Narcistisks vecvecāks: kad vecmāmiņa vai vectēvs ir problēma – un kad viņi ir glābiņš

Kas tas ir

Vecvecāki bērna dzīvē var būt divas pilnīgi pretējas lietas. Vieniem vecmāmiņas māja bija vienīgā vieta, kur neviens nekliedza, kur varēja paēst, izgulēties un runāt. Citiem tieši vecmāmiņa vai vectēvs bija tas cilvēks, no kura baidījās visa ģimene, arī paši vecāki. Šī nodarbība ir par abām pusēm, jo ļoti bieži tās ir vienā un tajā pašā ģimenē.

Latvijā vecvecāki bērnus audzina biežāk, nekā daudzi domā: vecāki strādā ārzemēs, ir šķiršanās, slimība, atkarība vai nāve. Tad vecmāmiņa vai vectēvs kļūst par galveno pieaugušo bērna dzīvē. Ja šis cilvēks ir silts un paredzams, tā ir liela veiksme. Ja šis cilvēks rīkojas narcistiski, tas ir, viņam svarīgāka ir sava vara, tēls un apbrīna nekā bērna vajadzības, bērns aug tajā pašā sistēmā, kurā savulaik auga viņa vecāks.

Šeit ir trīs biežākās situācijas:

• Narcistisks vecvecāks audzina vai līdzaudzina bērnu. Noteikumi, sods un mīlestība nāk no viņa.
• Narcistisks vecvecāks un vecāks, kuru audzināja tas pats cilvēks. Mamma vai tētis joprojām baidās no sava vecāka vai dzīvo pastāvīgā cīņā ar viņu, un bērns ir pa vidu.
• Narcistisks ir vecāks, un vecvecāks ir drošais pieaugušais. Mājās ir kontrole vai haoss, un vecvecāku māja ir patvērums. Tad narcistisks vecāks bieži izmanto bērnu kā sodu: „Tu viņu vairs neredzēsi.”

Vārds „narcistisks” šeit nozīmē uzvedību, kas atkārtojas atkal un atkal: cilvēks sevi liek centrā, neuzņemas atbildību, pazemo, kontrolē un izmanto citus savām vajadzībām. Ne katra stingra vecmāmiņa ir narcistiska. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki runā skarbi un rūpes rāda ar darbiem. Atšķirība ir tajā, vai bērna jūtas kādam ir svarīgas un vai pēc sāpināšanas notiek labošana.

Kā tas izskatās ikdienā

Rīts. Parastā ģimenē no rīta ir steiga, un reizēm kāds norūc. Pie narcistiska vecvecāka rīts sākas ar noskaņojuma nolasīšanu: vai šodien ir laba vai slikta diena? Bērns zina, kuru soli gaitenī nedrīkst dzirdēt un kurš jautājums izraisīs lekciju.

Skola un atzīmes. Liecība ir vecvecāka gods. Labās atzīmes tiek rādītas kaimiņiem un radiem kā „mana audzināšana”. Sliktās atzīmes ir apvainojums tieši viņam: „Pēc visa, ko es tevis labā daru.” Bieži seko salīdzinājums ar bērna vecāku: „Tieši tāda pati kā tava māte. Arī no viņas nekas neiznāca.”

Svētki. Ziemassvētki un dzimšanas dienas notiek pēc viņa scenārija. Kurš kur sēž, kurš atbrauc, kurš saņem dāvanas. Mazbērni ir priekšnesums radiem. Ja kāds no vecākiem grib svinēt citādi, tas ir „kara pieteikums”.

Slimība. Rūpes ir, bet ar cenu: „Es visu nakti negulēju tevis dēļ.” Vai tieši tad, kad bērns ir slims, pēkšņi saslimst arī pats vecvecāks, un uzmanība atgriežas pie viņa.

Draugi. Draugu ģimene, kurā bērns redz, ka var dzīvot citādi, bieži tiek nomelnota, jo tur bērnam ir labāk.

Ir arī klusā versija. Vecvecāks nekliedz un nesoda. Viņš vienkārši ir aizvainots: nopūšas, nerunā, pasaka „nu jā, es jau nevienam neesmu vajadzīgs”. Bērns iemācās, ka viņa uzdevums ir uzturēt pieaugušā noskaņojumu, un tas ir tikpat nogurdinoši kā kliedzieni.

Vecāks pa vidu: viņu audzināja tas pats cilvēks

Visbiežāk aizmirstā daļa ir šī. Ja vecvecāks ir narcistisks, tad bērna mamma vai tētis uzauga pie tā paša cilvēka. Viņš jau bērnībā iemācījās pielāgoties, izpatikt vai cīnīties. Kad piedzimst mazbērns, vecās lomas atgriežas ar jaunu spēku.

Tas var izskatīties dažādi:

• Vecāks, kurš joprojām pakļaujas. Trīsdesmit piecus gadus vecs cilvēks ar saviem bērniem, kurš tomēr nespēj pateikt savai mātei vai tēvam „nē”. Vecvecāks lemj par mazbērna vārdu, kristībām, skolu, ēdienu. Vecāks bērnam saka: „Nu, nekaitini vecmāmiņu.” Tā ir izpatikšanas reakcija (angl. fawn response: kad draudu priekšā cilvēks automātiski cenšas izpatikt): kādreiz tā sargāja bērnu, tagad tā sargā vecvecāku, nevis mazbērnu.
• Vecāks, kurš cīnās. Katra tikšanās ir kauja par varu: kurš zina labāk, kurš ir labāks vecāks. Vecvecāks apstrīd katru lēmumu, pārkāpj katru noteikumu („pie manis viņš drīkst visu”) un stāsta mazbērnam, ka mamma ir pārāk stingra. Bērns mācās, ka pieaugušie viens otru grauj un ka viņš ir balva.
• Vecāks, kurš bija grēkāzis. Ja vienam bērnam ģimenē bija grēkāža loma (angl. scapegoat: tas, kuru vaino par visu), vecvecāks tagad vaino viņu arī kā vecāku: „Tu viņu audzini šķībi.” Vienlaikus mazbērns tiek pievilināts: „Pie manis tev būs labāk.”
• Vecāks, kurš bija zelta bērns. Ja vecāks bija zelta bērns (angl. golden child: bērns, kurš bija narcistiskā vecāka lepnums un spogulis), viņš bieži neredz, kas notiek. Viņš aizstāv vecvecāku un nesaprot, kāpēc viņa bērns negrib braukt ciemos.

Šajā cīņā mazbērns bieži kļūst par ieroci: „Tavi vecāki tevi nesaprot, tikai es saprotu.” Kad bērns mājās atkārto vecvecāka vārdus, vecāks jūtas tieši kā bērnībā: bezspēcīgs un nepareizs. Šādu bērna ievilkšanu pieaugušo konfliktā kā trešo stūri sauc par triangulāciju (angl. triangulation).

Galvenais, ko šeit vērts zināt: vecāka iekšējie trauksmes signāli bieži ir noregulēti nepareizi. Kas tev bērnībā bija ikdiena, tas tev tagad var šķist „nu, mamma ir tāda”. Tāpēc noderīgs ir cits jautājums: vai tu gribi, lai tavs bērns pie šī cilvēka jūtas tā, kā tu juties savā bērnībā?

Kad vecvecāks ir drošais pieaugušais

Otrā puse ir tikpat svarīga. Ļoti daudzi pieaugušie, kuri uzauga pie narcistiskas mātes vai tēva, saka vienu un to pašu: „Mani izglāba vecmāmiņa.” Vai: „Vasaras pie vectēva bija vienīgais laiks, kad es jutos normāls.”

Izturības pētījumi atkal un atkal parāda, ka viens stabils, silts pieaugušais ir viena no spēcīgākajām aizsardzībām, kas bērnam var būt (Masten, 2001). Tas nemaina to, kas notiek mājās. Bet tas iedod bērnam pierādījumu, ka problēma nav viņā: ir pieaugušie, kuri klausās, nesoda par jūtām un atvainojas, ja kļūdās.

Bet drošajam vecvecākam ir grūts stāvoklis:

• Narcistisks vecāks var izmantot bērnu kā sodu: ja vecvecāks iebilst, viņš vairs neredz mazbērnu. Tas ir spēcīgs spiediens klusēt.
• Narcistiskais vecāks var būt vecvecāka paša bērns. Tad nāk vaina („ko es izdarīju nepareizi”), kauns un vēlme aizstāvēt savu bērnu, pat redzot, kā cieš mazbērns.
• Vecvecāks var būt narcistiskā vecāka bijušā partnera vai partneres vecāks, piemēram, pēc šķiršanās. Tad viņu mēdz izslēgt no bērna dzīves kā daļu no cīņas ar bijušo. Vairāk par to: Šķirto vecāku bērni.

Un svarīgs brīdinājums: arī šo lomu var izmantot. Narcistisks vecvecāks bieži sevi pasniedz kā „vienīgo, kurš bērnu patiešām mīl”, un vārdu „narciss” vērš pret godīgu vecāku, kurš vienkārši ieliek robežas. Neskaties uz to, kurš skaļāk runā par mīlestību. Skaties uz uzvedību, kas atkārtojas: kurš respektē bērna jūtas, kurš labo, kurš neizmanto bērnu kā ziņnesi un kurš bērna priekšā nerunā slikti par otru.

Kādu lomu saņem bērns

Mazbērnam narcistiska vecvecāka tuvumā parasti ir viena vai vairākas no šīm lomām (sīkāk: Zelta bērns un grēkāzis):

• Otrā iespēja. Vecvecāks mazbērnā redz iespēju „izaudzināt pareizi” to, kas ar paša bērnu „neizdevās”. Bērns ir projekts un trofeja.
• Ierocis vai balva. Bērns ir tas, par ko cīnās pieaugušie. Viņa mīlestība tiek pirkta ar dāvanām un atļaujām.
• Zelta mazbērns un grēkāža mazbērns. Starp brālēniem un māsīcām vecvecāks izvēlas mīluli un „problēmu”, bieži pēc tā, kura vecāks viņam paklausa.
• Mazais pieaugušais. Bērns, kuru audzina vecvecāks, bieži rūpējas par pieaugušā veselību, noskaņojumu un vientulību. To sauc par parentifikāciju (angl. parentification): bērns kļūst par vecāku pieaugušajam.
• „Tieši tāds kā tavs tēvs.” Ja vecvecāks nīst vienu no bērna vecākiem, bērns saņem šo naidu: katra kļūda ir „no tēva puses”.

Kā tas izklausās

Viena frāze neko nepierāda. Svarīgi ir tas, kas notiek atkal un atkal, un ko bērns no tā mācās.

Vecums pa vecumam

Tabulā vispirms ir parasta attīstība, ja blakus ir droši pieaugušie (pēc Boulbija, Einsvortas un Eriksona darbiem par piesaisti un attīstības posmiem; angl. John Bowlby, Mary Ainsworth, Erik Erikson). Tālāk: ko piedzīvo bērns ar narcistisku vecvecāku, kā tas izpaužas un kas palīdz.

0–3 gadi: kam pieder mazulis

Parastā ģimenē mazuļa pirmie gadi ir par vienu lietu: kāds atnāk, kad viņš raud. No tā veidojas sajūta, ka pasaule ir droša. Vecvecāki šeit bieži ir liels atbalsts: izguļas vecāki, mazulim ir vēl viens mīļš cilvēks.

Ar narcistisku vecvecāku mazulis bieži kļūst par strīda priekšmetu jau no dzemdību nama: kā viņu sauks, kā barot, kā likt gulēt. Jaunais vecāks, kurš pats uzauga pie šī cilvēka, nogurumā bieži padodas. Ja vecvecāks mazuli audzina, mazulis piesaistās tam, kurš ir blakus. Bet, ja šis cilvēks ir silts tikai labā noskaņojumā, mazulis mācās, ka rūpes ir neparedzamas. Viens pastāvīgs, mierīgs cilvēks blakus, pat aukle vai audzinātāja, jau maina daudz.

4–7 gadi: lojalitātes konflikts

Šajā vecumā bērns ļoti vēlas, lai visi viņa mīļie cilvēki būtu kopā un priecīgi. Tāpēc visgrūtāk viņam ir tad, kad pieaugušie liek izvēlēties. „Pie manis tu drīksti, mamma neļauj” izklausās pēc dāvanas, bet bērnam tas ir slogs: tagad viņam ir noslēpums no mammas, un katra atgriešanās mājās ir kā pāriešana pāri frontes līnijai.

Ja bērns atkārto vecvecāka vārdus („tu esi slikta mamma”), viņš nerunā savā vārdā, viņš nes pieaugušā vēstījumu. Viņam vajag nevis sodu, bet mierīgu atbildi: „Tev nav jāizvēlas. Tu vari mīlēt vecmāmiņu un mani.” Vēdera sāpes pirms ciemošanās, slikts miegs un dusmu lēkmes nav „kaprīzes”. Ķermenis stāsta to, ko bērns vēl nevar pateikt.

8–12 gadi: gods un rūpes

Tagad bērns jau salīdzina. Viņš redz citas ģimenes un saprot, ka ne visur vecmāmiņa lemj visu. Narcistiskam vecvecākam šajā vecumā bērna panākumi kļūst par viņa paša spoguli: sacensības, liecības, koncerti. Ja mazbērns neattaisno cerības, seko auksts klusums vai salīdzināšana ar brālēniem.

Ja bērns dzīvo pie vecvecāka, jo vecāki strādā tālu, viņš bieži kļūst par pieaugušā aprūpētāju: atceras zāles, klausās sūdzības par „nepateicīgo” mammu un nesūdzas pats, jo „vecmāmiņai jau tā ir grūti”.

13–17 gadi: nepateicība par augšanu

Pusaudzim ir jāatdalās, un droši pieaugušie to pacieš. Narcistiskam vecvecākam tas ir personīgs apvainojums: „Es tev veltīju savas vecumdienas.” Seko kontrole pār draugiem un telefonu vai šantāža ar veselību.

Citos gadījumos vecvecāks padara pusaudzi par sabiedroto pret vecāku: stāsta „patiesību” par mātes vai tēva jaunību, ļauj to, ko vecāki aizliedz. Pusaudzim tas šķiet kā uzticība, bet patiesībā viņš kļūst par ieroci. Dumpis, bēgšana uz vielām, paškaitējums vai depresija ir trauksmes signāli, un uz 116 111 pusaudzis var zvanīt pats.

18–25 gadi: aiziet no tā, kurš tevi izaudzināja

Ja tevi audzināja vecvecāks, aiziešana ir īpaši smaga. Viņš ir vecs, varbūt slimo, varbūt ir viens, un pateikties tiešām ir par ko: jumts, ēdiens, skola. Taču pateicība nav mūža dzimtbūšana. Daudzi šajā vecumā iekļūst pirmajās attiecībās ar cilvēku, kurš arī kontrolē ar vainas sajūtu, un tas šķiet dīvaini pazīstams. Vairāk par to, kāpēc tā notiek: Kāpēc tas atkārtojas.

25–40 gadi: tā pati spēle ar taviem bērniem

Šajā posmā daudzi pirmo reizi ierauga visu ainu, jo viņiem pašiem piedzimst bērni. Tu redzi, kā tavs vecāks vai vecvecāks ar tavu bērnu dara to pašu, ko kādreiz ar tevi: salīdzina, kaunina, pērk ar dāvanām. Bieži tieši šeit sākas pārmaiņas: cilvēki, kuri sevi nekad neaizstāvēja, spēj aizstāvēt savu bērnu. Partneris ar skatu no malas bieži palīdz ieraudzīt to, ko tu vairs nepamani.

40 un vairāk: vecums, kopšana un sēras

Kad narcistisks vecvecāks noveco, spiediens pieaug: „Tev par mani jārūpējas.” Radi neredz visu vēsturi, viņi redz vecu, vientuļu cilvēku. Sākas mantojuma spēles, līdzīgas tām starp brāļiem un māsām: Brālis vai māsa.

Ja vecvecāks bija tavs drošais cilvēks, viņa aiziešana var būt viens no smagākajiem zaudējumiem: vienīgais pieaugušais, pie kura bija miers. Sēras var nākt kopā ar dusmām uz vecākiem, kuri tev to mieru nedeva. Tas ir normāli.

Ne visiem attīstās viss

Psiholoģe Ann Mastena (Ann Masten) izturību nosauca par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): bērnus visvairāk sargā parastas lietas. Viens drošs pieaugušais, draugs, kaut kas, kurā bērns ir labs, temperaments. Šajās ģimenēs tas bieži ir otrs vecāks, otrs vecvecāku pāris, tante vai kaimiņiene. Daudzi mazbērni no šādām ģimenēm izaug par siltiem, godīgiem cilvēkiem.

Ko tas atstāj pieaugušā dzīvē

Attiecības. Ja bērnībā mīlestība bija jānopelna vai tā tika izmantota cīņā, pieaugušā vecumā cilvēks bieži iekļūst attiecībās, kur tas pats notiek atkal. Viņš ir ļoti uzmanīgs pret otra noskaņojumu, bet savas vajadzības pamana vēlu. Vairāk: Nākamais pārņem.

Lojalitāte un vaina. Daudzi pieaugušie mazbērni vēl gadiem jūtas saplēsti starp vecāku un vecvecāku un vainīgi par jebkuru robežu.

Darbs. Perfekcionisms, jo vērtība bija tikai rezultātā, vai zemāki sasniegumi, nekā cilvēks spētu, jo panākumi vienmēr piederēja kādam citam.

Ķermenis. Lielais ACE pētījums (angl. Adverse Childhood Experiences, nelabvēlīgas bērnības pieredzes; Felitti un kolēģi, 1998) parādīja, ka jo vairāk smagu pieredžu bērnībā, jo lielāks vēlāk ir risks daudzām veselības problēmām. Tas ir risks, nevis liktenis. Rūpes par miegu, kustību un regulārām pārbaudēm ir daļa no atveseļošanās.

Pašvērtējums. Vecvecāka balss bieži kļūst par iekšējo balsi. Vairāk: Viņa balss manā galvā. Ilgas bērnības traumas sekas mēdz saukt par komplekso PTSS (angl. complex PTSD): ne tikai smagas atmiņas, bet arī kauns, grūtības ar jūtām un attiecībām.

Savi bērni. Daudzi baidās, ka atkārtos. Lielākā daļa cilvēku, kuri par to uztraucas, neatkārto: viņi kļūdās, bet salabo. Bieži tieši viņi pārtrauc ķēdi, kas gājusi cauri trim paaudzēm.

„Bet vai vecmāmiņa tiešām ir narcise?”

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādiem uzvedības modeļiem pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, un gados veci cilvēki vēl jo mazāk. Tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav, un „nav diagnozes” nenozīmē „nav narcisma”. Etiķete šeit nav svarīga. Svarīga ir uzvedība, kas atkārtojas: bērna vajadzības ir otrajā vietā, bērns tiek izmantots pieaugušo cīņā, neviens nesalabo. Šādi uzvedības modeļi ar vecumu parasti nemīkstinās, bet kļūst stingrāki. Ja tu pieaugušā vecumā guli naktīs un domā, vai tas viss nav izdomāts, šis apjukums pats ir zīme: apjukums ir simptoms, un tam ir vārds, gāzlaitings (angl. gaslighting: kad tev pastāvīgi liek šaubīties par savu atmiņu un uztveri).

Normāli vai ne?

Vecvecākiem mēdz būt citi uzskati par audzināšanu, un tas ir normāli. Katrs pieaugušais kādreiz pasaka ko nevietā. Atšķirība ir labošanā (atvainošanās, izskaidrošana), cieņā pret vecāka lēmumiem un tajā, kura vajadzības ir pirmajā vietā.

Ja tu esi vecāks, un problēma ir tavs vecāks

Tev ir divkārši grūti: tu sargā savu bērnu no cilvēka, no kura tevi neviens nepasargāja.

• Tavs bērns ir pirmajā vietā. Ne vecvecāka jūtas, ne radu viedoklis, ne „bet tie taču ir svētki”.
• Skaidri noteikumi, pateikti mierīgi. Īss teikums, nevis garš strīds. Paskaidrojumi narcistiskam cilvēkam ir materiāls jaunam strīdam.
• Nekādu noslēpumu no vecākiem. Iemāci bērnam: „Pārsteigumi ir labi, noslēpumi no mammas un tēta nē.”
• Vizītes ar tevi klāt. Ja vecvecāks pārkāpj noteikumus, bērns pie viņa nepaliek viens. Īsākas, neitrālā vietā, ar skaidru beigu laiku.
• Runā par uzvedību, nevis par cilvēku. Nevis „vecmāmiņa ir slikta”, bet „tas, ko vecmāmiņa teica par tevi, nebija pareizi, un es to neļaušu”.
• Ja bērnu audzina vecvecāks, jo tu strādā tālu: zvani regulāri, runā ar bērnu vienu pašu, jautā par jūtām, ne tikai par atzīmēm, un tici tam, ko dzirdi. Ja dzirdi, ka bērns rūpējas par pieaugušo vairāk nekā pieaugušais par viņu, meklē citu risinājumu.
• Gatavojies radu spiedienam. Radi var nākt kā lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys): cilvēki, kuri nes narcistiskā cilvēka ziņas un spiedienu. „Mamma tik ļoti cieš.” Tev nav jāattaisnojas.
• Kontakta līmenis ir tava izvēle. Tas var būt minimāls kontakts (angl. low contact: retas, īsas, kontrolētas tikšanās) vai pārtraukts kontakts. Par to: Kāpēc bez kontakta.

Ja tu esi vecvecāks, un narcistisks ir mazbērna vecāks

Tu vari būt tas drošais pieaugušais, kura trūkst mājās. Tas ir daudz, pat ja tu redzi mazbērnu tikai reizi mēnesī.

• Paredzamība. Ja teici, ka atbrauksi sestdien, atbrauc. Bērnam, kuram mājās viss ir neparedzams, tavs paredzamums ir zāles.
• Tici un nosauc jūtas. „Izklausās, ka tev bija bail.” Nav jāzina visas atbildes. Pietiek ar to, ka tu klausies.
• Nenomelno vecāku bērna priekšā. Bērns viņu joprojām mīl, un tas viņu saplēš. Runā par uzvedību: „Kliegt uz bērnu nav pareizi.”
• Nepadari bērnu par ziņnesi un neizjautā viņu kā detektīvs. Neliec viņam neko nodot vecākam un neliec neko slēpt.
• Pieraksti. Datumus, ko redzēji un dzirdēji, bērna vārdus. Ja kādreiz būs jāvēršas iestādēs, pieraksti palīdz.
• Skola. Skolas psihologs un sociālais pedagogs var pamanīt un palīdzēt. Tu vari ar viņiem runāt.
• Bāriņtiesa. Latvijā bāriņtiesa ir iestāde, kuras uzdevums ir aizsargāt bērna intereses. Tur var ziņot, ja bērnam draud briesmas vai viņš netiek aprūpēts. Tas nav „sodīt ģimeni”. Tas ir veids, kā bērns saņem aizsardzību. Arī par to, kā saglabāt saskarsmi ar mazbērnu, ja vecāks to pārtrauc, jautā bāriņtiesai vai juristam.
• Tālruņi. 116 111 ir bērnu un jauniešu uzticības tālrunis: bērns var zvanīt pats, un arī pieaugušais var konsultēties. Ja ir tūlītējas briesmas, zvani 112.
• Terapija bērnam. Mazākiem bērniem bieži palīdz rotaļu terapija (angl. play therapy): bērns caur spēli parāda to, ko nevar pateikt vārdos. Lielākiem palīdz uz traumu vērsta KBT (angl. trauma-focused CBT): speciālists pamazām palīdz izstāstīt notikušo un mainīt domas, kas no tā radušās, piemēram, „es esmu vainīgs”.

Ja narcistiskais vecāks ir tavs paša bērns, tas sāp divkārt. Tu vari mīlēt savu bērnu un tomēr redzēt, ko viņš dara mazbērnam. Tas nav nodevība. Neattaisno („viņam ir grūts laiks”) un nekļūsti par viņa ziņnesi. Ja savulaik kļūdas ir bijušas arī tev, atzīsti tās: mazbērns redzēs, kā izskatās pieaugušais, kurš labo.

Ja kontaktu ar tevi pārtrauc kā sodu, neizmanto mazbērnu, lai to atjaunotu. Glabā kartītes un vēstules, kuras kādreiz varēsi atdot. Bērni izaug, un daudzi vēlāk meklē tieši to vecvecāku, kurš bija mierīgs.

Ja tu esi pieaugušais mazbērns

Nosauc to. „Mani audzināja cilvēks, kuram viņa vara bija svarīgāka par mani.” Vai: „Mans vecāks nevarēja mani pasargāt, jo pats joprojām baidījās.” Tas nav apvainojums. Tas ir fakts par tavu bērnību, un daudziem jau tas atnes atvieglojumu.

Redzi visu ķēdi. Tavs vecāks bija šī paša cilvēka bērns. Tu vari saprast, kāpēc viņš klusēja, un tomēr skumt par to, ka viņš klusēja.

Sēras. Par to, kas notika, un par to, kā nebija. Ja tavs drošais cilvēks bija vecvecāks, ļauj sev sērot arī par viņu, pat ja tas bija sen. Vairāk par to, kā būvēt sevi, ja „es” nekad nebija stabils: Kad nav, pie kā atgriezties.

Robežas un kopšana. Tev nav pienākuma kopt cilvēku, kurš tevi pazemoja, uz sevis rēķina. Tu vari palīdzēt praktiski (sociālais dienests, aprūpe, ārsts) un tomēr nebūt viņa emocionālais atkritumu grozs. Par kontakta līmeņiem: Kāpēc bez kontakta. Soli pa solim: 12 nedēļu plāns.

Terapeits. Ne katram psihologam vai terapeitam ir zināšanas par narcistisko vardarbību un bērnības traumu. Labi domājošs speciālists bez tām var ieteikt „aprunāties ar vecmāmiņu”, „viņa taču ir veca” vai kopīgu ģimenes sesiju. Ar cilvēkiem, kuri tev darīja pāri, godīga saruna nedarbojas tā kā ar normāliem cilvēkiem, un tas var tevi atmest atpakaļ. Pārbaudi:

• Vai tev tic, neprasot pierādīt?
• Vai zina, kas ir gāzlaitings, traumatiskā saikne (angl. trauma bond) un kompleksais PTSS?
• Vai nespiež uz samierināšanos ar ģimeni?
• Vai uzmanības centrā ir tava drošība un tava uztvere?

Ja pēc sesijām vaina un apjukums kļūst lielāki, meklē citu speciālistu. Tā nav zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē: Dr. Ramani Durvasula (YouTube kanāls DoctorRamani, grāmata „It’s Not You”, 2024), Lindsija Gibsone (Lindsay C. Gibson) „Adult Children of Emotionally Immature Parents” (2015) un Karila Makbraida (Karyl McBride) „Will I Ever Be Good Enough?” (2008), viss angļu valodā. Tālrunis 116 123 palīdz arī pieaugušajiem.

Mīti

Vai tas izklausās pazīstami?

• Vai bērnībā tev bija jāizvēlas starp vecāku un vecvecāku, vai jānes noslēpumi no viena pie otra?
• Vai tavs vecāks vecvecāka klātbūtnē kļuva kā mazs bērns, kurš nevar iebilst?
• Vai tev bija jārūpējas par vecvecāka veselību vai noskaņojumu biežāk, nekā viņš rūpējās par tevi?
• Vai tev tagad ir bail, ka tavs vecāks ar taviem bērniem darīs to pašu, ko ar tevi?
• Vai bija kāds vecvecāks, pie kura tu jutāties drošs? Ko viņš darīja citādi?

Iedziļinies

• Sērijas pārskats: Bērni un narcisti
• Ja narcistiska bija māte: Narcistiska māte
• Ja narcistisks bija tēvs: Narcistisks tēvs
• Ja abi vecāki: Abi vecāki
• Pēc šķiršanās: Šķirto vecāku bērni
• Lomas ģimenē: Zelta bērns un grēkāzis
• Brūces, ko atstāj bērnība: Brūces un āķi
• Termini: emocionālā saplūšana (angl. enmeshment: kad robežas starp ģimenes locekļiem izplūst un bērna jūtas „pieder” pieaugušajam), ACE, izpatikšanas reakcija