Narcistisks brālis vai māsa: kad tā nav parasta sāncensība
Parasta brāļu un māsu sāncensība ir abpusēja, mainīga un beidzas ar samierināšanos, bet vardarbība starp brāļiem un māsām ir vienpusēja, atkārtojas, balstās uz spēka pārsvaru un tiek slēpta vai vecāku noniecināta; narcistisks vecākais brālis vai māsa jaunāko pazemo, biedē, kontrolē un nomelno, bieži ar vecāku klusu atbalstu, un pētījumi to saista ar trauksmi un depresiju vēlāk dzīvē. Pieaugušā vecumā tas bieži turpinās cīņā par vecāku uzmanību, kopšanu un mantojumu.
Īsumā
- Strīdi starp brāļiem un māsām ir normāli. Vardarbība ir tad, kad viens vienmēr ir augšā, tas atkārtojas, otrs baidās un vecāki saka „tiksiet paši galā” vai „viņš tikai jokoja”.
- Narcistisks vecākais brālis vai māsa pieaugušo priekšā ir burvīgs, bet aiz durvīm pazemo, biedē, bojā lietas un pārliek vainu. Bieži viņš ir vecāku zelta bērns, un jaunākais ir grēkāzis. Sekas var būt tikpat nopietnas kā pēc mobinga skolā.
- Ja tu esi vecāks, tici jaunākajam un iejaucies. Ja tu esi pieaugušais jaunākais, tev ir tiesības uz attālumu, un mantojuma un vecāku kopšanas jautājumos palīdz viss rakstiski, īsa saziņa un jurists.
Kas tas ir
Brāļi un māsas strīdas. Viņi kaujas par pulti, par priekšējo sēdekli, par to, kurš pirmais ies dušā. Tas ir normāli, un lielākajā daļā ģimeņu no tā izaug cilvēki, kuri pieaugušā vecumā viens otram zvana un kopā smejas par bērnības kaujām.
Šī nodarbība ir par ko citu. Par ģimenēm, kur viens bērns, visbiežāk vecākais, jaunāko sistemātiski pazemo, biedē, kontrolē un pārliek uz viņu vainu, bet vecāki to neredz, neņem nopietni vai pat klusi atbalsta. Par to, kā tas ietekmē jaunāko katrā vecumā. Un par to, kā tas turpinās pieaugušā vecumā: svētkos, vecāku kopšanā un cīņā par mantojumu.
Vardarbību starp brāļiem un māsām pētnieki ilgi ignorēja, jo „tā jau ir visās ģimenēs”. Tagad pētījumi rāda citu ainu. Brāļu un māsu mobings (angl. sibling bullying) ir ļoti izplatīts, un bērniem, kuri to piedzīvo, vēlāk biežāk ir trauksme, depresija un paškaitējums (Wolke un kolēģi, 2015). Lielā ASV pētījumā agresija no brāļa vai māsas bija saistīta ar sliktāku bērnu psihisko veselību līdzīgi kā agresija no vienaudžiem (Tucker un kolēģi, 2013). Tātad tas nav „tikai bērnu strīds”.
Parasta sāncensība vai vardarbība?
Viena kautiņa vai viena ļauna vārda dēļ brālis vai māsa nekļūst par varmāku. Svarīgi ir tas, kas atkārtojas. Lūk, pazīmes, kas palīdz atšķirt:
| Parasta sāncensība | Vardarbība starp brāļiem un māsām |
|---|---|
| Abi reizēm uzvar, reizēm zaudē | Viens vienmēr ir augšā, otrs vienmēr zaudē |
| Strīds ir par konkrētu lietu (rotaļlieta, laiks, taisnīgums) | Mērķis ir pazemot, biedēt vai kontrolēt |
| Pēc strīda viņi atkal spēlējas kopā | Jaunākais izvairās palikt ar vecāko viens |
| Abi var sūdzēties vecākiem, un vecāki iejaucas | Jaunākais klusē, jo „būs vēl sliktāk” vai jo neviens netic |
| Spēka atšķirība nav liela vai netiek izmantota | Vecums, augums vai vecāku labvēlība tiek izmantota kā spēks |
| Ir arī kopīgi joki, kopīgi noslēpumi, lojalitāte | Joki ir uz viena rēķina, noslēpumi ir draudi |
Ja jaunākais baidās, ja tas turpinās mēnešiem un gadiem un ja pieaugušie to noniecina, tā vairs nav sāncensība.
Vai bērns var būt narcistisks?
Par narcistiskās personības traucējumiem bērniem un pusaudžiem parasti nerunā, jo personība vēl veidojas. Tāpēc šeit mēs runājam par uzvedību: tiesību sajūtu (angl. entitlement: „man pienākas vairāk”), līdzjūtības trūkumu pret jaunāko, vēlmi valdīt un apbrīnu no pieaugušajiem. Daudziem bērniem šāda uzvedība mazinās, ja pieaugušie laikus iejaucas. Dažiem tā saglabājas un pieaugušā vecumā kļūst par ierastu veidu, kā viņi izturas pret cilvēkiem.
Svarīgi zināt arī to, ka šāds brālis vai māsa bieži izaug ģimenes sistēmā. Narcistisks vecāks vienu bērnu padara par zelta bērnu (angl. golden child: vecāka lepnums, kuram viss atļauts) un otru par grēkāzi (angl. scapegoat: to, kuru vaino par visu). Zelta bērns no vecāka mācās, ka citi ir mazāk vērti un ka viņam piedod visu. Tas izskaidro, bet neattaisno. Vairāk: Zelta bērns un grēkāzis.
Kā tas izskatās ikdienā
Pieaugušo priekšā un aiz durvīm. Vecāku, vecvecāku un skolotāju priekšā vecākais ir burvīgs, izpalīdzīgs, „tik atbildīgs”. Kad pieaugušie iziet no istabas, sākas cits spēles noteikums.
„Joki”. Izbiedēšana tumsā, aizslēgšana skapī, „cīkstēšanās”, kas beidzas ar zilumiem, pazemošana draugu priekšā. Ja jaunākais raud, viņš ir „raudulis”, kurš „nesaprot jokus”.
Vainas pārlikšana. Salauzta vāze, pazudusi nauda, sabojāts dators. Vecākais pirmais atskrien pie vecākiem un izstāsta savu versiju. Jaunākais tiek sodīts.
Lietu bojāšana. Zīmējums, kas „nejauši” saplēsts. Mīļākā rotaļlieta, kas pazūd. Mācību darbs, kas izdzēsts.
Draudi. „Ja pateiksi mammai, tu redzēsi.” Bieži draudi nemaz nav jāizpilda. Pietiek ar to, ka jaunākais tic.
Auklīte ar varu. Ja vecāki vecākajam liek pieskatīt jaunāko, viņš saņem varu bez uzraudzības. Tas ir viens no bīstamākajiem apstākļiem.
Narcistiska māsa bieži sāpina ar vārdiem un attiecībām: izsmej izskatu, svaru, drēbes. Pārvilina draudzenes, izplata baumas skolā, izslēdz no kopīgām spēlēm. Pie vecākiem viņa raud un attēlo sevi kā upuri, un jaunākais tiek sodīts par to, ka „sāpināja māsu”. Pusaudžu gados viņa var lasīt jaunākās ziņas un izmantot noslēpumus kā ieroci.
Narcistisks brālis bieži sāpina ar spēku un bailēm: grūdieni, „cīkstēšanās”, kas nav spēle, draudi, aizslēgšana, publiska pazemošana draugu priekšā. Viņš var ņemt naudu, lietas vai likt jaunākajam kalpot. Pie vecākiem viņš ir „īsts vīrs”, kuram „vienkārši ir temperaments”, un jaunākais ir „mīkstais”, kuram jāiemācās sevi aizstāvēt.
Ir arī klusā versija. Nekādu sitienu. Tikai pastāvīga nievāšana, acu grozīšana, ignorēšana, salīdzināšana („es tavā vecumā jau…”), jaunākā panākumu noniecināšana un uzmanības novirzīšana uz sevi katru reizi, kad jaunākajam ir svarīgs brīdis. No malas tas nav redzams. Bērns to jūt katru dienu.
Viena robeža ir absolūta: ja starp brāļiem un māsām notiek seksuāla rakstura pieskārieni vai piespiešana, tā nav sāncensība un nav „spēle”. Tā ir vardarbība, un bērnam vajag tūlītēju aizsardzību. Zvani 116 111 vai policijai (110), briesmās 112.
Vecāki, kuri neredz vai izvēlas pusi
Visgrūtākais bieži nav pats brālis vai māsa, bet vecāku reakcija. Bērns, kurš beidzot sadūšojas pastāstīt, dzird:
- „Tieciet paši galā.” Tas der, ja spēki ir līdzīgi. Ja viens ir 13 un otrs 7, tas nozīmē: stiprākais uzvar.
- „Abi esat vainīgi.” Vecāks negrib izvēlēties, un tāpēc vardarbība un aizsardzība tiek nosauktas par vienu un to pašu.
- „Viņš tikai jokoja. Nebūt tik jūtīgs.” Bērns mācās, ka problēma ir viņa sāpes, nevis tas, kas viņam tika nodarīts.
- „Tu viņu provocēji.” Vainu pārliek uz upuri. Tas ir tas pats mehānisms kā pieaugušo attiecībās.
Kāpēc vecāki neredz? Daži ir pārguruši un vienkārši grib mieru. Daži paši uzauga ģimenē, kur tas bija normāli. Daži baidās no vecākā bērna dusmām. Un dažās ģimenēs narcistisks ir pats vecāks, un vecākais bērns ir viņa zelta bērns un pagarinājums. Tad vecākais bieži dara to, ko vecāks negrib darīt pats: soda, pazemo un ziņo. Šādu cilvēku, kurš dara narcista „netīro darbu”, sauc par lidojošo pērtiķi (angl. flying monkeys). Vecāks var arī sarīdīt bērnus citu pret citu, stāstot katram, ko otrs par viņu teica. Šo ievilkšanu sauc par triangulāciju (angl. triangulation).
Ja vecāki abi ir narcistiski vai viens klusē, sīkāk: Abi vecāki un Kad otrs vecāks klusē.
Kā tas izklausās
Viena frāze neko nepierāda. Ikviens brālis kādreiz pasaka kaut ko ļaunu. Svarīgi ir tas, kas atkārtojas un ko jaunākais no tā mācās.
Vecums pa vecumam
Tabulā vispirms ir parasta attīstība, ja blakus ir droši pieaugušie un brāļi vai māsas ir drīzāk sabiedrotie nekā draudi (pēc Boulbija un Eriksona darbiem par piesaisti un attīstības posmiem; angl. John Bowlby, Erik Erikson). Tālāk: ko piedzīvo jaunākais bērns, ja vecākais brālis vai māsa pret viņu izturas narcistiski, kā tas izpaužas un kas palīdz.
| Vecums | Parasta attīstība | Ko piedzīvo šis bērns | Kā tas izpaužas | Kas palīdz |
|---|---|---|---|---|
| 0–3 | Mazulis raud, un kāds atnāk. Veidojas uzticēšanās. Vecākie brāļi un māsas ir greizsirdīgi, bet pieaugušie to vada | Vecākais kniebj, grūž, atņem mantas, kad neviens neredz. Pieaugušie saka „viņš taču mīl mazo” | Mazulis raud vai sastingst, kad vecākais tuvumā; miega grūtības; bailes | Vecāki, kuri uzrauga un neatstāj mazuli vienu ar bērnu, kurš sāpina; arī vecākajam uzmanība un vārdi jūtām |
| 4–7 | Spēles ar brāļiem un māsām, strīdi un samierināšanās. Bērns mācās, ka var kļūdīties un tikt mierināts | Spēles, kurās vienmēr uzvar vecākais; biedējoši „joki”; vainas pārlikšana; vecāki saka „abi vainīgi” | Pārlieku piekāpīgs vai dusmīgs bērns; baidās palikt viens ar brāli vai māsu; nesūdzas | Pieaugušais, kurš tic; noteikums „sāpināt nedrīkst” visiem; laiks ar vecāku bez vecākā |
| 8–12 | Draugi, prasmes, lepnums. Brāļi un māsas sacenšas, bet arī sadarbojas un aizstāv viens otru | Pazemošana draugu priekšā, lietu bojāšana, draudi „ja pateiksi”; vecākais kā auklis ar varu | Kauns, zems pašvērtējums, izvairās no mājām; sāpes vēderā; reizēm pats sāk sāpināt vēl jaunākos | Skolotājs, skolas psihologs; vecāki, kuri vecākajam atņem varu; pulciņš, kur bērns ir labs |
| 13–17 | Privātums, identitāte, draugi. Brāļi un māsas mierīgi attālinās vai kļūst tuvāki | Ziņu un dienasgrāmatas lasīšana, baumas skolā, izsmiešana par izskatu un pirmajām simpātijām; fiziski draudi | Trauksme, depresija, paškaitējums; bēgšana no mājām; kauns stāstīt | 116 111; skolas psihologs; sava istaba vai slēdzene; vecāks, kurš beidzot redz un rīkojas |
| 18–25 | Brāļi un māsas kļūst par pieaugušiem draugiem, satiekas pēc pašu gribas | Vecākais turpina ietekmēt ar vecāku starpniecību, nomelno ģimenē, salīdzina | Pirmās attiecības ar valdonīgu partneri; izpatikšana; grūti ticēt, ka esi kaut ko vērts | Attālums; draugi; terapeits; sava dzīve prom no ģimenes lomām |
| 25–40 | Atbalsts vienam otram, kopīgi svētki, brālēni un māsīcas kopā | Sacensība turpinās: kāzās, karjerā, mazbērnos, vecāku uzmanībā. Tu joprojām esi „ģimenes problēma” | Trauksme pirms svētkiem; bailes atstāt savus bērnus pie brāļa vai māsas | Robežas; minimāls kontakts; neprasīt vecākiem būt tiesnešiem |
| 40+ | Kopā rūpējas par veciem vecākiem, sadala mantojumu bez lielām kaujām, kopā sēro | Cīņa par mantojumu, vecāku kopšanu, pilnvarām; vecākais manipulē ar novecojušo vecāku | Stress, tiesvedības, sēras par vecākiem un par brāli vai māsu, kāda nekad nebija | Viss rakstiski; notārs vai jurists; īsa, lietišķa saziņa; lēmums, par ko cīnīties |
0–3 gadi: mazulis, kas ir „drauds”
Greizsirdība, kad piedzimst mazulis, ir normāla. Trīsgadīgs bērns, kurš pēkšņi atkal grib pudelīti vai iekniebj mazajam, nav narcistisks. Viņam vajag uzmanību un vārdus jūtām: „Tev ir grūti, ka mamma tagad daudz laika pavada ar mazo.” Problēma sākas tad, kad vecākais bērns sāpina atkal un atkal un pieaugušie to neredz vai noliedz. Mazulis nevar pastāstīt. Viņš var tikai raudāt vai sastingt, kad vecākais ienāk istabā. Pieaugušo uzdevums ir vienkāršs: uzraudzīt un nepaļauties uz to, ka „viņi paši”.
4–7 gadi: noteikumi, kas nekad nav godīgi
Šajā vecumā bērni spēlējas kopā, strīdas un samierinās. Jaunākais bērns mācās no vecākā, un tas ir liels ieguvums. Bet ar narcistisku vecāko spēlēm ir slēpts noteikums: vecākais vienmēr uzvar. Noteikumi mainās spēles vidū. Ja jaunākais iebilst, spēle beidzas, un viņš ir „slikts spēlētājs”. Kad vecāki saka „abi vainīgi”, jaunākais mācās, ka taisnīgums neeksistē. Bieži viņš kļūst par pārlieku piekāpīgu bērnu, kurš atdod mantas, pirms tās prasa. Vai otrādi, par dusmīgu bērnu, kurš sit pirmais, un tad viņš kļūst par „problēmu”.
8–12 gadi: kauns
Tagad pazemošana notiek arī citu priekšā. Vecākais izsmej jaunāko viņa draugu klātbūtnē, stāsta viņa noslēpumus, izdzēš mājasdarbus, sabojā zīmējumus. Ja vecāki vecākajam liek pieskatīt jaunāko, viņš saņem varu, un tā ir bīstama kombinācija. Jaunākais sāk izvairīties no mājām, pavada laiku pie draugiem, sūdzas par vēdera sāpēm. Reizēm viņš pats sāk sāpināt vēl jaunākus bērnus: tā bērns mēģina atgūt kontroli, ko nekur citur nevar dabūt. Skolotājs vai skolas psihologs šeit var pamanīt to, ko vecāki neredz.
13–17 gadi: bez privātuma
Pusaudzim ļoti vajag savu telpu un savus noslēpumus. Narcistisks brālis vai māsa to uztver kā izaicinājumu: lasa ziņas, izplata baumas, izsmej pirmās simpātijas, izskatu, ķermeni. Pusaudžu gados brāļu un māsu mobings var būt tikpat smags kā mobings skolā, un pētījumi to saista ar depresiju un paškaitējumu vēlāk (Wolke un kolēģi, 2015). Ja pusaudzis nesaņem aizsardzību mājās, viņš var bēgt: draugos, vielās, telefonā. 116 111 ir tālrunis, uz kuru viņš var zvanīt pats.
18–25 gadi: aiziet nozīmē atviegloties
Daudzi jaunākie brāļi un māsas pēc aiziešanas no mājām pirmo reizi mūžā jūtas brīvi. Bet vecākais bieži turpina ietekmēt no attāluma: caur vecākiem, caur radiem, ar salīdzināšanu. Pirmās attiecības bieži ir ar cilvēku, kurš arī valda, jo tas šķiet pazīstami. Vairāk: Kāpēc tas atkārtojas.
25–40 gadi: vecās lomas pie svētku galda
Tu esi pieaugušais, tev ir darbs, varbūt ģimene. Bet pie vecāku svētku galda tev atkal ir astoņi gadi. Vecākais pasaka kādu „joku”, visi smejas, un tev deg vaigi. Ja tu atbildi, tu „sabojā svētkus”. Daudzi šajā posmā pirmo reizi apzinās, ka viņi pirms katras ģimenes tikšanās ir saspringti vairākas dienas. Un daudzi, kad piedzimst savi bērni, pamana, ka negrib tos atstāt pie tēvoča vai tantes. Tā ir veselīga intuīcija, nevis „aizvainojums”.
40 un vairāk: vecāki noveco
Šis ir posms, kad bērnības sāncensība bieži pārvēršas īstā karā: par vecāku kopšanu, par to, kurš pieņems lēmumus, par dzīvokli, māju, naudu. Par to sīkāk nākamajā sadaļā.
Ne visiem attīstās viss
Psiholoģe Ann Mastena (Ann Masten) izturību nosauca par „parasto maģiju” (angl. ordinary magic): bērnus visvairāk sargā parastas lietas. Viens pieaugušais, kurš tic. Draugs. Kaut kas, kurā bērns ir labs. Ļoti bieži tas ir vēl viens brālis vai māsa, ar kuru abi kopā izturēja. Daudzi jaunākie no šādām ģimenēm izaug ar lielu taisnīguma izjūtu un spēju aizstāvēt vājākos.
Ko tas atstāj pieaugušā dzīvē
Attiecības. Kas bērnībā mācījās, ka stiprākais vienmēr uzvar un ka sūdzēties nav jēgas, tas pieaugušā vecumā bieži paliek attiecībās, kur viņu pazemo. Tas nav vājums. Tas ir pazīstams. Vairāk: Nākamais pārņem.
Darbs. Divas biežas galējības: pastāvīga sacensība un vajadzība pierādīt, ka tu neesi „mazais”, vai otrādi, sevis mazināšana, lai nevienu nekaitinātu. Grūti pieņemt uzslavu, jo bērnībā katrs panākums tika izsmiets.
Ķermenis. Lielais ACE pētījums (angl. Adverse Childhood Experiences, nelabvēlīgas bērnības pieredzes; Felitti un kolēģi, 1998) parādīja, ka jo vairāk smagu pieredžu bērnībā, jo lielāks vēlāk risks daudzām veselības problēmām. Tas ir risks, nevis liktenis.
Pašvērtējums. Vecākā balss („tu esi raudulis”, „tu visu sabojā”) bieži kļūst par iekšējo balsi. Vairāk: Viņa balss manā galvā. Ilgas bērnības traumas sekas mēdz saukt par komplekso PTSS (angl. complex PTSD): ne tikai smagas atmiņas, bet arī kauns, grūtības ar jūtām un attiecībām.
Savi bērni. Daudzi pieaugušie jaunākie ļoti uzmanīgi vēro, kā viņu bērni izturas viens pret otru, un iejaucas ātrāk nekā citi. Tā ir dāvana, ko viņi nekad nesaņēma paši.
Deviņgadīgā Elīza ir ļoti laimīga: viņas zīmējums uzvarēja skolas konkursā. Vakarā viņa to atstāj uz galda. No rīta zīmējumam pāri ir tējas traips. Trīspadsmitgadīgā māsa saka: „Oj. Nu, tik un tā tas bija diezgan bērnišķīgs.” Mamma saka: „Nestrīdieties.” Elīza zīmējumu izmet un nākamajā konkursā nepiedalās.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Elīzai ir 35. Viņa ir dizainere, bet savus darbus nekad nerāda, pirms tie nav „ideāli”. Kad māte svin septiņdesmito dzimšanas dienu, māsa pie galda stāsta, kā Elīza bērnībā „visu laiku raudāja”, un visi smejas. Elīza smejas līdzi. Mājās viņa ilgi sēž mašīnā un nevar saprast, kāpēc jūtas kā deviņus gadus veca.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Septiņgadīgais Jānis zina: kad vecāki aiziet, brālis viņu „trenē”. Tas nozīmē turēt rokas virs galvas, kamēr brālis skaita līdz simtam. Ja rokas nokrīt, sākas no jauna. Kad vecāki atgriežas, brālis stāsta, cik jauki viņi pavadīja laiku. Jānis klusē.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Jānim ir 38. Tēvs ir miris, māte slimo. Brālis, kurš mātei gandrīz nezvana, pēkšņi atbrauc ar papīriem par dzīvokli un mātes pilnvaru. Māte saka Jānim: „Nestrīdieties, viņš taču zina labāk.” Jānis jūt, kā rokas kļūst smagas, tieši kā toreiz, kad bija jātur virs galvas.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Pieaugušie brāļi un māsas: svētki, kopšana, mantojums
Bērnības lomas reti pazūd pašas. Pieaugušā vecumā tās bieži atkal parādās trijās vietās.
Svētki un ģimenes tikšanās. Tu esi „jūtīgais”, „problēmu taisītājs” vai „tas, kurš visu sabojā”. Ja tu klusē, tevi pazemo. Ja atbildi, tu „sarīkoji skandālu”. Vecākais bieži izmanto radus, lai tevi nomelnotu, un to sauc par nomelnošanu (angl. smear campaign): mērķtiecīgu stāstu izplatīšanu par tevi, lai citi nostātos viņa pusē.
Vecāku kopšana. Bieži vienu bērnu ir jāliek darīt darbs: vest pie ārsta, pirkt zāles, pavadīt nedēļas nogales. Otrs parādās svētkos un saņem visu pateicību. Vai otrādi: narcistisks brālis vai māsa pārņem vecāku pilnībā, izolē viņu no pārējiem un kontrolē viņa naudu.
Mantojums. Ģimenes māja, dzīvoklis, zeme, vecāka uzkrājumi. „Mamma vienmēr teica, ka māja būs mana.” Pēkšņi parādās jauns testaments vai pilnvara. Vecāks, kurš pats ir vecs, slims un atkarīgs, var tikt pierunāts parakstīt to, ko pilnībā nesaprot.
Ko darīt:
- Viss rakstiski. Vienošanās par vecāku kopšanu, naudu, izdevumiem. Saglabā ziņas un e-pastus.
- Nekādu svarīgu sarunu vienatnē. Ja jāapspriež mantojums, dari to pie notāra vai jurista, nevis virtuvē.
- Īsa, lietišķa saziņa. Metodi sauc BIFF (angl. Brief, Informative, Friendly, Firm: īsi, lietišķi, pieklājīgi, stingri). Nekādu paskaidrojumu, attaisnojumu vai emociju, pie kurām var pieķerties.
- Ja jāsatiekas, esi kā pelēkais akmens (angl. grey rock): īsas atbildes, bez emocijām, bez personīgas informācijas.
- Izlem, par ko cīnīties. Dažiem vissvarīgākais ir taisnīgums, citiem miers. Abas izvēles ir likumīgas. Ja atsakies no daļas mantojuma, lai iegūtu mieru, tas nav zaudējums. Ja cīnies par savu, tas nav mantkārība.
- Konsultējies ar juristu vai notāru par savām tiesībām un iespējām, pirms kaut ko paraksti.
„Bet vai viņš tiešām ir narciss?”
Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādiem uzvedības modeļiem pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav, un „nav diagnozes” nenozīmē „nav narcisma”. Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas desmitiem gadu: viens vienmēr ir augšā, otrs vienmēr zaudē, un nekas netiek salabots. Šāda uzvedība ar gadiem parasti nemīkstinās. Ja tu naktīs domā, vai tas viss nav pārspīlēts, šis apjukums pats ir zīme: apjukums ir simptoms. Tam ir vārds, gāzlaitings (angl. gaslighting: kad tev atkal un atkal liek šaubīties par savu atmiņu un uztveri).
Arī šo vārdu var vērst pret tevi: „Tu mani sauc par narcisu? Paskaties uz sevi.” Neskaties uz vārdiem. Skaties uz to, kas atkārtojas, kam tas nāk par labu un kā tu jūties pēc katras tikšanās.
Normāli vai ne?
Katrs brālis un māsa kādreiz ir bijis nejauks. Atšķirība ir tajā, vai ir abpusējība (abi dažreiz uzvar), labošana (atvainošanās, samierināšanās) un pieaugušo reakcija (vai kāds aizsargā vājāko).
Ja tu esi vecāks
Ja tu redzi, ka viens tavs bērns sistemātiski sāpina otru, tas nav „posms”, kas pāries pats. Tavs uzdevums ir aizsargāt abus: jaunāko no vardarbības un vecāko no tā, lai viņš neizaugtu par cilvēku, kuram tas šķiet normāli.
- Tici jaunākajam. Pat ja vecākais ir „tik atbildīgs”, pat ja stāsts šķiet pārspīlēts. Pārbaudi, bet sāc ar ticēšanu.
- Nesaki „tieciet paši galā”, ja ir spēka atšķirība. Tas vienmēr nāk par labu stiprākajam.
- Nepadari vecāko par auklīti ar varu. Ja jāpieskata, tad īsu laiku un ar skaidriem noteikumiem, un jaunākais vēlāk var brīvi izstāstīt, kā gāja.
- Katram bērnam savs laiks ar tevi. Bieži vecākā cietsirdība aug no sajūtas, ka jaunākais atņēma vecāku.
- Skaidras sekas par sāpināšanu, un vienlaikus sarunas par jūtām: „Ko tu domā, kā jutās brālis?” Līdzjūtību var mācīt.
- Neliec bērnam etiķeti. „Tu esi narciss” bērnam neko nemāca. Runā par uzvedību.
- Nesalīdzini bērnus vienu ar otru un nepadari vienu par mīluli. Pat ja viens ir vieglāks.
- Speciālists. Ja uzvedība neapstājas, meklē bērnu psihologu vai psihiatru, kurš strādā ar ģimenēm un saprot mobingu. Bērniem ģimenes darbs ar speciālistu bieži palīdz, jo bērna uzvedība vēl mainās. Mazākiem bērniem palīdz rotaļu terapija (angl. play therapy), lielākiem uz traumu vērsta KBT (angl. trauma-focused CBT).
- Skola. Skolas psihologs var redzēt abus bērnus un pamanīt to, ko tu neredzi.
- Ja arī tu uzaugi ar šādu brāli vai māsu, tava sajūta „tas taču ir normāli” var būt noregulēta nepareizi. Uzticies tam, ko redzi, nevis tam, pie kā esi pieradis.
- Ja otrs vecāks ir narcistisks un vecākais bērns ir viņa zelta bērns, tu esi vienīgais, kurš var jaunāko aizsargāt. 116 111 var palīdzēt arī tev ar padomu, bāriņtiesa var palīdzēt, ja bērnam draud briesmas, un briesmās zvani 112.
Ja tu esi pieaugušais jaunākais
Nosauc to. „Mans brālis vai māsa pret mani izturējās vardarbīgi, un vecāki mani neaizsargāja.” Daudziem pat šo teikumu ir grūti izrunāt, jo visu mūžu viņi dzirdējuši, ka tā bija „parasta sāncensība”. Tā nebija.
Sēras. Tu sēro par brāli vai māsu, kāda tev nekad nebija. Un bieži arī par vecākiem, kuri neredzēja. Šīs sēras var būt spēcīgas, pat ja brālis vai māsa ir dzīvs un dzīvo tajā pašā pilsētā.
Robežas un kontakts. Tev nav pienākuma uzturēt attiecības tikai tāpēc, ka esat radinieki. Tas var būt minimāls kontakts (angl. low contact: retas, īsas, kontrolētas tikšanās, piemēram, tikai lielajos svētkos) vai bez kontakta (angl. no contact). Par to: Kāpēc bez kontakta. Rēķinies, ka vecāki vai radi var tevi spiest „samierināties”.
Nekārto vecos rēķinus caur vecākiem. Ja vecāki joprojām nostājas vecākā pusē, tev nav jāpanāk, lai viņi atzīst patiesību. Dažkārt viņi to nekad neizdarīs. Tavs dziedināšanās ceļš nav atkarīgs no viņu atzīšanās.
Terapeits. Ne katram psihologam vai terapeitam ir zināšanas par narcistisko vardarbību un bērnības traumu. Labi domājošs speciālists bez tām var ieteikt „aprunāties ar brāli”, „ģimene ir svarīga” vai kopīgu sesiju ar māsu. Ar cilvēku, kurš tevi gadiem ilgi pazemoja, godīga saruna nedarbojas kā ar normālu cilvēku, un tas var tevi atmest atpakaļ. Pārbaudi: vai tev tic, neprasot pierādīt? Vai speciālists zina, kas ir gāzlaitings, traumatiskā saikne (angl. trauma bond) un kompleksais PTSS? Vai nespiež uz samierināšanos? Vai centrā ir tava drošība un tava uztvere? Ja pēc sesijām vaina un apjukums aug, meklē citu speciālistu. Kamēr meklē: Dr. Ramani Durvasula (YouTube kanāls DoctorRamani, grāmata „It’s Not You”, 2024) un Lindsija Gibsone (Lindsay C. Gibson) „Adult Children of Emotionally Immature Parents” (2015), abas angļu valodā. Tālrunis 116 123 palīdz arī pieaugušajiem.
Soli pa solim: 12 nedēļu plāns. Ja „es” nekad nebija stabils: Kad nav, pie kā atgriezties.
Mīti
Vai tas izklausās pazīstami?
- Vai bērnībā tu baidījies palikt mājās viens ar brāli vai māsu?
- Vai vecāki teica „abi vainīgi” vai „viņš tikai jokoja”, kad tu stāstīji?
- Vai tev ir grūti rādīt savus panākumus, jo tie vienmēr tika izsmieti?
- Vai pirms ģimenes svētkiem tu vairākas dienas nevari nomierināties?
- Vai tev ir bail atstāt savus bērnus pie šī brāļa vai māsas?
Iedziļinies
- Sērijas pārskats: Bērni un narcisti
- Lomas ģimenē: Zelta bērns un grēkāzis
- Ja problēma bija vecvecāks: Vecvecāki
- Ja vecāki abi: Abi vecāki
- Brūces, ko atstāj bērnība: Brūces un āķi
- Pusaudža gadi: Pusaudža gados
- Termini: parentifikācija (angl. parentification: kad bērnam liek pildīt vecāka lomu, arī pret brāļiem un māsām), ACE, zelta bērns, grēkāzis
Saistīts
Avoti
- Wolke, D., Tippett, N., & Dantchev, S. (2015). Bullying in the family: sibling bullying. The Lancet Psychiatry, 2(10), 917–929.
- Tucker, C. J., Finkelhor, D., Turner, H., & Shattuck, A. (2013). Association of sibling aggression with child and adolescent mental health. Pediatrics, 132(1), 79–84.
- Felitti, V. J., Anda, R. F., Nordenberg, D., et al. (1998). Relationship of childhood abuse and household dysfunction to many of the leading causes of death in adults: The Adverse Childhood Experiences (ACE) Study. American Journal of Preventive Medicine, 14(4), 245–258.
- Bowlby, J. (1988). A Secure Base: Parent-Child Attachment and Healthy Human Development. New York: Basic Books.
- Masten, A. S. (2001). Ordinary magic: Resilience processes in development. American Psychologist, 56(3), 227–238.
- Erikson, E. H. (1950). Childhood and Society. New York: W. W. Norton.
- Jurkovic, G. J. (1997). Lost Childhoods: The Plight of the Parentified Child. New York: Brunner/Mazel.
- Gibson, L. C. (2015). Adult Children of Emotionally Immature Parents. Oakland, CA: New Harbinger.
- Walker, P. (2013). Complex PTSD: From Surviving to Thriving. Lafayette, CA: Azure Coyote.