Zelta bērns, grēkāzis, neredzamais bērns un „mazais pieaugušais”: lomas narcistiskā ģimenē un kā tās attīstās pa gadiem
Narcistiskā ģimenē bērni bieži dabū lomas, kas kalpo vecāka vajadzībām: zelta bērns ir vecāka lepnums un spogulis, grēkāzis ir tas, uz kuru nokrīt visa vaina, neredzamais bērns izdzīvo, neko neprasot, un „mazais pieaugušais” rūpējas par vecāku un jaunākajiem; lomas nosaka vecāks, nevis bērna raksturs, tās var mainīties, un katra atņem vienu un to pašu – iespēju būt vienkārši sev –, bet pieaugušā dzīvē no tām var iziet.
Īsumā
- Lomas nosaka vecāka vajadzības, nevis bērna raksturs. Zelta bērns dod vecākam lepnumu, grēkāzis nes vainu, neredzamais neprasa neko, „mazais pieaugušais” rūpējas par vecāku.
- Katrai lomai ir sava cena: zelta bērns iemācās, ka mīl par rezultātu, grēkāzis, ka problēma ir viņš, neredzamais, ka viņa vajadzības nav svarīgas, „mazais pieaugušais”, ka viņam jāpārvalda citu jūtas.
- Lomas var mainīties, un brāļi un māsas vēlāk atceras „divas dažādas bērnības”. Pieaugušā dzīvē katrai lomai ir savs izejas ceļš, un sāncensība starp brāļiem un māsām nav jūsu vaina: to izveidoja vecāks.
Kas tas ir
Daudzi pieaugušie brāļi un māsas no narcistiskām ģimenēm stāsta vienu un to pašu: „Mēs it kā augām vienā mājā, bet atmiņas ir tik dažādas, ka šķiet, ka mums bija dažādi vecāki.” Viens atceras mammu, kura viņu apbrīnoja. Otrs atceras to pašu mammu, kura viņu nekad neredzēja. Abi saka patiesību.
Tā notiek tāpēc, ka narcistiskā ģimenē bērni bieži dabū lomas. Loma nav bērna raksturs. Tā ir funkcija, ko bērns pilda vecāka labā. Vecākam vajag, lai kāds viņu padara lepnu, tāpēc viens bērns kļūst par spoguli. Vecākam vajag, lai kāds ir vainīgs pie visa, kas neizdodas, tāpēc cits bērns kļūst par vainīgo. Vecākam vajag mieru, tāpēc vēl kāds iemācās būt neredzams. Vecākam vajag, lai kāds par viņu rūpējas, tāpēc kāds bērns kļūst par „mazo pieaugušo”.
Šis raksts ir par šīm četrām lomām: kā tās rodas, kā tās izskatās katrā vecumā, ko tās nodara pieaugušā dzīvē un kā no tām iziet. Tas ir domāts pieaugušajiem bērniem, kuri atpazīst savu lomu, un vecākiem, vecvecākiem vai skolotājiem, kuri redz, ka vienā ģimenē bērniem ir ļoti atšķirīga dzīve. Kopskats par visām situācijām: Bērni un narcisti.
Lomas nav tikai narcistiskās ģimenēs
Arī parastās ģimenēs bērniem ir atšķirības: viens ir „sportists”, otrs „grāmatu tārps”, vecākais vairāk palīdz, jaunākais vairāk tiek lutināts. Tas ir normāli. Lomas kļūst par problēmu tad, kad:
- tās ir stingras: bērns nevar no tām iziet, un mēģinājums tiek sodīts;
- tās kalpo vecāka vajadzībām, nevis bērna attīstībai;
- tām ir nevienlīdzīga vērtība: vienu bērnu mīl, otru ne;
- vecāks izmanto bērnus vienu pret otru: salīdzina, stāsta viens par otru, veido alianses. To sauc par triangulāciju (angl. triangulation): trešā cilvēka ievilkšana attiecībās, lai kontrolētu abus.
Vai tas tiešām bija narcistisks vecāks?
Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet vecāki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc diagnozes viņiem gandrīz nekad nav. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav problēmas”. Svarīgi ir tas, kas notika atkal un atkal: ja viens bērns gadiem bija vainīgs pie visa, bet cits nekad, tas ir pietiekami, lai to ņemtu nopietni. Šādas ģimenes sistēmas pašas no sevis ļoti reti mainās. Parasti lomas saglabājas līdz vecumdienām un pāriet pat uz mazbērniem. Ceļš uz priekšu ir tavs paša, nevis gaidīšana, kad vecāks ieraudzīs.
Normālā ģimenē brāļi un māsas pieaugušā vecumā nestrīdas par to, „kā bija patiesībā”, līdz vienam no viņiem liekas, ka viņš ir traks. Ja tev tā notiek, pats šis apjukums ir signāls. Vairāk: gāzlaitings (angl. gaslighting: kad tev iestāsta, ka tas, ko tu redzēji un jutīji, nenotika) un Apjukums ir simptoms.
Četras lomas
Zelta bērns
Zelta bērns (angl. golden child) ir vecāka lepnums un spogulis. Viņu slavē, rāda citiem, viņam piedod to, par ko citus soda. No malas izskatās, ka viņam ir vislabāk.
Bet zelta bērnu mīl nevis kā cilvēku, bet kā vecāka paplašinājumu. Viņa sasniegumi ir vecāka sasniegumi. Tiklīdz viņš izvēlas kaut ko, kas vecākam nepatīk (citu profesiju, „nepareizu” partneri, savu viedokli), viņš var ļoti ātri kļūt par grēkāzi. Tāpēc zelta bērns bieži dzīvo lielākās bailēs, nekā izskatās. Viņš iemācās, ka mīl par rezultātu, un nekad nezina, vai mīlētu arī bez tā.
Piemēram, meita, kura bija mammas „mazā kopija”: vienāda frizūra, tās pašas mūzikas stundas, ko mamma bērnībā gribēja, bet nedabūja. Mamma viņu rādīja draudzenēm un teica: „Mēs ar Annu esam kā māsas.” Anna nekad neuzdrošinājās pateikt, ka viņai nepatīk klavieres. Kad 19 gados viņa izvēlējās studēt nevis medicīnu, bet dizainu, mamma pusgadu ar viņu gandrīz nerunāja, un „Anna” pēkšņi kļuva par „tu esi tāda pati kā tavs tēvs”.
Piemēram, dēls, kurš bija tēva „mantinieks”: jāturpina ģimenes uzņēmums, jāspēlē tas pats sports, jāuzvar. Tēvs par viņu stāstīja visiem un piedeva viņam to, par ko jaunāko brāli sodīja. Kad 22 gados dēls pateica, ka negrib vadīt uzņēmumu, bet būt skolotājs, tēvs viņam pateica, ka „tādu dēlu man nav”, un pusgadu uz ģimenes svētkiem tika aicināts tikai jaunākais brālis, kurš pēkšņi kļuva par jauno favorītu.
Grēkāzis
Grēkāzis (angl. scapegoat) ir tas, uz kuru nokrīt visa vaina. Viņš ir „grūtais bērns”, „tāds pats kā tēvs” vai „tāda pati kā māte”, „ģimenes kauns”. Ja kaut kas pazūd, salūst vai sabojājas, viņš ir vainīgs, pat ja nebija klāt.
Grēkāzis bieži ir tas bērns, kurš redz visskaidrāk. Viņš jautā neērtus jautājumus, neizliekas, protestē. Tieši tāpēc viņš vecākam ir bīstams: viņš ir spogulis, kurā vecāks negrib skatīties. Vecāks ieliek grēkāzī visu, ko nevar pieņemt sevī, un stāsta par viņu citiem, tā ka radinieki un skolotāji arī sāk viņu redzēt kā „problēmu”.
Grēkāzis iemācās, ka problēma ir viņš. Bet viņam bieži ir arī viena priekšrocība: viņš agrāk saprot, ka ģimenē kaut kas nav kārtībā, un bieži pirmais meklē palīdzību vai aiziet.
Piemēram, dēls, kuram mamma jau no bērnudārza teica: „Tu esi tieši tāds pats kā tavs tēvs.” Tēvs bija aizgājis, un katru reizi, kad dēls iebilda, mamma redzēja viņā bijušo vīru. Mājās viņš bija „slinks” un „nežēlīgs”, lai gan skolotāji viņu raksturoja kā klusu un izpalīdzīgu. Kad pazuda nauda no mammas maka, vainīgs bija viņš, lai gan vēlāk izrādījās, ka to paņēma jaunākā māsa, zelta bērns. Neviens neatvainojās.
Piemēram, meita, par kuru tēvs radiniekiem stāstīja, ka viņa ir „histēriķe” un „mūžīgā problēma”. Viņa bija vienīgā, kura pie galda iebilda, kad tēvs pazemoja mammu. Pēc tam tēvs vairākas dienas ar viņu nerunāja, un mamma lūdza: „Nu, atvainojies tētim, lai mājās ir miers.” Kad viņa 16 gados sāka dzert ballītēs, tēvs visiem teica: „Es jau zināju, ka no viņas nekas nesanāks.” Neviens nejautāja, kāpēc viņa dzer.
Neredzamais bērns
Neredzamais bērns (angl. lost child) iemācās izdzīvot, neprasot neko. Viņš sēž savā istabā, lasa, zīmē, spēlē datorspēles. Viņš nekad nesaka, ka viņam vajag jaunas kurpes, un neviens nepamana, ka vecās ir par mazu. Viņu nesoda, jo viņu nemaz neredz.
No malas neredzamais bērns izskatās „bez problēmām”. Bet viņš iemācās, ka viņa vajadzības nav svarīgas un ka drošākais veids dzīvot ir pazust. Pieaugušā vecumā viņš bieži ir ļoti patstāvīgs un ļoti vientuļš, grūti lūdz palīdzību, un pēc laika pats nezina, ko jūt.
Piemēram, jaunākā meita ģimenē, kur mamma visu uzmanību veltīja vecākajam dēlam, savam lepnumam, un vidējai meitai, ar kuru nepārtraukti strīdējās. Jaunākā bija „mūsu mierīgā”. Kad viņai bija 11 gadi, viņa divas nedēļas gāja uz skolu ar sāpošu zobu, jo negribēja traucēt. Mamma to pamanīja tikai tad, kad vaigs bija pietūcis, un pateica: „Kāpēc tu man neko neteici? Tagad man jāņem brīvdiena.”
Piemēram, vidējais dēls ģimenē, kur tēvs vakarus pavadīja, kliedzot uz vecāko brāli vai lepojoties ar jaunāko māsu. Vidējais iemācījās pārnākt no skolas un uzreiz iet savā istabā. Tēvs viņa atzīmes pat neskatījās. Kad viņš 15 gados uzvarēja pilsētas šaha turnīrā, tēvs par to uzzināja no kaimiņa un teica: „Nu, labi. Kur ir tava māsa?”
„Mazais pieaugušais”
„Mazais pieaugušais” ir bērns, kuram jākļūst par vecāku savam vecākam. Viņš mierina vecāku, kad tas raud, uzklausa sūdzības par otru vecāku, gatavo ēst, audzina jaunākos, kārto rēķinus, pārvalda mājas noskaņojumu. To sauc par parentifikāciju (angl. parentification). Pētnieks Gregorijs Jurkovičs (Gregory Jurkovic) to sauca par „zaudētu bērnību” (angl. lost childhood) un atšķīra divus veidus: praktisko (bērns dara pieaugušā darbu mājās) un emocionālo (bērns rūpējas par vecāka jūtām). Emocionālā ir smagāka, jo tā ir neredzama.
Bērns jūtas svarīgs un vajadzīgs, un tas var šķist kā mīlestība. Bet viņš iemācās, ka viņa vieta pasaulē ir rūpēties par citiem un ka viņa paša jūtas ir traucēklis. Pieaugušā vecumā tā bieži ir izpatikšanas reakcija (angl. fawn response): automātiski nomierināt un izpatikt, lai neviens nedusmojas. Bieži arī tieksme izvēlēties partnerus, kurus jāglābj.
Piemēram, dēls, kuram mamma pēc šķiršanās teica: „Tagad tu esi mājas vīrietis.” Desmit gados viņš vakaros sēdēja virtuvē un klausījās, kā mamma raud par tēvu, par naudu, par savu vientulību. Viņš iemācījās pēc mammas balss saprast, vai jānopērk šokolāde, jāuztaisa tēja vai vienkārši jāpasēž blakus. Kad viņam 17 gados parādījās draudzene, mamma teica: „Nu, tagad tev es vairs neesmu vajadzīga.” Viņš izšķīrās ar draudzeni.
Piemēram, vecākā meita, kurai tēvs pēc darba katru vakaru stāstīja par to, cik viņa māte ir „bezjēdzīga” un cik neviens viņu nesaprot, izņemot viņu. Divpadsmit gados viņa zināja tēva darba problēmas, parādus un to, kuru kaimiņu viņš ienīst. Viņa gatavoja vakariņas jaunākajiem un pārliecinājās, ka viņi guļ, pirms tēvs pārnāk. Tēvs viņu sauca par „vienīgo normālo šajā mājā”. Viņa bija lepna. Un pilnīgi viena.
Kad lomas mainās
Lomas nav mūžīgas. Zelta bērns var kļūt par grēkāzi, tiklīdz viņš pieviļ vecāku. Grēkāzis var uz brīdi kļūt par zelta bērnu, kad vecākam no viņa kaut ko vajag, piemēram, aprūpi vecumdienās. Vienīgais bērns bieži nes vairākas lomas pēc kārtas vai vienlaikus: vienu dienu viņš ir lepnums, nākamajā vainīgais, vakarā mierinātājs. Tas ir vēl mulsinošāk, jo nav neviena, ar ko salīdzināt.
Arī mazbērni var dabūt lomas. Vecmāmiņa vai vectēvs ar narcistisku uzvedību bieži izvēlas „mīļāko” mazbērnu un „problemātisko”, bieži atkārtojot to, kas bija ar viņu pašu bērniem. Par to: Vecvecāki.
Kā tas izskatās
Apkopots no vairākiem stāstiem. Ziemassvētku vakars. Mamma ir uzklājusi skaistu galdu, un pie tā sēž trīs bērni. Vecākajai meitai Elīzai viņa pasniedz lielāko dāvanu un stāsta viesiem par viņas stipendiju. Kad dēls Toms nejauši apgāž glāzi, mamma nopūšas tik skaļi, ka visi dzird: „Protams. Kā vienmēr.” Jaunākā, Kate, visu vakaru neko nesaka. Neviens nepamana, ka viņa neko neēd. Vēlāk virtuvē Elīza palīdz mammai mazgāt traukus un klausās, cik ļoti Toms mammai „sabojā dzīvi”. Elīza piekrīt. Viņa zina, ka, ja nepiekritīs, nākamais būs viņas vārds.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Apkopots no vairākiem stāstiem. Sestdienas vakars, tēvs ir labā omā. Viņš lepojas ar jaunāko dēlu Robertu, kurš uzvarējis peldēšanas sacensībās, un liek visiem klausīties, kā Roberts to izdarīja. Vecākā meita Līga saka, ka viņai rīt ir eksāmens un viņa ies mācīties. Tēvs smejas: „Mūsu profesore. Kāda jēga, tev tāpat nesanāks.” Vidējais dēls Pauls sēž stūrī ar telefonu, un tēvs viņu pat neuzrunā. Kad tēvs vēlāk kliedz uz māti par naudu, Līga aizved abus brāļus uz savu istabu un ieslēdz mūziku skaļāk. Viņai ir četrpadsmit.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Abās ainās ir visas četras lomas vienā vakarā: zelta bērns (Elīza, Roberts), grēkāzis (Toms, Līga), neredzamais (Kate, Pauls) un „mazais pieaugušais” (Elīza, kad viņa uzklausa mammu, Līga, kad viņa sargā brāļus). Pievērs uzmanību, ka viens bērns var nest divas lomas. Un tam, ka zelta bērna „priekšrocība” maksā: Elīza piekrīt mammai nevis tāpēc, ka domā tāpat, bet tāpēc, ka baidās.
Lomas pa gadiem
Kolonna „parasti” apraksta, kas bērnam no pietiekami drošas ģimenes šajā vecumā parasti ir (balstīts uz attīstības psiholoģiju: Ēriksona posmiem un pieķeršanās pētījumiem). Pārējās kolonnās ir tas, kā lomas izskatās un kā tās izpaužas.
| Vecums | Parasti šajā vecumā | Ko piedzīvo bērns lomā | Kā tas izpaužas | Kas palīdz |
|---|---|---|---|---|
| 0–3 | Mazulis iemācās, ka uz raudāšanu kāds atnāk; visi bērni ģimenē saņem mierinājumu | Lomas sāk veidoties: „mierīgais” mazulis tiek slavēts, „grūtais” kļūst par problēmu; vecāks bieži izvēlas, kurš bērns „līdzinās” viņam | Viens mazulis ļoti „ērts” un kluss, cits grūti nomierināms; vecāka attieksme atšķiras jau pēc temperamenta | Pieaugušais, kas pret katru mazuli ir silts neatkarīgi no temperamenta |
| 4–7 | Spēlējas, mēģina, kļūdās un jūtas mīlēts; brāļi un māsas strīdas un salīgst | Zelta bērns tiek rādīts citiem; grēkāzis dzird „tu vienmēr”; neredzamais iemācās klusēt; vecākais sāk pieskatīt jaunākos | Zelta bērns baidās no kļūdām; grēkāzis kļūst dusmīgs vai bēdīgs; neredzamais ļoti patstāvīgs; „mazais pieaugušais” pārāk nopietns | Pieaugušais, kas redz katru bērnu atsevišķi; audzinātāja, kas nesalīdzina |
| 8–12 | Mācās, draudzējas, jūtas spējīgs savā jomā; brāļi un māsas ir sabiedrotie | Salīdzināšana ir ikdiena; vecāks stāsta par grēkāzi citiem; zelta bērns tiek iesaistīts pret grēkāzi; „mazais pieaugušais” uzklausa vecāka problēmas | Zelta bērns: teicamnieks, bet trauksmains; grēkāzis: konflikti skolā vai atsvešināšanās; neredzamais: grāmatās vai datorā; „mazais pieaugušais”: noguris un nopietns | Skolotājs vai treneris, kas redz bērnu citādu nekā mājās; drauga ģimene; sava joma |
| 13–17 | Meklē sevi, atdalās, strīdas un tomēr jūtas drošs; brāļi un māsas var būt tuvi | Zelta bērns spiests izvēlēties vecāka ceļu; grēkāzis ir „ģimenes problēma”; neredzamais pilnīgi pazūd; „mazais pieaugušais” nevar atstāt vecāku | Zelta bērns: perfekcionisms un tukšums; grēkāzis: dumpis, alkohols vai agra aiziešana; neredzamais: depresija, ko neviens nepamana; „mazais pieaugušais”: vaina par savu dzīvi | Skolas psihologs, 116 111; pieaugušais, kas pasaka „tā nav tava vaina”; draugi |
| 18–25 | Mācās, strādā, patstāvība, attiecības ar brāļiem un māsām kļūst draudzīgākas | Zelta bērns joprojām „kalpo” vecākam; grēkāzis bieži aiziet pirmais; neredzamais aiziet un pazūd; „mazais pieaugušais” paliek tuvu vai jūt vainu par aiziešanu | Brāļi un māsas attālinās vai kļūst par sāncenšiem; pirmās attiecības atkārto lomu: glābējs, vainīgais, spožais | Attālums, savi draugi, pirmā saruna ar speciālistu |
| 25–40 | Karjera, ģimene; ar brāļiem un māsām līdzvērtīgas attiecības | Lomas turpinās pieaugušo dzīvē; mazbērni dabū lomas; grēkāzis, kas izvēlas robežas, kļūst par „nodevēju” | Zelta bērns: izdegšana vai dusmas; grēkāzis: kauns vai atvieglojums pēc distances; neredzamais: vientulība; „mazais pieaugušais”: izdegšana palīdzošajās profesijās | Terapija; saruna ar brāli vai māsu, ja tas ir droši; robežas ar vecāku |
| 40+ | Stabilitāte, rūpes par vecākiem kopā ar brāļiem un māsām | Vecāks noveco: kurš rūpēsies, kurš mantos; lomas saasinās; zelta bērns bieži kļūst par aprūpētāju vai sargātāju | Konflikti par aprūpi un mantojumu; brālis vai māsa kā „lidojošais pērtiķis”; sarežģītas sēras | Aprūpe ar robežām; atbalsta grupa; atzīt, ka katram bija sava bērnība |
Šī tabula nav pareģojums. Ne katrs bērns lomā piedzīvo visu, un daudzi izaug stipri. Psiholoģe En Mastena (Ann Masten) to sauc par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): viens drošs pieaugušais, sava joma un kāds, kas tic, maina ļoti daudz. Reizēm tas ir tieši brālis vai māsa: bērni, kuri narcistiskā ģimenē paliek viens otram sabiedrotie, bieži iziet cauri daudz vieglāk.
0–7 gadi: kā lomas sākas
Lomas bieži sākas ļoti agri, un ne vienmēr pēc bērna rakstura. Vecāks var izvēlēties zelta bērnu pēc tā, kurš ir pirmdzimtais, kurš ir „līdzīgs man”, kurš ir tā dzimuma, kuru vecāks gribēja. Grēkāzis bieži ir tas, kurš piedzima grūtā laikā, kurš atgādina „nepareizo” vecāku vai kuram ir grūtāks temperaments.
Šajā vecumā bērni tic tam, ko par viņiem saka. Ja trīsgadīgs bērns dzird „tu esi mūsu mazais nelaimes putns”, viņš to pieņem kā faktu. Ja cits dzird „tu esi mūsu saulīte”, viņš arī to pieņem. Bērns vēl nezina, ka tas ir vecāka stāsts, nevis patiesība. Palīdz pieaugušais, kurš redz katru bērnu atsevišķi un nesalīdzina.
8–12 gadi: salīdzināšana kļūst par ikdienu
Skolas gados lomas nostiprinās. Liecības tiek salīdzinātas, sasniegumi tiek skaitīti. Zelta bērns dzird „paskaties uz savu māsu”, grēkāzis dzird „kāpēc tu nevari būt kā tavs brālis”. Vecāks bieži iesaista zelta bērnu pret grēkāzi: „Pastāsti tētim, ko tavs brālis šodien izdarīja.” Tā bērni kļūst par sāncenšiem, lai gan viņi varētu būt sabiedrotie.
Neredzamais bērns šajā vecumā bieži atrod savu pasauli: grāmatas, datoru, suni, kaimiņu. „Mazais pieaugušais” jau zina vecāka problēmas un bieži jūtas atbildīgs par tām. Palīdz skolotājs vai treneris, kurš bērnu redz citādu, nekā viņu apraksta mājās. Grēkāzim tas ir īpaši svarīgi: viena skolotāja, kura saka „tu esi gudrs un godīgs”, var būt pretsvars gadiem ilgam „tu esi problēma”.
13–17 gadi: lomas saduras ar identitāti
Pusaudža gados parasts bērns meklē sevi un atdalās. Lomā tas ir sevišķi grūti. Zelta bērns saprot, ka viņa izvēles vecākam nav pieņemamas, un viņam jāizvēlas starp sevi un vecāka mīlestību. Grēkāzis bieži sacēlas atklāti: kaujas, dzer, pamet skolu vai, tieši otrādi, sāk mācīties un plāno aiziešanu. Neredzamais var nonākt depresijā, ko neviens nepamana. „Mazais pieaugušais” jūt, ka nevar atstāt vecāku vienu, un bieži atsakās no savām iespējām.
Šis ir vecums, kad bieži parādās ēšanas traucējumi, paškaitējums un atkarības, un tās var būt visās lomās, arī zelta bērnam. Palīdz skolas psihologs, 116 111 un viens pieaugušais, kurš pasaka: „Tā nav tava vaina. Tu neesi tas, ko par tevi saka mājās.”
18–40 gadi: lomas pieaugušā dzīvē
Pēc aiziešanas no mājām lomas nepazūd. Tās ietekmē attiecības, darbu un to, kā brāļi un māsas runā savā starpā. Grēkāzis bieži aiziet pirmais un pirmais sāk terapiju, bet ģimenē tas tiek uztverts kā vēl viens pierādījums, ka viņš ir „problēma”. Zelta bērns bieži turpina kalpot vecākam: zvana katru dienu, organizē svētkus, aizstāv vecāku citu priekšā. Neredzamais bieži dzīvo tālu un reti zvana. „Mazais pieaugušais” izvēlas palīdzošu profesiju vai partneri, kurš jāglābj.
Kad parādās mazbērni, vecāks bieži sadala arī viņus: viens ir „īsts mūsējais”, otrs „tāds pats kā tava sieva”. Tas pieaugušajiem bērniem bieži ir brīdis, kad viņi pirmo reizi skaidri ierauga lomas, jo redz, ka tās tiek dotas viņu pašu bērniem.
40+ gadi: aprūpe un mantojums
Kad vecāks noveco, lomas bieži saasinās. Kurš rūpēsies? Kurš mantos? Zelta bērns bieži kļūst par aprūpētāju un vecāka aizstāvi. Grēkāzis tiek aicināts palīdzēt, bet bez tiesībām. Bieži brālis vai māsa kļūst par lidojošo pērtiķi (angl. flying monkeys: cilvēki, kurus narcistiskā persona izmanto, lai spiestu uz tevi) un zvana: „Kā tu vari tā izturēties pret mammu?” Tas sāp divreiz, jo nāk no cilvēka, kuram vajadzēja saprast.
Kad vecāks nomirst, lomas dažreiz pazūd, un brāļi un māsas pirmo reizi var runāt kā līdzvērtīgi. Dažreiz tās turpinās mantojuma strīdos. Abi iznākumi ir iespējami.
Kā tas izklausās
Viena frāze neko nepierāda: katrs vecāks reizēm salīdzina vai pasaka kaut ko netaisnīgu. Svarīgi, vai tas atkārtojas, kam tas kalpo un vai lomas ir stingras.
Normāli vai ne?
Parastā ģimenē bērni arī tiek uztverti dažādi, un vecākiem var būt vieglāk ar vienu bērnu nekā ar otru. Atšķirība ir tajā, vai vecāks to pamana un labo, vai izmanto.
Brāļi un māsas pieaugušā vecumā
Viena no sāpīgākajām lomu sekām ir tā, ko tās nodara brāļu un māsu attiecībām. Narcistisks vecāks bieži būvē ģimeni pēc principa „skaldi un valdi”: bērni, kuri ir sāncenši, neapvienojas pret vecāku. Pieaugušā vecumā tas izskatās tā:
- Zelta bērns aizstāv vecāku. Viņš bieži patiesi neredz, jo viņam vecāks bija cits. Viņam atzīt vecāka narcisismu nozīmē atzīt, ka viņa paša mīlestība bija nosacīta.
- Grēkāzis jūtas nodots divreiz: vecāka un brāļa vai māsas.
- Neredzamais neiesaistās un bieži jūtas vainīgs, ka „izglābās”.
- „Mazais pieaugušais” mēģina samierināt visus un izdeg.
Tas nav jūsu vaina. To izveidoja vecāks. Dažreiz, kad pieaugušie brāļi un māsas beidzot salīdzina atmiņas, viņi pirmo reizi redz visu ainu, un tas var viņus satuvināt. Dažreiz ne. Par situāciju, kad narcistisks ir pats brālis vai māsa: Brālis vai māsa.
Ko tas nozīmē: brālis vai māsa turpina vecāka lomu sadalījumu un runā vecāka vārdiem. Tas ne vienmēr nozīmē, ka arī tas ir narcisms: bieži tās ir bijušā zelta bērna bailes zaudēt vecāka labvēlību. Kritērijs ir tas pats kā vienmēr: vai tas atkārtojas, kam tas kalpo un kā tu jūties pēc tam.
Pieaugušā dzīvē
Katrai lomai ir savs ieradums, kas paliek:
- Zelta bērns: perfekcionisms, bailes no neveiksmes, grūtības zināt, ko pats grib bez citu apbrīnas. Bieži attiecības, kurās jābūt „ideālam partnerim”. Reizēm narcistiskas iezīmes pašam, jo tas bija vienīgais veids, kā tikt mīlētam, bet daudz biežāk vienkārši tukšums un nogurums.
- Grēkāzis: dziļš kauns, sajūta „ar mani kaut kas nav kārtībā”, gatavība uzņemties vainu par visu. Bet bieži arī spēcīga taisnīguma izjūta un spēja redzēt manipulāciju ātrāk par citiem.
- Neredzamais bērns: grūtības lūgt palīdzību, vientulība, sajūta, ka tevi neviens nepamanīs. Attiecībās bieži partneris, kurš ir emocionāli tāls, jo tas ir pazīstams.
- „Mazais pieaugušais”: izpatikšana, izdegšana, darbs palīdzošajās profesijās, partneri, kurus jāglābj. Grūtības atpūsties un spēlēties.
Visām lomām kopīgs: pazīstamais jūtas kā „ķīmija”, tāpēc līdzīgas attiecības atkārtojas. Par to: Kāpēc tas atkārtojas. Ja tas ilga gadiem, sekas var atgādināt komplekso PTSS (angl. complex PTSD: traumas sekas pēc ilgas vardarbības, no kuras nevarēja aizbēgt). Liels ASV pētījums par nelabvēlīgām bērnības pieredzēm (angl. adverse childhood experiences, ACE; Felitti u. c., 1998) atrada, ka regulāra emocionāla pazemošana bērnībā statistiski saistīta ar lielāku veselības risku vēlāk. Tas ir risks lielās grupās, nevis tavs spriedums.
Ja tu esi otrs vecāks vai radinieks
Ja tu redzi, ka ģimenē viens bērns ir „saulīte”, bet cits „problēma”, tu vari daudz:
- Redzi katru bērnu atsevišķi. Laiks divatā ar katru, īpaši ar grēkāzi un neredzamo.
- Nesalīdzini. Arī uzslavas vērtē: „Tu esi labāks par brāli” arī ir salīdzināšana.
- Atgriez bērnu bērnībā. Ja bērns pieskata jaunākos vai mierina vecāku, noņem no viņa daļu slodzes un nosauc to: „Tas nav tavs darbs. Tu esi bērns.”
- Stāsti grēkāzim otru stāstu. „Es redzu, ka tu esi godīgs un gudrs. Tas, ko par tevi saka, nav visa patiesība.”
- Palīdzi brāļiem un māsām būt sabiedrotajiem. Kopīgas lietas bez sacensības.
- Iesaisti palīdzību. Skolas psihologs, bāriņtiesa (pašvaldības iestāde, kas aizstāv bērna tiesības), 116 111 bērniem un pusaudžiem, 116 123 krīzes tālrunis, 116 006 noziegumos un vardarbībā cietušajiem, briesmās 112. Terapija bērnam: spēļu terapija mazākiem, uz traumu vērsta KBT (angl. trauma-focused CBT) lielākiem.
Konkrētas situācijas: Otrs vecāks klusē un Šķirto vecāku bērni.
Ja tu atpazīsti sevi
Pirmais solis ir atpazīt savu lomu, nevis lai sevi iesprostotu, bet lai saprastu, kas bija tev iemācīts. Tad katrai lomai ir savs darbs:
- Zelta bērnam: atļauties būt viduvējam kādā lietā un pamanīt, ka tevi tāpat var mīlēt. Atzīt, ka tavai mīlestībai bija nosacījumi, arī ja tā šķita silta. Bieži arī atzīt, ka brālis vai māsa redzēja ko citu.
- Grēkāzim: atdalīt faktus no stāsta. Uzrakstīt, ko par tevi teica, un blakus, kas bija patiesībā. Tas, ka tu biji ģimenes „problēma”, nenozīmē, ka tu esi problēma.
- Neredzamajam: mācīties prasīt. Sākt ar mazām lietām: „Vai tu varētu man palīdzēt?”, „Man vajag.” Pamanīt, ka tevi var redzēt un ka tas ir droši.
- „Mazajam pieaugušajam”: atteikties no darba, kas nekad nebija tavs. Iemācīties atpūsties un spēlēties, bez vainas. Pamanīt, kad tu atkal glāb.
Visām lomām palīdz: sēras par bērnību, robežas ar vecāku (dažiem minimāls kontakts, angl. low contact, dažiem pilnīgi bez kontakta, angl. no contact; par to: Bez kontakta: kāpēc tas strādā) un sevis audzināšana no jauna (angl. reparenting). Praktiski: Kad nav, pie kā atgriezties, 12 nedēļu plāns, Viņa vai viņas balss tavā galvā.
Terapeits, kurš saprot. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs speciālists ir mācījies par narcistisku vardarbību. Ģimenes terapija ar narcistisku vecāku vai padoms „izrunājiet to visi kopā” bieži vienkārši atkārto lomas terapeita kabinetā: grēkāzis atkal ir vainīgs. Pārbaudi: vai speciālists tev tic, zina, kas ir gāzlaitings un traumatiskā saikne (angl. trauma bond), un nespiež „salīgt mieru”? Ja pēc sesijām jūties vainīgāks, meklē citu. Pa to laiku: dr. Ramani Durvasula (YouTube „DoctorRamani”), Lindsijas Gibsones „Adult Children of Emotionally Immature Parents”, Karilas Makbraidas „Will I Ever Be Good Enough?”. Viss angliski.
Vai tas izklausās pazīstami?
- Vai tev ar brāļiem vai māsām ir tik dažādas atmiņas, ka šķiet, ka jūs augāt dažādās ģimenēs?
- Vai tev ģimenē bija „nosaukums”: saulīte, problēma, mierīgais, palīgs?
- Vai tev bija bail zaudēt vecāka labvēlību, ja tu izvēlēsies citādi?
- Vai tevi vainoja par lietām, kuras tu neizdarīji, un neviens to neizlaboja?
- Vai tu bērnībā rūpējies par vecāku vai jaunākajiem vairāk, nekā kāds rūpējās par tevi?
- Vai tu joprojām jūti, ka tev jāpierāda, ka tu neesi tas, ko par tevi teica?
Mīti
Iedziļinies
Sērija: Bērni un narcisti (kopskats) · Narcistiska māte · Narcistisks tēvs · Brālis vai māsa · Abi vecāki · Vecvecāki.
Termini: zelta bērns, grēkāzis, parentifikācija, emocionālā saplūšana (angl. enmeshment: nav robežas starp vecāka un bērna jūtām), triangulācija, izpatikšanas reakcija.
Tālāk: Brūces un āķi · Pusaudža gados · Nākamais pārņem.
Pārbaudi savas tagadējās attiecībasPašpārbaude, 5 minūtesSaistīts
Avoti
- Jurkovic, G. J. (1997). Lost Childhoods: The Plight of the Parentified Child. New York: Brunner/Mazel.
- Gibson, L. C. (2015). Adult Children of Emotionally Immature Parents. Oakland, CA: New Harbinger.
- McBride, K. (2008). Will I Ever Be Good Enough? Healing the Daughters of Narcissistic Mothers. New York: Free Press.
- Bowlby, J. (1988). A Secure Base: Parent-Child Attachment and Healthy Human Development. New York: Basic Books.
- Erikson, E. H. (1950). Childhood and Society. New York: W. W. Norton.
- Masten, A. S. (2001). Ordinary magic: Resilience processes in development. American Psychologist, 56(3), 227–238.
- Felitti, V. J., Anda, R. F., Nordenberg, D., Williamson, D. F., Spitz, A. M., Edwards, V., Koss, M. P., & Marks, J. S. (1998). Relationship of childhood abuse and household dysfunction to many of the leading causes of death in adults: The Adverse Childhood Experiences (ACE) Study. American Journal of Preventive Medicine, 14(4), 245–258.
- Walker, P. (2013). Complex PTSD: From Surviving to Thriving. Lafayette, CA: Azure Coyote.