Kad otrs vecāks klusē: bērns starp narcistisku vecāku un to, kurš neaizstāv
Ja viens vecāks rīkojas narcistiski un otrs klusē, piekāpjas vai lūdz bērnu „neuztraukt mammu” vai „nekaitināt tēvu”, bērns piedzīvo divas sāpes: vardarbību no viena un vientulību no otra, kurš redzēja, bet neaizstāvēja. Klusētājs bieži pats ir nobiedēts vai atkarīgs, bet bērnam tas nozīmē, ka drošības nav nevienā. Klusētājs vecāks var mainīt ļoti daudz: nosaukt notiekošo, aizstāvēt bērnu, meklēt palīdzību un, ja vajag, aiziet.
Īsumā
- Klusētājs vecāks (angl. enabler) neuzbrūk, bet ļauj uzbrukumiem notikt: klusē, attaisno, lūdz bērnu piekāpties. Bērnam tas bieži sāp vēlāk vairāk nekā pats uzbrukums, jo tas ir cilvēks, kuram viņš ticēja.
- Katrā vecumā tas izskatās citādi: no bērna, kurš mierina klusētāju, līdz pieaugušajam, kurš pats klusē savās attiecībās vai izvēlas partneri, kuru jāsargā. Ne katram attīstās viss, un aizsargājoši cilvēki ārpus mājām palīdz.
- Ja tu esi tas, kurš klusēja, nekad nav par vēlu: atzīt, aizstāvēt, meklēt palīdzību (116 123, 116 006, 112 briesmās, 116 111 bērnam). Ja tu esi pieaugušais bērns, tev ir tiesības dusmoties arī uz to, kurš klusēja.
Kas tas ir
Daudzās ģimenēs, kur viens vecāks rīkojas narcistiski, ir arī otrs. Viņš nekliedz, nepazemo, nesit. Viņš ir mīlīgs, bieži bērna mīļākais. Bet, kad sākas, viņš klusē. Iziet no istabas. Pēc tam atnāk un saka: „Tu taču zini, kāda ir mamma. Nekaitini viņu.” Vai: „Tēvs tevi mīl, viņš vienkārši ir tāds. Atvainojies, lai ir miers.”
Angļu valodā šādu cilvēku sauc par enabler: tas, kurš ar savu klusēšanu, attaisnošanu un piekāpšanos ļauj vardarbībai turpināties. Latviski saprotamāk: klusētājs. Tas nav apvainojums. Bieži klusētājs pats ir nobiedēts, pats cieš no tā paša cilvēka, pats uzauga ģimenē, kur „neiejaukties” bija vienīgais veids izdzīvot. Bet bērnam no tā nav vieglāk. Viņam drošības nav nevienā.
Šī nodarbība ir par to, kā bērns aug starp šiem diviem, ko tas atstāj pieaugušā dzīvē un ko var darīt gan klusētājs vecāks tagad, gan pieaugušais bērns. Ja abi vecāki bija narcistiski vai otrs bija atkarīgs vai slims, skaties arī Abi vecāki. Visas sērijas pārskats: Bērni un narcisti.
Kāpēc otrs klusē
Lai saprastu, nevis attaisnotu:
- Bailes. Ja iejauksies, dusmas vērsīsies pret viņu. Vai pret bērnu vēl vairāk, kad klusētāja nebūs mājās.
- Viņš pats ir cietušais. Viņu pašu pazemo, kontrolē, izolē. Viņam ir traumatiskā saikne (angl. trauma bond) ar partneri: ciešas jūtas pret cilvēku, kurš sāpina, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas.
- Atkarība. Nauda, mājoklis, vīza, darbs ģimenes uzņēmumā. Vai emocionāla atkarība: viņš neredz sevi bez šī cilvēka.
- „Miers par katru cenu”. Klusētājs bieži uzauga ģimenē, kur konflikts bija bīstams. Viņam liekas, ka klusēšana ir labākais, ko viņš var dot.
- Neredzēšana. Daži tiešām neredz, jo tas būtu pārāk sāpīgi. Psiholoģe Dženifera Freida (Jennifer Freyd) to sauca par pielāgošanās aklumu: mēs „neredzam” nodevību, ja redzēt nozīmētu zaudēt kaut ko, bez kā nevaram dzīvot.
- Izdevīgums. Retāk, bet arī tā notiek: klusētājam ir ērti, ka dusmas vēršas pret bērnu, nevis pret viņu.
Neviens no šiem iemesliem nepadara klusēšanu par normālu. Bet tie palīdz saprast, kāpēc pieaugušais bērns bieži vienlaikus mīl un dusmojas uz klusētāju.
Kā tas izskatās ikdienā
Māte ir narcistiska, tēvs klusē. No rīta māte izlemj, kas bērnam jāvelk, un, ja meita grib ko citu, seko asaras un „tu mani nemīli”. Tēvs dzer kafiju un skatās telefonā. Skolā meitai jābūt labākajai, jo „ko cilvēki teiks”. Ziemassvētkos māte izveido izrādi, un, ja kāds to sabojā, visu nākamo nedēļu viņa nerunā ar vienu no bērniem. Tēvs čukst: „Aizej, atvainojies, lai mamma nomierinās.” Kad bērns slimo, māte runā par savu nogurumu. Draudzenes māte nepatīk, jo „viņa tevi pret mani nostāda”. Tēvs zina, redz, bet vakarā pasaka tikai: „Tu taču zini, kāda viņa ir.”
Tēvs ir narcistisks, māte klusē. No rīta visi staigā uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu tēvu. Skolā dēlam jābūt labākajam, jo „tu nekaunināsi manu vārdu”, un liecību rāda tēvam tikai pēc vakariņām, kad viņš ir paēdis. Ziemassvētkos tēvs ir jautrs, kamēr ir viesi, un sprāgst, kad viņi aiziet. Māte klāj galdu klusāk un klusāk. Kad bērns slimo, tēvs saka, ka tas ir „mīkstums”. Draugus tēvs vērtē un aizliedz. Māte zina, redz, bet vakarā pasaka tikai: „Neuztrauc tēti. Viņam ir daudz darba.”
Skaļā un klusā versija
Narcistiskais vecāks ne vienmēr kliedz. Skaļajā versijā ir dusmu lēkmes, pazemošana radu priekšā, aizliegumi, reizēm fiziski draudi. To ir grūti nepamanīt, un klusētāja klusēšana ir redzama. Klusajā versijā (angl. covert) ir aizvainojums, asaras, slimības, dienām ilga nerunāšana, „pēc visa, ko es jūsu labā upurēju”. Šeit klusētājs bieži pat nejūtas kā klusētājs. Viņam šķiet, ka viņš vienkārši „saudzē jūtīgu cilvēku”, un bērnam tiek lūgts darīt to pašu. Abas versijas bērnam māca vienu: viena cilvēka noskaņojums ir svarīgāks par visu pārējo, un neviens to nemainīs.
Kad klusētājs pats ir cietušais
Bieži bērns redz, kā narcistiskais vecāks pazemo, apdraud vai sit otru vecāku. Tas pats par sevi ir smaga bērnības pieredze. ACE pētījumā vardarbība starp vecākiem ir viena no nelabvēlīgajām pieredzēm, pat ja bērnam pašam neviens nepieskaras. Bērns tad jūtas atbildīgs sargāt klusētāju, stāv durvīs, zvana vecmāmiņai, cenšas būt tik labs, lai nebūtu iemesla strīdam. Ja tu esi pieaugušais, kurš tā dzīvoja, zini: tas nebija bērna uzdevums, un tas, ka tu nevarēji apturēt pieaugušo, nav tava neveiksme.
Kādu lomu bērns saņem
Šajās ģimenēs bērnam bieži ir divas lomas vienlaikus: viena attiecībā pret narcistisko vecāku, otra attiecībā pret klusētāju.
- Pret narcistisko vecāku bērns var būt zelta bērns (angl. golden child, lepnums un spogulis) vai grēkāzis (angl. scapegoat, tas, kurš vienmēr vainīgs). Ar vairākiem bērniem lomas sadalās. Vairāk: Zelta bērns un grēkāzis.
- Pret klusētāju bērns bieži kļūst par mierinātāju. Viņš redz, ka arī tētim vai mammai ir slikti, un rūpējas par viņu. Klusētājs pats reizēm to uzliek: „Tu esi vienīgais, ar ko es varu parunāt.” Tā ir parentifikācija (angl. parentification): bērns dara pieaugušā darbu, šajā gadījumā emocionālo.
- Miera sargs. Bērns iemācās ātrāk par klusētāju pamanīt, kad narcistiskais vecāks kļūst bīstams, un novērst uzmanību, joko, izpatīk. Tā ir izpatikšanas reakcija (angl. fawn response).
Kā tas izklausās
Neviena frāze pati neko nepierāda. Katrs vecāks kādreiz pasaka „lai ir miers”. Svarīgi ir tas, vai tas notiek atkal un atkal, vai kāds bērnu jebkad aizstāv un vai pēc tam kāds salabo.
Vecums pa vecumam
Salīdzinājums ar to, kā bērns parasti attīstās pietiekami drošā ģimenē (Boulbijs, Mērija Einsvorta (Mary Ainsworth), Eriks Eriksons (Erik Erikson)), un kā tas pats vecums izskatās, ja viens vecāks sāpina un otrs klusē. Tā ir iespējamā aina, nevis spriedums. Klusētājs bieži ir arī vienīgais siltums, kas bērnam ir, un tas daudz ko mīkstina.
| Vecums | Parasta attīstība | Ko piedzīvo šis bērns | Kā tas izpaužas | Kas palīdz |
|---|---|---|---|---|
| 0–3 | Mazulis mācās, ka pieaugušais atnāk un nomierina; veidojas pamata uzticēšanās | Viens vecāks ir neparedzams, otrs silts, bet pats saspringts un nobijies | Mazulis jūt spriedzi mājās; nemierīgs miegs; ļoti pieķeras klusētājam | Klusētāja siltums un paredzamība ir liela aizsardzība; vecvecāki; bērnudārzs |
| 4–7 | Bērns mācās nosaukt jūtas un paļauties, ka strīdi beidzas ar samierināšanos | Redz, kā viens vecāks pazemo otru; otrs nekad neiebilst; bērnam liek atvainoties | Ļoti „labs” bērns vai dusmu lēkmes; sāpes vēderā; mierina klusētāju | Klusētājs, kurš vismaz pasaka „tas nebija pareizi”; audzinātāja; jūtu vārdi |
| 8–12 | Draugi, prasmes, lepnums; vecāki palīdz un aizstāv skolā un mājās | Narcistiskais vecāks kontrolē vai kritizē; klusētājs lūdz „piekāpties” | Perfekcionisms vai padošanās; miera sargs mājās; kauns par ģimeni | Skolotājs, treneris, drauga ģimene, skolas psihologs |
| 13–17 | Pusaudzis strīdas un atdalās, zinot, ka mājas paliek | Katra atdalīšanās ir „nodevība”; klusētājs lūdz „netaisīt skandālu” | Dumpis vai pilnīga pakļaušanās; pirmās dusmas uz klusētāju; paškaitējums, vielas | Viens pieaugušais, kurš tic; 116 111; skolas psihologs |
| 18–25 | Jaunietis aiziet, vecāki atbalsta no attāluma | Klusētājs lūdz „nepamest mani vienu ar viņu”; vainas sajūta par aiziešanu | Attiecības, kur jāsargā vājāks partneris vai jāizpatīk spēcīgākam | Draugi, mācības tālāk no mājām, pirmā terapija |
| 25–40 | Līdzvērtīgas attiecības ar vecākiem; sava ģimene | Narcistiskais vecāks iejaucas; klusētājs lūdz „samierināties svētku dēļ” | Pats klusē savās attiecībās vai otrādi, nevar izturēt nekādu klusēšanu; bailes par saviem bērniem | Terapeits, kurš saprot vardarbību; robežas; saruna ar klusētāju, ja tā ir droša |
| 40+ | Vecāki noveco, attiecības bieži kļūst siltākas | Klusētājs var palikt viens (atraitnis vai pēc šķiršanās) un pirmo reizi runāt; vai turpina aizstāvēt | Dziļas sēras; reizēm vēla labošana ar klusētāju; reizēm galīgs attālums | Sēras, lēmums par kontaktu ar katru vecāku atsevišķi |
0–3 gadi: siltums saspringtās mājās
Mazulis nesaprot vārdus, bet ļoti labi jūt pieaugušo ķermeņus. Ja klusētājs vecāks ir silts, bet pastāvīgi saspringts, mazulis saņem gan rūpes, gan trauksmi. Bieži viņš ļoti pieķeras klusētājam un nemierīgi reaģē uz narcistisko vecāku. Labā ziņa: ja klusētājs ir paredzams un maigs, tas ir īsts aizsargfaktors. Viens silts cilvēks agrā bērnībā maina daudz.
4–7 gadi: mācība, ka neviens neiejauksies
Šajā vecumā bērns skatās, kā pieaugušie risina konfliktus. Parastā ģimenē viņš redz, ka strīds beidzas ar samierināšanos. Šeit viņš redz, ka viens vecāks pazemo otru un otrs klusē. Viņš iemācās, ka pretoties nevar un ka mīlestība nozīmē paciest. Ja pēc tam klusētājs viņu mierina, bērns saņem jauktu vēsti: „es tevi mīlu, bet es tevi nesargāšu”.
Tieši šajā vecumā pat viens teikums no klusētāja maina daudz: „Mamma tā nedrīkstēja runāt. Tā nav tava vaina.” Tas nemaina situāciju, bet bērna prāts saņem pareizo versiju.
8–12 gadi: mazais miera sargs
Bērns jau zina ģimenes noteikumus labāk par pieaugušajiem. Viņš redz, kad tēva balss mainās, un ātri pārslēdz tēmu. Viņš ienes mammai tēju, lai viņa nesāktu raudāt. Viņš mierina klusētāju pēc kārtējās scēnas. Skolotāji viņu bieži uzskata par ļoti nobriedušu. Patiesībā viņš ir pārguris.
Šajā vecumā parādās arī kauns: bērns redz draugu ģimenes un saprot, ka viņa mājās kaut kas nav kārtībā. Bet viņš par to nerunā, jo „tā nedrīkst” un jo klusētājs arī nerunā.
13–17 gadi: dusmas atrod adresi
Pusaudzim ir jāatdalās. Narcistiskais vecāks to uztver kā uzbrukumu, un klusētājs lūdz „netaisīt skandālu”. Bieži tieši šajā vecumā bērns pirmo reizi sadusmojas uz klusētāju: „Kāpēc tu nekad neko nesaki?” Klusētāja atbilde bieži ir asaras vai „tu nezini, cik man ir grūti”, un pusaudzis paliek ar vainu arī par savām dusmām.
Riski šajā vecumā: depresija, paškaitējums, vielas, bēgšana uz agrām attiecībām. Vairāk: Pusaudža gados. Te var palīdzēt 116 111 un viens pieaugušais, kurš vienkārši tic.
18–25 gadi: vaina par aiziešanu
Aiziet no mājām ir normāli. Šeit to sarežģī klusētājs: „Neatstāj mani vienu ar viņu.” Jaunietis jūtas kā glābējs, kurš pamet. Daudzi paliek pārāk ilgi vai katru nedēļu brauc atpakaļ „pārbaudīt”. Pirmās attiecības bieži atkārto vienu no divām lomām: vai nu partneris, kurš ir jāsargā un jāmierina, vai partneris, kuram jāizpatīk, jo viņš ir „spēcīgais”.
25–40 gadi: vecā spēle jaunā ģimenē
Pieaugušais bērns tagad pats ir partneris un varbūt vecāks. Narcistiskais vecāks iejaucas, kritizē, konkurē ar vedeklu vai znotu. Klusētājs zvana un lūdz: „Atbrauciet uz svētkiem, nesabojājiet mammai prieku.” Daudzi šajā vecumā pamana, ka paši savās attiecībās klusē, kad partneris sāpina, vai otrādi, sprāgst pie mazākās tuvinieka klusēšanas. Abi ir viena bērnības stāsta turpinājumi. Vairāk: Kāpēc tas atkārtojas.
40 un vairāk: vēla saruna vai galīgs attālums
Kad narcistiskais vecāks nomirst vai pāris izšķiras, klusētājs dažreiz pirmo reizi runā. „Es zinu, ka tev bija grūti. Man ir žēl, ka neko nedarīju.” Tas ir liels brīdis, un daudziem tas atver ceļu uz vēlu, bet īstu tuvību. Citi klusētāji turpina aizstāvēt vai pat kļūst līdzīgi aizgājušajam. Tad sēras ir divkāršas.
Ne visiem attīstās viss
Klusētājs vecāks bieži ir arī reāls aizsargfaktors: silts, klātesošs, kaut arī ne aizsargājošs. Pētniece Ann Mastena (Ann Masten) izturību sauca par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): bērnu sargā parastas lietas, piemēram, viens silts pieaugušais, draugi, kaut kas, kurā viņš ir labs. Daudzi bērni no šādām ģimenēm izaug empātiski un uzmanīgi pret citiem. Svarīgi ir iemācīties to pašu uzmanību pievērst arī sev.
Ko tas atstāj pieaugušā dzīvē
Attiecības. Divi biežākie modeļi. Pirmais: cilvēks izvēlas partneri, kurš ir līdzīgs narcistiskajam vecākam, un pats kļūst par klusētāju. Otrais: cilvēks izvēlas vāju, nelaimīgu partneri un kļūst par viņa glābēju. Abos gadījumos vecā loma jūtas kā mājas. Vairāk: Nākamais pārņem.
Uzticēšanās. Bieži visgrūtāk ir uzticēties tieši labajiem cilvēkiem. Jo mīlošais vecāks bija tas, kurš neaizstāvēja. Galvā dzīvo pieņēmums: „tie, kas mani mīl, mani nesargās”. To var mainīt, bet vispirms to vajag pamanīt.
Darbs. Bieži miera sargs arī darbā: vidutājs starp priekšnieku un kolēģiem, tas, kurš uzņemas visu, lai nebūtu konflikta. Vai tieši pretēji, ļoti jutīgs pret jebkuru netaisnību un nespēj klusēt, kad citus apvaino.
Ķermenis. ACE pētījums (angl. Adverse Childhood Experiences, Felitti un kolēģi, 1998) parādīja saikni starp nelabvēlīgām bērnības pieredzēm, tostarp emocionālu vardarbību un vardarbību starp vecākiem, un vēlākām veselības problēmām. Tas ir risks, nevis liktenis. Miegs, kustība, regulāras pārbaudes un mazāks stress to tiešām maina.
Pašvērtējums. Iekšējā balss bieži saka divas lietas: narcistiskā vecāka kritiku un klusētāja „neuztrauc”. Pirmā saka „tu esi slikts”, otrā saka „nesūdzies”. Kopā tās apklusina tavas vajadzības. Vairāk: Viņa balss manā galvā.
Draudzības. Bieži cilvēks ir ļoti labs draugs: uzklausa, palīdz, atceras dzimšanas dienas. Bet pats neko neprasa un nesaka, kad viņam ir slikti. Draudzība kļūst vienpusēja, jo tā bija vienīgā pazīstamā forma. Mācīties lūgt palīdzību ir tikpat svarīgi kā mācīties robežas.
Savi bērni. Daudzi zvēr, ka nekad neklusēs, ja kāds sāpinās viņu bērnu. Un tas ir viens no spēcīgākajiem ceļiem, kā ķēde pārtrūkst. Lielākā daļa cilvēku, kuri uztraucas, ka atkārtos, neatkārto.
Septiņgadīgais Kārlis ir uzzīmējis mammai kartīti. Māte to paskatās un saka, ka krāsas ir „kā cūkai”, un viesu priekšā smejas. Kārlis skatās uz tēvu. Tēvs paskatās uz galdu un pasniedz sāli. Vakarā tēvs ienāk istabā, paglauda viņu un saka: „Tu zini mammu. Rīt viss būs labi.” Kārlis nākamo kartīti vairs nezīmē.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Kārlim ir 35. Viņa sieva bieži viņu kritizē draugu priekšā, un viņš pasmaida un klusē. Kad sieva nerunā ar viņu dienām, viņš dara visu, lai viņa atkal smaidītu. Kad dēls pienāk raudot, jo mamma kliedza, Kārlis dzird sevi sakām: „Tu zini mammu.” Un pēkšņi viņam pašam kļūst auksti.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Desmitgadīgā Anna gaida, kad tēvs atnāks mājās. Ja atslēgas trokšņo skaļi, ir slikti. Šodien trokšņo. Tēvs nosauc viņu par slinku, jo nav izmazgāti trauki, lai gan tos mazgāja brālis. Anna paskatās uz māti. Māte saka: „Anniņ, nomazgā, lūdzu, lai tētis nedusmojas.” Anna mazgā un raud klusi, lai nedzird.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Annai ir 35. Viņas vīrs ir mierīgs un labs, un Anna nesaprot, kāpēc katru reizi, kad viņš uz brīdi apklust, viņai sažņaudzas vēders. Darbā viņa nekad nestrīdas. Kad māte zvana un lūdz atbraukt uz tēva jubileju, „lai viņam būtu prieks”, Anna piekrīt un pēc tam trīs naktis neguļ.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Normāli vai ne?
Katrs vecāks reizēm izvēlas neiejaukties. Atšķirība ir tajā, vai tā notiek vienreiz vai vienmēr, vai bērns pēc tam dzird, ka ar viņu tā nedrīkstēja, un vai klusētājs kaut ko dara, lai tas neatkārtotos.
Ja tu esi tas, kurš klusēja
Ja tu šo lasi un atpazīsti sevi kā klusētāju, tas prasa drosmi. Visticamāk, tev pašam vai pašai sen nav spēka, ir bail un vairs nav ticības, ka kaut kas var mainīties. Tas ir saprotami. Bet tavs bērns var saņemt kaut ko, ko tu pats varbūt nesaņēmi: pieaugušo, kurš nostājas viņa pusē.
- Nosauc notiekošo bērnam. „Tas, kā mamma ar tevi runāja, nebija pareizi. Tā nav tava vaina.” Tas nav „bērna vēršana pret vecāku”. Tā ir patiesība par uzvedību.
- Nelūdz bērnu piekāpties, atvainoties vai „neuztraukt”. Bērns nav atbildīgs par pieaugušā dusmām.
- Neizmanto bērnu kā savu mierinātāju. Tev vajag atbalstu, bet meklē to pie pieaugušajiem: draugiem, atbalsta grupas, speciālista.
- Nekritizē otru vecāku kā cilvēku, runā par uzvedību. Bērns joprojām viņu mīl.
- Pieraksti. Datumus, vārdus, kas notika. Ja kādreiz būs vajadzīgas iestādes, tas palīdz.
- Meklē palīdzību sev. 116 123 (krīzes tālrunis, bez maksas, visu diennakti) un 116 006 (palīdzība noziegumos un vardarbībā cietušajiem) var palīdzēt atrast speciālistus. Ja briesmas draud arī tev: drošības plāns un pagaidu aizsardzība pret vardarbību.
- Skola un bāriņtiesa. Skolas psihologs var atbalstīt bērnu. Bāriņtiesa ir iestāde, kas aizsargā bērna intereses, un tā var iesaistīties, ja bērnam mājās draud briesmas. Tūlītējās briesmās: 112. Bērns pats var zvanīt uz 116 111.
- Terapija bērnam. Mazākiem bieži palīdz rotaļu terapija (angl. play therapy), kur bērns caur spēli izstāsta to, ko nevar pateikt vārdos. Lielākiem uz traumu vērsta KBT (angl. trauma-focused CBT), kas palīdz izstāstīt notikušo un mainīt domas, piemēram, „es esmu vainīgs”.
- Ģimenes terapija ar narcistisko vecāku bieži nav droša. Ja speciālists iesaka kopīgas sesijas, lai „visi saprastu cits citu”, bet mājās ir vardarbība, tas var palielināt briesmas. Meklē speciālistu, kurš saprot vardarbību.
Par aiziešanu. Daudzi klusētāji paliek, jo baidās, ka pēc šķiršanās bērns būs viens ar narcistisko vecāku nedēļas nogalēs. Šīs bailes ir pamatotas, un tās ir vērts pārrunāt ar speciālistu, kurš zina gan vardarbību, gan tiesu praksi. Bet palikšana nav vienīgā aizsardzība. Bērnam ļoti palīdz jau tas, ka vismaz vienās mājās ir mierīgi un ka viens pieaugušais skaidri pasaka, kas ir pareizi un kas nav. Par to, kā izskatās bērnu dzīve pēc šķiršanās ar narcistisku vecāku: Šķirto vecāku bērni.
Ja tu esi pieaugušais bērns
Tev ir tiesības dusmoties arī uz klusētāju. Bieži tas ir grūtāk nekā dusmoties uz narcistisko vecāku, jo klusētājs bija „labais”. Bet dusmas nav nodevība. Tās ir veselīga reakcija uz to, ka neviens tevi nesargāja. Tu vari vienlaikus saprast, ka viņam bija bail, un sērot, ka tev bija vēl bailīgāk.
Divas dažādas attiecības. Ar narcistisko vecāku un ar klusētāju lēmumi var būt atšķirīgi. Ar vienu var būt minimāls kontakts vai bez kontakta, ar otru varbūt iespējama saruna. Vairāk: Kāpēc bez kontakta.
Saruna ar klusētāju. Klusētājs nav obligāti narcistisks. Dažreiz ar viņu var runāt, un dažreiz viņš beidzot pasaka: „Tev ir taisnība.” Bet sagatavojies arī citam iznākumam: asarām, „tu nezini, kā man bija”, vai tūlītējai ziņai narcistiskajam vecākam. Sāc ar mazu, drošu soli.
Kad klusētājs kļūst par ziņnesi. Pieaugušā vecumā klusētājs bieži pārņem jaunu lomu: viņš nes narcistiskā vecāka ziņas un spiedienu. „Mamma ir ļoti bēdīga, ka tu neatbrauci.” „Tēvs saka, ka viņam ir nepateicīgi bērni, bet es jau zinu, ka tu tā nedomā.” Šādus cilvēkus sauc par lidojošajiem pērtiķiem (angl. flying monkeys): viņi, bieži paši to neapzinoties, strādā vardarbīgā cilvēka labā. Tu vari mīlēt klusētāju un tomēr pateikt: „Par mammu es ar tevi nerunāšu. Ja viņai ir ko teikt, lai saka pati.”
Sēras un sevis pāraudzināšana (angl. reparenting): iemācīties sevi aizstāvēt tā, kā neviens to nedarīja. Katru reizi, kad tu saki „nē” vai „tā ar mani nerunā”, tu dari to, ko klusētājs nevarēja. Kā to darīt soli pa solim: 12 nedēļu plāns. Ja tev nekad nav bijusi stabila „es” sajūta: Kad nav pie kā atgriezties.
Terapeits. Ne katram speciālistam ir zināšanas par narcistisko vardarbību. Bīstamākie padomi: „aprunājies ar vecākiem”, „viņi darīja, ko varēja”, kopīga ģimenes sesija. Pārbaudi: vai tev tic, neprasot pierādīt? Vai speciālists zina, kas ir gāzlaitings un traumatiskā saikne? Vai nespiež uz samierināšanos? Ja pēc sesijām vainas sajūta tikai aug, meklē citu. Kamēr meklē: Dr. Ramani Durvasula (YouTube kanāls DoctorRamani, „It’s Not You”, 2024), Lindsija Gibsone (Lindsay C. Gibson) „Adult Children of Emotionally Immature Parents” (2015), Karila Makbraida (Karyl McBride) „Will I Ever Be Good Enough?” (2008). Viss angļu valodā.
„Vai mans vecāks tiešām bija narcistisks?”
Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādiem uzvedības modeļiem pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc diagnozes nav. Tas nenozīmē, ka narcisma nebija. Etiķete nav svarīga, svarīgs ir tas, kas atkārtojās: pazemošana, kontrole, bērna vajadzības vienmēr otrajā vietā un neviena, kurš aizstāv. Ja tu pieaugušā vecumā joprojām šaubies, vai tas nebija tikai tavā galvā, šīs šaubas pašas ir signāls: apjukums ir simptoms, un tam bieži ir vārds, gāzlaitings.
Mīti
Vai tas izklausās pazīstami?
- Vai bērnībā tu mierināji to vecāku, kuram vajadzēja mierināt tevi?
- Vai tev lūdza atvainoties vai „nekaitināt”, kad pāri darīja tev?
- Vai tev ir grūtāk dusmoties uz „labo” vecāku nekā uz to, kurš sāpināja?
- Vai tu savās attiecībās klusē, kad tevi sāpina, vai otrādi, nevari paciest nekādu klusēšanu?
- Vai tev ir sajūta, ka cilvēki, kas tevi mīl, tevi tik un tā nesargās?
Iedziļinies
- Sērijas pārskats: Bērni un narcisti
- Ja otrs vecāks arī bija narcistisks vai slims: Abi vecāki
- Narcistiska māte: Narcistiska māte
- Narcistisks tēvs: Narcistisks tēvs
- Brūces no bērnības: Brūces un āķi
- Termini: līdzatkarība (angl. codependency), triangulācija (angl. triangulation), emocionālā saplūšana (angl. enmeshment), kompleksais PTSS (angl. complex PTSD)
Saistīts
Avoti
- Felitti, V. J., Anda, R. F., Nordenberg, D., et al. (1998). Relationship of childhood abuse and household dysfunction to many of the leading causes of death in adults: The Adverse Childhood Experiences (ACE) Study. American Journal of Preventive Medicine, 14(4), 245–258.
- Bowlby, J. (1988). A Secure Base: Parent-Child Attachment and Healthy Human Development. New York: Basic Books.
- Ainsworth, M. D. S., Blehar, M. C., Waters, E., & Wall, S. (1978). Patterns of Attachment: A Psychological Study of the Strange Situation. Hillsdale, NJ: Erlbaum.
- Masten, A. S. (2001). Ordinary magic: Resilience processes in development. American Psychologist, 56(3), 227–238.
- Erikson, E. H. (1950). Childhood and Society. New York: W. W. Norton.
- Freyd, J. J. (1997). Violations of power, adaptive blindness and betrayal trauma theory. Feminism & Psychology, 7(1), 22–32.
- Jurkovic, G. J. (1997). Lost Childhoods: The Plight of the Parentified Child. New York: Brunner/Mazel.
- Gibson, L. C. (2015). Adult Children of Emotionally Immature Parents. Oakland, CA: New Harbinger.
- McBride, K. (2008). Will I Ever Be Good Enough? Healing the Daughters of Narcissistic Mothers. New York: Free Press.
- Walker, P. (2013). Complex PTSD: From Surviving to Thriving. Lafayette, CA: Azure Coyote.