Narcistiski vecāki: kā tas ietekmē bērnu pa gadiem

Bērns, kurš aug blakus narcistiskam vecākam vai citam tuvam pieaugušajam, nevar aiziet, tāpēc viņš pielāgojas: mācās lasīt pieaugušā noskaņojumu, izpatikt, būt neredzams vai ideāls; tas ietekmē katru vecumposmu no pieķeršanās mazulībā līdz attiecībām, darbam un veselībai pieaugušā dzīvē, taču viens drošs un paredzams pieaugušais, agra palīdzība un vēlāk pašam savs darbs ar sevi ļoti daudz maina.

Kas tas ir

Pieaugušais, kurš dzīvo ar narcistisku partneri, vismaz teorētiski var aiziet. Bērns nevar. Viņš nevar izvēlēties citu māti, pārvākties pie drauga vai nobloķēt tēvu. Viņam ir jāizdzīvo tieši tajā mājā, ar tieši tiem cilvēkiem, un viņa smadzenes un ķermenis dara to, ko dara visi bērni: pielāgojas.

Šī rakstu sērija ir par bērniem, kuri agri sastopas ar narcistisku pieaugušo, un par to, kas ar viņiem notiek pa gadiem. Narcistiskais pieaugušais var būt māte, tēvs, abi vecāki, patēvs vai pamāte, vecmāmiņa vai vectēvs, vecākais brālis vai māsa, vai vecāks, kurš pēc šķiršanās izmanto bērnu kā ieroci. Katrai situācijai ir savs raksts. Šī lapa ir kopskats un karte: kas ir kopīgs visiem šiem bērniem, kā viņu dzīve izskatās katrā vecumā salīdzinājumā ar vienaudžiem no parastām ģimenēm un kur meklēt tieši savu gadījumu.

Tu vari lasīt šo no divām pusēm. Varbūt tu esi otrs vecāks, vecmāmiņa, skolotāja vai kaimiņš un redzi bērnu, kuram mājās ir grūti. Vai arī tu esi pieaugušais, kurš pēkšņi atpazīst savu bērnību, un tev ir 25, 40 vai 60 gadi. Abiem šis teksts ir domāts.

Ko nozīmē „narcistisks vecāks”

Ar „narcistisku” šeit domāts nevis cilvēks, kuram patīk spogulis, bet noturīgs veids, kā pieaugušais izturas pret bērnu: bērns eksistē, lai apmierinātu pieaugušā vajadzības. Viņam jāspīd, kad vecākam vajag lepnumu, jāklusē, kad vecākam vajag mieru, jāmierina, kad vecākam ir slikti, un jāuzņemas vaina, kad kaut kas neizdodas. Bērna paša jūtas, intereses un robežas tiek ignorētas, izsmietas vai sodītas.

Tas var izskatīties ļoti dažādi. Atklātā versija ir skaļa: kliegšana, pazemošana citu priekšā, draudi, neparedzamas dusmas. Slēptā versija (angl. covert) ir klusa: vecāks nekad nekliedz, bet cieš, nopūšas, apvainojas, dienām nerunā, liek bērnam justies vainīgam par to, ka viņš vispār kaut ko grib. Ārēji tā var būt priekšzīmīga ģimene. Vairāk par abām versijām: Atklātais un slēptais narcisms.

Vai tas tiešām bija narciss?

Diagnozi drīkst noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc viņiem gandrīz nekad nav diagnozes. „Mammai nav diagnozes” nenozīmē „mamma nav narciste”.

Nosaukums šeit nav svarīgs. Svarīgs ir tas, kas notika atkal un atkal, un kā tas ietekmēja bērnu. Ja bērnam gadiem bija jābaidās, jāizpatīk vai jājūtas nekam nederīgam, tas ir pietiekami, lai to ņemtu nopietni. Šādas ģimenes sistēmas pašas no sevis ļoti reti uzlabojas. Parasti tās paliek tādas pašas vai kļūst sliktākas, kad bērns sāk dzīvot savu dzīvi. Pieaugušam bērnam ceļš uz priekšu nozīmē sargāt sevi un savu ģimeni, nevis gaidīt, ka vecāks mainīsies.

Un vēl viena lieta. Normālā ģimenē pieaugušais bērns neguļ nomodā, prātojot, vai viņš ir traks, nepateicīgs vai pats visu izdomājis. Ja tev tā notiek, pats šis apjukums ir signāls. Par to vairāk: gāzlaitings (angl. gaslighting, kad tev iestāsta, ka tas, ko tu redzēji un jutīji, nenotika) un Apjukums ir simptoms.

Atrodi savu situāciju

Mehānisms ir līdzīgs, bet katra situācija ir citāda: kurš ir narcistiskais pieaugušais, vai ir kāds, kas bērnu sargā, un kur bērns var patverties. Izvēlies to, kas tuvāk tavam gadījumam.

Situācija	Kas tajā ir īpašs	Raksts
Narcistiska māte	Mātes mīlestība, kas ir jānopelna; meitas konkurence ar māti, dēls kā „mazais vīrs”	Narcistiska māte
Narcistisks tēvs	Bailes, sasniegumi kā mīlestības cena, tēvs, kas ir šarmants ārpus mājas	Narcistisks tēvs
Abi vecāki	Nav neviena droša pieaugušā mājās, bērns ir pilnīgi viens	Abi vecāki
Viens narciss, otrs klusē	Otrs vecāks redz, bet neiestājas; bērns jūtas nodots divreiz	Otrs vecāks klusē
Patēvs vai pamāte	Jauns cilvēks mājā, kurā vecāks izvēlas partneri, nevis bērnu	Patēvs vai pamāte
Šķirti vecāki	Bērns kā ziņnesis, spiegs vai ierocis; vecāka atsvešināšana	Šķirto vecāku bērni
Vecmāmiņa vai vectēvs	Bieži audzina vai palīdz audzināt; vecāks pats izaudzis zem tā	Vecvecāki
Vecākais brālis vai māsa	Vecāki to neredz vai sauc par „parastu bērnu strīdu”	Brālis vai māsa
Tava loma ģimenē	Zelta bērns, grēkāzis, neredzamais bērns, „mazais pieaugušais”	Zelta bērns un grēkāzis

Kā tas izskatās

Apkopots no vairākiem stāstiem. Lienei ir deviņi gadi. Mājās viņa pēc mammas soļiem kāpņutelpā zina, kāds būs vakars. Ja soļi ir ātri un papēži klaudz, viņa ātri noliek traukus, izslēdz televizoru un apsēžas pie mācībām. Mamma citu priekšā ir apburoša, skolotāji viņu apbrīno. Mājās viņa vienu dienu Lieni sauc par „manu mazo princesi”, nākamajā nerunā ar viņu trīs dienas, jo Liene uzdrīkstējās pateikt, ka grib iet uz draudzenes dzimšanas dienu, nevis uz mammas kolēģes ballīti. Kad Liene raud, mamma saka: „Nu re, tagad tu man sabojāji visu vakaru.”

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Apkopots no vairākiem stāstiem. Artūram ir deviņi gadi. Tētis ir treneris, un visā pilsētā viņu ciena. Mājās vakariņas ir eksāmens: kādas atzīmes, cik vārtu, kāpēc tikai četrinieks. Kad Artūrs pie galda nokavē ar atbildi, tētis smejas citu priekšā: „Mūsu filozofs atkal domā.” Māsa smejas līdzi, jo tā ir drošāk. Kad Artūrs vienu reizi pasaka, ka viņam nepatīk hokejs, tētis nepaceļ balsi. Viņš vienkārši mēnesi nebrauc uz viņa spēlēm, un visa ģimene zina, kāpēc.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Abos gadījumos bērnu neviens nesit. Abos gadījumos bērns jau deviņos gados dara pieaugušā darbu: mēra otra noskaņojumu, pielāgo savas vēlmes, lai vakars paliek mierīgs, un uzskata, ka pats ir vainīgs, ja tas neizdodas. Tā ir pārmērīga modrība (angl. hypervigilance): nepārtraukta citu seju, balsu un soļu lasīšana. Vienaudzis no parastas ģimenes šajā vecumā domā par futbolu, draudzeni un to, ko ēdīs vakariņās.

Kas bērnam vajadzīgs un ko narcistisks vecāks atņem

Psihiatrs Džons Boulbijs (John Bowlby) un psiholoģe Mērija Einsvorta (Mary Ainsworth) aprakstīja to, ko šodien sauc par drošu pieķeršanos (angl. secure attachment). Bērnam vajag pieaugušo, kurš ir kā „droša bāze” (angl. secure base): pie viņa var atgriezties, kad ir bail, un no viņa var doties pētīt pasauli, kad ir drošs. Tas nenozīmē ideālu vecāku. Tas nozīmē vecāku, kurš pietiekami bieži pamana, ko bērns jūt, un pietiekami bieži uz to atsaucas.

Narcistisks vecāks bērnam atņem piecas lietas:

Paredzamību. Bērns nezina, kāds vecāks būs šodien, tāpēc viņa nervu sistēma visu laiku ir gatavībā.
Tiesības uz savām jūtām. Bērna bēdas, dusmas un bailes ir „drāma”, „nepateicība” vai „tu to dari, lai man sabojātu dienu”.
Salabšanu pēc konflikta. Parastā ģimenē pēc strīda vecāks atnāk un saka: „Es pārspīlēju, piedod.” Te tas nenotiek, vai notiek tikai tad, ja bērns atvainojas pirmais.
Robežas. Bērna istaba, dienasgrāmata, telefons un draugi pieder arī vecākam. Tā ir emocionālā saplūšana (angl. enmeshment): nav robežas starp to, ko jūt vecāks, un to, kas jājūt bērnam.
Bērnību. Bieži bērnam jākļūst par vecāka mierinātāju, draugu vai pat partnera aizstājēju. To sauc par parentifikāciju (angl. parentification): bērns kļūst par vecāku savam vecākam.

Neviena ģimene nav ideāla, un katrs vecāks reizēm kliedz, ir noguris vai netaisnīgs. Atšķirība ir nevis kļūdās, bet trīs lietās: vai pēc tam notiek salabšana, vai ir līdzjūtība pret bērna jūtām un kuras vajadzības vienmēr ir pirmās.

Lomas, ko bērni dabū

Narcistiskās ģimenēs bērniem bieži ir lomas, un vairāki bērni vienā ģimenē var dabūt pilnīgi atšķirīgas. Tāpēc brāļi un māsas vēlāk atceras „divas dažādas bērnības”.

Zelta bērns (angl. golden child): vecāka lepnums un spogulis. Viņu slavē, bet tikai par to, kas vecākam der.
Grēkāzis (angl. scapegoat): tas, uz kuru nokrīt visa vaina. Viņš ir „grūtais”, „tāds pats kā tēvs”, „ģimenes kauns”.
Neredzamais bērns (angl. lost child): tas, kurš iemācās izdzīvot, neprasot neko. Viņu vienkārši nepamana.
„Mazais pieaugušais” (parentificēts bērns): tas, kurš mierina vecāku, audzina jaunākos un rūpējas, lai mājās būtu miers.

Lomas var mainīties, un nevienai no tām nav labi. Zelta bērns iemācās, ka mīlestība ir jānopelna, grēkāzis iemācās, ka problēma ir viņš pats. Sīkāk par katru lomu un to, kā tā attīstās pa gadiem: Zelta bērns un grēkāzis.

Bērns pa gadiem: īsā versija

Šī ir saīsināta tabula. Katrā sērijas rakstā ir pilna versija, kas pielāgota konkrētajai situācijai (māte, tēvs, patēvs un tā tālāk). Kolonna „parasti” balstās uz attīstības psiholoģiju, piemēram, Ēriksona (Erik Erikson) attīstības posmiem, un apraksta to, kas bērnam no pietiekami drošas ģimenes šajā vecumā parasti ir.

Vecums	Parasti šajā vecumā	Blakus narcistiskam pieaugušajam	Kas palīdz
0–3	Mazulis iemācās, ka uz raudāšanu kāds atnāk; pasaule ir diezgan droša	Mierinājums ir neparedzams; vecāka noskaņojums svarīgāks par mazuļa vajadzību	Otrs vecāks, vecmāmiņa vai aukle, kas ir silta un paredzama katru dienu
4–7	Bērns spēlējas, jautā, mēģina, kļūdās un tāpat jūtas mīlēts	Iemācās būt „labs”, lai vecāks nedusmotos; kauns par savām vēlmēm	Pieaugušais, kas pamana un nosauc jūtas; bērnudārza audzinātāja
8–12	Mācās, draudzējas, jūtas spējīgs; kļūdas ir normāla daļa no mācīšanās	Atzīmes kā vecāka lepnums vai kauns; pārmērīga modrība; lomas brāļu un māsu starpā	Skolotājs, treneris, drauga ģimene, sports vai māksla, kur bērns ir labs sev
13–17	Meklē sevi, strīdas, atdalās no vecākiem un tomēr jūtas drošs	Katrs atdalīšanās mēģinājums ir „nodevība”; kontrole, izsmiekls, klusēšana	Skolas psihologs, 116 111, draugi, viens pieaugušais, kas tic
18–25	Mācās, strādā, pirmās nopietnās attiecības, arvien patstāvīgāks	Vaina par aiziešanu, pirmās attiecības ar līdzīgu cilvēku, trauksme	Attālums, savi draugi, pirmā saruna ar speciālistu
25–40	Karjera, partneris, savi bērni; salīdzinoši stabila dzīve	Perfekcionisms vai „es neko nevaru”, izpatikšana, atkārtotas līdzīgas attiecības, izdegšana	Terapija pie speciālista, kas saprot vardarbību; robežas ar vecāku
40+	Nodod pieredzi tālāk, stabilitāte, rūpes par vecākiem	Vecāks noveco un prasa aprūpi; vainas izjūta; bieži pirmā reize, kad sāk saprast bērnību	Sēras par zaudēto, skaidras robežas aprūpē, atbalsta grupa

Šī tabula nav pareģojums. Ne katram bērnam būs katra problēma. Psiholoģe En Mastena (Ann Masten), kas pētījusi bērnu noturību, to sauc par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): bērni ir izturīgāki, nekā šķiet, ja viņiem ir kaut vai viens drošs pieaugušais, kāda joma, kurā viņi jūtas spējīgi, un kāds, kas tic, ka viņi ir labi. Vecmāmiņa, pie kuras var paslēpties nedēļas nogalēs. Skolotāja, kura pamana. Drauga ģimene, kurā vakariņas ir mierīgas. Temperaments, sports, mūzika, grāmatas. Tas viss maina ļoti daudz.

Tā nebija tava vaina. Tu biji bērns.

Bērns nevar izraisīt vecāka narcisismu un nevar to salabot. Ja tu bērnībā dzirdēji, ka tu esi iemesls vecāka dusmām, asarām vai nelaimei, tā bija pieaugušā atbildības pārlikšana uz bērnu. Tavs darbs bija augt. Vecāka darbs bija tevi sargāt. Ja viņš to nedarīja, vaina nav tevī.

Kā tas izklausās

Viena frāze neko nepierāda: nogurušs vecāks reizēm pasaka kaut ko netaisnīgu. Svarīgi ir tas, kas notiek atkal un atkal, un kas notiek pēc tam. Šeit ir tas, ko narcistisks vecāks saka, un tas, ko bērns no tā iemācās.

Meita sešos gados uzzīmē zīmējumu un atnes mammai. Mamma runā pa telefonu un bez skatīšanās pamāj ar roku. Vēlāk viesiem viņa zīmējumu rāda kā savu audzināšanas nopelnu. Bērns dzird: mani redz tikai tad, kad es noderu.

„Nu re, kāda man talantīga meita, visu mantojusi no manis.”

Dēls astoņos gados nokrīt ar riteni un raud. Tēvs ir kaimiņu priekšā. Bērns dzird: manas sāpes ir apkaunojums, tās jāslēpj.

„Beidz bļaut kā meitene. Visi skatās.”

Pusaudze grib iet uz klases ekskursiju. Mamma nesaka nē. Viņa apguļas ar galvassāpēm un visu vakaru nopūšas. Bērns dzird: mana vēlme kaitē mammai.

„Ej jau, ej. Par mani neuztraucies. Es kaut kā izdzīvošu viena.”

Pusaudzis pasaka, ka negrib studēt to, ko izvēlējies tēvs. Tēvs mierīgi, auksti atbild, un pēc tam nedēļu ar viņu nerunā. Bērns dzird: mana izvēle maksā mīlestību.

„Dari, kā zini. Tikai nenāc raudāt, kad nekas nesanāks.”

Pieaugusi meita pasaka, ka Ziemassvētkus šogad svinēs ar vīra ģimeni. Mamma raud telefonā, pēc tam piezvana brālim un tantēm. Bērns dzird: manas robežas ir nodevība.

„Es tevi audzināju viena, un šī ir pateicība. Visi jau zina, kāda tu esi.”

Pieaudzis dēls pastāsta tēvam par paaugstinājumu darbā. Tēvs uzreiz pāriet uz saviem sasniegumiem viņa vecumā. Bērns dzird: nekas, ko es daru, nav pietiekami.

„Nu, labi. Es tavos gados jau vadīju uzņēmumu.”

Normāli vai ne?

Katrs vecāks kļūdās. Tāpēc svarīgākais jautājums nav „vai viņš kliedza?”, bet „kas notika pēc tam, un kam tas kalpoja?”.

Situācija 1 · Nogurusi māte un raudošs bērnsMāte ir pēc garas darba dienas. Piecgadīgais bērns vakarā raud, jo pazudusi mīļākā rotaļlieta, un viņa uz bērnu uzkliedz.

NormāliPēc brīža: „Piedod, es biju ļoti nogurusi un uzkliedzu. Tev bija bēdas, un tā nebija tava vaina. Nāc, meklēsim kopā.”

Māte kļūdījās, bet atnāca atpakaļ, atzina savu daļu un parādīja bērnam, ka viņa jūtas ir svarīgas. Tā ir salabšana, un bērns iemācās, ka pēc konflikta attiecības izdzīvo.

Vardarbība„Tu mani nekad neliec mierā. Tev vienmēr ir kaut kas vajadzīgs. Es visu dienu strādāju tevis dēļ, un tu man pat vakarā neļauj atpūsties.”

Nav salabšanas, un bērna bēdas pārvēršas par viņa vainu mātes priekšā. Ja tas notiek atkal un atkal, bērns iemācās neprasīt neko un justies vainīgs par to, ka viņam vispār ir vajadzības.

Situācija 2 · Stingrs tēvs un slikta atzīmeDesmitgadīgais dēls atnes mājās divnieku matemātikā. Tēvs ir vīlies un nesaka neko jauku.

Normāli„Es esmu vīlies, un tev būs jāpamācās. Bet es zinu, ka tu vari. Svētdien pasēdēsim kopā pie uzdevumiem.”

Tēvs ir stingrs, bet runā par atzīmi, nevis par bērna vērtību, un piedāvā palīdzību. Bērns iemācās, ka kļūda ir izlabojama.

Vardarbība(Pie vakariņām, visiem dzirdot) „Iepazīstieties, ģimenes idiots. Es tavos gados biju labākais klasē. Man kauns, ka tu esi mans dēls.”

Atzīme kļūst par tēva kaunu un bērna vērtības spriedumu, turklāt citu priekšā. Ja tā notiek regulāri, bērns iemācās, ka viņa vērtība ir atkarīga no tā, vai viņš vecākam dod lepnumu.

Kas tas nav

Ne katrs grūts vecāks ir narcistisks, un ne katra sāpīga bērnība ir vardarbība. Lai neapjuktu, der atšķirt:

Stingrs vecāks prasa daudz, bet tās pašas prasības ir arī pret sevi, un viņš ir blakus, kad bērnam nesanāk. Narcistisks vecāks prasa, lai bērns viņu padarītu lepnu, un pazūd vai pazemo, kad tas neizdodas.
Noguris, slims vai nomākts vecāks var būt emocionāli tālu, bet viņš parasti to redz un nožēlo. Narcistisks vecāks savu tālumu pārvērš bērna vainā: „tu mani nogurdini”.
Viena slikta diena, viens netaisns sods, viens salauzts solījums nav narcistiska audzināšana. Tā ir tad, kad tas atkārtojas gadiem, vienmēr par labu vecāka vajadzībām un ar vienādu iznākumu: bērns jūtas mazāks.
Pusaudžu strīdi ir normāli. Normāli nav, ja katrs pusaudža „nē” tiek sodīts ar mīlestības atņemšanu, izsmieklu vai draudiem.

Otra puse arī ir svarīga: vārds „narcistisks” var tikt izmantots arī nepareizi. Ir vecāki, kurus par narcistiem sauc bērni, kuriem vienkārši nepatīk robežas, un ir narcistiski vecāki, kuri paši savus bērnus sauc par „toksiskiem”. Kritērijs, kas der vienmēr: kas notiek atkal un atkal, kam tas nāk par labu un kā bērns no tā jūtas.

Kāpēc apkārtējie to neredz

Narcistisks vecāks ārpus mājas bieži ir tieši pretējs tam, kāds viņš ir mājās: izpalīdzīgs kaimiņš, aktīvs vecāku komitejas biedrs, cienīts ārsts vai treneris. Bērns, kurš mēģina kādam pastāstīt, dzird „bet tavs tētis ir tik jauks cilvēks” vai „tava mamma tevi tik ļoti mīl”. Pēc pāris tādām reizēm bērns pārstāj stāstīt.

Turklāt narcistiska vecāka rīcību bieži nevar nofotografēt. Nav zilumu. Ir nopūta, pagriezta mugura, trīs dienu klusēšana, joks par bērna svaru pie svētku galda. Katrs atsevišķi izskatās sīks. Kopā tie veido bērnību, kurā bērns nekad nav drošs. Tāpēc, ja tu esi pieaugušais bērna dzīvē, tici tam, ko bērns saka, pat ja tas, ko tu redzi pats, ir daudz jaukāks.

Pieaugušā dzīvē

Bērnības pielāgošanās stratēģijas pieaugušā dzīvē paliek. Tās bija gudras bērnam, kuram nebija kur iet, bet pieaugušajam tās bieži traucē. Biežāk sastopamais:

Attiecības. Pazīstamais jūtas kā „ķīmija”. Cilvēks, kurš ir neparedzams, kritisks vai auksts, var šķist dīvaini pievilcīgs, bet mierīgs cilvēks šķiet garlaicīgs. Tas ir iemācīts, nevis defekts. Sīkāk: Kāpēc tas atkārtojas un Nākamais pārņem.
Darbs. Perfekcionisms un izdegšana, vai tieši otrādi: „kāda jēga mēģināt”, nepabeigtas studijas, darbs zem savām spējām. Bieži izpatikšanas reakcija (angl. fawn response): automātiski piekāpties un izpatikt, lai neviens nedusmojas.
Ķermenis. Liels ASV pētījums par nelabvēlīgām bērnības pieredzēm (angl. adverse childhood experiences, ACE; Felitti u. c., 1998) atrada, ka jo vairāk tādu pieredžu, tostarp regulāras emocionālas pazemošanas, jo lielāks vidējais risks vēlāk saslimt ar sirds slimībām, depresiju, atkarībām un citām kaitēm. Tā ir statistika par lielām grupām, nevis tavs spriedums. Vairāk: Ko vardarbība nodara ķermenim.
Sevis tēls. Iekšējā balss, kas runā vecāka vārdiem: „tu neesi pietiekami labs”, „tu esi egoists”. Par to: Viņa vai viņas balss tavā galvā.
Savi bērni. Daudzi baidās, ka atkārtos to pašu. Lielākā daļa neatkārto, un tieši šīs bailes bieži ir labākais aizsargs. Kas jau jautā sev „vai es neesmu tāds pats?”, tas parasti nav.

Ja vardarbība ilga gadiem un no tās nevarēja aizbēgt, sekas var atgādināt komplekso PTSS (angl. complex PTSD): grūti tikt galā ar jūtām, dziļš kauns, grūti uzticēties. Terapeits Pīts Volkers (Pete Walker) par to ir uzrakstījis vienu no saprotamākajām grāmatām.

Ja tu esi otrs vecāks vai radinieks

Tu nevari izmainīt narcistisko pieaugušo. Bet tu vari būt tas viens drošais cilvēks, par kuru runā noturības pētījumi. Svarīgākais:

Esi paredzams. Tas pats laiks, tie paši rituāli, tas pats miers. Bērna nervu sistēmai tas ir kā atpūta.
Nosauc un apstiprini jūtas. „Tu esi bēdīgs, jo tētis neatnāca. Tas ir saprotami.” Nevis „nu, viņš ir aizņemts, nedusmojies”.
Nerunā slikti par otru vecāku un neizmanto bērnu kā ziņnesi. Bērns ir pa pusei no abiem, un viņam nav jānes pieaugušo strīds.
Pieraksti. Datumi, notikumi, bērna vārdi, fotogrāfijas, ziņas. Tas var būt vajadzīgs vēlāk.
Iesaisti palīdzību. Skolas psihologs, ģimenes ārsts, bāriņtiesa (pašvaldības iestāde, kas aizstāv bērna tiesības), sociālais dienests. Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116 111, krīzes tālrunis 116 123, noziegumos un vardarbībā cietušo tālrunis 116 006. Briesmās 112.
Terapija bērnam. Spēļu terapija mazākiem bērniem (bērns caur spēli izspēlē to, ko nevar pateikt vārdos) un uz traumu vērsta KBT (angl. trauma-focused CBT) lielākiem. Izvēlies speciālistu, kurš saprot vardarbību ģimenē.

Ja tu esi bērna tētis. Tava sieva vai bijusī sieva raud bērna priekšā, ka „tētis mūs nemīl”, un meita sāk sargāt mammu no tevis. Strīds bērna klātbūtnē to neapturēs. Tu vari būt mierīgais pieaugušais: tas pats vakara rituāls, jautājums „kā tev šodien gāja?” bez pratināšanas un teikums „tev nav jāizvēlas starp mums”. Bērns atceras, kurš bija paredzams.

Ja tu esi bērna mamma. Tavs vīrs vai bijušais vīrs pie vakariņām izsmej dēla atzīmes, un dēls skatās uz tevi: vai tu iestāsies. Nekliedz pretī bērna priekšā, bet arī neklusē. Pēc tam aizej pie dēla un pasaki: „Tas, ko tētis teica, nebija taisnīgi, un tu neesi muļķis.” Pieraksti, kas notika. Tā bērns uzzina, ka mājās ir vismaz viens cilvēks, kurš redz.

Ja tu esi vecmāmiņa, vectēvs, tante vai krustvecāks. Mazdēls pie tevis nedēļas nogalē jautā, vai drīkst palikt vēl vienu nakti, un pirms braukšanas mājās viņam sāp vēders. Tev nav jāpierāda, kas notiek mājās, un nav jākonfrontē viņa vecāks bērna priekšā. Tava māja var būt vieta, kur vakariņas ir mierīgas, kur bērnu uzklausa un kur drīkst kļūdīties. Ja redzi, ka bērns ir briesmās, zvani 116 111, bāriņtiesai vai 112.

Konkrētas situācijas: Otrs vecāks klusē un Šķirto vecāku bērni.

Ko teikt

„Tas, kas mājās notiek, nav tava vaina. Tu vari man stāstīt jebko, un es nedusmošos. Es būšu šeit arī rīt.”

Ja tu atpazīsti sevi

Ja tu lasi šo un atpazīsti savu bērnību, pirmais solis ir vienkārši to nosaukt. Ne kā apsūdzību, bet kā izskaidrojumu. Daudzi pieaugušie bērni pirmo reizi sajūt atvieglojumu, kad saprot, ka viņu trauksmei, izpatikšanai vai tukšumam ir iemesls.

Tālāk parasti nāk sēras: par bērnību, kuras nebija, par vecāku, kāds viņš nekad nebūs. Tad robežas: ko tu vēl pieļauj, kā tu runā ar vecāku, cik bieži tiecaties. Dažiem der mazāks kontakts, dažiem pilnīgi bez kontakta (angl. no contact). Par to: Bez kontakta: kāpēc tas strādā.

Ja meklē terapeitu, zini, ka Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai psihoterapeits ir mācījies par narcistisku vardarbību un traumu. Labi domāts padoms „aprunājies ar mammu, viņa taču tevi mīl” vai kopīga sesija ar narcistisku vecāku var nodarīt pāri. Pārbaudi: vai speciālists tev tic bez pierādījumiem? Vai viņš zina, kas ir gāzlaitings, trauma un traumatiskā saikne (angl. trauma bond)? Vai viņš nespiež „salīgt mieru”? Ja pēc sesijas jūties vainīgāks vai trakāks, meklē citu speciālistu. Pa to laiku: dr. Ramani Durvasula (YouTube kanāls „DoctorRamani”), Karilas Makbraidas (Karyl McBride) grāmata „Will I Ever Be Good Enough?” un Lindsijas Gibsones (Lindsay C. Gibson) „Adult Children of Emotionally Immature Parents”. Viss angliski.

Praktiski ceļi: Kad nav, pie kā atgriezties un 12 nedēļu plāns.

Vai tas izklausās pazīstami?

Vai tu bērnībā pēc soļiem, durvju skaņas vai klusuma zināji, kāds būs vakars?
Vai tev bija jāmierina vecāks biežāk, nekā viņš mierināja tevi?
Vai tavas jūtas mājās sauca par „drāmu”, „nepateicību” vai „apkaunojumu”?
Vai pēc strīdiem vecāks kādreiz atnāca atvainoties, vai vienmēr tev bija jāsāk pirmajam?
Vai tev ar brāļiem un māsām ir tik dažādas atmiņas, ka šķiet, ka jūs augāt dažādās ģimenēs?
Vai tev arī tagad, pieaugušam, ir grūti pateikt „nē” vecākam, un pēc katras sarunas tu jūties sliktāk?

Mīti

Mīts: „Viņi tev deva visu: ēdienu, drēbes, izglītību. Ko tu vēl gribi?”

Bērnam vajag ne tikai ēdienu un jumtu, bet arī drošu pieaugušo, kurš pamana viņa jūtas un pēc konflikta salabo attiecības. Materiālās lietas to neaizstāj. Daudzi bērni no turīgām ģimenēm dzīvoja emocionālā badā.

Mīts: „Viņi darīja, ko varēja.”

Dažreiz tā ir taisnība, un daudzi vecāki paši ir auguši grūtos apstākļos. Bet „viņi darīja, ko varēja” izskaidro, nevis atceļ to, kas notika. Tu drīksti atzīt, ka tev nodarīja pāri, un drīksti pats izlemt, cik tuvu vecāku tagad laid, pat ja saproti viņa pagātni.

Iedziļinies

Sērijas raksti: Narcistiska māte, Narcistisks tēvs, Abi vecāki, Otrs vecāks klusē, Patēvs vai pamāte, Šķirto vecāku bērni, Vecvecāki, Brālis vai māsa, Zelta bērns un grēkāzis.

Termini: zelta bērns, grēkāzis, parentifikācija, emocionālā saplūšana, ACE, kompleksais PTSS, lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys: radinieki un paziņas, kurus narcistiskais vecāks sūta tevi „pierunāt”).

Tālāk: Brūces un āķi, Pusaudža gados, Kāpēc tas atkārtojas.

Pārbaudi savas tagadējās attiecībasPašpārbaude, 5 minūtes

Bērni un narcisti: kā bērns aug blakus narcistiskam pieaugušajam un kas ar viņu notiek pa gadiem

Īsumā