Tiešās briesmās zvani 112. Emocionāls atbalsts visu diennakti, bez maksas: 116 123.Kā droši lietot šo vietni
LVRU
Skats:Mana situācija

Cik daudz ir narcisu un psihopātu — un kāpēc skaitļi ir par mazu

Pētījumi atšķiras: narcistiskie personības traucējumi ir aptuveni 1% līdz 6% pieaugušo, psihopātija ap 1%, visi personības traucējumi kopā ap 8–12%; taču šie skaitļi ir drīzāk par mazu, jo cilvēki ar šiem traucējumiem reti meklē palīdzību, aptaujās izskatās labi un plašā slēptā forma testos gandrīz netiek notverta.

Klausīties

Īsumā

  • Narcistiskie personības traucējumi dažādos pētījumos ir no mazāk nekā 1% līdz 6,2% pieaugušo, psihopātija ap 1%, visi personības traucējumi kopā ap 8–12%. Latvijā tie būtu desmitiem tūkstošu cilvēku.
  • Skaitļi ir drīzāk par mazu: šie cilvēki paši pie speciālista gandrīz neiet, aptaujās izskatās labi, klusā un šarmantā forma paliek neredzama, un cietušie bieži nekad nestāsta.
  • Viens šāds cilvēks dzīves laikā ietekmē daudzus: partnerus, bērnus, kolēģus, draugus. Tāpēc cietušo ir daudz vairāk nekā pašu narcisu. Skaitļi nenosaka, vai tas, kas notika ar tevi, bija īsts.

Kas tas ir

Kad tu pirmo reizi atrodi vārdu „narciss” un pēkšņi saproti savu dzīvi, bieži nāk nākamā doma: „Bet tie taču ir reti. Varbūt es pārspīlēju?” Šajā nodarbībā apskatīsim, ko pētījumi tiešām saka par to, cik šādu cilvēku ir, ko katrs pētījums mērīja un kāpēc gandrīz visi skaitļi ir drīzāk par mazu nekā par lielu.

Vispirms daži vārdi. Personības traucējumi (angl. personality disorder) ir ilgstošs, noturīgs veids, kā cilvēks domā, jūt un izturas pret citiem, kas rada ciešanas vai problēmas viņam pašam vai apkārtējiem. Izplatība (angl. prevalence) nozīmē, cik procentiem cilvēku kādā grupā šie traucējumi ir. Pētījumos to parasti mēra pieaugušajiem.

Šeit runājam par vairākām lietām, kas bieži saplūst kopā:

Visi četri pieder tā sauktajam B klasterim (angl. cluster B): tā ir personības traucējumu grupa, kam kopīgas spēcīgas, dramatiskas emocijas un grūtības attiecībās. Svarīgi: ne katrs cilvēks ar BPD izturas vardarbīgi, un robežstāvokļa traucējumu kodols ir cits nekā narcismam. Mēs tos pieminam, jo pētījumos tos skaita kopā.

Ko saka pētījumi

Traucējumi Aptuvenā daļa pieaugušo Pētījums un ko tas mērīja Piezīme
Narcistiskie personības traucējumi ap 1% (vairums pētījumu), līdz 6,2% Dhawan u. c., 2010: pārskats par pētījumiem sabiedrībā, rezultāti no 0% līdz 6,2%. Stinson u. c., 2008: ASV aptauja ar ~35 000 cilvēku, 6,2% kādā dzīves brīdī (vīrieši 7,7%, sievietes 4,8%) Pētījumi ļoti atšķiras. Daži pētnieki uzskata, ka 6,2% ir par daudz, jo intervijas veica nevis klīniķi, bet apmācīti intervētāji
Psihopātija ap 0,6–1% Coid u. c., 2009: Lielbritānijas mājsaimniecību aptauja ar īso psihopātijas testu, 0,6% Cietumos daudz vairāk: pēc dažādiem vērtējumiem ap 15–25% (Hare, 2003)
Psihopātija uzņēmumu vadībā ap 4% mazā izlasē Babiak, Neumann un Hare, 2010: ~200 darbinieki, lielākoties vadītāji un augstākā līmeņa speciālisti Maza izlase, nevis visu vadītāju vidējais. Tikai norāde, ne pierādījums
Antisociālie personības traucējumi ap 0,2–3,3% DSM-5-TR, 2022: apkopo dažādus pētījumus Vīriešiem biežāk nekā sievietēm
Robežstāvokļa personības traucējumi ap 1,6%, līdz 5,9% DSM-5-TR, 2022: vidējais 1,6%, augstākais 5,9% Klīnikās daudz biežāk, jo šie cilvēki paši meklē palīdzību
Visi personības traucējumi kopā ap 8–12% Volkert u. c., 2018: Rietumvalstis, ~12%. Winsper u. c., 2020: visa pasaule, ~7,8% Tie ir visi tipi, ne tikai B klasteris

Ievēro, cik lielas ir atšķirības. Tas nav tāpēc, ka kāds melo. Pētījumi izmanto dažādas aptaujas, dažādas valstis un dažādas robežas, no kuras kādu skaita „ar traucējumiem”. Tāpēc godīgākais, ko var teikt: pētījumi atšķiras, bet runa ir par vienu līdz dažiem procentiem cilvēku, nevis par retu izņēmumu.

Pazīmes ir skala, ne slēdzis

Diagnoze ir kā līnija, kas novilkta uz skalas. Narcistiskās iezīmes ir visiem cilvēkiem, kādam vairāk, kādam mazāk. Cilvēku, kuriem šo iezīmju ir daudz un kuri ar tām nodara pāri citiem, bet kuri līdz diagnozes līnijai formāli „neaizsniedzas”, ir vēl vairāk nekā tabulā. Tas pats attiecas uz tumšo triādi (angl. dark triad) – narcisma, psihopātijas un makiavellisma (manipulēšanas, aukstas aprēķināšanas) kombināciju, ko pētnieki mēra kā iezīmes, nevis kā diagnozi.

Ko tas nozīmē Latvijai

Latvijā dzīvo ap 1,86 miljoniem cilvēku, no tiem pieaugušo ir ap pusotru miljonu. Tie ir aptuveni aprēķini, lai sajustu mērogu, nevis Latvijas statistika:

  • ja narcistiskie traucējumi ir 1% pieaugušo, tie ir ap 15 000 cilvēku;
  • ja tie ir 6%, tie ir ap 90 000 cilvēku;
  • psihopātija ap 1% būtu vēl ap 15 000 (daļa pārklājas ar narcistiem).

Un tagad svarīgākais. Viens šāds cilvēks dzīves laikā var ietekmēt daudzus: vairākus partnerus vai partnerespartneruspartneres, bērnus, bijušo ģimeni, kolēģus, padotos, draugus. Ja katrs ietekmē kaut vai desmit cilvēkus, cietušo ir daudz reižu vairāk nekā pašu narcisu. Tāpēc šķiet, ka „katram ir savs stāsts”. Tas ir tāpēc, ka daudziem tiešām ir.

Rīgas tramvajā ar 100 pieaugušajiem
Pēc pētījumiem tajā vidēji varētu būt 1 līdz 6 cilvēki ar narcistiskiem traucējumiem, apmēram 1 ar psihopātiju, 2 līdz 6 ar robežstāvokļa traucējumiem un 8 līdz 12 ar kādiem personības traucējumiem kopā. Daudzi citi būtu ar augstām narcistiskām iezīmēm, bet bez diagnozes. Neviens no viņiem neizskatītos citādi nekā pārējie.

Kāpēc skaitļi ir par mazu

Ir vairāki iemesli, kāpēc īstais skaits, visticamāk, ir lielāks nekā pētījumos.

  1. Viņi paši nemeklē palīdzību. Narcistiskās iezīmes cilvēkam pašam šķiet pareizas. To sauc par ego-sintonisku (angl. egosyntonic) uzvedību: „ar mani viss kārtībā, problēma ir citos”. Pie speciālista viņi nonāk reti, un tad parasti depresijas, atkarības vai krīzes dēļ, ne narcisma dēļ.
  2. Pētījumos viņi izskatās labi. Lielākā daļa aptauju balstās uz to, ko cilvēks pats par sevi stāsta (angl. self-report). Cilvēks, kurš prot izskatīties labi un neuzskata sevi par problēmu, uz jautājumiem atbild tā, lai izskatītos labi.
  3. Klīnikās redz tikai tos, kuri atnāk. Pētījumos, kas skaita pacientus, trūkst tieši tie, kuri nekad neatnāk.
  4. Šarmantie paliek neredzami. Veiksmīgs vadītājs, mīlēts ārsts, „labākais tēvs pasaulē”, „svētā māte”Veiksmīga vadītāja, mīlēta ārste, „svētā māte”, „ideālā sieva”Veiksmīgs vadītājs, mīlēts ārsts, „labākais tēvs pasaulē”, „ideālais vīrs” – ja dzīve ārēji iet labi, neviens neprasa diagnozi.
  5. Slēptā forma testos gandrīz netiek notverta. Slēptais narcisms (angl. covert narcissism) izskatās pēc jūtīguma, aizvainojuma un „vienmēr cietušā” lomas. Diagnožu kritēriji vairāk apraksta skaļo, lielīgo formu, un pētnieki (Pincus & Lukowitsky, 2010) uzsver, ka ievainojamā puse tajos ir aprakstīta vāji.
  6. Kritēriji ir stingri. Rokasgrāmatā DSM-5-TR narcistiskajiem traucējumiem jāatbilst vismaz 5 no 9 aprakstītajām pazīmēm. Cilvēks ar 4 izteiktām pazīmēm var būt ļoti postošs tuvajiem, bet diagnozes formāli nebūs.
  7. Kauns un stigma. Personības traucējumus neviens negrib atzīt, arī ģimenes ne.
  8. Cietušie bieži nestāsta. Daudzi nekad nevienam nav pateikuši, kas notika mājās. Īpaši vīrieši, kurus pazemo sieviete, un cilvēki, kuriem pāri dara vecāks.Īpaši vīrieši, kurus pazemo sieviete, un cilvēki, kuriem pāri dara māte.Īpaši sievietes, kuras vīrs kontrolē un biedē un kurām saka, ka „ģimenes lietas nenes ārā”, un cilvēki, kuriem pāri dara tēvs.
  9. Latvijā gandrīz nav pētījumu. Mums nav zināms neviens Latvijas pētījums par narcistisko traucējumu vai psihopātijas izplatību. Speciālistu, kuri labi saprot narcismu un vardarbību, ir maz. Tāpēc Latvijai mēs varam tikai rēķināt pēc citu valstu datiem.

Otra puse: ne katrs grūts cilvēks ir narciss

Skaitļi ir par mazu, bet tas nenozīmē, ka katrs, kurš tevi sāpināja, ir narciss. Internetā vārds „narciss” bieži tiek lietots par jebkuru bijušo, grūtu kolēģi vai nepatīkamu radinieku. Cilvēki var būt egoistiski, nobijušies, nenobrieduši vai vienkārši nepiemēroti tev, un tā nav personības slimība. Svarīgs nav nosaukums, bet tas, kas atkārtojas, kam tas vienmēr nāk par labu un ko tas nodara tev. Atšķirību starp parastu konfliktu un vardarbību skaidrojam nodarbībā Konflikts vai vardarbība.

Par diagnozi

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet, kā redzi, cilvēki ar šādiem uzvedības modeļiem paši pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc gandrīz nekad netiek diagnosticēti. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav narcisa”. Etiķete nav svarīga, svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja vardarbīgais modelis ir, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši: drošības plāns. Normālas attiecības neliek naktīs gulēt nomodā un prātot, vai tev jūk prāts. Ja tev tā notiek, šis apjukums pats par sevi ir signāls: gāzlaitings (angl. gaslighting) un Apjukums ir simptoms.

Skaitļi neizšķir, vai tas, kas notika ar tevi, bija īsts
Pat ja šādu cilvēku būtu viens no tūkstoša, tas nemainītu to, ko tu piedzīvoji. Tavas atmiņas, tavas bailes un tas, kā tu jūties, nav atkarīgi no procentiem. Statistika runā par sabiedrību, ne par tavu virtuvi.

Kā tas izskatās

Anita piecus gadus dzīvoja ar vīrieti, kurš publiski bija mīļš un izpalīdzīgs, bet mājās viņu gadiem kontrolēja un pazemoja. Pēc šķiršanās viņa izlasīja, ka narcisi ir „tikai ap 1%”, un nodomāja: „Tik reti. Droši vien es pārspīlēju un pati biju vaina.” Draugi viņai bija teikuši: „Viņš? Tik jauks cilvēks.” Apkopots no vairākiem stāstiem.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Roberts septiņus gadus dzīvoja ar sievu, kura citu priekšā bija sirsnīga un rūpīga, bet mājās viņu gadiem noniecināja un draudēja atņemt bērnus. Pēc šķiršanās viņš izlasīja, ka narcisi ir „tikai ap 1%”, un nodomāja: „Tik reti. Droši vien es pārspīlēju, un vīrietim vispār būtu jātiek galā pašam.” Draugi viņam bija teikuši: „Viņa? Tik jauks cilvēks.” Apkopots no vairākiem stāstiem.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Doma „tik reti, tātad tā nevar būt” ir viena no biežākajām, ko dzird cietušie. Bet 1% nav maz. Tas ir cilvēks katrā lielākā darba kolektīvā, vairāki katrā skolā.

Anitas stāstā atkārtojas tas pats, kas daudzos citos: šarmants tēls uz āru, kontrole mājās, cietusī, kurai neviens netic. Tieši tāpēc šādi cilvēki neparādās statistikā. Anitu neviens nekad nav pētījis, un viņas bijušais vīrs nekad nav bijis pie psihiatra.

Roberta stāstā atkārtojas tas pats, kas daudzos citos: šarmants tēls uz āru, kontrole mājās, cietušais, kuram neviens netic. Tieši tāpēc šādi cilvēki neparādās statistikā. Robertu neviens nekad nav pētījis, un viņa bijusī sieva nekad nav bijusi pie psihiatra. Vīrieši par šādu pieredzi runā vēl retāk, tāpēc skaitļos viņu gandrīz nav.

Tā pati doma „tādi taču ir reti, tātad tā nevar būt” skan arī citās attiecībās. Parasti to pirmais pasaka kāds no malas, un pēc tam tu to sāc atkārtot sev.

Tu pirmo reizi pastāsti tantei, ka māte tevi visu bērnību pazemoja un nedēļām sodīja ar klusēšanu. Citu priekšā viņa vienmēr bija rūpīgākā māte ciemā.
„Tava mamma? Viņa taču visu atdeva jums. Tādas lietas notiek citās ģimenēs, ne mūsējā.”
Tu pirmo reizi pastāsti tantei, ka tēvs mājās kliedza un iebiedēja, bet ārpus mājām bija visu mīlēts treneris.
„Tavs tētis? Pusi pilsētas bērnu viņš izaudzināja. Tādi cilvēki nav tādi.”
Tu pastāsti draugam, ka māsa gadiem stāsta radiem izdomājumus par tevi un katros ģimenes svētkos tevi izsmej, līdz visi smejas līdzi.
„Nu, brāļi un māsas vienmēr strīdas. Tā taču nav nekāda vardarbība.”
Tu pastāsti draugam, ka brālis gadiem stāsta radiem izdomājumus par tevi un katros ģimenes svētkos tevi izsmej, līdz visi smejas līdzi.
„Nu, brāļi un māsas vienmēr strīdas. Tā taču nav nekāda vardarbība.”
Tu pastāsti mammai, ka tante katros ģimenes svētkos tevi pazemo bērnu priekšā un pēc tam visiem stāsta, ka tu viņu „nesaproti”.
„Tante vienkārši ir tāda. Viņa to nedomā ļauni. Neņem to tik personīgi.”
Tu pastāsti mammai, ka tēvocis katros ģimenes svētkos tevi pazemo bērnu priekšā un pēc tam visiem stāsta, ka tu viņu „necieni”.
„Tēvocis vienkārši ir tāds. Viņš to nedomā ļauni. Neņem to tik personīgi.”
Tu pastāsti kolēģim no citas nodaļas, ka vadītāja mēnešiem tevi pazemo sapulcēs un tavu darbu uzdod par savu.
„Viņa? Viņa ir mūsu labākā vadītāja, klienti viņu dievina. Varbūt tev vienkārši neder šis darbs.”
Tu pastāsti kolēģim no citas nodaļas, ka vadītājs mēnešiem tevi pazemo sapulcēs un tavu darbu uzdod par savu.
„Viņš? Viņš ir mūsu labākais vadītājs, klienti viņu dievina. Varbūt tev vienkārši neder šis darbs.”
Tu pastāsti kopīgai paziņai, ka tava tuvākā draudzene gadiem aizņemas naudu, neatdod un citiem stāsta, ka tu esi „mantkārīgs cilvēks”.
„Nu, draudzībā visādi gadās. Nevar taču katru nosaukt par narcisu.”
Tu pastāsti kopīgam paziņam, ka tavs labākais draugs gadiem aizņemas naudu, neatdod un citiem stāsta, ka tu esi „mantkārīgs cilvēks”.
„Nu, draudzībā visādi gadās. Nevar taču katru nosaukt par narcisu.”
Tu pastāsti kādam no kopienas, ka tās vadītāja publiski kauninās tos, kuri apšauba viņas lēmumus, un liek pārtraukt saites ar „negatīvajiem” tuviniekiem.
„Viņa ir tik gaišs cilvēks. Tik daudziem viņa palīdzējusi. Varbūt problēma ir tavā pretestībā.”
Tu pastāsti kādam no draudzes, ka mācītājs publiski kauninās tos, kuri apšauba viņa lēmumus, un liek pārtraukt saites ar „negatīvajiem” tuviniekiem.
„Viņš ir tik gaišs cilvēks. Tik daudziem viņš palīdzējis. Varbūt problēma ir tavā pretestībā.”

Katrā no šiem teikumiem ir tas pats: runātājs vērtē cilvēka tēlu, ko redz no malas, nevis to, kas ar tevi atkārtojas. Viens tāds teikums neko nepierāda ne par vienu, ne par otru pusi. Bet, ja tavu pieredzi atkal un atkal noraida ar „tas ir retums” vai „viņš vai viņa taču ir tik jauks cilvēks”„viņa taču ir tik jauks cilvēks”„viņš taču ir tik jauks cilvēks”, atceries: 1% nav maz, un tieši šarmantie statistikā neparādās.

Kāpēc gandrīz katrs dzīvē satiek vismaz vienu
Dzīves laikā tu pazīsti simtiem cilvēku: skolā, darbā, attiecībās, ģimenē, draugu lokā. Ja pat viens no simts ir ar narcistiskiem traucējumiem vai psihopātiju, satikt vismaz vienu ir gandrīz neizbēgami. Turklāt šie cilvēki bieži meklē tuvību, varu un uzmanību, tāpēc viņus biežāk sastop tur, kur tas sāp visvairāk: attiecībās, ģimenē un darbā pie vadītāja.

Vai tas izklausās pazīstami?

  • Vai tu esi sev teicis vai teikusiteicisteikusi: „Tādi ir reti, man droši vien vienkārši liekas”?
  • Vai tu gaidi, ka kāds speciālists vispirms apstiprinās diagnozi, lai tu drīkstētu ticēt savai pieredzei?
  • Vai citi par šo cilvēku saka „tik jauks”, bet mājās tu redzi ko citu?
  • Vai tu nekad nevienam neesi pilnībā izstāstījis vai izstāstījusiizstāstījisizstāstījusi, kas notika?
  • Vai tu baidies, ka, nosaucot kādu par narcisu, tu pats vai patitu patstu pati kļūsti par „ļauno”?

Ko tu vari darīt

  1. Neļauj procentiem izlemt tavā vietā. Jautājums nav „cik tādu ir pasaulē”, bet „kas atkārtojas manā dzīvē un ko tas man nodara”.
  2. Skaties uz uzvedību, ne uz etiķeti. Pieraksti konkrētus notikumus: kas notika, kas tika teikts, kā tu jutīes pēc tam. Tas palīdz redzēt, kas atkārtojas.
  3. Nepieprasi sev pierādījumu, kādu neprasa pat pētnieki. Pat pētījumi nespēj saskaitīt visus. Tev nevajag diagnozi, lai rūpētos par savu drošību.
  4. Izvēlies speciālistu, kurš saprot vardarbību. Latvijā ne katrs psihologs vai terapeits pārzina narcistisku vardarbību un traumu. Bīstami padomi ir „izrunājiet to”, „abi esat vainīgi” vai pāru terapija ar cilvēku, kurš dara pāri. Pārbaudi: vai speciālists tev tic, neprasot pierādīt? Vai pazīst vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne (angl. trauma bond)? Vai neuzspiež „salabšanu”? Līdz tam palīdz Dr. Ramani Durvasula, ASV klīniskā psiholoģe: YouTube kanāls „DoctorRamani”, grāmatas angļu valodā.
  5. Runā ar kādu tagad. 116 123 (bez maksas, visu diennakti, latviešu, krievu, angļu valodā) vai 116 006 (noziegumos un vardarbībā cietušajiem, pēcpusdienā un vakarā). Briesmās zvani 112.
Pārbaudi savas attiecībasPašpārbaude, 5 minūtes Drošības plānsKā droši aiziet, soli pa solim

Mīti

Mīts: „Viņi ir ļoti reti. Droši vien es pārspīlēju.”
Pat piesardzīgākie pētījumi runā par apmēram vienu no simts pieaugušajiem, citi par sešiem no simts, un tie ir tikai tie, kurus izdevās saskaitīt. Latvijā tie būtu desmitiem tūkstošu cilvēku, un katrs no viņiem ietekmē daudzus. Tava pieredze nav statistikas kļūda.
Mīts: „Katrs bijušais ir narciss.”
Nē. Šķiršanās sāp, un daudzi bijušie ir vienkārši egoistiski, nenobrieduši vai nepiemēroti. Narcistiska vardarbība ir tad, kad tas atkārtojas atkal un atkal, vienmēr nāk par labu vienai pusei un tevi pamazām padara mazāku, apjukušu un bailīgu. Šo kritēriju var pārbaudīt, neizmantojot nevienu etiķeti.

Iedziļinies

Saistīts

Narcistiski personības traucējumiPsihopātijaAntisociāli personības traucējumiRobežstāvokļa personības traucējumiB klasterisTumšā triāde
Autors
narcisms.lv redakcija

Avoti

  1. Stinson, F. S., Dawson, D. A., Goldstein, R. B., Chou, S. P., Huang, B., Smith, S. M., Ruan, W. J., Pulay, A. J., Saha, T. D., Pickering, R. P., & Grant, B. F. (2008). Prevalence, correlates, disability, and comorbidity of DSM-IV narcissistic personality disorder: Results from the Wave 2 National Epidemiologic Survey on Alcohol and Related Conditions. Journal of Clinical Psychiatry, 69(7), 1033–1045.
  2. Dhawan, N., Kunik, M. E., Oldham, J., & Coverdale, J. (2010). Prevalence and treatment of narcissistic personality disorder in the community: a systematic review. Comprehensive Psychiatry, 51(4), 333–339.
  3. Coid, J., Yang, M., Ullrich, S., Roberts, A., & Hare, R. D. (2009). Prevalence and correlates of psychopathic traits in the household population of Great Britain. International Journal of Law and Psychiatry, 32(2), 65–73.
  4. Babiak, P., Neumann, C. S., & Hare, R. D. (2010). Corporate psychopathy: Talking the walk. Behavioral Sciences & the Law, 28(2), 174–193.
  5. Hare, R. D. (2003). The Hare Psychopathy Checklist–Revised (2nd ed.). Multi-Health Systems.
  6. Volkert, J., Gablonski, T.-C., & Rabung, S. (2018). Prevalence of personality disorders in the general adult population in Western countries: systematic review and meta-analysis. British Journal of Psychiatry, 213(6), 709–715.
  7. Winsper, C., Bilgin, A., Thompson, A., Marwaha, S., Chanen, A. M., Singh, S. P., Wang, A., & Furtado, V. (2020). The prevalence of personality disorders in the community: a global systematic review and meta-analysis. British Journal of Psychiatry, 216(2), 69–78.
  8. Pincus, A. L., & Lukowitsky, M. R. (2010). Pathological narcissism and narcissistic personality disorder. Annual Review of Clinical Psychology, 6, 421–446.
  9. American Psychiatric Association (2022). Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, Fifth Edition, Text Revision (DSM-5-TR). American Psychiatric Publishing.
Ja tev tagad ir grūti
Bez maksas, visu diennakti. Tiešās briesmās zvani 112.
112 · 116 123 · 116 006
Zvanīt 116 123