par to, kā nebija. Nebija vecāka, pie kura atgriezties. Tas ir īsts zaudējums, pat ja abi vecāki ir dzīvi. Vairāk par to, kā būvēt sevi, ja „es” nekad nebija stabils: Kad nav pie kā atgriezties.

Robežas un kontakts. Ar diviem vecākiem lēmumi var būt atšķirīgi. Varbūt ar vienu kontakts iespējams, ar otru nē. Varbūt tikai svētkos, uz stundu, neitrālā vietā. Varbūt nemaz. Visas šīs izvēles ir likumīgas. Ja vecāki rīkojas kā komanda, sagaidi, ka viens sūtīs otru „samierināt”, un sagaidi radus kā lidojošos pērtiķus (angl. flying monkeys): cilvēkus, kuri nes vecāku ziņas un spiedienu. Par kontakta pārtraukšanu: Kāpēc bez kontakta.

Ko teikt

„Es jūs abus apciemošu uz stundu svētdien. Ja sāksies kritika vai strīds, es aiziešu. Tas nav sods, tā ir mana robeža.”

Sevis „pāraudzināšana” (angl. reparenting): tu mācies darīt sev to, ko neviens nedarīja. Paēst laikā. Mierināt sevi, kad ir bail. Atļaut kļūdu. Tas izklausās vienkārši un ir ļoti grūti, un tieši tāpēc strādā. Soli pa solim: 12 nedēļu plāns.

Terapeits. Ne katram psihologam vai terapeitam ir zināšanas par narcistisko vardarbību un bērnības traumu. Labi domājošs speciālists bez tām var ieteikt „aprunāties ar vecākiem”, „viņi darīja, ko varēja” vai kopīgu ģimenes sesiju. Ar cilvēkiem, kuri tev darīja pāri, godīga saruna nedarbojas kā ar normāliem cilvēkiem, un tas var tevi atmest atpakaļ. Pārbaudi:

Vai tev tic, neprasot pierādīt?
Vai zina, kas ir gāzlaitings, traumatiskā saikne un kompleksais PTSS?
Vai nespiež uz samierināšanos ar ģimeni?
Vai uzmanības centrā ir tava drošība un tava uztvere?

Ja pēc sesijām vainas sajūta vai apjukums kļūst vēl lielāks, tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē: Dr. Ramani Durvasula (YouTube kanāls DoctorRamani, grāmata „It’s Not You”, 2024), Lindsija Gibsone (Lindsay C. Gibson) „Adult Children of Emotionally Immature Parents” (2015) un Karila Makbraida (Karyl McBride) „Will I Ever Be Good Enough?” (2008). Viss angļu valodā. Tālrunis 116 123 palīdzēs arī pieaugušajam, un tur var jautāt par speciālistiem.

Mīti

Mīts: „Bet viņi man visu deva: drēbes, skolu, ekskursijas.”

Materiālas lietas nav tas pats, kas drošība. Bērnam vajag pieaugušo, kurš pamana, kā viņam klājas, un salabo, kad sāpina. Var būt paēdis un tomēr pilnīgi viens.

Mīts: „Viņi darīja, ko varēja.”

Varbūt viņiem pašiem bija smaga bērnība. Tas izskaidro, bet neattaisno. Un tas nemaina to, ko piedzīvoji tu. Tu vari saprast viņu vēsturi un tomēr sargāt sevi no tagadējās uzvedības.

Mīts: „Ja abi vecāki tā saka, varbūt problēma tiešām esmu es.”

Divas balsis, kas saka vienu un to pašu, skan kā patiesība. Bet vecāki, kuri ir komanda, bieži vienkārši atkārto viens otru. Skaties uz faktiem: vai tu biji bērns, kuram vajadzēja rūpes? Tad problēma nebiji tu.

Vai tas izklausās pazīstami?

Vai bērnībā tu zināji, kā jūtas katrs vecāks, pirms viņi paši to pateica?
Vai tev bija kāds pieaugušais, pie kura aiziet, kad bija bail? Ja jā, kurš?
Vai tu rūpējies par kādu no vecākiem vai par brāļiem un māsām biežāk, nekā viņi par tevi?
Vai tev vēl tagad ir grūti pateikt, ko tu gribi, ja kāds cits ir neapmierināts?
Vai mierīgs cilvēks tev šķiet garlaicīgs, bet neparedzams piesaista?

Iedziļinies

Sērijas pārskats: Bērni un narcisti
Ja viens vecāks klusēja: Kad otrs vecāks klusē
Lomas ģimenē: Zelta bērns un grēkāzis
Ja tevi audzināja vecvecāks: Vecvecāki
Brūces, ko atstāj bērnība: Brūces un āķi
Termini: emocionālā saplūšana (angl. enmeshment), ACE, izpatikšanas reakcija (angl. fawn response)

12 nedēļu atveseļošanās plānsSoli pa solim, savā tempā

Abi vecāki narcistiski: kā aug bērns, kuram mājās nav neviena droša pieaugušā

Īsumā