Palīdzība pēc narcistiska vecāka: kā sākt atgūties pieaugušā vecumā

Tu esi pieaugušais. Tev var būt darbs, savs dzīvoklis, varbūt arī savi bērni. Un tomēr viens mātes zvans vai viena tēva īsziņa var sabojāt visu nedēļu. Tu pēc tam stundām prāto, vai biji pārāk ass, vai tiešām esi nepateicīgs bērns un kāpēc tev joprojām tā sāp. Ja tas izklausās pazīstami, šī lapa ir tev. Tā palīdzēs saprast, kas ar tevi notiek, un sākt atgūties jau šonedēļ, arī tad, ja pie psihologa vēl neej.

Ja tev ir briesmas tagad

• Briesmas tieši tagad (kāds draud, sit, neļauj aiziet): zvani 112. Bez maksas, visu diennakti.
• Ļoti grūti, gribas pazust, domas par nāvi: zvani 116 123. Bez maksas, visu diennakti, latviešu, krievu un angļu valodā.
• Vardarbība vai noziegums, gribi saprast savas tiesības: 116 006, katru dienu 12:00–22:00, bez maksas.

Arī pieaugušam bērnam vecāks var būt bīstams: ja tu ar vecāku dzīvo kopā, ja viņš vai viņa draud, nāk pie tevis bez aicinājuma vai kontrolē tavu naudu, sagatavo drošības plānu.

Kas ar tevi notiek

Bērns nevar aiziet no vecāka. Viņam nav kur iet, un viņam ir vajadzīga vecāka mīlestība, lai izdzīvotu. Tāpēc bērns, kura māte vai tēvs bija narcistisks (vecāks, kuram viņa paša vajadzības vienmēr bija pirmās, kurš bērnu izmantoja kā spoguli, lepnuma avotu, mierinātāju vai vainīgo), dara vienīgo, ko var: pielāgojas. Iemācās nolasīt vecāka noskaņojumu no durvju aizciršanas skaņas. Iemācās būt ideāls, neredzams vai noderīgs. Iemācās, ka viņa paša jūtas ir problēma.

Tas strādāja, kad tev bija seši vai četrpadsmit. Pieaugušā dzīvē tie paši paradumi sāk traucēt. Biežākās pēdas, ar ko cilvēki atnāk:

• Vaina par katru „nē”. Tu atsaki vecākam svētdienas pusdienas un visu vakaru jūties kā noziedznieks.
• Iekšējais kritiķis (angl. inner critic): balss galvā, kas komentē katru tavu soli, bieži ar tiem pašiem vārdiem, kurus teica vecāks.
• Pārmērīga modrība (angl. hypervigilance): tu pastāvīgi pēti citu cilvēku sejas un balss toni, lai laikus pamanītu dusmas.
• Izpatikšana (angl. fawn response): tu piekrīti, pirms paspēj padomāt, ko gribi tu.
• Emocionālie atplaiksnījumi (angl. emotional flashbacks): pēkšņi pārņem sens kauns vai bailes, kas nav samērīgas ar to, kas notiek tagad. Priekšnieks pasaka „ienāc uz brītiņu”, un tu jūties kā astoņgadīgs bērns, kurš gaida sodu.
• Attiecības, kas atkārto veco. Partneris vai partnere, kurš atkal liek tev nopelnīt mīlestību, un sajūta, ka „tas taču ir pazīstami”.
• Tukšums un apjukums par sevi. Tu īsti nezini, kas tev patīk, jo visu dzīvi tev bija jākalpo kāda cita vajadzībām.

Tas nav vājums. Tā ir loģiska reakcija uz bērnību, kurā tev bija jāizdzīvo. Pētījumi par nelabvēlīgām bērnības pieredzēm (angl. Adverse Childhood Experiences, ACE) rāda, ka ilgstošs stress bērnībā atstāj pēdas arī pieaugušā veselībā un attiecībās. Pēdas nav liktenis, un ar tām var strādāt.

Vai tiešām mans vecāks ir narcists?

Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, jo problēmu redz citos: bērnos, laulātajā, kaimiņos. Tāpēc „mammai vai tētim nav diagnozes” nenozīmē, ka nekas nebija.

Svarīgs nav nosaukums, bet tas, kas notika atkal un atkal. Ja tev gadiem bija jāizpatīk, jābaidās no viņa vai viņas noskaņojuma un jājūtas vainīgam par savām vajadzībām, tas ir pietiekami. Šādas attiecības ar laiku ļoti reti kļūst labākas. Biežāk tās kļūst smagākas, kad bērns sāk dzīvot savu dzīvi, un vēl smagākas, kad vecāks noveco. Tavs ceļš ir sargāt sevi un, ja vajag, mazināt kontaktu, cik tas ir droši un iespējami. Kā to plānot: drošības plāns.

Normālā ģimenē pieaugušais bērns neguļ nomodā, prātojot, vai tiešām viņš visu izdomāja. Ja tev tā notiek, pats apjukums ir signāls. Lasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting: kad tev iestāsta, ka tas, ko tu redzēji un jutīji, nenotika) un kāpēc apjukums ir simptoms.

Kā tas izskatās tagad: viena situācija, divi vecāki

Atšķirība nav tajā, vai vecākam patīk tava izvēle. Atšķirība ir tajā, vai tava izvēle drīkst pastāvēt, neizraisot sodu, kaunu vai vainas lavīnu.

Kad ģimene nostājas vecāka pusē

Bieži sāp ne tikai vecāks, bet arī tas, ka citi neredz. Brālis saka „vecāki jau ir veci, piedod”, tante pārmet, ka „tu salauzi vecākiem sirdi”, māsīca pārsūta vecāka ziņu ar piebildi „vai tu nevari būt lielāks cilvēks?”. Tā nav sazvērestība. Bieži ģimenes locekļi paši ir iemācījušies izdzīvot, izpatīkot vecākam, vai redz tikai vecāka šarmanto pusi. Bet tev nav jāpārliecina visa dzimta. Tev pietiek ar to, ka tu zini, kas notika. Par cilvēkiem, kurus vecāks sūta ar ziņām, lasi lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys).

Ja tu vēl nevari (vai negribi) iet pie speciālista

Tas ir normāli. Daudziem pieaugušajiem bērniem doma „iet pie psihologa par saviem vecākiem” šķiet kā nodevība. Citiem nav naudas, rindā jāgaida mēnešiem, vai vienkārši bail, ka atkal neviens neticēs. Daudzi uzauga ar teikumu „netīrus palagus uz āru nenes”.

Sākt var šeit. Pašpalīdzība var daudz:

• dot vārdus tam, kas notika, lai beidzot būtu skaidrs: tu to neizdomā;
• mazināt kaunu un vainu, jo tu redzi, ka tā notiek ļoti daudziem;
• iemācīt nomierināt nervu sistēmu, kad pārņem senas bailes;
• palīdzēt nospraust robežas un sagatavoties sarunām vai to neesamībai.

Vai man jāpiedod? Vai jāpārtrauc attiecības?

Ne viens, ne otrs nav obligāts, un neviens no tiem nav pirmais solis. Daudzi pieaugušie bērni dzird „piedod, viņš taču ir tavs tēvs” vai „mātes ir tikai viena” un jūtas vainīgi, ka nespēj. Piedošana nav pienākums, un tā nenozīmē atkal atvērt durvis tam, kas sāp. Tāpat kontakta pārtraukšana nav sods vecākam, bet tavas drošības jautājums. Starp „viss kā agrāk” un „nekad vairs” ir daudz soļu: retāk zvanīt, tikties tikai publiskā vietā vai kopā ar kādu, nestāstīt par savu dzīvi to, ko vecāks vēlāk izmanto pret tevi. Sākumā pietiek ar vienu: saprast, kas notika, un pārstāt to uzņemties kā savu vainu. Lēmumus par kontaktu pieņem vēlāk, kad ir vairāk spēka.

Ko pašpalīdzība nevar: aizstāt cilvēku, kurš tevi redz un tic tev. Bērnības trauma radās attiecībās, un daudz no tās dziedē arī attiecībās: ar terapeitu, grupu, drošiem draugiem. Tāpēc skaties uz šo lapu kā uz sākumu, nevis kā uz visu ceļu.

Ja izvēlēsies speciālistu, izvēlies tādu, kurš saprot vardarbību

Latvijā, tāpat kā citur, ne katram psihologam vai psihoterapeitam ir zināšanas par narcistisku vardarbību un bērnības traumu. Labu gribošs speciālists bez tām var kaitēt: ieteikt „izrunāties ar mammu”, „piedot, jo viņa ir veca”, aicināt uz kopīgu sesiju ar vecāku. Ar vardarbīgu cilvēku atklāta saruna nestrādā tā, kā ar parastu: viņš vai viņa to izmanto pret tevi. Pārbaudi:

• Vai speciālists tev tic, neprasot pierādīt?
• Vai viņš zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne, kompleksais PTSS?
• Vai nespiež uz kopīgām sesijām vai „izlīgšanu”?
• Vai pēc tikšanās tu jūties skaidrāk, nevis vainīgāk?

Ja pēc tikšanās tev ir vēl lielāks apjukums, vairāk vainas vai sajūta, ka tevi grūž atpakaļ pie vecāka, tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē, palīdz ASV klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas materiāli: YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmata „It’s Not You” (2024), tie ir angļu valodā.

Tava pirmā nedēļa

Nevajag visu izdarīt uzreiz. Septiņas dienas, viens mazs solis dienā.

1. 1. diena: miegs un ķermenis. Šodien nekādu lielu lēmumu. Ej gulēt pusstundu agrāk, paēd siltu ēdienu, izej ārā desmit minūtes. Ja pēc sarunas ar vecāku trīc rokas, izmēģini iezemēšanos: nosauc piecas lietas, ko redzi, četras, ko dzirdi, trīs, ko vari aptaustīt.
2. 2. diena: drošība. Pārdomā, kur vecāks ir tavā dzīvē: vai viņam ir tavas atslēgas, piekļuve tavam kontam, vai viņš var ierasties bez brīdinājuma? Pieraksti vienu lietu, ko vari mainīt šomēnes.
3. 3. diena: viens drošs cilvēks. Padomā, kuram tu vari pateikt kaut vienu teikumu par to, kā bija. Draugs, brālēns, kolēģe, 116 123. Nav jāstāsta viss.
4. 4. diena: fakti uz papīra. Uzraksti trīs atmiņas no bērnības tā, kā tās bija: kas notika, ko teica vecāks, kā tu jūties. Bez vērtējuma „varbūt es pārspīlēju”. Tas palīdz atšķirt atmiņu no vecāka versijas.
5. 5. diena: viena nodarbība. Izlasi pirmo soli no mācību ceļa zemāk. Tikai vienu.
6. 6. diena: viens ieraksts. Noklausies vienu ierakstu sadaļā „Klausies”, piemēram, ceļā uz darbu.
7. 7. diena: viens rīks. Atver „Tavas brūces” rīku vai realitātes žurnālu un ieraksti tur pirmo lietu.

Ja nedēļas laikā vecāks zvana, nav jāatbild uzreiz. Tu vari atbildēt vēlāk, īsi, vai nemaz. Tā ir tava nedēļa.

Tavs mācību ceļš narcisms.lv

Šis ir saraksts, kas iet no „kas notika” uz „kā tagad dzīvot”. Viens solis dienā vai nedēļā, cik tev ir spēka.

1. Narcistiska māte vai Narcistisks tēvs. Sāc ar savu vecāku: kā bērns aug blakus viņam vai viņai un kā tas izpaužas katrā vecumā, līdz pat 40+.
2. Abi vecāki narcistiski vai Kad otrs vecāks klusē. Ja mājās nebija neviena droša pieaugušā vai otrs vecāks redzēja un neiejaucās, šeit sapratīsi, kāpēc tas sāp citādi.
3. Zelta bērns, grēkāzis un neredzamais bērns. Kāda loma bija tev un brāļiem vai māsām, un kāpēc ģimene joprojām tevi tajā tur.
4. Parentifikācija un emocionālā saplūšana. Ja tu biji vecāka mierinātājs vai „mazais pieaugušais”, šie divi vārdi izskaidros, kāpēc tev tik grūti nospraust robežas.
5. ACE: nelabvēlīgas bērnības pieredzes. Ko pētījumi saka par bērnības stresu un veselību, un kāpēc tavs rezultāts nav spriedums.
6. Emocionālais atplaiksnījums. Kā atpazīt brīdi, kad tevi pārņem senas jūtas, un kā atgriezties šodienā.
7. Iekšējais kritiķis. Kā atšķirt vecāka balsi no savas sirdsapziņas un pamazām to apklusināt.
8. Brūces un āķi. Kā bērnības brūce vēlāk kļūst par āķi, uz kuru noķer narcistisks partneris, priekšnieks vai draugs.
9. Kāpēc tas atkārtojas. Ja tavās attiecībās atkal parādās tas pats, šeit būs mehānisms un veids, kā to pamanīt laikus.
10. FOG: bailes, pienākums, vaina un minimāls kontakts. Kas tevi velk atpakaļ un kā satikties ar vecāku retāk un uz saviem noteikumiem.
11. Kā atjaunot nervu sistēmu. Konkrēti ikdienas paņēmieni ķermenim, kas gadiem dzīvojis trauksmē.

Rīki, kas iet kopā ar šo ceļu:

Kad ar pašpalīdzību nepietiek

Ej pie speciālista vai zvani, ja:

• tu domā par nāvi vai par to, ka būtu labāk, ja tevis nebūtu (zvani 116 123 vai 112 tagad);
• nedēļām nevari gulēt, ēst vai strādāt;
• atmiņas vai atplaiksnījumi pārņem dienu tā, ka nevari koncentrēties;
• tu sāc dzert, lietot vielas vai medikamentus, lai „izslēgtu” jūtas;
• tu daudz „atslēdzies”: laiks pazūd, viss šķiet nereāls;
• vecāks vai radinieki tev draud, vajā vai iejaucas tavā darbā un ģimenē;
• tu atkal un atkal nonāc attiecībās, kur tev sāp, un bez palīdzības no tā neizkļūsti.

Ilgstoša bērnības trauma var izraisīt kompleksu posttraumatiskā stresa sindromu (angl. complex PTSD). Tā ir atzīta diagnoze, nevis rakstura vājums, un to ārstē. Pie psihiatra var pierakstīties arī bez nosūtījuma, ja ir psihiski traucējumi.

Kur Latvijā vērsties

Rīgā deklarētajiem pieejamas arī Rīgas Sociālā dienesta bezmaksas psihologa konsultācijas un atbalsta grupas (67105048 vai 25770080, soc@riga.lv). Grupā daudzi pirmo reizi dzird, ka citiem bija tieši tāpat.

Kā pārbaudīt speciālista kvalifikāciju: Psihologu reģistrs (viis.gov.lv/registri/psihologi) un Latvijas Psihoterapijas biedrības speciālistu saraksts (psihoterapija.lv/lpb-specialisti), tajā var atlasīt arī krievvalodīgus speciālistus.

Sīkāk pēc vietas: Palīdzība Rīgā, Palīdzība Mārupē, Kā atrast psihologu vai psihoterapeitu Rīgā.

Iedziļinies

• Palīdzība pēc traumatiskas pieredzes: kopskats un visas situācijas vienuviet.
• PTSS un kompleksā trauma: atplaiksnījumi, trigeri un kas palīdz.
• Pēc narcistiskām attiecībām: ja bērnības shēma atkārtojās arī ar partneri.
• Trauksme, panika un miegs: ko darīt tūlīt, kad uzbrūk panika vai nevari aizmigt.