Tiešās briesmās zvani 112. Emocionāls atbalsts visu diennakti, bez maksas: 116 123.Kā droši lietot šo vietni
LVRU
Skats:Mana situācija

Šķirto vecāku bērni: kad narcistisks vecāks bērnu padara par ziņnesi un ieroci

Pēc šķiršanās narcistisks vecāks bieži turpina cīņu ar bijušo partneri caur bērnu: sūta ziņas, izjautā, nomelno otru vecāku, sacenšas ar dāvanām vai tiesājas bez gala. Bērns nonāk lojalitātes konfliktā: mīlēt vienu nozīmē nodot otru. Bērnu visvairāk sargā viens mierīgs, paredzams vecāks, paralēlā audzināšana ar minimālu saziņu (BIFF), pieraksti un, ja vajag, bāriņtiesa, tiesa, 116 111 un 112.

Klausīties

Īsumā

  • Šķiršanās pati bērnu nesalauž. Bērnu sāpina tas, ka viens vecāks pēc tam izmanto viņu kā ziņnesi, spiegu, sabiedroto vai ieroci pret otru. Tā ir vardarbība pēc šķiršanās, un bērns ir tās vidū.
  • „Vecāka atsvešināšana” (angl. parental alienation) notiek, bet jēdziens ir apstrīdēts un tiesās dažkārt tiek izmantots pret vecāku, kurš ziņo par vardarbību. Svarīgākais jautājums vienmēr: kāpēc bērns negrib satikt vecāku?
  • Aizsargājošajam vecākam: paralēlā audzināšana, saziņa tikai rakstiski un īsi (BIFF), nekad caur bērnu, pieraksti, fakti nevis etiķetes, un palīdzība: bāriņtiesa, 116 111 bērnam, 116 006, 112 briesmās.

Kas tas ir

Šķiršanās pati par sevi bērnu nesalauž. Pētījumi atkal un atkal parāda, ka bērniem pēc šķiršanās klājas labi, ja vecāki var mierīgi sadarboties vai vismaz netraucē viens otram. Bērnu sāpina konflikts, kurā viņš ir vidū.

Ar narcistisku bijušo partneri šis konflikts bieži nebeidzas. Attiecības beidzās, bet kontrole ne. To sauc par vardarbību pēc šķiršanās (angl. post-separation abuse): cīņa turpinās caur tiesām, naudu, sociālajiem tīkliem un visvairāk caur bērnu. Bērns kļūst par vienīgo tiltu uz bijušo partneri, un narcistisks vecāks šo tiltu izmanto.

Šī nodarbība ir divām grupām. Pirmā: vecāki, kuri šobrīd audzina bērnu kopā ar narcistisku bijušo partneri. Otrā: pieaugušie, kuri paši uzauga starp diviem šķirtiem vecākiem, no kuriem viens viņus izmantoja. Visas sērijas pārskats: Bērni un narcisti.

Bērna lomas pēc šķiršanās

  • Ziņnesis. „Pasaki tēvam, ka alimenti atkal kavējas.” „Pasaki mātei, ka nākamnedēļ tu būsi pie manis.” Bērns nes pieaugušo ziņas un pieaugušo dusmas.
  • Spiegs. Pēc katras nedēļas nogales izjautāšana: ar ko otrs satiekas, ko pirka, ko teica par mani.
  • Sabiedrotais. Bērnam stāsta „patiesību” par šķiršanos, par otra vecāka „nodevību”, par naudu, un sagaida, ka viņš nostāsies pusē.
  • Trofeja. Bērns ir pierādījums, ka „es esmu labākais vecāks”: bildes sociālajos tīklos, dārgas dāvanas, uzvaras tiesā.
  • Ierocis. Bērnu neatdod laikā, „aizmirst” par satikšanos, atceļ braucienu pēdējā brīdī, lai sāpinātu otru vecāku.
  • Aizstājējs. Bērns kļūst par narcistiskā vecāka emocionālo partneri: „tu esi vienīgais, kas man palicis”. Tā ir emocionālā saplūšana (angl. enmeshment), kur robeža starp vecāku un bērnu izzūd.

Bieži vairāki bērni saņem dažādas lomas: viens ir narcistiskā vecāka zelta bērns (angl. golden child), otrs ir „tāds pats kā tava māte” vai „tāds pats kā tavs tēvs”, tātad grēkāzis (angl. scapegoat). Vairāk: Zelta bērns un grēkāzis.

Lojalitātes konflikts

Bērns mīl abus vecākus. Tas ir normāli un veselīgi. Lojalitātes konflikts (angl. loyalty conflict) ir tad, kad bērnam liek justies, ka mīlēt vienu nozīmē nodot otru. Viņš atgriežas no tēva un nedrīkst izskatīties priecīgs. Viņš atgriežas no mātes un nedrīkst stāstīt, ka bija jautri. Viņš sāk teikt katram vecākam to, ko tas grib dzirdēt. Nevis tāpēc, ka ir melis, bet tāpēc, ka tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot starp divām pasaulēm.

Kā tas izskatās ikdienā

Narcistiska māte pēc šķiršanās. Māte ir galvenā dzīvesvietas vecāks. Kad dēlam jābrauc pie tēva, viņa pēkšņi ir slima, bēdīga, raud: „Ej, ej, es te palikšu viena.” Pēc atgriešanās viņa izjautā un nopūšas. Tēva dāvanas „pazūd”. Skolā viņa stāsta skolotājai, ka tēvs ir „bīstams”, bet konkrētus notikumus nemin. Sociālajos tīklos ir bildes „mēs divi pret pasauli”. Kad tēvs lūdz vairāk laika ar dēlu, viņa raksta bāriņtiesai, ka tēvs „vajā ģimeni”. Dēls sāk teikt, ka negrib braukt pie tēva, bet nevar paskaidrot kāpēc, tikai atkārto mammas vārdus.

Narcistisks tēvs pēc šķiršanās. Tēvam ir nedēļas nogales. Viņš ir „jautrais vecāks”: pica, spēles, nekādu mājasdarbu, un vēl jautājums: „Nu, ko mamma atkal izdomājusi?” Alimenti kavējas, bet meitai ir jauns telefons ar viņa izsekošanas lietotni. Viņš atved meitu mājās divas stundas vēlāk, jo „viņa pati negribēja braukt”. Tiesā viņš ir mierīgs un pārliecinošs, un stāsta, ka māte ir „nestabila” un „nostāda bērnu pret viņu”. Meita mājās kļūst dusmīga uz mammu un atkārto tēva teikumus par naudu, ko viņa nevar saprast.

Kā tas izklausās

Neviena frāze pati neko nepierāda. Šķiršanās ir sāpīga, un katram vecākam reizēm izsprūk kaut kas par bijušo. Svarīgi ir tas, vai tas notiek atkal un atkal, vai tas vienmēr vēršas pret bērna saikni ar otru vecāku, un vai vecāks to pēc tam labo.

Astoņgadīgs puika atgriežas no tēva un stāsta, ka viņi bija zooloģiskajā dārzā.
„Nu jā, viņam jau ir nauda zoodārzam, bet ne alimentiem. Labi, ka tev bija jautri.” Nopūta. Bērns dzird: „Man nedrīkst patikt pie tēta, jo tas sāpina mammu.”
Desmitgadīga meitene nedēļas nogalē pie tēva pastāsta, ka mammai ir jauns draugs.
„Nu, skaidrs. Tagad tev būs jauns tētis, un es vairs neesmu vajadzīgs. Ja tev tur kāds kaut ko dara, tu zini, kur zvanīt.” Bērns dzird: „Es esmu atbildīga par tēta jūtām, un mammas mājās ir bīstami.”
Pēc tiesas sēdes māte pusaudzim meitai izstāsta, ko tēvs tiesā teica.
„Tu esi pietiekami liela, lai zinātu patiesību. Viņš teica, ka es esmu slikta māte. Vai tu zini, ko tas man nodara?” Bērns dzird: „Man jāizvēlas puse, un jāsargā mamma.”
Tēvs atsūta dēlam ziņu, kad dēls ir pie mātes.
„Pajautā mammai, kāpēc viņa man neatbild. Un pasaki, ka nākamnedēļ tu būsi pie manis, lai ko viņa teiktu.” Bērns dzird: „Es esmu viņu kara pasta kurjers.”

Vecāka atsvešināšana: abas puses

Šis ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem visā tēmā, un šeit ir svarīgi runāt godīgi.

Tas notiek. Viens vecāks (vai vecvecāki, vai jaunais partneris) mērķtiecīgi vērš bērnu pret otru vecāku: nomelno, liek izvēlēties, traucē satikties, līdz bērns sāk otru noraidīt bez paša pieredzēta iemesla. Angliski to sauc parental alienation, latviski vecāka atsvešināšana. Psiholoģe Eimija Beikere (Amy J. L. Baker) intervēja pieaugušos, kuri bērnībā to piedzīvoja, un aprakstīja, cik ilgi viņi pēc tam atgūst attiecības ar atstumto vecāku un ar sevi.

Bet jēdziens ir apstrīdēts. Amerikāņu psihiatrs Ričards Gārdners (Richard Gardner) 1980. gados ieviesa „vecāka atsvešināšanas sindromu” (angl. parental alienation syndrome). Tas nav atzīta diagnoze, un pētnieki par to strīdas. Juriste un pētniece Džoana Meiere (Joan Meier) ir aprakstījusi, kā šo jēdzienu tiesās bieži izmanto pret vecāku, kurš ziņo par vardarbību: „bērns stāsta par vardarbību tikai tāpēc, ka otrs vecāks viņu nostādīja pret mani.” Un narcistiski vecāki paši bieži apsūdz bijušo partneri „atsvešināšanā”, lai novērstu uzmanību no savas uzvedības. Tas ir DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender): noliegt, uzbrukt, apmainīt upura un vainīgā lomas.

Tāpēc galvenais jautājums vienmēr ir: kāpēc bērns negrib satikt vecāku? Pētnieces Džoana Kellija un Dženeta Džonstone (Joan Kelly, Janet Johnston) ieteica skatīties uz visu ainu. Bērns var negribēt satikt vecāku, jo:

  • tas vecāks viņam ir darījis pāri (tad tā nav atsvešināšana, tā ir pamatota bērna aizsardzība);
  • otrs vecāks viņu nostāda pret šo vecāku (atsvešināšana);
  • bērns ir lojalitātes konfliktā un vienkārši izvēlas mieru;
  • vecums, jaunais partneris, attālums, pusaudža vajadzības.

Bieži ir vairāki iemesli vienlaikus. Zīmes, kas liecina par atsvešināšanu: bērns runā pieauguša vārdiem, nevar minēt nevienu paša piedzīvotu gadījumu, noraida arī otra vecāka radus un visu, kas ar viņu saistīts, un nejūt nekādu vainu. Zīmes, kas liecina par bērna paša pieredzi: bērns stāsta konkrētus notikumus, viņam ir bail, nevis tikai dusmas, un viņš joprojām vēlas kaut kādu saikni, ja tā būtu droša.

Etiķeti var izmantot pret tevi
„Atsvešināšana”, „narcisms”, „manipulācija” ir vārdi, ko var izmantot abas puses. Tiesā un bāriņtiesā mazāk palīdz etiķetes un vairāk fakti: kas notika, kad, kurš redzēja, ko bērns teica savos vārdos. Ja tu esi aizsargājošais vecāks, runā par uzvedību, nevis par diagnozēm.

Vecums pa vecumam

Salīdzinājums ar to, kā bērns parasti pārdzīvo šķiršanos, ja vecāki var sadarboties (pēc attīstības psiholoģijas: Džons Boulbijs (John Bowlby), Eriks Eriksons (Erik Erikson)), un kā tas izskatās, ja viens vecāks bērnu izmanto cīņā. Tā ir iespējamā aina, nevis spriedums. Ļoti daudz izšķir, vai bērnam ir vismaz vienas mierīgas mājas.

Vecums Parasta attīstība (arī pēc šķiršanās) Ko piedzīvo šis bērns Kā tas izpaužas Kas palīdz
0–3 Mazulis veido piesaisti abiem vecākiem, ja maiņas ir paredzamas un mierīgas Nodošana ar kliegšanu, nepastāvīgs grafiks, viens vecāks „aizmirst” ierasties Nemiers pirms un pēc maiņām, miega traucējumi, pieķeršanās Stabils grafiks; mierīga nodošana neitrālā vietā; mazi, bieži kontakti
4–7 Bērns saprot, ka abi vecāki viņu mīl, arī ja dzīvo atsevišķi Dzird vecāku strīdus, jūt, ka priecāties vienā mājā ir nodevība pret otru Raud pirms braukšanas, domā, ka šķiršanās ir viņa vaina Skaidri vārdi: „tu neesi vainīgs”; abas mājas ar vienādām pamata rutīnām
8–12 Bērns mācās dzīvot divās mājās, draugi un skola ir stabilitāte Ziņnesis, spiegs, dāvanu sacensība; bērns tiek izjautāts Saka katram vecākam to, ko tas grib dzirdēt; sāpes vēderā; atzīmju kritums Vecāks, kurš neizjautā; skolas psihologs; 116 111
13–17 Pusaudzis pats sāk lemt par laiku ar katru vecāku Tiek piesaistīts kā sabiedrotais; zina tiesu detaļas; jūtas atbildīgs par vecāka jūtām Noraida vienu vecāku vai abus; dusmas, depresija, bēgšana uz draugiem Tiesības izteikt viedokli, bet ne izvēlēties vecāka vietā; terapija
18–25 Jaunietis veido savas attiecības ar katru vecāku atsevišķi Joprojām tiek sūtīts ar ziņām; kāzās un izlaidumā viens vecāks sabojā Grūti uzticēties; baidās no konflikta; sāk saprast, kas notika Robežas; attiecības ar katru vecāku atsevišķi; draugi
25–40 Pieaugušais bērns redz vecākus kā cilvēkus, ar viņu stiprajām un vājajām pusēm Narcistiskais vecāks cīnās par mazbērniem, svētkiem, uzmanību Vainas sajūta, sēras par zaudētajiem gadiem ar atstumto vecāku Tieša saruna ar atstumto vecāku, ja tā ir droša; terapija
40+ Vecāki noveco, pieaugušie bērni palīdz abiem Narcistiskais vecāks sagaida pilnīgu lojalitāti līdz galam; mantojuma spēles Sēras; dažreiz vēla izlīgšana ar atstumto vecāku Lēmumi par kontaktu ar katru vecāku atsevišķi

0–3 gadi: maiņas, kas biedē

Mazulim vajag paredzamību. Ja nodošana notiek ar kliedzieniem, ja grafiks mainās ik nedēļu, ja viens vecāks neierodas, mazulis to jūt ķermenī: nemierīgs miegs, raudas pirms maiņām, pieķeršanās. Šajā vecumā bieži labāk strādā mazāki, biežāki kontakti un mierīga nodošana, piemēram, bērnudārzā, lai vecākiem nemaz nav jāsatiekas.

4–7 gadi: „es esmu vainīgs”

Šajā vecumā bērni bieži domā, ka viņi ir iemesls šķiršanai. Ja viens vecāks saka „ja tu būtu klausījis, tētis nebūtu aizgājis” vai „mēs izšķīrāmies tavas mātes dēļ”, bērns to uztver burtiski. Viņš sāk slēpt prieku vienā mājā no otras. Bērnam atkal un atkal jādzird: „Tu neesi vainīgs. Mēs abi tevi mīlam. Tev drīkst patikt abās mājās.”

8–12 gadi: ziņnesis un spiegs

Tagad bērns var nest ziņas un atbildēt uz jautājumiem, un narcistisks vecāks to izmanto. Bērns kļūst par ļoti prasmīgu diplomātu: viņš zina, ko teikt katrā mājā. Tas izskatās pēc gudrības, bet tā ir pastāvīga spriedze. Daudziem šajā vecumā parādās sāpes vēderā, galvassāpes, grūtības skolā. Vecāks, kurš neizjautā un nesūta ziņas, šajā vecumā ir milzīga dāvana.

13–17 gadi: sabiedrotais vai bēglis

Pusaudzim ir tiesības, lai viņa viedoklī klausās. Bet narcistisks vecāks to izmanto: „tu esi pietiekami liels, lai zinātu patiesību”, un pusaudzis uzzina tiesu detaļas, naudas strīdus, vecāku seksuālo dzīvi. Daži pusaudži pilnībā nostājas viena vecāka pusē un otru noraida. Citi noraida abus. Riski: depresija, vielas, paškaitējums. Vairāk: Pusaudža gados.

18–25 gadi: izlaidums, kāzas un citas kaujas

Svinības, kurās jābūt abiem vecākiem, kļūst par kaujas laukiem. Narcistisks vecāks neierodas, ja ieradīsies otrs, vai ierodas un sarīko scēnu. Jaunietis sāk saprast, kas notika bērnībā, bet bieži vēl sargā narcistisko vecāku, jo tas bija „vairāk sāpināts”.

25–40 gadi: skatīties atpakaļ

Daudzi šajā vecumā pirmo reizi redz ainu citādi. Pieaugušais bērns var saprast, ka atstumtais vecāks nebija tāds, kā stāstīja. Tas atnes sāpīgas sēras par gadiem, kas pazuda. Beikeres intervijās daudzi pieaugušie stāstīja tieši par šo: par vainu un par vēlmi atjaunot attiecības, ja vēl ir laiks. Citi, gluži otrādi, beidzot atļaujas atzīt, ka narcistiskais vecāks bija tas, kurš sāpināja, pat ja viņš bija „uzvarētājs” tiesā.

40 un vairāk: vēla skaidrība

Novecojot narcistisks vecāks bieži sagaida pilnīgu lojalitāti: „tu taču nebrauksi pie viņa uz jubileju?” Mantojums un kopšana kļūst par jaunu cīņas lauku. Daudzi šajā vecumā izvēlas attiecības ar katru vecāku atsevišķi, pēc saviem noteikumiem.

Tā nebija tava vaina. Tu biji bērns
Bērns nav atbildīgs par vecāku šķiršanos, par viņu dusmām vai par to, lai abi būtu laimīgi. Ja tu nesi ziņas, meloji, lai pasargātu vienu vecāku no otra, vai kādu laiku atteicies no viena vecāka, tu izdzīvoji situācijā, kuru radīja pieaugušie.

Ne visiem attīstās viss

Ann Mastena (Ann Masten) izturību sauca par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): parastas lietas, kas bērnu sargā. Šeit tās ir ļoti konkrētas. Vienas mierīgas mājas. Vecāks, kurš nerunā slikti par otru. Stabils grafiks. Draugi un skola, kas nemainās. Vecvecāki, kuri nestāv nevienā pusē. Daudzi bērni no šādām šķiršanām izaug ar lielu empātiju un ļoti skaidru izpratni par to, kādas attiecības viņi negrib.

Ko tas atstāj pieaugušā dzīvē

Attiecības. Pieaugušais, kurš bērnībā bija ziņnesis, bieži ir izcils starpnieks, bet slikti aizstāv sevi. Konflikts viņam šķiet bīstams, jo bērnībā tas nozīmēja, ka kāds tiek nodots. Viņš var izvēlēties partneri, kurš prasa pilnīgu lojalitāti, jo tas ir pazīstami. Vairāk: Kāpēc tas atkārtojas.

Uzticēšanās. Ja bērnam stāstīja divas dažādas „patiesības”, pieaugušais bieži neuzticas pats savai uztverei. Vai viņš pareizi atceras? Kas notika patiesībā? Tas ir līdzīgi tam, ko dara gāzlaitings (angl. gaslighting): pastāvīga otra versija, kas liek šaubīties par savu.

Vaina. Tiem, kuri bērnībā noraidīja vienu vecāku, pieaugušā vecumā bieži ir dziļa vainas sajūta. Ir svarīgi atcerēties: bērns nevarēja redzēt visu ainu, un pieaugušais, kurš viņu vadīja, bija atbildīgs.

Ķermenis. Ilgstošs konflikts starp vecākiem ir viena no bērnības nelabvēlīgajām pieredzēm, un ACE pētījums (angl. Adverse Childhood Experiences, Felitti un kolēģi, 1998) to saista ar lielāku veselības risku vēlāk. Tas ir risks, nevis liktenis.

Savi bērni. Daudzi zvēr, ka viņu bērni nekad nebūs ziņneši. Un, ja paši šķiras, viņi bieži ir ļoti uzmanīgi un godīgi pret otru vecāku bērna priekšā. Tā ķēde pārtrūkst.

Deviņgadīgais Emīls sestdienas rītā stāv priekšnamā ar somu. Tēvs gaida ārā mašīnā. Māte sēž uz dīvāna un raud: „Ej, ej. Es te palikšu viena visu nedēļas nogali.” Emīls noliek somu. Vēlāk viņš piezvana tēvam un pasaka, ka negrib braukt. Tēvs kluss. Mamma vakarā cep pankūkas un saka, ka Emīls ir viņas vienīgais īstais vīrietis.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Emīlam ir 35. Viņa sieva grib pavadīt Ziemassvētkus pie saviem vecākiem, un Emīls divas nedēļas nevar izlemt, kā to pateikt mātei. Kad viņš pasaka, māte nerunā ar viņu mēnesi. Ar tēvu Emīls atsāka runāt tikai pirms trim gadiem, un pirmo reizi uzzināja, ka tēvs gandrīz desmit gadus katru nedēļu viņam zvanīja, bet māte teica, ka Emīls negrib runāt.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Vienpadsmitgadīgā Laura svētdienas vakarā atgriežas no tēva. Tēvs pa ceļam izjautā: „Vai mammas jaunais vīrietis nakšņo pie jums? Ko viņa ar tevi runā par mani?” Mājās Laura mammai neko nestāsta, jo tēvs lika. Naktī viņa guļ ar telefonu zem spilvena, jo tēvs var atrakstīt jebkurā brīdī un gaida atbildi.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Laurai ir 35. Darbā viņa ir tā, kura samierina visus kolēģus un nekad nesaka savu viedokli sapulcēs. Kad viņas vīrs lūdz nerakstīt tēvam par viņu kopīgajām problēmām, Laura saprot, ka viņa joprojām ziņo tēvam par visu. Nevis tāpēc, ka grib. Tāpēc, ka nekad nav bijis citādi.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Normāli vai ne?

Šķirtiem vecākiem reizēm nepatīk otra lēmumi, un to drīkst just. Atšķirība ir tajā, vai vecāks sargā bērna saikni ar otru vecāku, pat ja pats ir sāpināts, vai izmanto bērnu, lai sāpinātu otru.

Situācija 1 · Bērns grib pie tēva uz svētkiemDēls pasaka mātei, ka gribētu Ziemassvētkus pavadīt pie tēva.
Normāli„Man būs tevis pietrūkt, bet es saprotu. Parunāšu ar tēti, kā sadalīt svētkus. Tev drīkst patikt būt pie viņa.”
Māte parāda savas jūtas, bet neliek bērnam par tām atbildēt. Pieaugušie paši sarunā grafiku.
Vardarbība„Protams. Ej pie viņa. Es jau zināju, ka tu izvēlēsies viņu. Es te sēdēšu viena pie galda.”
Bērna vēlme tiek pārvērsta par nodevību, un viņam jāizvēlas starp mammas asarām un tēti. Tas atkārtojas katros svētkos.
Situācija 1 · Bērns grib pie mātes uz svētkiemMeita pasaka tēvam, ka gribētu Ziemassvētkus pavadīt pie mātes.
Normāli„Labi. Man būs žēl, bet tu varēsi atbraukt pie manis otrajos svētkos. Es sarunāšu ar mammu.”
Tēvs pieņem bērna vēlmi un risina jautājumu ar otru pieaugušo, nevis caur bērnu.
Vardarbība„Tad jau arī telefonu viņa tev var pirkt. Un nākamgad, kad tev vajadzēs naudu, zvani viņai.”
Sods un draudi par bērna vēlmi. Bērns mācās, ka par mīlestību pret mammu jāmaksā.
Situācija 2 · Bērns atgriežas no otra vecākaBērns svētdienas vakarā atgriežas no otra vecāka un ir kluss.
Normāli„Sveiks! Priecājos, ka esi mājās. Ja gribi kaut ko pastāstīt, es klausos.”
Bērnam ļauj pārslēgties starp mājām, neizjautā un nesoda par to, ka viņam varēja būt labi otrā mājā.
Vardarbība„Nu? Ko tur teica par mani? Kas tur vēl bija? Kāpēc tu klusē, ko tev tur sastāstīja?”
Bērns kļūst par spiegu un sajūt, ka otra māja ir aizdomīga. Tas māca bērnu slēpt un melot abās mājās.

Ja tu esi aizsargājošais vecāks

Tu nevari kontrolēt, ko dara bijušais partneris. Bet tu vari būt mierīgās mājas, un tas bērnam ir svarīgāk, nekā izklausās.

Paralēlā audzināšana, nevis kopīgā

Parasti speciālisti iesaka kopīgu audzināšanu (angl. co-parenting): kopīgi lēmumi, elastīgs grafiks, kopīgi svētki. Ar narcistisku bijušo partneri tas bieži nestrādā, jo katra saruna kļūst par kauju. Tad palīdz paralēlā audzināšana (angl. parallel parenting): katrs vecāks savā mājā audzina pēc saviem noteikumiem, saziņa ir minimāla, rakstiska un tikai par bērnu. Tu nevari kontrolēt otru māju, bet tu vari padarīt savējo drošu.

  • Detalizēts grafiks, rakstiski: dienas, laiki, vieta, svētki, brīvlaiki. Jo mazāk jāsarunā, jo mazāk konflikta.
  • Nodošana neitrālā vietā, piemēram, skolā vai bērnudārzā, lai vecākiem nav jāsatiekas.
  • Viens saziņas kanāls, rakstisks: e-pasts vai īpaša lietotne. Nekādas saziņas caur bērnu.

BIFF: kā atbildēt uz dusmīgām ziņām

Advokāts un sociālais darbinieks Bils Edijs (Bill Eddy) ieteica metodi BIFF: atbildi īsi (Brief), informatīvi (Informative), draudzīgi (Friendly) un stingri (Firm). Neaizstāvies, neskaidro, nereaģē uz apvainojumiem. Tikai fakti par bērnu.

Bijušais partneris atsūta garu ziņu ar apvainojumiem un starp tiem pieprasa mainīt nedēļas nogali.
BIFF atbilde: „Paldies par ziņu. Šī nedēļas nogale paliek pēc grafika. Nākamajai varam vienoties līdz ceturtdienai. Jauku vakaru.”

Ko darīt un ko nedarīt ar bērnu

  • Nenomelno otru vecāku bērna priekšā. Runā par uzvedību, ja vajag: „Pieaugušajiem nevajadzētu lūgt bērniem nest ziņas. Tu neesi vainīgs.”
  • Neizjautā. Ļauj bērnam stāstīt pašam.
  • Tici, ja bērns stāsta par kaut ko sliktu. Pieraksti viņa vārdus, datumu, neved uz sīku pratināšanu.
  • Ļauj mīlēt abus. „Tev drīkst patikt arī otrā mājā. Man ir prieks, ja tev tur ir labi.”
  • Terapija bērnam pie speciālista, kurš saprot šķiršanos ar augstu konfliktu un vardarbību. Maziem bērniem palīdz rotaļu terapija (angl. play therapy), lielākiem uz traumu vērsta KBT (angl. trauma-focused CBT).
Ko teikt
„Mēs vairs nedzīvojam kopā, bet mēs abi tevi mīlam. Tu nekad neesi vainīgs mūsu strīdos. Tev nav jānes ziņas un jāizvēlas. Tu vari mīlēt abus.”

Ja bērns atsakās nākt pie tevis

Tas ir viens no sāpīgākajiem brīžiem vecāka dzīvē. Pirmkārt, godīgi pajautā sev un, ja vari, speciālistam: vai bērnam ir savs iemesls? Vai es kaut ko darīju, kas viņu biedēja vai sāpināja? Ja jā, tas ir jālabo, nevis jāsauc par atsvešināšanu. Ja nē, un bērns atkārto pieaugušā vārdus:

  • Paliec paredzams. Raksti, zvani, sūti kartītes dzimšanas dienā, pat ja neatbild. Bērns vēlāk bieži uzzina, vai vecāks mēģināja.
  • Nespied un nestrīdies ar bērnu par otru vecāku. Tas tikai apstiprina stāstu, ka tu esi „bīstams”.
  • Neizmanto bērnu, lai atbildētu otram vecākam. Pat ja tas ir kārdinoši.
  • Durvis paliek vaļā. „Es tevi mīlu. Kad būsi gatavs, es būšu šeit.” Daudzi bērni atgriežas, dažreiz pusaudža gados, dažreiz pieaugušā vecumā.

Bāriņtiesa, tiesa un pierādījumi

Strīdus par to, kur bērns dzīvos un kā viņš satiksies ar otru vecāku, Latvijā risina bāriņtiesa vai tiesa. Vispārīgi principi, kas palīdz:

  • Fakti, nevis etiķetes. „Viņš ir narcisists” tiesā palīdz maz. „15. martā viņš atveda bērnu trīs stundas vēlāk un neatbildēja uz zvaniem” palīdz vairāk.
  • Pieraksti un saglabā. Ziņas, e-pasti, kavējumi, bērna vārdi (bez uzvedinošiem jautājumiem), skolas un ārstu piezīmes.
  • Nesagatavo bērnu stāstīt „pareizo versiju”. Tas bērnam kaitē, un to parasti pamana.
  • Jurists, kurš saprot vardarbību un augsta konflikta šķiršanos. Konsultācija laikus maksā mazāk nekā gadiem ilga tiesāšanās.
  • Mediācija bieži ir laba izvēle parastai šķiršanai, bet ar vardarbīgu cilvēku kopīgas sarunas var palielināt briesmas un spiedienu. Pasaki mediatoram vai bāriņtiesai, ka ir bijusi vardarbība.
  • Ja ir vardarbība, policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var piemērot pagaidu aizsardzību pret vardarbību, arī pret bijušo partneri. Drošībai: drošības plāns.
  • Tālruņi. 116 006 palīdz noziegumos un vardarbībā cietušajiem, 116 123 ir krīzes tālrunis, bērns pats var zvanīt uz 116 111. Briesmās: 112.

Ja tevi pašu sauc par narcisistu vai atsvešinātāju. Tas notiek bieži. Kritērijs, kas palīdz neatkarīgi no etiķetēm: kas atkārtojas, kam tas nāk par labu, un kā tas ietekmē bērnu. Ja tu atbalsti bērna saikni ar otru vecāku, kamēr tā ir droša, neizmanto bērnu kā ziņnesi un runā par faktiem, tu dari to, kas bērnam vajadzīgs.

Terapija tev. Ne katrs speciālists saprot vardarbību pēc šķiršanās. Ja dzirdi „jums abiem vienkārši jāsadarbojas” vai „aizmirstiet pagātni bērna dēļ”, bet tev ir bail no bijušā partnera, meklē speciālistu, kurš tic un saprot. Kamēr meklē: Dr. Ramani Durvasula (YouTube kanāls DoctorRamani, grāmata „It’s Not You”, 2024), angļu valodā.

Ja tu esi pieaugušais bērns

Nosauc lomu, ko tev iedeva. Ziņnesis, spiegs, sabiedrotais, mierinātājs. Tā nebija tava izvēle. Tu to vari nolikt.

Pārskati stāstu. Ja tev bērnībā stāstīja, kāds ir otrs vecāks, pieaugušā vecumā tev ir tiesības pašam pārbaudīt. Dažreiz stāsts izrādās patiess, un distancei bija iemesls. Dažreiz ne. Abos gadījumos tā ir tava izvēle, ko darīt tālāk.

Ko teikt
„Es vairs nenesīšu ziņas starp jums. Ja tev ir kaut kas sakāms otram vecākam, lūdzu, sazinies ar viņu tieši. Ar tevi es gribu runāt par mums.”

Robežas ar narcistisko vecāku. Svētki, kāzas, mazbērni: iepriekš izlem, ko tu vari un ko nē. Daži izvēlas minimālu kontaktu, citi nekādu. Vairāk: Kāpēc bez kontakta.

Sēras un atjaunošana. Ja tu zaudēji gadus ar vienu vecāku, tās ir īstas sēras. Ja vēl ir iespēja, dažiem palīdz lēna atjaunošana: viena kafija, viena vēstule, bez steigas. Kā būvēt sevi no jauna: Kad nav pie kā atgriezties un 12 nedēļu plāns. Grāmatas angļu valodā: Eimija Beikere (Amy J. L. Baker) „Adult Children of Parental Alienation Syndrome” (2007) un Lindsija Gibsone (Lindsay C. Gibson) „Adult Children of Emotionally Immature Parents” (2015).

„Vai mans vecāks tiešām bija narcistisks?”

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un cilvēki ar šādiem uzvedības modeļiem pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav. Tas nenozīmē, ka narcisma nebija. Svarīgi ir tas, kas atkārtojās: bērns kā ierocis, lojalitāte kā prasība, otra vecāka nomelnošana. Ja tu vēl šodien apjūc, kuram stāstam ticēt, šis apjukums pats ir signāls: apjukums ir simptoms.

Mīti

Mīts: „Bērns pats izvēlējās nebraukt pie otra vecāka, tātad tā ir viņa griba.”
Pusaudža viedoklis ir svarīgs. Bet bērns, kurš dzīvo lojalitātes konfliktā, bieži izvēlas to, kas nomierina vecāku, pie kura viņš dzīvo. Vienmēr jājautā, kāpēc, un jāskatās, vai bērns runā savos vai pieaugušā vārdos.
Mīts: „Labāk palikt kopā bērnu dēļ.”
Bērniem visvairāk kaitē konflikts un vardarbība, nevis šķiršanās. Mierīga dzīve divās mājās vai vienā mierīgā mājā bieži ir labāka nekā kopdzīve vardarbībā.
Mīts: „Vecāka atsvešināšana ir izdomāts sindroms, tātad tā nenotiek.”
„Sindroms” nav atzīta diagnoze, un jēdziens ir apstrīdēts. Bet uzvedība, kad viens vecāks mērķtiecīgi vērš bērnu pret otru, tiešām notiek un kaitē bērnam. Abas lietas ir patiesas vienlaikus, tāpēc katrs gadījums jāvērtē pēc faktiem.

Vai tas izklausās pazīstami?

  • Vai bērnībā tu nesi ziņas starp vecākiem vai atbildēji uz jautājumiem par otru māju?
  • Vai tev bija bail izskatīties priecīgam, atgriežoties no otra vecāka?
  • Vai tu zināji par vecāku tiesām, naudu vai attiecībām vairāk, nekā bērnam vajadzētu?
  • Vai tu kādu laiku noraidīji vienu vecāku un vēlāk nesaprati, kāpēc?
  • Vai tev pieaugušā vecumā ir grūti izteikt savu viedokli, ja kāds var apvainoties?

Iedziļinies

Pagaidu aizsardzība pret vardarbībuArī pret bijušo partneri

Saistīts

Bērni un narcisti: kā bērns aug blakus narcistiskam pieaugušajam un kas ar viņu notiek pa gadiemNarcistisks patēvs vai pamāte: kad vecāka jaunais partneris sāpina bērnuKad otrs vecāks klusē: bērns starp narcistisku vecāku un to, kurš neaizstāvZelta bērns, grēkāzis, neredzamais bērns un „mazais pieaugušais”: lomas narcistiskā ģimenē un kā tās attīstās pa gadiemVecāka atsvešināšanaParalēlā audzināšana
Autors
narcisms.lv redakcija

Avoti

  1. Baker, A. J. L. (2007). Adult Children of Parental Alienation Syndrome: Breaking the Ties That Bind. New York: W. W. Norton.
  2. Kelly, J. B., & Johnston, J. R. (2001). The Alienated Child: A Reformulation of Parental Alienation Syndrome. Family Court Review, 39(3), 249–266.
  3. Meier, J. S. (2009). A Historical Perspective on Parental Alienation Syndrome and Parental Alienation. Journal of Child Custody, 6(3–4), 232–257.
  4. Felitti, V. J., Anda, R. F., Nordenberg, D., et al. (1998). Relationship of childhood abuse and household dysfunction to many of the leading causes of death in adults: The Adverse Childhood Experiences (ACE) Study. American Journal of Preventive Medicine, 14(4), 245–258.
  5. Bowlby, J. (1988). A Secure Base: Parent-Child Attachment and Healthy Human Development. New York: Basic Books.
  6. Masten, A. S. (2001). Ordinary magic: Resilience processes in development. American Psychologist, 56(3), 227–238.
  7. Erikson, E. H. (1950). Childhood and Society. New York: W. W. Norton.
  8. Gibson, L. C. (2015). Adult Children of Emotionally Immature Parents. Oakland, CA: New Harbinger.
  9. Walker, P. (2013). Complex PTSD: From Surviving to Thriving. Lafayette, CA: Azure Coyote.
  10. Tiesu administrācija: atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem 116 006 (ta.gov.lv).
Ja tev tagad ir grūti
Bez maksas, visu diennakti. Tiešās briesmās zvani 112.
112 · 116 123 · 116 006
Zvanīt 116 123