Sirēnas, Narciss un Kleopatra: savaldzināšanas un narcisma vēsture

Kāpēc šie senie stāsti joprojām ir svarīgi

Vārdi „gāzlaitings”, „mīlestības bombardēšana” un „traumatiskā saikne” ir jauni. Tos lielākā daļa cilvēku izdzirdēja pēdējos desmit vai piecpadsmit gados. Bet tas, ko šie vārdi apraksta, nav jauns. Cilvēki to pazina tūkstošiem gadu, tikai viņiem nebija psiholoģijas vārdnīcas. Viņiem bija stāsti.

Senā Grieķijā stāstīja par dziedātājām, kuru dziesmai neviens jūrnieks nespēj pretoties, un par krastu, kas pilns ar kauliem. Romā stāstīja par skaistu jaunekli, kurš iemīlas pats savā atspulgā, un par nimfu, kura vairs nevar pateikt neko savu, tikai atkārtot citu vārdus. Bībelē ir stāsts par sievieti, kura atkal un atkal jautā mīļotajam viņa lielāko noslēpumu un pēc tam to pārdod. Šekspīrs uzrakstīja lugu par cilvēku, kuru visi sauc par „godīgo”, kamēr viņš soli pa solim iedzen draugu greizsirdības trakumā.

Šie stāsti izdzīvoja tik ilgi tieši tāpēc, ka cilvēki tajos atpazina kaut ko no savas dzīves. Ja tu šobrīd mēģini saprast, kas notika tavās attiecībās, ir mierinoši zināt: tu neesi pirmais cilvēks, kurš to piedzīvo, un tas nav tavas iztēles auglis. Par to rakstīja jau Homērs.

Tas pats noteikums attiecas arī uz tavu dzīvi, tikai no otras puses. Cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc gandrīz nekad netiek diagnosticēti. „Viņam nav diagnozes” vai „viņai nav diagnozes”„Viņai nav diagnozes”„Viņam nav diagnozes” nenozīmē „tas nav narcisms”. Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas: ja vardarbīga uzvedība notiek atkal un atkal, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši (skat. Drošības plāns). Un vēl: normālās attiecībās tu nemostos naktī, domājot, vai neesi tu tas, kurš sajucistas, kurš sajucistā, kura sajukusi prātā. Ja tā notiek, šis apjukums pats ir signāls. Par to vairāk lapā Gāzlaitings un nodarbībā Apjukums ir simptoms.

Sirēnas: dziesma, kas ved uz klintīm

Kas ir sirēnas? Grieķu mitoloģijā sirēnas (angl. Sirens) ir būtnes, kuru dziesma ir tik skaista, ka jūrnieki, to izdzirdējuši, aizmirst visu un stūrē kuģi uz viņu salu, kur kuģis sadragājas. Senajā grieķu mākslā sirēnas visbiežāk attēloja kā putnus ar sievietes galvu. Tēls ar zivs asti, ko mēs pazīstam kā nāru, radās daudz vēlāk, viduslaikos, un abi tēli sajaucās. Arī mūsdienu vārds „sirēna” trauksmes signāla nozīmē cēlies no šīm dziedātājām: skaņa, kuru nevar nedzirdēt.

Slavenākais stāsts par sirēnām ir Homēra „Odisejas” 12. dziedājumā. Varonis Odisejs brauc mājās no Trojas kara. Burve Kirke viņu brīdina: sirēnu pļava ir pilna ar kauliem un izkaltušu cilvēku ādu. Kurš klausās viņu dziesmu, tas mājās neatgriežas.

Pievērs uzmanību tam, ko sirēnas dzied. Viņas nedzied vienkārši skaistu melodiju. Viņas uzrunā Odiseju vārdā, slavē viņu kā lielāko grieķu varoni un sola, ka tas, kurš apstāsies pie viņām, aizbrauks „zinot vairāk”, jo viņas zina visu, kas noticis pie Trojas un visā pasaulē. Tā ir dziesma, kas uzrakstīta tieši Odisejam: viņa slava, viņa karš, viņa slāpes pēc zināšanām. Sirēnas dzied katram to, ko viņš visvairāk grib dzirdēt.

Tā ir ļoti precīza bilde tam, ko šodien sauc par mīlestības bombardēšanu (angl. love bombing): pārāk daudz uzmanības, komplimentu un solījumu attiecību pašā sākumā, un tik ātri, ka tev nav laika apstāties un padomāt. Un tā ir arī bilde tam, ko sauc par spoguļošanu (angl. mirroring): otrs tev atspoguļo tavas gaumes, sapņus un sāpes, līdz šķiet, ka esi atradis vai atradusiatradisatradusi „dvēseles radinieku”. Dziesma skan kā tavas dvēseles dziesma, jo tā ir sacerēta no tevis.

Odisejs pie masta: pirmais „bez kontakta” plāns

Odisejs ir viltīgākais varonis grieķu mītos. Un tomēr viņš neuzticas savai gribai. Viņš nesaka: „Es esmu gudrs, mani nepievils.” Viņš rīkojas citādi:

1. Saviem jūrniekiem viņš aizbāž ausis ar vasku, lai viņi dziesmu vispār nedzird.
2. Sevi viņš liek piesiet pie masta.
3. Iepriekš, mierīgā prātā, viņš dod pavēli: ja es lūgšu mani atraisīt, sieniet mani vēl stingrāk.

Un tieši tā arī notiek. Kad dziesma skan, Odisejs grib pie sirēnām. Viņš dod zīmes, lai viņu atraisa. Jūrnieki, kā norunāts, pievelk virves ciešāk. Kuģis aizbrauc garām.

Tas ir, iespējams, pirmais aprakstītais „bez kontakta” (angl. no contact) plāns literatūrā. Tā būtība nav gribasspēks. Tā būtība ir lēmums, kas pieņemts mierīgā brīdī, pirms dziesma sākas, un cilvēki apkārt, kuri zina, ka tavs „atraisiet mani!” dziesmas laikā nav tavs īstais lēmums. Mūsdienās psiholoģijā un medicīnas ētikā pat ir jēdziens „Odiseja līgums” (angl. Ulysses contract): cilvēks mierīgā brīdī vienojas, kā ar viņu rīkoties brīdī, kad viņš pats vairs nespēs skaidri izlemt.

Dziesma skan arī pēc tam: hūverings

Sirēnas nedzied tikai vienreiz. Dziesma sasniedz kuģi atkal, kad tas jau gandrīz ir garām. Tieši tā darbojas hūverings (angl. hoovering, no putekļsūcēja zīmola Hoover): mēģinājums tevi „iesūkt” atpakaļ attiecībās, kad tu jau esi aizgājis vai aizgājusiaizgājisaizgājusi, vai tikko sāc attālināties. Tas var būt skaists vēstījums, bet ne vienmēr. Dažreiz tā ir vienkārši neitrāla ziņa („Kā tev iet?”), dzimšanas dienas apsveikums vai viena normāla, mierīga saruna pēc mēnešiem kliegšanas. Pēc ilga sāpju laika pat parasts miers skan kā dziesma.

Tāpēc Odiseja plāns ir tik gudrs. Viņš nerēķinājās ar to, ka dziesma būs pretīga. Viņš rēķinājās ar to, ka tā būs brīnišķīga, un sagatavojās tieši tam.

Narciss un Ēho: tas, kurš redz tikai sevi, un tā, kurai nav savas balss

Narcisa mīts, no kura cēlies vārds narcisms (angl. narcissism), vislabāk zināmajā versijā ir romiešu dzejnieka Ovīdija „Metamorfožu” 3. grāmatā.

Narciss ir neparasti skaists jauneklis. Kad viņš piedzima, zīlnieks Teiresijs pareģoja, ka viņš dzīvos ilgi, „ja neiepazīs pats sevi”. Daudzi, gan jaunekļi, gan meitenes, viņā iemīlas, bet viņš visus atraida auksti un augstprātīgi. Viens no atraidītajiem lūdz dievus, lai arī Narciss reiz mīl un nevar dabūt to, ko mīl. Atriebības dieviete Nemesīda šo lūgumu dzird.

Narciss pieliecas pie dzidra avota, ierauga savu atspulgu un iemīlas tajā. Viņš mēģina to apskaut un noskūpstīt, bet tas izgaist ūdenī. Galu galā viņš saprot, ka tas ir viņš pats, bet atrauties vienalga nespēj. Viņš nīkst pie ūdens, līdz nomirst, un viņa vietā izaug zieds, narcise.

Kāpēc mīts nav par „cilvēku, kurš sevi mīl”

Mūsdienās bieži saka: narciss ir tas, kurš „ļoti mīl sevi”. Mīts stāsta ko citu. Narciss nemīl sevi. Viņš mīl atspulgu, virsmu, attēlu. Viņš nespēj pieskarties nevienam īstam cilvēkam, arī ne sev. Viņa skaistums ir auksts, un visi, kas tuvojas, tiek atraidīti. Tas daudz vairāk atgādina to, ko speciālisti šodien apraksta: spožs ārējais tēls un aiz tā tukšums, kuru nepārtraukti jāaizpilda ar citu apbrīnu. Tieši tāpēc no ārpuses tāds cilvēks var izskatīties ļoti pašpārliecināts, bet mazākā kritika viņu var ievainot kā nāvējoša.

Vēl viena būtiska detaļa: Ovīdija Narciss nevienu nemanipulē. Viņš ir auksts un iegrimis sevī, bet viņa stāsts beidzas ar paša bojāeju. Vārds „narcisms” mūsdienu ikdienas valodā apzīmē daudz vairāk, arī apzinātu citu cilvēku izmantošanu. Tas ir vēlāks slānis, par ko vairāk zemāk, sadaļā par psiholoģiju.

Ēho: balss, kas prot tikai atkārtot

Tajā pašā stāstā ir otrs tēls, kuru daudzi aizmirst, un tavā dzīvē tas var būt vēl svarīgāks. Nimfa Ēho ir sodīta. Dieviete Junona viņai atņēma spēju runāt pašai: Ēho var tikai atkārtot citu pēdējos vārdus.

Ēho iemīlas Narcisā un seko viņam pa mežu. Viņa nevar uzrunāt viņu pirmā. Viņa var tikai gaidīt, kad viņš kaut ko pateiks, un atkārtot. Kad viņa beidzot izskrien pie viņa, Narciss viņu atgrūž. Ēho paslēpjas alās un nīkst, līdz no viņas paliek tikai kauli, kas pārvēršas akmenī, un balss. Tā balss, kas vēl šodien kalnos atkārto tavus pēdējos vārdus.

Daudziem cilvēkiem, kuri gadiem dzīvojuši blakus kontrolējošam partnerim, partnerei, vecākam vai priekšniekampartnerei, mātei vai priekšnieceipartnerim, tēvam vai priekšniekam, šis ir pazīstamākais tēls visā mitoloģijā. Tu pamazām vairs nerunā savos vārdos. Pirms kaut ko saki, tu ieklausies, kas otram patiks. Tavs viedoklis ir otra viedokļa atbalss. Tev jautā „ko tu gribi vakariņās?”, un tu vairs nezini.

Mūsdienās tam ir vairāki nosaukumi. Izpatikšanas reakcija (angl. fawn response) ir veids, kā nervu sistēma sargājas no briesmām: nevis cīnoties vai bēgot, bet izpatīkot, piekrītot un kļūstot neredzamam, lai otrs nedusmotos. Līdzatkarība (angl. codependency) ir tad, kad tava dzīve un pašvērtība pamazām sāk griezties ap otra cilvēka vajadzībām, noskaņojumu un problēmām, līdz tev pašam vai pašaipašampašai vairs nepaliek vietas. Ēho nebija vāja. Viņa bija sodīta. Arī tu neesi vājš vai vājavājšvāja, ja tava balss ir pazudusi. Tā ir pielāgošanās, kas ilgu laiku palīdzēja izdzīvot, un to var iemācīties atlaist.

Kirke: šarms, kas pārvērš cilvēkus dzīvniekos

„Odisejas” 10. dziedājumā Odiseja jūrnieki nonāk uz burves Kirkes salas. Viņa tos silti uzņem, pacienā ar ēdienu un vīnu, bet dzērienā ir iejauktas burvju zāles. Ar zizļa pieskārienu Kirke pārvērš vīrus cūkās un ieslēdz kūtī.

Homērs piemin detaļu, kas ir gandrīz nežēlīgi precīza: jūrniekiem ir cūku galvas, balsis un ķermeņi, bet prāts paliek tāds pats kā agrāk. Viņi saprot, kas ar viņiem noticis, un raud.

Tas ir viens no labākajiem aprakstiem tam, kā jūtas cilvēks ilgstošas kontroles iekšienē. Tu esi tas pats cilvēks. Tu joprojām visu saproti. Bet no ārpuses, un reizēm arī paša vai pašaspašapašas acīs, tu esi kļuviskļuviskļuvusi par kaut ko mazāku: par „histēriķi”, „nevarīgo”„lupatu”, „nevarīgo”„histēriķi”, „nevarīgo”, „to, kas neko nemāk”, par funkciju mājā. Tā ir cilvēcības atņemšana (angl. dehumanization): tevi pakāpeniski pārtaisa no personas par lietu, kas pastāv otra ērtībai. Tā nesākas ar kliegšanu. Tā sākas ar siltu uzņemšanu un vīnu.

Arī Kirke ir sarežģīts tēls. Pēc tam, kad Odisejs ar dieva Hermeja doto augu pretojas viņas burvībai, Kirke atgriež vīriem cilvēka izskatu, un Odisejs paliek pie viņas veselu gadu. Vēlāk tieši Kirke viņu brīdina par sirēnām. Mūsdienu rakstnieki (piemēram, Madlīnas Milleres romāns „Kirke”, 2018) viņas stāstu stāsta no viņas pašas skatpunkta. Tas atgādina: tēls ir tēls, nevis spriedums par visām sievietēm ar spēku.

Delila: nodevība caur tuvību

Bībeles Soģu grāmatas 16. nodaļā ir stāsts par Simsonu, vīru ar neparastu spēku, un Delilu (dažos tulkojumos Dalilu), sievieti, kuru viņš mīl. Filistiešu valdnieki sola Delilai lielu sudraba naudas summu, ja viņa uzzinās, kur slēpjas Simsona spēka noslēpums.

Stāsts ir veidots kā lēns, atkārtots spiediens:

• Delila jautā. Simsons melo (septiņas svaigas loka stiegras). Viņa to pārbauda, un ienaidnieki jau gaida blakus istabā.
• Viņa jautā atkal. Viņš melo atkal. Un vēlreiz.
• Tad viņa pārmet: kā tu vari teikt, ka mani mīli, ja tava sirds nav ar mani? Tu mani trīsreiz esi mānījis.
• Bībele saka, ka viņa viņu mocīja ar saviem vārdiem katru dienu, līdz viņš bija noguris līdz nāvei. Un viņš pastāstīja: mati, kas nekad nav griezti.

Simsons aizmieg viņas klēpī, viņam nogriež matus, un viņš ir ienaidnieku rokās.

Pievērs uzmanību tam, kā šis stāsts darbojas. Delila neizmanto spēku. Viņa izmanto tuvību. Viņa vāc informāciju, un viņa pārvērš viņa klusēšanu par viņa vainu: „ja tu mani mīlētu, tu man pastāstītu”. Nogurums, nevis pārliecība, ir tas, kas beigās liek Simsonam runāt.

Mūsdienās tieši tā izskatās informācijas vākšana ātras piesaistes laikā: otrs ļoti ātri kļūst tuvs, „atveras” pats, un tu atveries pretī. Tavas bailes, kauns, bērnības sāpes, bijušie un nauda tiek rūpīgi atcerēti, un vēlāk tie atgriežas strīdos kā ierocis. Par to sīkāk nodarbībā Kā viņi tik ātri piesaista.

Un atkal par dzimumiem. Šeit manipulē sieviete, un upuris ir vīrietis ar milzīgu spēku.

Kleopatra: kā uzbūvēja sirēnu

Neviens cilvēks vēsturē nav tik bieži attēlots kā „savaldzinātāja” kā Kleopatra. Un tieši tāpēc viņas stāsts ir tik noderīgs. Tas parāda nevis to, kā izskatās manipulācija, bet to, kā tiek uzbūvēts mīts par manipulētāju.

Ko mēs zinām droši

Kleopatra VII dzīvoja no 69. līdz 30. gadam p.m.ē. Viņa bija pēdējā Ēģiptes valdniece no Ptolemaju dinastijas, kuras saknes bija maķedoniešu grieķos, Aleksandra Lielā karavadoņa pēcnācējos. Viņa valdīja apmēram divdesmit gadus, sarežģītā laikā: Romas varenība auga, Ēģipte bija bagāta, bet atkarīga, un viņai nācās cīnīties par troni arī ar saviem brāļiem.

Grieķu rakstnieks Plūtarhs, kurš dzīvoja vairāk nekā gadsimtu vēlāk un par viņu nebūt nebija sajūsmā, raksta, ka viņa runāja daudzās valodās un ar daudzām tautām sarunājās bez tulka, un ka viņa bija pirmā no savas dinastijas, kas iemācījās ēģiptiešu valodu. Viņš arī raksta ko ļoti interesantu: viņas skaistums pats par sevi nebija nekas nesalīdzināms. Tas, kas cilvēkus saistīja, bija viņas saruna, prāts, balss un klātbūtne. Arī viņas portreti uz monētām rāda sievieti ar spēcīgu, izteiktu degunu, nevis Holivudas zvaigzni.

Viņai bija divas mums zināmas attiecības, abas ar spēcīgākajiem romiešiem sava laika Vidusjūrā. Ar Jūliju Cēzaru viņa satikās 48. gadā p.m.ē., kad cīnījās par troni ar brāli. Viņiem piedzima dēls Cēzarions. Pēc Cēzara slepkavības viņa 41. gadā p.m.ē. Tarsā tikās ar Marku Antoniju, vienu no Romas valdniekiem. Plūtarhs apraksta viņas ierašanos greznā kuģī, tērptu kā dievieti Afrodīti. Ar Antoniju viņai bija trīs bērni. Abas attiecības bija arī politiskas savienības: Ēģiptei bija vajadzīga Romas aizsardzība, romiešiem bija vajadzīga Ēģiptes bagātība un graudi.

Kā radās „fatālā sieviete”

Tad Romā sākās cīņa par varu starp Antoniju un Cēzara adoptēto dēlu Oktaviānu. Oktaviānam bija problēma: romiešiem nepatika pilsoņu kari, karš pret citu romieti, turklāt populāru karavadoni. Risinājums bija gudrs un ļoti efektīvs. 32. gadā p.m.ē. Roma pieteica karu nevis Antonijam, bet Kleopatrai.

No tā brīža Antonijs Romas stāstā vairs nebija pretinieks. Viņš bija upuris: romiešu vīrs, kuru apbūrusi austrumu karaliene, kurš aizmirsis savu dzimteni un gatavs atdot Romas zemes svešai sievietei. Oktaviāns pat publiski nolasīja Antonija testamentu, kuru bija dabūjis nelikumīgi, lai parādītu, ka Antonijs grib tikt apglabāts Aleksandrijā, blakus Kleopatrai.

31. gadā p.m.ē. pie Akcijas Oktaviāns uzvarēja. Nākamajā gadā Antonijs un Kleopatra izdarīja pašnāvību. Stāsts par odzi, kas viņai iekodusi, ir slavens, bet jau Plūtarhs atzīst, ka neviens nezina, kā tieši tas notika. Oktaviāns kļuva par imperatoru Augustu, un stāstu turpmāk rakstīja viņa puse.

Romiešu dzejnieks Horācijs, uzvaru svinēdams, Kleopatru nosauca par „fatale monstrum”, liktenīgo briesmoni. No šejienes nāk ceļš līdz „fatālajai sievietei” (franču valodā femme fatale). Plūtarhs, vairāk nekā simt gadus vēlāk, uzrakstīja Antonija dzīves stāstu, kurā Kleopatra ir burvīga, gudra un bīstama, bet Antonijs ir vīrs, kurš zaudējis sevi. Šekspīrs 17. gadsimta sākumā pēc Plūtarha uzrakstīja lugu „Antonijs un Kleopatra”. Holivuda 1963. gadā uztaisīja filmu ar Elizabeti Teilori. Katrs nākamais stāstītājs tēlu padarīja spožāku.

Kā tiek uzbūvēts savaldzinātājas mīts

Ja paskatās uz šo ceļu, redzama recepte, kas vēsturē atkārtojas ļoti bieži, kad stāsta par spēcīgām sievietēm:

1. Politika tiek pārvērsta par seksu. Valdniece, kas slēdz savienības, lai izglābtu savu valsti, kļūst par sievieti, kas „savaldzina vīriešus”.
2. Vīrietim tiek atņemta atbildība. Antonijs bija pieaudzis, pieredzējis politiķis. Mīts viņu padara par apburtu upuri, jo tad viņa lēmumi nav jāvērtē.
3. Svešais tiek padarīts biedējošs. Austrumi, bagātība, sieviete pie varas: viss, no kā romieši baidījās, tiek savilkts vienā tēlā.
4. Beigas pierāda „morāli”. Viņa zaudēja, tātad viņa bija bīstama.

To ir vērts zināt, jo šī pati recepte dzīvo arī tavā ikdienā. „Viņa viņu apbūra” ir ērts stāsts, ko ģimene un draugi stāsta, lai nav jāatzīst, ka vīrietis pats pieņēma lēmumus.

Kā izskatās īsta savaldzinoša manipulācija

Kleopatras stāsts ir labs pretstats, jo īstā manipulācija izskatās citādi nekā mīts. Tā nav par skaistumu, izskatu vai seksu. Tā nav par vienu dzimumu. Un tā gandrīz nekad neizskatās kā kinofilma. Tā izskatās tā:

• Temps. Viss notiek ļoti ātri. Tu nepaspēj iepazīt cilvēku, pirms jau esi dziļi iekšā.
• Dziesma, kas uzrakstīta tev. Otrs precīzi zina, ko tu gribi dzirdēt, jo ir to izjautājis un atspoguļo.
• Pakāpeniska izolācija. Draugi „tevi nesaprot”, ģimene „ir pret mums”, tavs vecais dzīves veids pamazām pazūd.
• Tavs „nē” tiek sodīts. Ar vainas sajūtu, aizvainojumu, klusēšanu vai scēnu.
• Cena vienmēr ir tev. Tu maksā ar naudu, laiku, attiecībām, veselību un pārliecību par savu prātu. Otrs no tā iegūst.

Šis ir tas kritērijs, kas der jebkuram laikmetam: vai tas atkārtojas, vai tas vienmēr nāk par labu vienai pusei, un kas ar tevi notiek. Ne tēls, ne izskats, ne „viņš vienkārši tāds ir”„viņa vienkārši tāda ir”„viņš vienkārši tāds ir”.

Citi tēli: blēdis, vadonis, Jago un lēdija Makbeta

Šarmantais blēdis

Katram laikmetam ir savi krāpnieki, kas dzīvo no šarma. Viens no slavenākajiem ir Viktors Lustigs, 20. gadsimta pirmās puses krāpnieks, par kuru stāsta, ka 1925. gadā viņš Parīzē „pārdeva” Eifeļa torni metāllūžņu tirgotājam, uzdodoties par valdības ierēdni, kurš it kā slepus organizē torņa nojaukšanu. Beigās viņu notiesāja par naudas viltošanu, un viņš mira cietumā.

Šādos stāstos svarīgs ir nevis blēža ģēnijs, bet tas, kā tiek izmantotas cilvēka vēlmes: būt izredzētam, dabūt noslēpumu, izdevīgu darījumu, ko citi nezina. Lustiga upuri nebija muļķi. Tie bija uzņēmēji. Manipulācija strādā tieši caur to, ko tu gribi, nevis caur to, cik gudrs vai gudragudrsgudra tu esi.

Kulta vadonis

Kontrolējošas grupas (angl. high-control group), ko ikdienā sauc par sektām, izmanto to pašu dziesmu lielā mērogā: sākumā milzīgs siltums un piederības sajūta, tad pakāpeniska atšķiršana no ģimenes un draugiem, tad pilnīga atkarība no vadoņa vārda. Traģiskākais 20. gadsimta piemērs ir Džonstauna Gajānā 1978. gadā, kur Džima Džonsa grupas kopienā gāja bojā vairāk nekā 900 cilvēku. Lielākā daļa no viņiem kādreiz bija ienākuši grupā tāpēc, ka tā solīja taisnīgumu, kopību un jēgu.

Jago Šekspīra „Otello”: gāzlaitings un triangulācija literatūrā

Šekspīra „Otello” (ap 1603.–1604. gadu) ir, iespējams, labākais mācību materiāls par manipulāciju, kāds jebkad uzrakstīts. Jago ir karavīrs, kurš ienīst savu ģenerāli Otello. Visi lugā viņu sauc par „godīgo Jago”. Tieši tas ir viņa ierocis.

Jago nekad tieši nemelo lielos vārdos. Viņš iesēj šaubas: „Nē, nē, es neko neteicu”, it kā negribīgi, it kā sargādams. Viņš ļauj Otello pašam izdarīt secinājumus. Viņš sakārto situācijas tā, lai nevainīgas lietas izskatītos aizdomīgas, un novieto mutautiņu, Otello dāvanu sievai Dezdemonai, tur, kur tas kļūst par „pierādījumu”.

Tas ir gāzlaitings (angl. gaslighting): pakāpeniska otra cilvēka realitātes izjūtas graušana, līdz viņš vairs neuzticas tam, ko redz, un sāk uzticēties tikai manipulatora versijai. Un tā ir triangulācija (angl. triangulation): trešā cilvēka (šeit leitnanta Kasio) ievilkšana attiecībās, lai radītu greizsirdību, konkurenci un nedrošību. Pat izteiciens „zaļacainais briesmonis” par greizsirdību nāk no Jago lūpām. Jago brīdina Otello par greizsirdību, vienlaikus to kurinādams.

Luga beidzas ar to, ka Otello nogalina Dezdemonu. Tā ir traģēdija par to, kā ļoti spēcīgu cilvēku var sagraut ar šaubām, nevis ar spēku.

Lēdija Makbeta: kauns kā svira

Otrā Šekspīra traģēdijā „Makbets” lēdija Makbeta pierunā vīru nogalināt karali Dankanu. Kad viņš svārstās, viņa neapspriež argumentus. Viņa trāpa viņa vīrišķībā un pašcieņā: ja tu to neizdarīsi, tu esi gļēvulis, tu neesi vīrietis, par kuru es tevi uzskatīju. Tā ir sena un ļoti mūsdienīga manipulācija, kaunināšana: nevis „dari to, jo tas ir pareizi”, bet „dari to, citādi tu esi nekas”. Daudzi vīrieši to pazīst no savām attiecībām.Daudzi vīrieši to pazīst no savām attiecībām.Daudzas sievietes to pazīst no savām attiecībām: „normāla sieva tā nedarītu”, „tu esi slikta māte”. Luga arī parāda cenu: vainas sajūta viņu vēlāk salauž.

No kurienes vārds „gāzlaitings”

Vārds „gāzlaitings” cēlies no lugas. Angļu rakstnieks Patriks Hamiltons 1938. gadā uzrakstīja lugu „Gas Light” (Gāzes gaisma). Tā tika uzvesta Londonā, pēc tam ekranizēta Lielbritānijā 1940. gadā un Holivudā 1944. gadā, režisora Džordža Kjūkora filmā ar Ingrīdu Bergmani, kura par šo lomu saņēma „Oskaru”.

Sižets ir vienkāršs. Vīrs slepus meklē dārgakmeņus mājas bēniņos. Kad viņš tur iededz gāzes lampas, mājā pārējās lampas nedaudz pieklust. Sieva to pamana, bet vīrs saka, ka viņa iedomājas. Viņš paslēpj lietas un tad apgalvo, ka viņa tās pazaudējusi. Viņš attur viņu no cilvēkiem, „jo viņa nav vesela”. Pamazām sieva sāk ticēt, ka zaudē prātu.

Svarīgi ir tas, kāpēc tas ir gāzlaitings. Nevis viens „tā nebija”, jo to var pateikt jebkurš, arī godīgs cilvēks, kurš vienkārši atceras citādi. Gāzlaitings ir tad, kad tas atkārtojas atkal un atkal, vienmēr vienā virzienā, un tā rezultātā tu arvien mazāk uzticies savam prātam, bet arvien vairāk otram. Lampas patiešām pieklusa. Sieva redzēja pareizi. Tieši tas ir galvenais: gāzlaitinga upuris parasti redz pareizi, un tieši tāpēc viņu vajag pārliecināt, ka viņš redz nepareizi.

Vārds gadu desmitiem dzīvoja kā izteiciens, vēlāk ienāca psiholoģijā un populārajā valodā (piemēram, psiholoģes Robinas Sternas grāmata „The Gaslight Effect”, 2007), un 2022. gadā vārdnīca Merriam-Webster to izvēlējās par gada vārdu.

Kā narcisms nonāca psiholoģijā

Sengrieķu mīts par Narcisu gandrīz divus tūkstošus gadu bija dzejas un glezniecības tēma. Psiholoģijas vārds no tā kļuva tikai pirms nedaudz vairāk nekā simts gadiem.

Ovīdija Narciss bija auksts un sevī iegrimis. Kohuts un Kernbergs, strādājot ar pacientiem, pamanīja, ka aiz spožā tēla bieži ir ļoti trausla pašvērtība un ka citi cilvēki tiek izmantoti, lai to uzturētu. 1979. gadā amerikāņu vēsturnieks Kristofers Lašs izdeva grāmatu „The Culture of Narcissism” (Narcisma kultūra), un vārds pārgāja no klīnikas uz sabiedrības valodu. Ikdienā „narciss” tagad nozīmē uzvedību, ne diagnozi: pārākumu, vajadzību pēc apbrīnas, empātijas trūkumu un citu izmantošanu. Tev nevajag diagnozi, lai redzētu, kas atkārtojas.

Ko vēsture māca

Ja saliek visus šos stāstus kopā, parādās dažas lietas, kas nemainās.

Pirmkārt, mehānismi ir tie paši. Neatvairāma sākuma dziesma. Tavas realitātes graušana. Trešā cilvēka izmantošana. Tuvība kā informācijas avots. Kauns kā svira. Pakāpeniska tava cilvēka tēla atņemšana. Mainās tikai dekorācijas: kuģis, pils, bēniņi ar gāzes lampām, mobilais telefons.

Otrkārt, manipulē visu dzimumu cilvēki. Vēsture bieži stāsta vienpusīgi. Mīts par sirēnu parasti vaino sievietes: bīstama skaistule, kas pazudina vīriešus. Stāsts par narcisu mūsdienās bieži vaino vīriešus: auksts, augstprātīgs vīrietis, kas izmanto sievietes. Bet paskaties uz šīs nodarbības tēliem. Delila un lēdija Makbeta manipulē vīriešus. Jago manipulē vīrieti. Gāzes gaismas vīrs manipulē sievu. Kirke pārvērš vīriešus. Narciss atraida gan jaunekļus, gan meitenes. Dzīvē ir tieši tāpat: vīrietis var manipulēt sievieti, sieviete var manipulēt vīrieti, var būt viendzimuma pāris, vecāks un bērns, priekšnieks un darbinieks.

Treškārt, stāsti par manipulāciju paši var būt manipulācija. Kleopatra ir labākais piemērs. Tas, kurš uzvar, uzraksta stāstu, un tajā zaudētājs ir „bīstamais savaldzinātājs”. Arī šodien cilvēks, kurš kontrolē, bieži pirmais stāsta apkārtējiem, ka tieši otrs ir „narciss”, „manipulators” vai „traks”. Tāpēc der viens kritērijs, kas nav atkarīgs no tā, kurš skaļāk stāsta: kas atkārtojas, kam tas vienmēr nāk par labu un kas notiek ar otru cilvēku.

Ceturtkārt, gudrība nepasargā, plāns pasargā. Odisejs bija gudrākais. Simsons bija stiprākais. Otello bija drosmīgākais. Nevienu no viņiem neizglāba viņu īpašība. Odiseju izglāba plāns, kas bija sagatavots iepriekš, un cilvēki, kas zināja, kā rīkoties.

Mūsdienu sirēnas

Šodien sirēnu dziesma visbiežāk skan telefonā. Iepazīšanās lietotnēs un sociālajos tīklos to var dziedāt jebkurš, un nav vajadzīga pat īsta seja.

Romantiskā krāpšana (angl. romance scam) ir tad, kad kāds internetā izveido tuvas attiecības tikai tāpēc, lai tevi apkrāptu. Tas izskatās tieši kā sirēnu dziesma: ļoti ātra un ļoti silta uzmanība, ziņas no rīta līdz vakaram, „es nekad neesmu kādu tā sajutis”„es nekad neesmu kādu tā sajutusi”„es nekad neesmu kādu tā sajutis”, kopīgi nākotnes plāni. Satikties klātienē vienmēr kaut kas traucē. Un tad parādās vajadzība: ārkārtas situācija, slimnīca, iesaldēts konts, lieliska investīciju iespēja kriptovalūtā, kurā „mēs abi kopā nopelnīsim”. Krāpnieki var būt gan vīrieši, gan sievietes, un viņu upuri ir gan sievietes, gan vīrieši, arī ļoti izglītoti.Krāpnieces bieži uzdodas par „skaistu sievieti ārzemēs”, un viņu upuri ir vīrieši, arī ļoti izglītoti un veiksmīgi.Krāpnieki bieži uzdodas par „veiksmīgu vīrieti” – ārstu starptautiskā misijā, inženieri uz naftas platformas, militāristu –, un viņu upuri ir sievietes, arī ļoti izglītotas. Ir arī plaši zināmas dokumentālās filmas par šo tēmu, piemēram, „The Tinder Swindler” (2022), kurā vīrietis iepazīšanās lietotnē uzdodas par bagātnieku, tad stāsta par briesmām un lūdz naudu.Daudzi vīrieši šādām „draudzenēm” atdod lielas summas un aiz kauna par to nevienam nestāsta, tāpēc šie gadījumi retāk nonāk policijā.Ir arī plaši zināmas dokumentālās filmas par šo tēmu, piemēram, „The Tinder Swindler” (2022), kurā vīrietis iepazīšanās lietotnē uzdodas par bagātnieku, tad stāsta par briesmām un lūdz naudu.

Bet ne katra mūsdienu sirēna grib naudu. Daudzas grib uzmanību, apbrīnu un kontroli. Mehānisms ir tas pats, ko Homērs aprakstīja: dziesma, kas uzrakstīta tev, un steiga, kurā nav laika padomāt.

Vai tas izklausās pazīstami?

• Vai tavu attiecību sākums bija tik ātrs un tik precīzi „tavs”, ka vēlāk tu brīnījies, kā otrs tik labi zināja, ko tu gribi dzirdēt?
• Vai tu esi pamanījis vai pamanījusipamanījispamanījusi, ka runā otra vārdiem, piekrīti pirms padomā un vairs īsti nezini, ko pats vai patipatspati gribi, kā Ēho?
• Vai tas, ko tu uzticēji tuvības brīžos, vēlāk atgriezās strīdos kā pārmetums?
• Vai tev ir bijusi sajūta, ka tevi ir „pārvērtuši” par kaut ko mazāku, lai gan iekšā joprojām visu saproti?
• Vai apkārtējiem ir stāsts par tevi, kas neatbilst tam, ko tu piedzīvoji, un kuru stāsta otrs cilvēks?
• Vai pēc aiziešanas tev pienāk ziņas, kas skan maigi, bet nepieņem tavu klusumu?

Ja uz vairākiem jautājumiem atbilde ir „jā”, tas nenozīmē diagnozi otram cilvēkam. Tas nozīmē, ka ir vērts skatīties uz to, kas atkārtojas un kā tas iedarbojas uz tevi.

Ko tu vari darīt

Senie stāsti dod ļoti praktiskus padomus, ja tos lasa uzmanīgi.

1. Piesien sevi pie masta iepriekš. Mierīgā brīdī uzraksti, ko tu darīsi, kad pienāks ziņa, zvans vai lūgums: neatbildēt, bloķēt, piezvanīt draugam. Brīdī, kad dziesma skan, tu vairs neizlemsi tik skaidri.
2. Izvēlies savus jūrniekus. Vienam vai diviem cilvēkiem, kam uzticies, pastāsti, kas notika un ko esi nolēmis vai nolēmusinolēmisnolēmusi. Palūdz, lai viņi tev atgādina tavu lēmumu, arī tad, ja tu lūgsi „atraisīt”.
3. Aizbāz ausis ar vasku. Bloķē numurus, izslēdz paziņojumus, arhivē sarakstes. Tā nav vājuma pazīme. Tā ir Odiseja taktika.
4. Pārbaudi dziesmu laikā, ne dziesmas vārdos. Neviens vārds pats neko nepierāda. Skaties, vai tavs „nē” tiek ievērots un vai tas, kas notiek, atkārtojas.
5. Atgūsti savu balsi. Sāc ar mazām lietām: ko tu gribi ēst, ko skatīties, ko teikt. Ēho balss atgriežas pa vienam vārdam.

Ja domā meklēt palīdzību pie speciālista, zini: arī Latvijā ne katram ārstam, psihologam vai psihoterapeitam ir zināšanas par narcistisku vardarbību, traumu un kontroli. Labs speciālists tev tic, nepiedāvā kopīgas sesijas ar cilvēku, kas tevi kontrolē, un neiesaka „vienkārši izrunāties”. Ja pēc sarunas ar speciālistu tev ir vēl lielāks apjukums vai vainas sajūta, tā ir zīme meklēt citu, nevis zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē, klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas video (YouTube kanāls „DoctorRamani”) un grāmatas angļu valodā ir laba vieta, kur sākt, un krīzes tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, arī krievu un angļu valodā.

Mīti

Iedziļinies

• Kā viņi tik ātri piesaista: mīlestības bombardēšana, spoguļošana un informācijas vākšana mūsdienās.
• Cikls no sākuma līdz beigām: kā pēc dziesmas nāk klintis, un tad dziesma atkal.
• Traumatiskā saikne: kāpēc ir tik grūti aizbraukt garām, pat ja tu zini, kas tur gaida.
• Apjukums ir simptoms: ko nodara gāzes lampas, kuras kāds pieklusina.
• Vīrieši kā upuri: Simsona stāsts mūsdienās.
• Terminu vārdnīcā: narcisms, hūverings, gāzlaitings, triangulācija, izpatikšanas reakcija, līdzatkarība, romantiskā krāpšana.