Narcistiska māte: kā bērns aug blakus viņai un kā tas izpaužas katrā vecumā
Narcistiska māte izmanto bērnu savām vajadzībām – kā spoguli, lepnuma avotu, mierinātāju vai vainīgo – un bērna jūtas, robežas un patstāvība viņai traucē; bērns pielāgojas, izpatīkot, kļūstot ideāls vai neredzams, un tas redzams katrā vecumā, sākot ar pieķeršanos mazulībā un beidzot ar attiecībām, darbu un vainas izjūtu, kad māte noveco, taču viens drošs pieaugušais un vēlāk darbs ar sevi ļoti daudz maina.
Īsumā
- Narcistiska māte var būt skaļa (kliedz, pazemo, draud) vai klusa (cieš, nopūšas, apvainojas, dienām nerunā). Abos gadījumos bērnam jārūpējas par mātes jūtām, nevis otrādi.
- Meita bieži kļūst par spoguli vai konkurenti, dēls par „mazo vīru” un mierinātāju. Sekas redzamas katrā vecumā: bērnībā pārmērīga modrība, pusaudža gados kauns un vaina, pieaugušā dzīvē izpatikšana, perfekcionisms un līdzīgi partneri.
- Tā nav tava vaina un nav spriedums. Palīdz drošs pieaugušais bērnībā, vēlāk sēras, robežas vai mazāks kontakts ar māti un terapeits, kurš saprot vardarbību un nespiež „salīgt mieru”.
Kas tas ir
„Mātes mīlestība ir beznosacījuma” ir viens no teikumiem, ko mūsu kultūra atkārto visbiežāk. Tieši tāpēc bērnam, kura māte ir narcistiska, ir tik grūti saprast, kas ar viņu notika. Ja māte mīl vienmēr, tad, ja tu nejūties mīlēts, problēma laikam esi tu. Tā domā bērns, un tā bieži domā arī pieaugušais, kurš no šīs bērnības iznāca.
Šis raksts ir par māti, kuras vajadzības ģimenē vienmēr bija pirmās. Par māti, kurai bērns bija spogulis, lepnuma avots, mierinātājs vai vainīgais, atkarībā no tā, kas viņai tobrīd vajadzēja. Tas ir domāts pieaugušai meitai vai dēlam, kurš atpazīst savu bērnību, un tēvam, vecmāmiņai vai citam pieaugušajam, kurš redz, kas notiek ar bērnu tagad. Kopskats par visām situācijām: Bērni un narcisti.
Vai viņa tiešām ir narciste?
Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet mātes ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, jo problēmu viņas redz citos: bērnos, vīrā, vedeklā. Tāpēc „mammai nav diagnozes” nenozīmē neko.
Svarīgs nav nosaukums, bet tas, kas notika atkal un atkal. Ja tev gadiem bija jāizpatīk, jābaidās no viņas noskaņojuma un jājūtas vainīgam par to, ka tev vispār ir savas vajadzības, tas ir pietiekami. Šādas attiecības ar laiku ļoti reti kļūst labākas. Biežāk tās kļūst smagākas, kad bērns sāk dzīvot savu dzīvi, un vēl smagākas, kad māte noveco. Pieaugušam bērnam ceļš uz priekšu ir sargāt sevi, nevis gaidīt, ka viņa kādreiz sapratīs.
Normālā ģimenē pieaugušais bērns neguļ nomodā, prātojot, vai tiešām viņš ir nepateicīgs, egoistisks vai pats visu izdomājis. Ja tev tā notiek, pats šis apjukums ir signāls. Vairāk: gāzlaitings (angl. gaslighting: kad tev iestāsta, ka tas, ko tu redzēji un jutīji, nenotika) un Apjukums ir simptoms.
Kā tas izskatās ikdienā
Narcistiskā māte nav vienmēr ļauna. Tieši tas mulsina. Viņa var cept brīnišķīgas kūkas, šūt karnevāla tērpus un stāstīt kaimiņiem, cik ļoti mīl savus bērnus. Atšķirība ir tajā, kam tas viss kalpo.
- Rīts. Bērns pamostas un vispirms klausās: vai mamma ir labā omā? Ja virtuvē klaudz trauki, brokastis būs klusas, un labāk neprasīt naudu ekskursijai.
- Skola. Liecība ir mātes vizītkarte. Piecinieks ir „mēs esam gudri”, trijnieks ir „kā tu vari mani tā apkaunot”. Vecāku sapulcē viņa ir burvīga, mājās bērnam atstāsta, ko „tā skolotāja par tevi teica”, bieži pārspīlēti.
- Svētki. Dzimšanas diena ir mātes izrāde: viesi, kurus izvēlas viņa, dāvanas, kas patīk viņai, un fotogrāfijas, kurās viss izskatās ideāli. Ja bērns pēc tam raud, viņš ir „nepateicīgs”.
- Slimība. Kad slims ir bērns, māte vai nu pazūd („tu mani apgrūtini”), vai pārvērš to savā drāmā: stāsta visiem, cik viņai grūti. Kad slima ir viņa, visai mājai jāstaigā uz pirkstgaliem.
- Draugi. Draudzenes tiek novērtētas: „tā ir no vienkāršas ģimenes”, „tā tevi tikai izmanto”. Bērnam pamazām paliek vienīgā īstā draudzene: mamma.
Skaļā versija kliedz, pazemo citu priekšā, sit ar durvīm, draud aiziet vai „atdot uz bērnu namu”. Klusā versija nekad nepaceļ balsi. Viņa cieš. Nopūšas, apguļas ar galvassāpēm, dienām nerunā (tas ir klusēšanas sods, angl. silent treatment), un visi zina, kurš vainīgs. Otrajā versijā bērnam ir vēl grūtāk kādam paskaidrot, kas notiek, jo „tava mamma taču nekad nekliedz”. Vairāk par to, kā sievietes narcistiskā uzvedība bieži izskatās: Kad narciste ir sieviete.
Bērna loma: meita, dēls, brāļi un māsas
Narcistiskai mātei bērni bieži nav atsevišķi cilvēki, bet viņas pašas turpinājums. Karila Makbraida (Karyl McBride), kas daudzus gadus strādājusi ar narcistisku māšu meitām, apraksta, ka šīs meitas bieži jūtas „nekad pietiekami labas”, un tas ir viņas grāmatas nosaukums.
Meita bieži dabū vienu no divām lomām, reizēm abas pēc kārtas. Kamēr viņa ir maza un glīta, viņa ir mātes spogulis un „mana mazā lelle”. Kad viņa sāk augt, kļūt skaista, gudra vai vienkārši patstāvīga, viņa var kļūt par konkurenti. Komentāri par augumu, apģērbu, draugiem, „tu jau sevi uzskati par labāku”. Meita iemācās būt spoža, bet ne pārāk. Redzama, bet ne vairāk par mammu.
Dēls bieži kļūst par mātes „mazo vīru”: viņas uzticības personu, mierinātāju, cilvēku, kuram viņa sūdzas par tēvu. Tas izklausās kā tuvums, bet bērnam tā ir pārāk smaga nasta. To sauc par parentifikāciju (angl. parentification): bērns kļūst par vecāku savai mātei. Pētnieks Gregorijs Jurkovičs (Gregory Jurkovic) to apraksta kā „zaudētu bērnību”. Kad dēls vēlāk iemīlas, viņa draudzene mātei ir sāncense.
Brāļi un māsas bieži sadalās: zelta bērns (angl. golden child), kurš dara mātei godu, un grēkāzis (angl. scapegoat), uz kuru nokrīt visa vaina. Vēl ir „neredzamais bērns”, kuru vienkārši nepamana, jo viņš neko neprasa. Sīkāk par lomām un to, kā katra attīstās: Zelta bērns un grēkāzis.
Bieži ģimenē ir arī tēvs, kurš redz, bet neiejaucas, jo pats baidās no sievas noskaņojuma. Par šo situāciju: Otrs vecāks klusē.
Bērns pa gadiem
Kolonna „parasti” apraksta, kas bērnam no pietiekami drošas ģimenes šajā vecumā parasti ir (balstīts uz attīstības psiholoģiju, piemēram, Ēriksona posmiem un pieķeršanās pētījumiem). Tas nav ideāls. Tas ir vidējais.
| Vecums | Parasti šajā vecumā | Ko piedzīvo bērns ar narcistisku māti | Kā tas izpaužas | Kas palīdz |
|---|---|---|---|---|
| 0–3 | Mazulis iemācās, ka uz raudāšanu kāds atnāk; veidojas pamata uzticība pasaulei un droša pieķeršanās | Māte atsaucas, kad mazulis viņu padara lepnu vai ir „mīlīgs”; raudāšana ir „tu man to dari”; mazulis ir aksesuārs citu acīs | Pārāk „ērts” un kluss mazulis vai tieši otrādi, grūti nomierināms; miega grūtības; ļoti lipīgs vai vienaldzīgs pret māti | Tēvs, vecmāmiņa vai aukle, kas katru dienu ir silti un paredzami blakus; pietiek ar vienu |
| 4–7 | Spēlējas, jautā, mēģina, kļūdās un tāpat jūtas mīlēts; mācās, ka var gribēt un teikt „nē” | Mīlestība nāk par „labu uzvedību” un mātes lepnuma radīšanu; bērns tiek ģērbts un rādīts; „nē” sodīts ar aukstumu | Bērns domā, ka pats izraisa mātes noskaņojumu; agra izpatikšana; vēdersāpes, bailes no kļūdām vai pēkšņas dusmu lēkmes | Pieaugušais, kas nosauc bērna jūtas; bērnudārza audzinātāja; paredzama dienas kārtība citur |
| 8–12 | Mācās, draudzējas, jūtas spējīgs; kļūdas ir normāla mācīšanās daļa | Atzīmes ir mātes gods vai kauns; salīdzināšana ar brāļiem, māsām, kaimiņu bērniem; draugu „izvērtēšana”; dēls dzird sūdzības par tēvu | Pārmērīga modrība, perfekcionisms vai padošanās; slēpšanās; maz draugu; bērns kļūst par mātes mierinātāju | Skolotājs vai treneris, kurš novērtē bērnu pašu; drauga ģimene; sports, mūzika, grāmatas |
| 13–17 | Meklē sevi, strīdas, atdalās, pirmās simpātijas, un tomēr jūtas drošs mājās | Meitas augšana kā konkurence, komentāri par ķermeni; dienasgrāmatas lasīšana; dēla draudzene kā sāncense; atdalīšanās ir „nodevība” | Kauns par ķermeni, ēšanas traucējumu vai paškaitējuma risks, depresija; vai nu dumpis, vai pilnīga pakļaušanās; bēgšana agrās attiecībās | Skolas psihologs, 116 111, viens pieaugušais, kas tic; draugu loks; terapija pusaudžiem |
| 18–25 | Mācās, strādā, pirmās nopietnās attiecības, arvien patstāvīgāks, vecāki kļūst par atbalstu no attāluma | Aiziešana no mājām ir „tu mani pamet”; zvani, asaras, vaina; iejaukšanās studiju un partnera izvēlē | Vaina par savu dzīvi; pirmās attiecības ar kritisku vai neparedzamu cilvēku; trauksme; nespēja pateikt „nē” mātei | Fizisks attālums, savi draugi, pirmā saruna ar speciālistu, kurš saprot vardarbību |
| 25–40 | Karjera, partneris, savi bērni; attiecības ar vecākiem kļūst līdzvērtīgākas | Kāzas pārvēršas mātes izrādē; mazbērni kļūst par jaunu skatuvi, izlases mīlestību vai ieroci; kritika par to, kā tu audzini | Perfekcionisms vai „es neko nevaru”; izdegšana; izpatikšana darbā un mājās; strīdi ar partneri par māti; bailes atkārtot | Terapija; skaidras robežas; partneris, kurš redz; mazāks kontakts vai bez kontakta |
| 40+ | Stabilitāte, pieredzes nodošana tālāk, rūpes par vecākiem kā izvēle | Māte noveco, slimo un prasa aprūpi; mantojums kā kontrole; radinieki, kas pierunā; bieži pirmā reize, kad saproti bērnību | Vaina, dusmas, izsīkums; sarežģītas sēras, kad māte nomirst; atvieglojums un kauns par to | Sēras par zaudēto; aprūpe ar robežām, nevis ar sevis upurēšanu; atbalsta grupa; terapeits |
Šī tabula nav pareģojums. Ne katram bērnam būs katra problēma. Psiholoģe En Mastena (Ann Masten) bērnu noturību sauc par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): ja bērnam ir kaut viens drošs pieaugušais, kāda joma, kurā viņš jūtas spējīgs, un kāds, kas viņam tic, viņš bieži izaug daudz stiprāks, nekā varētu gaidīt. Temperaments, humors, sports, grāmatas, vecmāmiņa, draudzenes ģimene: tas viss maina ļoti daudz.
0–3 gadi: mazulis un mātes spogulis
Mazulis nevar parūpēties par sevi, un viņa vienīgais veids, kā kaut ko dabūt, ir raudāt. Parastā ģimenē viņš iemācās: kad man slikti, kāds atnāk. Psihiatrs Džons Boulbijs (John Bowlby) to sauca par „drošu bāzi” (angl. secure base), un tas ir pamats, uz kura vēlāk balstās uzticēšanās cilvēkiem.
Narcistiska māte mazulim var būt ļoti mīļa, kad citi skatās vai kad mazulis smaida. Bet, kad viņš raud naktī, kad slimo vai kad vienkārši ir grūts, viņa jūtas personīgi aizskarta. „Viņš to dara man par spīti.” „Viņa mani ienīst.” Mazulis nesaprot vārdus, bet viņa ķermenis iemācās, ka mierinājums ir neparedzams.
Tas neizskatās dramatiski. Tas izskatās kā „ļoti ērts bērns”, kurš maz raud, vai kā bērns, kuru neviens nevar nomierināt. Ja blakus ir tēvs, vecmāmiņa vai aukle, kas katru dienu ir silta un paredzama, mazulim ar to bieži pietiek, lai izveidotu drošu saikni vismaz ar vienu cilvēku.
4–7 gadi: „labā meitene”, „mammas lielais puika”
Šajā vecumā bērni domā maģiski: viņiem šķiet, ka tas, kas notiek apkārt, notiek viņu dēļ. Ja mamma ir dusmīga, tas ir tāpēc, ka es biju slikts. Narcistiska māte šo domu apstiprina: „Tu mani atkal sadusmoji.”
Bērns iemācās, ka mīlestību var nopelnīt. Skaisti saģērbies, dziedi viesiem, nerunā, kad pieaugušie runā, nerāj un neraudi. Meitene kļūst par „mammas mazo lelli”, puika par „mammas lielo puiku, kurš mammu sargā”. Tas izklausās mīļi, bet bērnam tas nozīmē, ka viņa paša vēlmes kļūst par apdraudējumu.
Bieži parādās ķermeņa signāli: vēdersāpes no rītiem, nagu graušana, grūtības aizmigt. Bērnudārza audzinātāja var pamanīt, ka bērns ir pārāk paklausīgs, ļoti baidās no kļūdām vai pēkšņi eksplodē par sīkumu. Palīdz pieaugušais, kurš vienkārši nosauc jūtas: „Tu esi bēdīgs. Tas ir labi.” Tas bērnam iemāca, ka jūtas nav noziegums.
8–12 gadi: liecība kā mātes vizītkarte
Skolas gados vienaudzis no parastas ģimenes mācās, ka var būt labs kādā lietā, un tā ir viņa paša lieta. Bērnam ar narcistisku māti atzīmes, sports un koncerti pieder mātei. Kad viņam iet labi, viņa stāsta visiem. Kad iet slikti, viņa ir pazemota, un to bērnam liek sajust.
Bieži sākas salīdzināšana: „Paskaties uz Ievu, viņa gan…” Brāļi un māsas tiek nostādīti viens pret otru. Viens kļūst par zelta bērnu, cits par grēkāzi. Draugi tiek izvērtēti, un tie, kas mātei nepatīk, pamazām pazūd. Dēls sāk dzirdēt sūdzības par tēvu, naudu un kaimiņiem, un viņš jūtas atbildīgs par mātes laimi.
Šajā vecumā bērns bieži kļūst ļoti modrs. Viņš zina, kāda būs mātes balss, pirms viņa ieiet istabā. Daži kļūst par teicamniekiem, jo tas ir drošāk. Citi padodas: „jebkurā gadījumā nebūs labi”. Palīdz skolotājs vai treneris, kurš novērtē bērnu pašu, nevis to, ko viņš dod mātei. Palīdz drauga ģimene, kurā vakariņas ir mierīgas, un bērns redz, ka var būt citādi.
13–17 gadi: augšana kā nodevība
Pusaudža gados parasts bērns strīdas ar vecākiem, meklē savu stilu, savus draugus un savu balsi. Tas ir normāli un pat vajadzīgi. Vecāki to pārdzīvo, bet saprot, ka bērns aug.
Narcistiskai mātei pusaudža atdalīšanās ir personīgs aizvainojums. Meitai, kura kļūst par jaunu sievieti, var nākt komentāri par ķermeni, apģērbu, svaru, „tu izskaties kā…” vai tieši otrādi: māte sāk ģērbties un uzvesties kā meitas vienaudze. Dienasgrāmata tiek izlasīta, telefons pārbaudīts. Dēla pirmā draudzene tiek izsmieta vai uzskatīta par draudu. Katrs „nē” tiek sodīts ar asarām, klusēšanu vai stāstiem radiniekiem par to, cik „nepateicīgs” bērns ir.
Tas ir laiks, kad parādās nopietnākas sekas: kauns par ķermeni, ēšanas traucējumu vai paškaitējuma risks, depresija. Daži pusaudži sacēlas un kļūst par „ģimenes problēmu”, citi pilnīgi pakļaujas. Daudzi bēg agrās attiecībās, bieži ar cilvēku, kurš atgādina māti vairāk, nekā viņi saprot. Par šo vecumu: Pusaudža gados.
Palīdz skolas psihologs, kurš tic, un bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116 111. Palīdz viens pieaugušais ārpus mājas, kurš saka: „Tas, kā ar tevi runā, nav normāli.”
18–25 gadi: aiziešana ar vainu mugursomā
Vienaudzis no parastas ģimenes aiziet no mājām, un vecāki skumst, bet priecājas. Bērns ar narcistisku māti aiziet, un māte to piedzīvo kā pamešanu. Zvani vairākas reizes dienā, asaras, „man ir sirds”, stāsti radiniekiem. Studiju izvēle, dzīvoklis, partneris: viss tiek komentēts.
Šajā vecumā bieži sākas pirmās nopietnās attiecības, un tās mēdz būt ar cilvēku, kas ir kritisks, auksts vai neparedzams. Tas jūtas pazīstami, un pazīstamais jūtas kā mīlestība. Vairāk: Kāpēc tas atkārtojas.
Palīdz fizisks attālums, savi draugi un pirmā saruna ar speciālistu. Bieži tieši šajos gados pirmo reizi skan doma: „Varbūt tas, kā mani audzināja, nebija normāli.”
25–40 gadi: kāzas, mazbērni un vecā balss galvā
Šajā vecumā parasti cilvēks būvē savu dzīvi, un attiecības ar vecākiem kļūst līdzvērtīgākas. Ar narcistisku māti tas nenotiek. Kāzas kļūst par viņas izrādi. Vedekla vai znots ir „ne tas”. Mazbērni kļūst par jaunu skatuvi: viens mazbērns ir izlases, cits „tāds pats kā tu”. Māte kritizē, kā tu audzini, un bērnu priekšā saka to, ko tu viņiem aizliedzi.
Iekšēji daudzi šajā vecumā saduras ar izdegšanu. Perfekcionisms, nespēja atpūsties, izpatikšanas reakcija (angl. fawn response: automātiski piekāpties un izpatikt, lai neviens nedusmojas). Galvā skan mātes balss: „tu esi egoists”, „kas tev par tiesībām”. Par to: Viņa vai viņas balss tavā galvā.
Tieši šajā vecumā daudzi pirmo reizi sāk terapiju, bieži tāpēc, ka baidās atkārtot māti ar saviem bērniem. Lielākā daļa neatkārto. Jau tas, ka tu uzdod šo jautājumu, ir labs aizsargs.
40+ gadi: kad māte noveco
Vēlākos gados rūpes par vecākiem parastā ģimenē ir smagas, bet tās ir izvēle, ko pieaugušais bērns izdara no mīlestības. Ar narcistisku māti tās bieži ir pienākums, ko uzspiež vaina. Māte slimo un pieprasa. Radinieki zvana un pierunā: „Tā taču tava māte.” Tie ir lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys: cilvēki, kurus narcistiskā persona izmanto, lai spiestu uz tevi). Mantojums kļūst par kontroles līdzekli.
Kad māte nomirst, sēras bieži ir sarežģītas: skumjas par to, kas nekad nebija, dusmas, atvieglojums un kauns par šo atvieglojumu. Tas viss ir normāli. Tu vari sērot arī par māti, kuras tev nekad nebija.
Palīdz aprūpe ar robežām: ko tu dari un ko ne, cik bieži un cik ilgi. Palīdz atbalsta grupa un terapeits. Un palīdz atļauja sev pateikt: „Es daru tik, cik varu, nezaudējot sevi.”
Kā tas izklausās
Viena frāze neko nepierāda: katra māte reizēm pasaka kaut ko netaisnīgu. Svarīgi, vai tas atkārtojas, kam tas kalpo un kas notiek pēc tam.
Kā tas izskatās
Apkopots no vairākiem stāstiem. Ievai ir astoņi gadi. Mammai šodien ir labs garastāvoklis, un viņa ir atnesusi Ievai jaunu kleitu, jo sestdien būs mammas draudzenes kāzas. Ieva negrib to kleitu, tā dur. Viņa to pasaka. Mammas seja mainās. „Labi, es vairs nekad tev neko nepirkšu.” Visu vakaru mamma nerunā. Tēvs saka: „Nu, uzvelc to kleitu, lai mājās ir miers.” Nākamajā rītā Ieva uzvelk kleitu, pati, bez lūgšanas, un mamma atkal smaida. Ieva iemācās: ja es daru, ko mamma grib, mamma mani mīl.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Apkopots no vairākiem stāstiem. Ievai ir 35. Viņa ir projektu vadītāja, kolēģi viņu uzskata par ļoti uzticamu, un viņa nekad nesaka „nē”. Vakarā vīrs jautā, kur viņa gribētu braukt atvaļinājumā. Ieva nezina. Viņa jautā, kur grib viņš. Svētdien zvana mamma: viņai vajag, lai Ieva atbrauc palīdzēt ar dārzu. Ievai bija plāni ar bērniem. Viņa nosaka, ka varbūt nevarēs. Mamma nopūšas: „Nu, labi, tad es pati. Ar savu muguru.” Ieva padodas, atceļ plānus un brauc. Atpakaļceļā viņa raud automašīnā un nesaprot, kāpēc viņai ir tik slikti, ja viņa taču izdarīja „pareizi”.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Abās ainās ir viens un tas pats mehānisms: mātes vilšanās ir signāls, ka jāatsakās no sevis, un atsacīšanās nes īsu atvieglojumu. Astoņgadīgai Ievai tā bija gudra stratēģija, jo viņai nebija kur iet. 35 gadu vecumā tā pati stratēģija viņai atņem svētdienas, atvaļinājumus un spēju zināt, ko viņa pati grib. Par to, kā šādu sevi atjaunot: Kad nav, pie kā atgriezties.
Normāli vai ne?
Katra māte kļūdās. Atšķirība ir salabšanā, līdzjūtībā un tajā, kuras vajadzības vienmēr ir pirmās.
Pieaugušā dzīvē
Tas, kas bērnībā bija izdzīvošana, pieaugušā dzīvē kļūst par ieradumu. Ne katram ir viss, bet biežāk sastopamais:
- Attiecības. Pazīstamais jūtas kā „ķīmija”. Meitas bieži izvēlas partnerus, kuri ir kritiski vai emocionāli nepieejami, un cenšas izpelnīties viņu mīlestību. Dēli bieži nonāk attiecībās ar sievieti, kura atgādina māti: noskaņojums nosaka visas mājas dzīvi, un viņa uzdevums ir to noturēt mierīgu. Vēl biežāk ir izvairīšanās: tuvums šķiet bīstams, jo tuvums nozīmē kontroli. Par to: Kāpēc tas atkārtojas un Nākamais pārņem.
- Darbs. Perfekcionisms, nespēja atteikt, izdegšana. Vai otrādi: bailes mēģināt, jo neveiksme sāp kā bērnībā. Bieži arī sajūta „es esmu krāpnieks” pat pēc lieliem panākumiem.
- Ķermenis. ACE pētījums (angl. adverse childhood experiences, nelabvēlīgas bērnības pieredzes; Felitti u. c., 1998) atrada, ka regulāra emocionāla pazemošana bērnībā ir viena no pieredzēm, kas statistiski saistīta ar lielāku risku vēlāk saslimt ar depresiju, trauksmi, atkarībām un sirds slimībām. Tas ir risks lielās grupās, nevis tavs liktenis. Vairāk: Ko vardarbība nodara ķermenim.
- Sevis tēls. Iekšējais kritiķis, kas runā mātes balsī. Sajūta, ka tev nav tiesību uz savām vajadzībām, ka atpūta ir jānopelna, ka tu esi „par daudz” vai „par maz”.
- Savi bērni. Bailes atkārtot māti ir ļoti bieži, un tieši tās parasti ir labākā aizsardzība. Tu vari kļūdīties, kā visi vecāki, bet tu vari arī atnākt un atvainoties. To tu nekad nedabūji, un tas ir tieši tas, kas visvairāk maina.
Ja tu esi bērna tēvs vai radinieks
Ja tu redzi, kas notiek ar bērnu, tu nevari izmainīt māti. Bet tu vari būt tas drošais pieaugušais, par kuru runā noturības pētījumi. Tas nozīmē:
- Esi paredzams. Tas pats laiks, tie paši rituāli, tas pats miers. Bērnam tas ir kā atpūta pēc vētras.
- Apstiprini jūtas. „Tu esi bēdīgs, jo mamma uz tevi kliedza. Tā ir normāla reakcija.” Nevis „mamma vienkārši ir nogurusi, nedusmojies uz viņu”.
- Nerunā slikti par māti bērna priekšā un neizmanto bērnu kā ziņnesi. Tu vari pateikt patiesību par uzvedību („tas, ko mamma teica, nebija taisnīgi”), bet nevajag bērnam nest pieaugušo karu.
- Neklusē. Ja tu redzi pazemošanu, iestājies. Bērns, kuram otrs vecāks vienmēr saka „nu, nesadusmo mammu”, jūtas nodots divreiz. Vairāk: Otrs vecāks klusē.
- Pieraksti. Datumi, notikumi, bērna vārdi, ziņas. Tas var būt vajadzīgs, ja nāksies vērsties pie iestādēm vai tiesā.
- Iesaisti palīdzību. Skolas psihologs, ģimenes ārsts, sociālais dienests, bāriņtiesa (pašvaldības iestāde, kas aizstāv bērna tiesības). Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116 111, krīzes tālrunis 116 123, noziegumos un vardarbībā cietušo tālrunis 116 006 (strādā pēcpusdienā un vakarā). Briesmās 112.
- Terapija bērnam. Mazākiem bērniem palīdz spēļu terapija: bērns caur spēli izspēlē to, ko nevar pateikt vārdos. Lielākiem uz traumu vērsta KBT (angl. trauma-focused CBT): strukturēta terapija, kurā bērns mācās saprast savas reakcijas un droši izstāstīt notikušo. Meklē speciālistu, kurš saprot vardarbību ģimenē un neiesaka „ģimenes terapiju kopā ar mammu” kā pirmo soli.
Piemērs: tēvs mājās. Tava sieva pie vakariņām saka dēlam: „Tu esi tieši tāds pats kā tavs tēvs, nekam nederīgs.” Dēls skatās uz tevi. Ja tu klusē, lai būtu miers, viņš iemācās, ka viņu neviens nesargās. Tu vari mierīgi pateikt: „Tā ar viņu nerunā,” un vēlāk, divatā: „Tas, ko mamma teica, nav taisnība. Tu esi labs puika.” Bez lekcijas par mammu, tikai patiesība par uzvedību.
Ja tu esi vecmāmiņa no otras puses, tante vai krustmāte. Mazmeita pie tevis nedēļas nogalē trīs reizes pārģērbjas un jautā, vai viņa izskatās „pietiekami labi”, lai mamma nedusmotos. Tev nav jākritizē viņas māte. Tu vari pateikt: „Pie manis tu vari staigāt kaut vai pidžamā. Tu man patīc tāda, kāda esi.” Tas nav sīkums: viens pieaugušais, pie kura bērns drīkst būt vienkārši bērns, ir tieši tas, par ko runā noturības pētījumi.
Ja jūs esat šķīrušies, papildu slazdi: bērns kā ziņnesis, spiegs vai ierocis. Par to: Šķirto vecāku bērni.
Piemērs pēc šķiršanās. Dēls atgriežas no nedēļas nogales pie mātes un jautā: „Mamma saka, ka tu mūs pameti. Vai tā ir taisnība?” Neatbildi ar stāstu par viņu. Pasaki: „Pieaugušie dažreiz šķiras, bet tevi es nekad nepametīšu. Tu vari man jautāt jebko.” Vēlāk pieraksti, ko bērns stāstīja, bez pratināšanas un bez spiediena izvēlēties pusi.
Ja tu atpazīsti sevi
Ja tu lasi šo kā pieaugusi meita vai dēls, pirmais solis ir vienkārši nosaukt to, kas bija. Ne lai apsūdzētu, bet lai beidzot saprastu, kāpēc tev ir tik grūti pateikt „nē”, atpūsties vai ticēt, ka esi pietiekams.
Sēras. Tev ir tiesības sērot par māti, kādas tev nekad nebija, un par bērnību, kurā tev bija jābūt pieaugušam. Sēras nāk viļņos, bieži ap svētkiem, Mātes dienu un dzimšanas dienām.
Robežas. Tu vari izlemt, cik bieži jūs runājat, par ko jūs runājat un ko tu pieļauj. Dažiem der mazāks kontakts (minimāls kontakts, angl. low contact), dažiem pilnīgi bez kontakta (angl. no contact). Neviena izvēle nav „pareizā”. Par to, kāpēc attālums bieži strādā labāk par sarunām: Bez kontakta: kāpēc tas strādā.
Sevis audzināšana no jauna (angl. reparenting). Tas nozīmē iemācīties pret sevi izturēties tā, kā tev vajadzēja izturēties bērnībā: ar pacietību, bez pazemošanas, ar atļauju kļūdīties. Konkrēts ceļš soli pa solim: 12 nedēļu plāns.
Terapeits, kurš saprot. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai psihoterapeits ir mācījies par narcistisku vardarbību un traumu. Labi domāts padoms „aprunājies ar mammu, viņa taču tevi mīl” vai kopīga sesija ar māti var nodarīt pāri: narcistiska māte to izmantos, lai pierādītu, ka problēma esi tu. Pārbaudi:
- Vai speciālists tev tic, neprasot pierādījumus?
- Vai viņš zina, kas ir gāzlaitings, trauma un traumatiskā saikne (angl. trauma bond: pieķeršanās cilvēkam, kurš dara pāri, jo sāpes mijas ar atvieglojumu)?
- Vai viņš nespiež „salīgt mieru” vai „piedot, jo viņa ir tava māte”?
- Vai pēc sesijām tu jūties skaidrāk, nevis vainīgāk?
Ja speciālists liek tev justies trakākam vai vainīgākam, tas ir signāls meklēt citu, nevis pierādījums, ka problēma esi tu. Pa to laiku: dr. Ramani Durvasula (YouTube kanāls „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024), Karilas Makbraidas grāmata „Will I Ever Be Good Enough?” un Lindsijas Gibsones (Lindsay C. Gibson) „Adult Children of Emotionally Immature Parents”. Viss angliski, bet angļu valodā par šo tēmu ir daudz vairāk materiāla.
Robeža nav saruna, kurā tu pārliecini. Tā ir tava rīcība: ko tu darīsi, ja robeža tiks pārkāpta. Nav jāpaskaidro trīs reizes, nav jāgaida piekrišana.
Vai tas izklausās pazīstami?
- Vai tu bērnībā zināji, kāds būs vakars, pēc mātes soļiem, balss vai klusuma?
- Vai tev bija jāmierina māte biežāk, nekā viņa mierināja tevi?
- Vai tavi sasniegumi bija „mūsu”, bet tavas neveiksmes bija „tavs kauns”?
- Vai tev ar brāļiem vai māsām ir tik dažādas atmiņas, ka šķiet, ka jūs augāt dažādās ģimenēs?
- Vai pēc katras sarunas ar māti tev ir sajūta, ka tu esi izdarījis kaut ko nepareizi, bet nezini, ko?
- Vai tev ir grūti pateikt, ko tu pats gribi, ja neviens tev to nepajautā divas reizes?
Mīti
Iedziļinies
Sērija: Bērni un narcisti (kopskats) · Narcistisks tēvs · Zelta bērns un grēkāzis · Otrs vecāks klusē · Abi vecāki · Vecvecāki.
Termini: emocionālā saplūšana (angl. enmeshment: nav robežas starp mātes un bērna jūtām), vainas uzspiešana (angl. guilt-tripping), kompleksais PTSS (angl. complex PTSD), pārmērīga modrība (angl. hypervigilance).
Tālāk: Brūces un āķi · Viņa vai viņas balss tavā galvā · Kad narciste ir sieviete.
Pārbaudi savas tagadējās attiecībasPašpārbaude, 5 minūtesSaistīts
Avoti
- McBride, K. (2008). Will I Ever Be Good Enough? Healing the Daughters of Narcissistic Mothers. New York: Free Press.
- Gibson, L. C. (2015). Adult Children of Emotionally Immature Parents. Oakland, CA: New Harbinger.
- Bowlby, J. (1988). A Secure Base: Parent-Child Attachment and Healthy Human Development. New York: Basic Books.
- Ainsworth, M. D. S., Blehar, M. C., Waters, E., & Wall, S. (1978). Patterns of Attachment: A Psychological Study of the Strange Situation. Hillsdale, NJ: Erlbaum.
- Erikson, E. H. (1950). Childhood and Society. New York: W. W. Norton.
- Masten, A. S. (2001). Ordinary magic: Resilience processes in development. American Psychologist, 56(3), 227–238.
- Jurkovic, G. J. (1997). Lost Childhoods: The Plight of the Parentified Child. New York: Brunner/Mazel.
- Felitti, V. J., Anda, R. F., Nordenberg, D., Williamson, D. F., Spitz, A. M., Edwards, V., Koss, M. P., & Marks, J. S. (1998). Relationship of childhood abuse and household dysfunction to many of the leading causes of death in adults: The Adverse Childhood Experiences (ACE) Study. American Journal of Preventive Medicine, 14(4), 245–258.
- Walker, P. (2013). Complex PTSD: From Surviving to Thriving. Lafayette, CA: Azure Coyote.