Tiešās briesmās zvani 112. Emocionāls atbalsts visu diennakti, bez maksas: 116 123.Kā droši lietot šo vietni
LVRU
Skats:Mana situācija
Šī nodarbība ir par situāciju, kad narcists ir vīrietis. Tu esi izvēlējies skatu, kur tevi sāpina sieviete. Kad narciste ir sieviete: viņas taktikas soli pa solim, atklāti un slēpti →

Narcistisks tēvs: kā bērns aug blakus viņam un kā tas izpaužas katrā vecumā

Narcistisks tēvs izmanto bērnu kā sava statusa pierādījumu, auditoriju vai vainīgo: mīlestība ir jānopelna ar sasniegumiem un paklausību, bērna jūtas tiek izsmietas, un mājās valda bailes vai auksts klusums, kamēr citu priekšā tēvs ir šarmants; bērns pielāgojas, kļūstot par teicamnieku, neredzamu vai dumpinieku, un tas redzams katrā vecumā, taču drošs pieaugušais, agra palīdzība un vēlāk darbs ar sevi ļoti daudz maina.

Klausīties

Īsumā

  • Narcistisks tēvs var būt skaļš (kliedz, iebiedē, pazemo citu priekšā) vai kluss (auksts, aizņemts, apvainojas, „es visu upurēju jūsu dēļ”). Abos gadījumos bērna vērtība atkarīga no tā, ko viņš dod tēva tēlam.
  • Dēls bieži kļūst par sāncensi vai „neizdevušos” turpinājumu, meita par „tēta princesi”, līdz sāk augt un domāt pati. Sekas: bailes, perfekcionisms vai padošanās, pēc tam līdzīgi partneri vai priekšnieki.
  • Tā nav tava vaina un nav spriedums. Palīdz drošs pieaugušais un drošība mājās, vēlāk robežas vai mazāks kontakts ar tēvu un terapeits, kurš saprot vardarbību un nespiež „salīgt mieru”.

Kas tas ir

Daudzās ģimenēs tēvs ir tas, kurš „vienkārši ir stingrs”. Kurš „strādā visu dienu un grib mieru”. Kurš „reizēm uzsprāgst, bet tas ir tāpēc, ka viņam ir atbildība”. Šie teikumi bieži ir patiesi. Bet dažreiz aiz tiem slēpjas kaut kas cits: tēvs, ap kura noskaņojumu griežas visa māja, kura lepnums ir svarīgāks par bērna jūtām un kura mīlestība ir jānopelna.

Šis raksts ir par tādu tēvu. Tas ir domāts pieaugušam dēlam vai meitai, kurš atpazīst savu bērnību, un mātei, vecmāmiņai vai citam pieaugušajam, kurš redz, kas notiek ar bērnu tagad. Kopskats par visām situācijām: Bērni un narcisti.

Vai viņš tiešām ir narcists?

Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet tēvi ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši. Viņiem problēma ir sieva, bērni, priekšnieks, valdība. Tāpēc „tētim nav diagnozes” nenozīmē neko.

Svarīgs ir nevis nosaukums, bet tas, kas notika atkal un atkal. Ja tev gadiem bija jābaidās no tēva soļiem, jānopelna viņa uzmanība ar sasniegumiem un jāklusē, lai viņš nesadusmotos, tas ir pietiekami. Šādas attiecības ar laiku ļoti reti kļūst labākas. Parasti tās kļūst smagākas, kad bērns sāk domāt pats, un vēl smagākas, kad tēvs noveco un zaudē varu. Ja mājās ir fiziskas briesmas, ceļš uz priekšu ir drošība tagad, nevis gaidīšana, kad viņš mainīsies: Drošības plāns.

Normālā ģimenē pieaugušais bērns neguļ nomodā, prātojot, vai tiešām viņš ir vājš, nepateicīgs vai visu pārspīlē. Ja tev tā notiek, pats šis apjukums ir signāls. Vairāk: gāzlaitings (angl. gaslighting: kad tev iestāsta, ka tas, ko tu redzēji un jutīji, nenotika) un Apjukums ir simptoms.

Kā tas izskatās ikdienā

  • Rīts. Mājā ir divi režīmi: „tētis ir mājās” un „tēta nav”. Kad viņš ir, televizors skan klusāk, bērni nestrīdas, un mamma pārbauda, vai viss ir vietā.
  • Skola. Liecība ir tēva statusa jautājums. „Mans bērns nebūs viduvējs.” Mājasdarbu pildīšana kopā ar tēvu beidzas ar kliegšanu vai ledainu „nu, ar tevi ir bezcerīgi”.
  • Sports un pulciņi. Tēvs izvēlas, ko bērns dara, un ir skaļākais uz tribīnēm. Pēc zaudētas spēles mājupceļš mašīnā ir klusumā vai garā lekcijā par to, kas bija „nepiedodami”.
  • Svētki. Tēvs ir lielisks saimnieks citu priekšā: jokus stāsta, pasniedz dāvanas, visi smejas. Kad viesi aiziet, viss, kas nebija ideāli, tiek izrunāts ar bērnu vai mammu.
  • Slimība. Bērna slimība ir neērtība vai „izlikšanās”. Tēva slimība ir notikums, kurā visai mājai jāapkalpo.
  • Draugi. Bērna draugi ir „ne tā kompānija”, bet, ja draugs ir no „pareizas” ģimenes, tēvs par viņu runā ar lepnumu.

Skaļais tēvs kliedz, sit ar dūri pa galdu, iebiedē ar skatienu, pazemo citu priekšā, draud. Dažreiz ir arī fiziska vardarbība. Klusais tēvs nekad nepaceļ balsi. Viņš ir auksts, aizņemts, „nav laika”, apvainojas uz nedēļām un liek saprast, ka viņš visu upurē ģimenes labā, bet neviens to nenovērtē. Otro versiju ir grūtāk nosaukt, jo „viņš taču nekad neko sliktu nedarīja”. Bet bērns, kurš gadiem gaida tēva skatienu un to nedabū, piedzīvo to pašu: viņa vērtība ir atkarīga no tā, ko viņš dod tēvam. Vairāk par to, kā vīrieša narcistiskā uzvedība bieži izskatās: Kad narcists ir vīrietis.

Bērna loma: dēls, meita, brāļi un māsas

Psiholoģe Lindsija Gibsone (Lindsay C. Gibson) raksta, ka emocionāli nenobriedušiem vecākiem bērns bieži ir kā skatītājs viņu dzīves izrādē: bērna uzdevums ir apbrīnot, nevis tikt redzētam. Narcistiskam tēvam tas izpaužas ļoti konkrēti.

Dēls bieži dabū vienu no divām lomām. Viņš ir „tēva turpinājums”: jāturpina bizness, jāspēlē tas pats sports, jākļūst par to, par ko tēvs nekļuva. Vai viņš ir „neizdevies”: pārāk jūtīgs, pārāk kluss, pārāk „mammas puika”. Kad dēls aug un kļūst stiprāks, gudrāks vai veiksmīgāks, tēvs to var uztvert kā sacensību. Izsmiekls, „tev vēl jāaug”, kāda cita dēla slavēšana.

Meita mazotnē bieži ir „tēta princese”: glīta, jauka, apbrīnojoša. Kad viņa sāk augt, domāt pati un iebilst, princese pazūd. Nāk komentāri par izskatu, svaru, apģērbu, „kas tevi tādu ņems”, vai pārmērīga kontrole pār draugiem un puišiem. Meita iemācās, ka vīrieša uzmanība ir jānopelna ar to, ka viņa ir jauka, un ka viņas „nē” sadusmo.

Brāļi un māsas bieži tiek sadalīti: zelta bērns (angl. golden child), kurš ir tēva lepnums, un grēkāzis (angl. scapegoat), kurš ir vainīgs pie visa. Vēl ir „neredzamais bērns”, kurš izdzīvo, nekad neko neprasot. Bieži vecākais bērns kļūst par mātes sargu un mazāko audzinātāju: tā ir parentifikācija (angl. parentification), kad bērnam jākļūst par pieaugušo pārējiem. Sīkāk: Zelta bērns un grēkāzis.

Bieži mājās ir arī māte, kura čukst: „Nekaitini tēti.” Viņa pati var baidīties, būt nogurusi vai tik ilgi pielāgojusies, ka vairs neredz. Bērnam tā ir divkārša vientulība. Par to: Otrs vecāks klusē.

Bērns pa gadiem

Kolonna „parasti” apraksta, kas bērnam no pietiekami drošas ģimenes šajā vecumā parasti ir (balstīts uz attīstības psiholoģiju: Ēriksona posmiem un pieķeršanās pētījumiem). Tas nav ideāls, tas ir vidējais.

Vecums Parasti šajā vecumā Ko piedzīvo bērns ar narcistisku tēvu Kā tas izpaužas Kas palīdz
0–3 Mazulis iemācās, ka uz raudāšanu kāds atnāk; māja ir diezgan mierīga vieta Tēvs ir greizsirdīgs uz mazuļa uzmanību, dusmojas par raudāšanu; mātes bailes un stress pāriet uz mazuli Mazulis sastingst, kad dzird tēva balsi; miega grūtības; ļoti pieķēries mātei vai neparasti kluss Māte vai cits pieaugušais, kas ir silts un paredzams; mātes pašas drošība un atbalsts
4–7 Spēlējas, jautā, kļūdās un joprojām jūtas mīlēts; mācās, ka var gribēt Bailes no tēva soļiem un balss; „jābūt stipram”, „neraudi”; meita ir princese citu priekšā, dēls „mazais vīrietis” Pārāk paklausīgs vai pēkšņi agresīvs pret citiem bērniem; murgi; ķermeņa sāpes; bailes no kļūdām Pieaugušais, kas nosauc jūtas; bērnudārza audzinātāja; drošas vietas un rituāli ārpus tēva klātbūtnes
8–12 Mācās, draudzējas, jūtas spējīgs; kļūdas ir daļa no mācīšanās Atzīmes un sports ir tēva statuss; publiska izsmiešana; iesaukas; salīdzināšana ar „citu dēlu” vai „citām meitām” Perfekcionisms vai padošanās; pārmērīga modrība; kaunīgums vai kautiņi skolā; meli, lai izvairītos no soda Treneris vai skolotājs, kas novērtē bērnu pašu; drauga ģimene; joma, kurā bērns ir labs sev
13–17 Meklē sevi, strīdas, atdalās, pirmās simpātijas, un tomēr jūtas drošs mājās Dēla augšana kā sacensība, iebiedēšana; meitas augšana ar komentāriem par ķermeni vai kontroli pār puišiem; atdalīšanās ir „necieņa” Dumpis, bēgšana no mājām vai pilnīga pakļaušanās; depresija, alkohols, riskanta uzvedība; meita meklē uzmanību attiecībās ar vecākiem puišiem Skolas psihologs, 116 111, pieaugušais, kas tic; drošības plāns, ja ir fiziskas briesmas
18–25 Mācās, strādā, pirmās nopietnās attiecības, patstāvība Nauda kā pavada: studijas vai dzīvoklis ar noteikumiem; profesijas izvēle tēva vietā; aiziešana ir „nodevība” Nemitīga tēva atzinības meklēšana; bailes no autoritātēm; attiecības ar kritisku vai kontrolējošu partneri; vai nu pārāk daudz, vai pārāk maz dusmu Finansiāla patstāvība, attālums, savi draugi, pirmā saruna ar speciālistu
25–40 Karjera, partneris, savi bērni; attiecības ar vecākiem līdzvērtīgākas Tēvs noniecina vai piesavinās tavus panākumus; kāzās runā par sevi; mazbērnus izmanto kā auditoriju; nauda un mantojums kā kontrole Izdegšana vai zemāks darbs par spējām; bailes no priekšniekiem vai konflikti ar tiem; strīdi ar partneri par tēvu; bailes kļūt tādam pašam Terapija; skaidras robežas; partneris, kurš redz; mazāks kontakts vai bez kontakta
40+ Stabilitāte, pieredzes nodošana, rūpes par vecākiem kā izvēle Tēvs noveco un zaudē varu: dusmas, jauna partnere, mantojuma spēles; radinieki pierunā; bieži mātei tagad vajag atbalstu Vaina, dusmas, izsīkums; sarežģītas sēras; dažreiz pirmā saruna ar māti par to, kas notika Sēras par zaudēto; aprūpe ar robežām; atbalsta grupa; terapeits

Šī tabula nav pareģojums. Ne katram bērnam būs katra problēma. Psiholoģe En Mastena (Ann Masten) bērnu noturību sauc par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): viens drošs pieaugušais, kāda joma, kurā bērns jūtas spējīgs, un kāds, kas viņam tic, maina ļoti daudz. Māte, kas sargā. Vectēvs, kas māca makšķerēt un nekad nekliedz. Treneris, kurš pēc zaudējuma saka „labi spēlēji”. Tas viss maina ļoti daudz.

0–3 gadi: māja, kurā visi klausās

Mazulis pats tēva vārdus nesaprot, bet viņš jūt māju. Ja māte katru vakaru ir saspringta, jo gaida, kādā omā vīrs pārnāks, mazulis to jūt caur viņas rokām, balsi un sirdspukstiem. Psihiatrs Džons Boulbijs (John Bowlby) aprakstīja, ka mazulim vajag „drošu bāzi” (angl. secure base), pieaugušo, pie kura atgriezties, kad bail. Ja mājā valda bailes, droša bāze kļūst trauslāka.

Narcistisks tēvs var būt greizsirdīgs uz mazuli: sieva vairs nepievērš uzmanību viņam. Raudāšana naktī viņu kaitina, un viņš to uztver kā personīgu apvainojumu. Dažreiz viņš vienkārši pazūd: darbs, draugi, „kad izaugs, tad runāsim”.

Mazulis var kļūt ļoti kluss un „ērts” vai tieši otrādi, grūti nomierināms. Daži sastingst, kad dzird skaļu vīrieša balsi. Ja blakus ir silta un paredzama māte vai vecmāmiņa, un ja mātei pašai ir atbalsts un drošība, mazulim ar to bieži pietiek, lai izveidotu drošu saikni.

4–7 gadi: „neraudi”, „esi stiprs”

Šajā vecumā bērns domā, ka pasaule griežas ap viņu, tāpēc tēva dusmas viņš uztver kā savu vainu. Narcistisks tēvs to apstiprina: „Paskaties, ko tu izdarīji. Tu sabojāji visu vakaru.”

Dēlam bieži māca „būt vīrietim”: neraudāt, nebaidīties, neprasīt palīdzību. Kad viņš raud, viņu izsmej. Meita ir tēva princese, kad viesi skatās, bet, kad viņa kaut ko grib, viņa ir „kaprīza”. Abi iemācās, ka jūtas ir bīstamas un tās labāk slēpt.

Bērnudārzā tas var izskatīties kā pārlieku paklausība vai tieši otrādi: bērns sit citus, jo tā tiek galā ar to, ko redz mājās. Bieži ir murgi, vēdersāpes, nagu graušana. Palīdz pieaugušais, kurš mierīgi nosauc jūtas un nesoda par tām. Un palīdz vieta, kur bērns var būt bērns: vecmāmiņas māja, draudzenes ģimene, audzinātāja, kura pamana.

8–12 gadi: liecība, sports un tēva gods

Skolas gados parasts bērns mācās, ka var būt labs kādā lietā un ka tas ir viņa paša prieks. Bērnam ar narcistisku tēvu atzīmes un sports pieder tēvam. Kad bērnam iet labi, tēvs stāsta kolēģiem. Kad slikti, bērns ir „kauns”. Mājasdarbi kopā ar tēvu bieži beidzas ar kliegšanu.

Parādās iesaukas un publiska izsmiešana: „mūsu filozofs”, „resnītis”, „princese ar divniekiem”. Tēvs salīdzina ar citiem bērniem, bieži ar brāli vai māsu. Bērns iemācās nepārtraukti vērot: vai tētis ir labā omā, vai drīkst kaut ko lūgt, vai labāk pazust savā istabā. Tā ir pārmērīga modrība (angl. hypervigilance).

Daži bērni kļūst par teicamniekiem un sportistiem, jo tas ir drošāk. Citi padodas, sāk melot, lai izvairītos no soda, vai kaujas skolā. Palīdz treneris vai skolotājs, kurš novērtē bērnu pašu, nevis rezultātu, un drauga ģimene, kurā tēvs ir mierīgs. Bērns redz, ka var būt citādi.

13–17 gadi: augšana kā izaicinājums

Pusaudža gados parasts bērns strīdas ar vecākiem, meklē savu balsi un pamazām atdalās. Tas ir normāli. Vecāki to pārdzīvo, bet saprot, ka bērns aug.

Narcistiskam tēvam pusaudža balss ir necieņa. Dēls, kurš kļūst garāks un stiprāks, var kļūt par sāncensi: tēvs pastiprina iebiedēšanu, izsmiekls kļūst asāks, dažreiz strīdi pāriet fiziskā grūstīšanā. Meitai nāk komentāri par ķermeni vai tieši otrādi: stingra kontrole pār apģērbu, puišiem, telefonu, un katrs puisis ir „ne tas”. Atdalīšanās tiek sodīta ar kliegšanu, naudas atņemšanu vai nedēļām ilgu klusumu (tas ir klusēšanas sods, angl. silent treatment).

Šajā vecumā parādās nopietnākas sekas: depresija, alkohols, riskanta uzvedība, bēgšana no mājām. Daži pusaudži kļūst par „ģimenes problēmu”, citi par perfektiem un tukšiem. Meitas dažreiz agri meklē uzmanību attiecībās ar vecākiem puišiem, kuri sākumā šķiet kā glābiņš. Vairāk par šo vecumu: Pusaudža gados.

Palīdz skolas psihologs, bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116 111 un viens pieaugušais ārpus mājas, kurš saka: „Tas, kā ar tevi runā, nav normāli.” Ja mājās ir fiziska vardarbība vai draudi, tas vairs nav tikai emocionāls jautājums: zvani 112.

18–25 gadi: nauda kā pavada

Vienaudzis no parastas ģimenes aiziet no mājām, un vecāki palīdz tik, cik var. Narcistisks tēvs bieži palīdz ar noteikumiem: „Es maksāju par studijām, tātad es izlemju, ko tu studē.” Dzīvoklis, mašīna, kāzas: viss ar nosacījumiem. Aiziešana no mājām ir „nepateicība”.

Pieaugušais bērns bieži turpina meklēt tēva atzinību. Katrs sasniegums tiek rādīts tēvam, un katru reizi atbilde ir tā pati: „Nu, labi. Bet…” Pirmās nopietnās attiecības bieži ir ar cilvēku, kurš ir kritisks, kontrolējošs vai neparedzams. Tas jūtas pazīstami. Vairāk: Kāpēc tas atkārtojas.

Palīdz finansiāla patstāvība, pat ja tā nozīmē lēnāku ceļu. Palīdz savi draugi un pirmā saruna ar speciālistu. Bieži šajā vecumā pirmo reizi skan doma: „Varbūt tas nebija normāli.”

25–40 gadi: kad tev pašam ir panākumi

Šajā vecumā cilvēks būvē karjeru un ģimeni, un attiecības ar vecākiem parasti kļūst līdzvērtīgākas. Ar narcistisku tēvu tās bieži kļūst par sacensību. Tavs paaugstinājums tiek noniecināts vai piesavināts („tas viss tāpēc, ka es tevi disciplinēju”). Kāzās tēvs saka runu par sevi. Mazbērni kļūst par jaunu auditoriju, un tēvs var pret viņiem būt daudz jaukāks nekā pret tevi, kas sāp dīvainā veidā.

Iekšēji daudzi saskaras ar bailēm no autoritātēm: priekšnieks, kas paceļ balsi, izraisa to pašu sastingšanu kā bērnībā. Daži kļūst par perfekcionistiem un izdeg, citi strādā zem savām spējām, jo mēģināt nozīmē riskēt ar pazemojumu. Dēli bieži baidās, ka paši kļūs par tēvu, un pārāk stingri kontrolē savas dusmas vai, tieši otrādi, pamana tās sevī un nobīstas. Meitas bieži nonāk attiecībās ar vīrieti, kurš kontrolē naudu un lēmumus, jo tas izskatās pēc „stipra vīrieša”.

Tieši šajā vecumā daudzi sāk terapiju. Bailes atkārtot tēvu ir bieži, un tieši tās parasti ir labākā aizsardzība. Lielākā daļa neatkārto.

40+ gadi: kad tēvs zaudē varu

Kad narcistisks tēvs noveco, viņš zaudē to, kas viņam bija vissvarīgākais: spēku, statusu, apbrīnu. Tas var padarīt viņu vēl dusmīgāku vai, tieši otrādi, žēlojamu un prasīgu. Bieži parādās jauna partnere, mantojuma spēles („mājā es ierakstīšu to, kurš par mani rūpēsies”), radinieki, kas zvana un pierunā. Tie ir lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys: cilvēki, kurus narcistiskā persona izmanto, lai spiestu uz tevi).

Bieži šajā vecumā pieaugušais bērns pirmo reizi runā ar māti par to, kas notika. Dažas mātes atzīst, dažas noliedz. Abas atbildes sāp.

Kad tēvs nomirst, sēras bieži ir sarežģītas: skumjas par tēvu, kura nekad nebija, dusmas, atvieglojums un kauns par atvieglojumu. Tas viss ir normāli. Palīdz aprūpe ar robežām, atbalsta grupa un terapeits.

Kā tas izklausās

Viena frāze neko nepierāda: katrs tēvs reizēm pasaka kaut ko skarbu. Svarīgi, vai tas atkārtojas, kam tas kalpo un kas notiek pēc tam.

Sešgadīgs dēls nokrīt no šūpolēm un raud. Apkārt ir citi tēvi. Bērns dzird: manas sāpes ir apkaunojums.
„Beidz šņukstēt kā meitene. Tu man kaunu dari.”
Desmitgadīgā meita atnes zīmējumu, ar kuru uzvarējusi skolas konkursā. Tēvs skatās telefonā un pamāj. Vakarā viņš kolēģiem stāsta, ka „talants nāk no manas puses”. Bērns dzird: mans prieks eksistē tikai tad, ja tas der tēvam.
„Nu, labi. Ej, ej, es strādāju.”
Pusaudzis pie vakariņām iebilst tēvam par politiku. Tēvs smejas un pagriežas pret pārējiem. Bērns dzird: mana doma ir smieklīga.
„Klausieties, mūsu gudrinieks ir atnācis no skolas. Kad sāksi pelnīt, tad runāsi.”
Meita 15 gados pirmo reizi iet uz ballīti. Tēvs viņu apskata no galvas līdz kājām. Bērns dzird: mans ķermenis ir problēma.
„Tu tā iesi? Nu, ja tev nav kauna, tad man nav ko teikt.”
Pieaudzis dēls pastāsta par paaugstinājumu. Tēvs uzreiz stāsta par saviem panākumiem tajā vecumā. Bērns dzird: nekas nekad nav pietiekami.
„Apsveicu. Es tavos gados jau vadīju uzņēmumu ar piecdesmit cilvēkiem.”
Pieaugusi meita pasaka, ka Jāņus šogad svinēs ar vīra ģimeni. Tēvs neko nesaka, bet pēc stundas zvana māte. Bērns dzird: manas robežas sāpina visu ģimeni.
„Tēvs ir ļoti aizvainots. Tu zini, kāds viņš ir. Vai tiešām nevari atbraukt kaut uz stundu?”
Tu pie vakariņām mierīgi palūdz vīru nerunāt ar dēlu tādā tonī. Viņš pagriežas pret tevi, bērnam dzirdot. Bērns dzird: mamma nevar mani pasargāt, un aizstāvēt mani ir bīstami.
„Tieši tāpēc viņš izaug par mīkstpiedi. Tu viņu sabojā, un pēc tam man viss jālabo.”
Pēc šķiršanās meita atgriežas no nedēļas nogales pie tēva un pārstāsta, ko viņš jautāja. Viņa ir satraukta un nezina, vai drīkst tev to teikt.
„Tētis teica, ka pie viņa var visu, jo tu esi pārāk stingra. Un lūdza, lai es pastāstu, kas pie mums nāk ciemos.”
Tu esi vecmāmiņa. Pēc svētkiem tu klusi pasaki savam dēlam, ka mazdēls no viņa baidās un raudāja vannasistabā. Dēls pasmejas, bet nākamajā nedēļā mazbērni pēkšņi „nevar” atbraukt.
„Mamma, tu mani audzināji, kā gribēji. Savus bērnus audzināšu es. Ja tev nepatīk, vari nenākt.”

Kā tas izskatās

Apkopots no vairākiem stāstiem. Markam ir desmit gadi. Svētdien viņam ir basketbola spēle, un tētis sēž tribīnēs. Marks netrāpa divus soda metienus. Mašīnā mājup neviens nerunā. Mājās tētis pie galda izstāsta visai ģimenei, cik „nožēlojami” Marks spēlēja, un smejas. Mamma saka: „Nu, beidz jau”, bet klusi, un tūlīt maina tēmu. Vakarā Marks guļ gultā un domā, ka nākamreiz trenēsies tik ilgi, kamēr netrāpīs nekad vairs. Nākamajā nedēļā viņš trāpa visus metienus, un tētis kolēģiem stāsta, ka „tas ir mans dēls”. Marks jūtas kā uzvarējis. Un iemācās, ka tēva mīlestība ir atkarīga no rezultāta.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Apkopots no vairākiem stāstiem. Markam ir 35. Viņš ir inženieris, strādā vairāk nekā visi kolēģi un nekad nav apmierināts ar sevi. Kad priekšnieks sapulcē paceļ balsi, Marks sastingst un vēlāk visu vakaru pārspēlē sarunu galvā. Mājās viņš ir kluss. Kad viņa dēls zaudē futbola spēlē, Marks jūt, kā viņā kaut kas uzvārās, un pēkšņi saprot, ka gandrīz pateica tieši tos pašus vārdus, kurus reiz dzirdēja pats. Viņš apstājas, apskauj dēlu un saka: „Tu spēlēji drosmīgi.” Vakarā viņš sēž automašīnā un nesaprot, kāpēc raud.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Abās ainās ir viens un tas pats mehānisms: bērna vērtība ir atkarīga no tā, vai viņš dod tēvam lepnumu. Desmitgadīgam Markam tā bija gudra stratēģija: trenēties līdz nespēkam, lai nopelnītu mīlestību. 35 gadu vecumā tā pati stratēģija viņam atņem mieru darbā. Bet otrajā ainā ir arī kaut kas cits: Marks apstājas. Tieši tā izskatās ķēdes pārraušana. Par to, kā šo balsi izlikt ārā: Viņa vai viņas balss tavā galvā.

Normāli vai ne?

Katrs tēvs kļūdās. Atšķirība ir salabšanā, līdzjūtībā un tajā, kuras vajadzības vienmēr ir pirmās.

Situācija 1 · Tēvs pēc smagas dienasTēvs pārnāk mājās pēc smagas dienas darbā. Bērni skaļi spēlējas, un viņš uz viņiem uzkliedz.
NormāliPēc pusstundas: „Piedodiet, man bija ļoti grūta diena, un es uzkliedzu uz jums. Jūs nebijāt vainīgi. Nāciet, paspēlēsim kopā.”
Tēvs kļūdījās, bet atnāca atpakaļ un uzņēmās atbildību. Bērni iemācās, ka dusmas pāriet un attiecības izdzīvo.
Vardarbība„Es visu dienu strādāju, lai jums būtu ko ēst, un jūs man pat mieru nevarat dot. Nepateicīgi. Man vajadzēja jūs atstāt jūsu mātei.”
Tēva nogurums kļūst par bērnu vainu, un pievienojas draudi. Ja tas notiek atkal un atkal, bērni iemācās, ka viņu esamība pati par sevi apgrūtina tēvu.
Situācija 2 · Dēls negrib turpināt sportuDēls 13 gados pasaka, ka viņš vairs negrib spēlēt hokeju. Tēvs pats bija hokejists.
Normāli„Man žēl, man tas bija svarīgi. Bet tā ir tava dzīve. Ko tu gribētu darīt tā vietā? Es atbalstīšu.”
Tēvs atzīst savu vilšanos, bet neliek dēlam par to maksāt. Dēla izvēle ir viņa paša.
Vardarbība„Tātad tu esi vājš. Es tev visu devu, un tu vienkārši padodies. Nerunā ar mani, kamēr nesaproti, ko izdarīji.”
Dēla izvēle kļūst par tēva kaunu, un sods ir mīlestības atņemšana. Dēls iemācās, ka viņam nav tiesību būt citādam nekā tēvs.
Situācija 3 · Meitas puisisMeita 17 gados atved mājās puisi. Tēvs nav sajūsmā.
Normāli(Vēlāk, divatā) „Es uztraucos, jo man viņš vēl nešķiet nopietns. Bet es tev uzticos. Ja kādreiz kaut kas nav kārtībā, tu vienmēr vari man pateikt.”
Tēvs pasaka savas bažas, bet atstāj izvēli meitai un piedāvā drošību.
Vardarbība(Pie galda, puisim dzirdot) „Nu, meita, es domāju, tev ir labāka gaume. Bet ar tavu figūru jau nav jāizvēlas.”
Tēvs pazemo meitu viņas izvēlētā cilvēka priekšā un iesit viņas ķermenim. Tas nav par puisi, tas ir par kontroli un tēva pārākumu.

Pieaugušā dzīvē

Tas, kas bērnībā bija izdzīvošana, pieaugušā dzīvē kļūst par ieradumu. Ne katram ir viss, bet biežāk sastopamais:

  • Attiecības. Pazīstamais jūtas kā „ķīmija”. Meitas bieži izvēlas partneri, kurš ir „stiprs” tādā pašā nozīmē kā tēvs: kontrolē, kritizē, pieņem lēmumus. Dēli dažreiz nonāk attiecībās ar partneri, kas ir tikpat neapmierināma kā tēvs, un atkal cenšas nopelnīt atzinību. Par to: Kāpēc tas atkārtojas un Nākamais pārņem.
  • Darbs. Bailes no autoritātēm, perfekcionisms, izdegšana. Vai sajūta „tik un tā nebūs pietiekami” un darbs zem savām spējām. Konflikti ar priekšniekiem, kuri atgādina tēvu.
  • Dusmas. Dažiem dusmas ir pilnīgi aizliegtas, jo bērnībā tās bija bīstamas. Citi pamana sevī tēva dusmas un nobīstas. Abos gadījumos palīdz iemācīties dusmas sajust, nosaukt un izpaust droši.
  • Ķermenis. ACE pētījums (angl. adverse childhood experiences, nelabvēlīgas bērnības pieredzes; Felitti u. c., 1998) atrada, ka regulāra emocionāla pazemošana, fiziska vardarbība un vardarbības redzēšana pret māti bērnībā statistiski saistīta ar lielāku risku vēlāk saslimt ar depresiju, atkarībām un sirds slimībām. Tas ir risks lielās grupās, nevis tavs liktenis. Vairāk: Ko vardarbība nodara ķermenim.
  • Sevis tēls. Iekšējais kritiķis, kas runā tēva balsī: „vājš”, „viduvējs”, „tev nekas nesanāks”.
  • Savi bērni. Bailes atkārtot tēvu ir ļoti bieži. Lielākā daļa neatkārto, jo pamana sevi laikā un spēj atvainoties. To tu nekad nedabūji, un tieši tas visvairāk maina.
Tā nebija tava vaina. Tu biji bērns.
Neviens bērns nevar izraisīt tēva dusmas, aukstumu vai pazemošanu, lai cik labi viņš mācītos vai spēlētu. Ja tu augi ar domu, ka tu esi iemesls viņa vilšanās, tā bija pieaugušā atbildības pārlikšana uz bērnu. Tavs darbs bija augt. Viņa darbs bija tevi sargāt.

Ja tu esi bērna māte vai radinieks

Tu nevari izmainīt tēvu. Bet tu vari būt tas drošais pieaugušais, par kuru runā noturības pētījumi. Un, ja mājās ir iebiedēšana vai fiziska vardarbība, tava un bērna drošība ir pirmajā vietā.

  1. Drošība pirmā. Ja ir draudi, grūstīšana, sišana vai bērns baidās nākt mājās, tas vairs nav „stingrs tēvs”. Sagatavo drošības plānu: Drošības plāna rīks. Briesmās zvani 112. Tiesa var piešķirt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas attiecas arī uz psiholoģisku vardarbību, un pieteikties var ar policijas palīdzību.
  2. Esi paredzams. Tas pats laiks, tie paši rituāli, tas pats miers. Bērnam tas ir kā atpūta.
  3. Apstiprini jūtas. „Tev bija bail, kad tētis kliedza. Tas ir normāli.” Nevis „nu, tētis ir noguris, nesadusmo viņu”.
  4. Nečukstē „nekaitini tēti”. Tas bērnam iemāca, ka par tēva dusmām atbild viņš. Labāk: „Tētis nedrīkst tā runāt. Tā nav tava vaina.” Vairāk: Otrs vecāks klusē.
  5. Nerunā slikti par tēvu un neizmanto bērnu kā ziņnesi. Tu vari pateikt patiesību par uzvedību, bet nevajag bērnam nest pieaugušo karu.
  6. Pieraksti. Datumi, notikumi, bērna vārdi, ziņas, fotogrāfijas.
  7. Iesaisti palīdzību. Skolas psihologs, ģimenes ārsts, sociālais dienests, bāriņtiesa (pašvaldības iestāde, kas aizstāv bērna tiesības). Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116 111, krīzes tālrunis 116 123, noziegumos un vardarbībā cietušo tālrunis 116 006 (strādā pēcpusdienā un vakarā).
  8. Terapija bērnam. Mazākiem bērniem spēļu terapija (bērns caur spēli izspēlē to, ko nevar pateikt vārdos), lielākiem uz traumu vērsta KBT (angl. trauma-focused CBT). Meklē speciālistu, kurš saprot vardarbību ģimenē un neiesaka „ģimenes sesijas ar tēti” kā risinājumu.

Ja jūs esat šķīrušies: Šķirto vecāku bērni.

Ko teikt
„Tas, ko tētis teica, nav taisnība par tevi. Tu neesi vājš un neesi slikts. Tu vari man pastāstīt jebko. Mans darbs ir tevi sargāt, un es to darīšu.”

Ja tu atpazīsti sevi

Ja tu lasi šo kā pieaudzis dēls vai meita, pirmais solis ir nosaukt to, kas bija. Ne lai apsūdzētu, bet lai saprastu, kāpēc tev ir tik grūti ar autoritātēm, dusmām vai sajūtu, ka esi pietiekams.

Sēras. Tev ir tiesības sērot par tēvu, kāda tev nebija: par to, kurš būtu atnācis uz spēli un pēc zaudējuma teicis „es lepojos ar tevi”.

Robežas. Tu vari izlemt, cik bieži jūs runājat, kādas tēmas ir slēgtas un kas notiek, ja tēvs sāk pazemot. Nauda ir viena no biežākajām pavadām: ja vari, atbrīvojies no finansiālas atkarības no viņa. Dažiem der minimāls kontakts (angl. low contact), dažiem pilnīgi bez kontakta (angl. no contact). Par to: Bez kontakta: kāpēc tas strādā.

Sevis audzināšana no jauna (angl. reparenting): iemācīties runāt ar sevi tā, kā tev vajadzēja, lai runā tēvs. „Tu centies. Kļūda nav katastrofa. Tu esi pietiekams arī bez uzvaras.” Konkrēts ceļš: 12 nedēļu plāns un Kad nav, pie kā atgriezties.

Terapeits, kurš saprot. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai psihoterapeits ir mācījies par narcistisku vardarbību un traumu. Padoms „aprunājies ar tēvu kā vīrietis ar vīrieti” vai kopīga sesija ar tēvu var nodarīt pāri: narcistisks tēvs to izmantos, lai pierādītu, ka problēma esi tu. Pārbaudi:

  • Vai speciālists tev tic, neprasot pierādījumus?
  • Vai viņš zina, kas ir gāzlaitings, trauma un traumatiskā saikne (angl. trauma bond: pieķeršanās cilvēkam, kurš dara pāri, jo sāpes mijas ar atvieglojumu)?
  • Vai viņš nespiež „salīgt mieru” vai „saprast tēvu”?
  • Vai pēc sesijām tu jūties skaidrāk, nevis vainīgāk?

Ja speciālists liek tev justies vājākam vai vainīgākam, tas ir signāls meklēt citu. Pa to laiku: dr. Ramani Durvasula (YouTube kanāls „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024), Lindsijas Gibsones „Adult Children of Emotionally Immature Parents” un Pīta Volkera (Pete Walker) „Complex PTSD: From Surviving to Thriving” par komplekso PTSS (angl. complex PTSD: traumas sekas pēc ilgas vardarbības, no kuras nevarēja aizbēgt). Viss angliski.

Ko teikt
„Tēt, es par to nerunāšu, ja tu runā ar mani šādā tonī. Es tagad beigšu sarunu. Piezvanīšu nākamnedēļ.”
Ko teikt
„Paldies par piedāvājumu, bet es dzīvokli nopirkšu pats. Tā es varēšu pieņemt lēmumus bez nosacījumiem.”

Robeža nav strīds, kurā tu uzvari. Tā ir tava rīcība: ko tu darīsi, ja robeža tiks pārkāpta. Nav jāpierāda, nav jāgaida piekrišana.

Vai tas izklausās pazīstami?

  • Vai tu bērnībā zināji, kāds būs vakars, pēc tēva soļiem, mašīnas skaņas vai durvju aizciršanas?
  • Vai tēva uzmanība bija jānopelna ar atzīmēm, sportu vai paklausību?
  • Vai citu priekšā tēvs bija šarmants, bet mājās cits cilvēks?
  • Vai mamma tev teica „nekaitini tēti” biežāk, nekā viņa teica tētim „nerunā tā ar bērnu”?
  • Vai tu arī tagad sastingsti, kad kāds vīrietis vai priekšnieks paceļ balsi?
  • Vai tu joprojām gaidi, ka tēvs kādreiz pateiks „es lepojos ar tevi”?

Mīti

Mīts: „Viņš bija stingrs, bet taisnīgs. Mūs visus tā audzināja.”
Stingrs vecāks prasa daudz, bet ir blakus, kad nesanāk, un atvainojas, kad pārspīlē. Narcistisks tēvs prasa lepnumu sev, pazemo, kad to nedabū, un nekad neatvainojas. Laikmets izskaidro stingrību, nevis izsmieklu, iebiedēšanu un mīlestību tikai par rezultātu.
Mīts: „Viņš strādāja, lai jums būtu viss.”
Daudzi tēvi smagi strādā un tāpat ir silti mājās. Darbs un nauda neaizstāj drošību un to, ka bērns jūtas redzēts. Bērns var dzīvot pārpilnībā un tomēr emocionālā badā.
Mīts: „Zēniem vajag stingru roku, citādi izaugs vāji.”
Pētījumi par pieķeršanos rāda pretējo: bērni, kuriem ir drošs un silts vecāks, izaug patstāvīgāki un izturīgāki. Bailes neveido spēku. Tās veido modrību, kaunu un bieži dusmas, kas vēlāk vēršas pret sevi vai citiem.

Iedziļinies

Sērija: Bērni un narcisti (kopskats) · Narcistiska māte · Zelta bērns un grēkāzis · Otrs vecāks klusē · Šķirto vecāku bērni · Patēvs vai pamāte.

Termini: noniecināšana (angl. devaluation: sistemātiska otra vērtības pazemināšana), iebiedēšana (angl. intimidation), ACE, emocionālā saplūšana (angl. enmeshment).

Tālāk: Brūces un āķi · Kad narcists ir vīrietis · Drošības plāns.

Drošības plānsJa mājās ir bailes vai draudi

Saistīts

Bērni un narcisti: kā bērns aug blakus narcistiskam pieaugušajam un kas ar viņu notiek pa gadiemNarcistiska māte: kā bērns aug blakus viņai un kā tas izpaužas katrā vecumāZelta bērns, grēkāzis, neredzamais bērns un „mazais pieaugušais”: lomas narcistiskā ģimenē un kā tās attīstās pa gadiemKad otrs vecāks klusē: bērns starp narcistisku vecāku un to, kurš neaizstāvŠķirto vecāku bērni: kad narcistisks vecāks bērnu padara par ziņnesi un ierociZelta bērns
Autors
narcisms.lv redakcija

Avoti

  1. Gibson, L. C. (2015). Adult Children of Emotionally Immature Parents. Oakland, CA: New Harbinger.
  2. Bancroft, L. (2002). Why Does He Do That? Inside the Minds of Angry and Controlling Men. New York: Putnam.
  3. Bowlby, J. (1988). A Secure Base: Parent-Child Attachment and Healthy Human Development. New York: Basic Books.
  4. Ainsworth, M. D. S., Blehar, M. C., Waters, E., & Wall, S. (1978). Patterns of Attachment: A Psychological Study of the Strange Situation. Hillsdale, NJ: Erlbaum.
  5. Erikson, E. H. (1950). Childhood and Society. New York: W. W. Norton.
  6. Masten, A. S. (2001). Ordinary magic: Resilience processes in development. American Psychologist, 56(3), 227–238.
  7. Jurkovic, G. J. (1997). Lost Childhoods: The Plight of the Parentified Child. New York: Brunner/Mazel.
  8. Felitti, V. J., Anda, R. F., Nordenberg, D., Williamson, D. F., Spitz, A. M., Edwards, V., Koss, M. P., & Marks, J. S. (1998). Relationship of childhood abuse and household dysfunction to many of the leading causes of death in adults: The Adverse Childhood Experiences (ACE) Study. American Journal of Preventive Medicine, 14(4), 245–258.
  9. Walker, P. (2013). Complex PTSD: From Surviving to Thriving. Lafayette, CA: Azure Coyote.
Ja tev tagad ir grūti
Bez maksas, visu diennakti. Tiešās briesmās zvani 112.
112 · 116 123 · 116 006
Zvanīt 116 123