Vientuļais vecāks: kāpēc „gatavā ģimene” bija tik grūti atraidāms piedāvājums
Vientuļam vecākam cilvēks, kurš uzreiz pieņem bērnus, palīdz ar ikdienu un sola „pilnu ģimeni”, piedāvā tieši to, kā visvairāk pietrūkst, un kad bērni pie viņa pieķeras, aiziešana nozīmē sāpināt arī viņus, tāpēc saikne kļūst ļoti stipra un bērnu drošībai jāpievērš īpaša uzmanība.
Īsumā
- Vientuļais vecāks nes visu viens: naudu, bērnus, slimības, skolu. Ir nogurums, vientulība un vainas sajūta, ka bērniem kāda pietrūkst. Tas ir normāli.
- Cilvēks, kurš grib kontrolēt, piedāvā „gatavo ģimeni”: mīl bērnus no pirmās dienas, palīdz, sola būt tētis vai mamma. Kad bērni pieķeras, aiziešana nozīmē sāpināt viņus vēlreiz.
- Tas strādāja dzīves posma dēļ. Te ir arī mierīgs, skaidrs skaidrojums par to, kā daži cilvēki caur vecāku meklē piekļuvi bērniem, kādas ir pazīmes un kā bērnus pasargāt.
Šis raksts ir daļa no sērijas „Kad tu viņu satiki”. Katram dzīves posmam ir savs raksts: kas tajā posmā mums vajadzīgs, ko otrs piedāvāja un kāpēc saikne izveidojās tik stipra. Visu sēriju atradīsi rakstā Kad tu viņu satiki.
Šeit ir par laiku, kad tu audzini bērnus viens vai viena: pēc šķiršanās, pēc partnera nāves vai tāpēc, ka otrs vecāks nekad nav bijis klāt. Šajā posmā „piedāvājums” nav tikai mīlestība. Tas ir gatavā ģimene: kāds, kurš grib ne tikai tevi, bet arī tavus bērnus. Tieši tāpēc šis raksts runā arī par bērnu drošību. Mierīgi, bez panikas, bet skaidri.
Kāds ir šis dzīves posms
Vientuļais vecāks nes to, ko parasti nes divi. Latvijā tādu ģimeņu ir daudz, un vairums tiek galā ļoti labi. Bet tas prasa daudz.
- Viss uz vieniem pleciem. Darbs, nauda, bērnudārzs, skola, slimības, pulciņi, vakariņas, mājasdarbi. Neviena, kam pateikt „šovakar tu”.
- Nauda ir saspringta. Uzturlīdzekļi nāk neregulāri vai nenāk vispār. Katrs negaidīts rēķins ir krīze.
- Vientulība. Vakarā, kad bērni guļ, nav neviena, ar ko parunāt kā pieaugušajam.
- Vainas sajūta. „Bērniem pietrūkst tēva.” „Bērniem pietrūkst mātes.” „Es viņiem nevaru dot pilnu ģimeni.”
- Maz laika iepazīties. Randiņš nozīmē auklīti. Tāpēc katrs cilvēks, kurš „vienkārši iederas”, šķiet veiksme.
- Pašvērtība tirgū. „Kurš gribēs sievieti ar diviem bērniem?” „Kura gribēs vīrieti, kuram ir bērni un bijusī sieva?”
Tās ir īstas vajadzības. Bet tām ir aklā zona: kad kāds ir labs ar taviem bērniem, tu pieņem, ka viņš vai viņa ir labs cilvēksviņa ir labs cilvēksviņš ir labs cilvēks. Un tu sāc vērtēt otru pēc tā, cik daudz šis cilvēks atvieglo tavu dzīvi, nevis pēc tā, kā otrs izturas, kad nav skatītāju.
Kā viņi tevi atrada šajā posmā
Vispārīgi par to, kā šādi cilvēki izvēlas, ir nodarbība Kā viņi izvēlas upurus. Vientuļam vecākam ir dažas raksturīgas vietas.
- Lietotnes, kur tu godīgi raksti „man ir bērni”. Lielākā daļa cilvēku to ņem vērā un iet tālāk vai priecājas. Daži īpaši jautā par bērniem pirmajā sarunā: cik gadu, vai otrs vecāks ir klāt, kad tu strādā.
- Bērnu vide. Cits vecāks no bērnudārza, treneris, skolotājs, kaimiņš, kurš palīdz ar velosipēdu.
- Praktiskā palīdzība. Kāds, kurš piedāvā aizvest bērnu uz treniņu vai pieskatīt, kamēr tu strādā.
- Grupas un draudze, kur visi zina, ka tu esi viens vai vienaviensviena ar bērniem.
Pirmajās sarunās otrs bieži runā vairāk par taviem bērniem nekā par tevi. Tas izskatās pēc labas zīmes. Parasti tā arī ir. Bet tā ir arī vieta, kur ir vērts pievērst uzmanību, kādus jautājumus uzdod un kāpēc.
Kā mīlestības bombardēšana tika pielāgota šim posmam
Mīlestības bombardēšana (angl. love bombing) ir pārāk daudz uzmanības, jūtu un solījumu pašā sākumā. Vientuļam vecākam tā ir bombardēšana ar ģimeni. Otrs mīl ne tikai tevi, bet uzreiz arī bērnus. Dāvanas bērniem. Izbraucieni. „Es vienmēr gribēju tieši tādu ģimeni.” Un pats svarīgākais: palīdzība, kuras tev tik ilgi nav bijis.
Neviens no šiem teikumiem viens pats neko nepierāda. Daudzi labi cilvēki patiesi mīl partnera bērnus un palīdz no pirmās dienas. Atšķirība ir tempā, robežās un tajā, kas notiek vēlāk: vai otrs ciena, ka tu esi vecāks un tu nosaki, cik ātri bērni viņu iepazīst. Vai otrs pieņem bērna „nē”. Un vai palīdzība paliek palīdzība vai kļūst par parādu.
Kāpēc traumatiskā saikne tagad strādāja tik labi
Traumatiskā saikne (angl. trauma bond) ir stipra pieķeršanās cilvēkam, kurš tev dara pāri, jo sliktais mijas ar labo neparedzami. Datons un Peintere (Dutton & Painter, 1993) aprakstīja, ka tieši šī maiņa padara saikni stipru. Vientuļam vecākam ir pieci paātrinātāji.
1. Atvieglojums ir burtisks. Otrs pirmo reizi pēc gadiem paņem daļu slodzes. Kad šo palīdzību atņem, piemēram, pēc strīda, tu to jūti ķermenī: atkal viss uz taviem pleciem. Kad palīdzība atgriežas, tā jūtas kā glābšana. Tas ir atvieglojuma slazds (angl. negative reinforcement) tīrā veidā.
2. Bērni pieķeras. Pēc dažiem mēnešiem bērni gaida otru, zīmē viņam vai viņaiviņaiviņam zīmējumus, saka „mīlu”. Tagad aiziešana nozīmē sāpināt bērnus, kuri jau vienu reizi ir zaudējuši vecāku. Daudzi vecāki paliek gadiem tieši šī iemesla dēļ.
3. Pateicība un parāds. „Kurš vēl mūs pieņemtu?” Tu jūties pateicīgs vai pateicīgapateicīgspateicīga, un pateicība kļūst par iemeslu piedot.
4. Bērni kā ķīla. Otrs var izmantot bērnus pret tevi: „Tu gribi, lai viņi atkal paliek bez tēva?” vai „Viņi mani mīl vairāk nekā tevi.” Vai otrādi: kļūt aukstam pret bērniem, lai tu censtos vēl vairāk.
5. Nogurums un bailes no atkārtošanās. Tu jau vienreiz esi palicis vai palikusipalicispalikusi viens vai vienaviensviena. Doma par to vēlreiz ir nepanesama.
Soli pa solim:
- Otrs iepazīstas ar bērniem ļoti ātri un kļūst par viņu mīluli.
- Otrs paņem daļu tavas slodzes: vadā, pieskata, maksā.
- Tu atslābsti. Tavas robežas kļūst maigākas, jo „viņš vai viņaviņaviņš taču palīdz”.
- Parādās pirmā kritika par tavu audzināšanu, aukstums vai sods.
- Otrs sāk izvēlēties: viens bērns ir mīlulis (angl. golden child), otrs ir vainīgais par visu (angl. scapegoat). Tu esi starp viņiem.
- Aiziet šķiet neiespējami: bērni pieķērušies, slodze atkal būtu tava, un tu esi noguris vai nogurusinogurisnogurusi.
Bērnu drošība: kas ir grūmings un kā to pamanīt
Šī sadaļa ir svarīga, un tā ir rakstīta mierīgi. Lielākā daļa jauno partneru nav bīstami bērniem. Bet daži cilvēki, kuri grib piekļūt bērniem, apzināti meklē vientuļus vecākus: tur ir noguris pieaugušais, kuram vajag palīdzību, un bērni, kuriem pietrūkst uzmanības. Pētījumā, kurā bērnu seksuālās vardarbības veicēji paši stāstīja par savām metodēm (Elliott, Browne & Kilcoyne, 1995), daļa aprakstīja tieši to: piekļuvi bērniem caur ģimeni, draudzību ar vecāku un pakāpenisku uzticības iegūšanu. Lielākā daļa zināmo gadījumu ir vīrieši, bet ir arī sievietes. Pazīmes ir tās pašas.
Grūmings (angl. grooming) nozīmē pakāpenisku sagatavošanu: pieaugušais soli pa solim iegūst bērna un vecāka uzticību, pārbauda robežas un veido noslēpumus, lai vēlāk varētu nodarīt pāri un bērns nestāstītu. Tas notiek lēni, un tāpēc to ir grūti pamanīt. Viena pazīme neko nepierāda. Uzmanies, ja vairākas atkārtojas.
- Otrs ļoti grib pavadīt laiku ar bērnu vienatnē un tam atrod arvien jaunus iemeslus.
- Otrs izceļ vienu bērnu: īpašas dāvanas, īpaši noslēpumi, „mēs ar tevi esam īpaši draugi”.
- Noslēpumi. „Mammai (vai tētim) nestāstīsim.” Pat par sīkumiem, piemēram, saldumiem. Tā bērns iemācās, ka ar šo cilvēku ir lietas, par kurām nerunā.
- Robežu pārbaudes. Kutināšana, kas neapstājas, kad bērns saka „nē”. Ienākšana vannas istabā. Vēlme pašam mazgāt vai guldīt bērnu jau pirmajās nedēļās. Gulēšana bērna gultā.
- Bērna „nē” netiek ņemts vērā. „Nu apskauj taču, nebūt kautrīgs.” „Viņš vienkārši ir kaprīzs.”
- Pieaugušo saturs. Joki, bildes, filmas vai sarunas, kas nav bērna vecumam.
- Bērna uzticības graušana tev. „Mamma būs dusmīga, ja uzzinās.” „Tētis tev nenoticēs.”
- Spiediens uz tevi. Otrs grib nakts auklēšanu ļoti ātri un apvainojas, ja tu atsaki.
Uzmanies arī uz izmaiņām bērnā: pēkšņas bailes no konkrēta cilvēka, negribēšana palikt ar viņu, miega problēmas, regresija (piemēram, atkal slapina gultu), noslēgšanās, seksuālas zināšanas vai uzvedība, kas neatbilst vecumam. Tās var būt arī citu iemeslu dēļ. Bet tās ir vērts nopietni uztvert.
Ko darīt, lai pasargātu bērnus (tas der jebkurās jaunās attiecībās):
- Temps ir tavs. Iepazīstini jauno cilvēku ar bērniem tikai tad, kad pats vai patipatspati šo cilvēku labi pazīsti. Pirmajā laikā nekādas nakts auklēšanas.
- Iemāci bērniem ķermeņa drošības noteikumus. Neviens nedrīkst aiztikt vietas, ko sedz peldkostīms. Bērns drīkst pateikt „nē” jebkuram pieskārienam, arī apskāvienam. Mums ir pārsteigumi, nevis noslēpumi: pārsteigums ir kaut kas, ko drīz uzzinās visi, noslēpums ir tas, ko nekad nedrīkst stāstīt.
- Runā ar bērniem regulāri, mierīgi un bez nopratināšanas: „Kā tev bija ar viņu? Kas bija jautrs? Vai bija kaut kas, kas tev nepatika?”
- Uzticies savai intuīcijai. Ja kaut kas tev liekas nepareizi, tev nav jāpierāda. Tu vari vienkārši pārtraukt kontaktu.
- Ja ir aizdomas: nenopratini bērnu ar jautājumiem, kas ieliek atbildi mutē. Pieraksti to, ko bērns pats pateica, viņa vārdiem. Nodrošini, lai bērns nepaliek kopā ar šo cilvēku. Zvani policijai (110 vai 112) vai konsultējies pa 116 111, bērnu un jauniešu uzticības tālruni, kur var zvanīt arī pieaugušie. Vari vērsties arī bāriņtiesā.
Par emocionālo pusi: pat ja nekādas seksuālas vardarbības nav, narcistisks partneris var bērniem nodarīt daudz. Mīluļa un grēkāža loma (sīkāk terminos zelta bērns un grēkāzis), bargi sodi, izsmiekls, bērnu izmantošana kā spiegi vai lidojošie pērtiķi. Bērniem vajag vismaz vienu drošu pieaugušo. Tu vari būt tas.
Kā tas parasti noritēja
| Kad | Ko otrs darīja | Ko tu juti | Ko tas uzbūvēja |
|---|---|---|---|
| 1.–2. mēnesis | Grib ātri satikt bērnus. Dāvanas, izbraucieni, palīdzība. | Atvieglojums, cerība | Sajūtu „beidzot mēs esam ģimene” |
| 3.–5. mēnesis | Pārvācas pie jums vai pavada daudz laika. Pieskata bērnus. | Pateicība, miers | Bērnu pieķeršanos un tavu atkarību no palīdzības |
| 6.–9. mēnesis | Pirmā kritika par tavu audzināšanu. Viens bērns kļūst par „problēmu”. | Apjukums, sargāšanās | Spriedzi, kurā tu esi starp otru un bērnu |
| 9.–18. mēnesis | Palīdzība kļūst par sviru: „Es jums visu daru, un kur ir pateicība?” | Vaina, nogurums | Parādu, kuru nevar atmaksāt |
| 1,5–3 gadi | Draudi: „Bērni būs salauzti, ja tu aiziesi.” Bērni sāk slēpt jūtas. | Bailes par bērniem abos virzienos | Saikni, kuru tur bērni |
Kā tas izskatās
Apkopots no vairākiem stāstiem. Martai ir 35 gadi un divi dēli, 7 un 11. Gatis pēc mēneša jau trenē mazāko futbolā un vadā abus uz skolu. Pēc pusgada viņš pārvācas pie viņiem. Vecākajam dēlam viņš sāk teikt, ka tas ir „mammas lelle”, un soda viņu ar telefona atņemšanu par katru iebildumu. Mazākais ir viņa „čempions”. Kad Marta aizstāv vecāko, Gatis saka: „Tu audzini no viņa vājuli. Man ir jāiejaucas, jo tu netiec galā.” Vecākais dēls vairs nenāk ārā no istabas.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Ko šeit pamanīt: ātra piekļuve bērniem un praktiskā palīdzība radīja uzticību. Pēc tam bērni tika sadalīti: mīlulis un grēkāzis. Martas vecāka loma tiek noniecināta („tu netiec galā”), un viņas mēģinājumi aizsargāt tiek pasniegti kā problēma. Vecākā dēla noslēgšanās ir svarīgs signāls.
Apkopots no vairākiem stāstiem. Pēterim ir 40 gadi, un viņš viens audzina meitu Annu, kurai ir 9. Evita pirmajā mēnesī ir brīnišķīga: pin Annai matus, cep kūkas, runā ar viņu par meiteņu lietām. Pēc gada Evita ir greizsirdīga uz katru stundu, ko Pēteris pavada ar Annu. Annai viņa saka, ka tētis „viņu vairs tik ļoti nemīl, jo tagad viņam ir Evita”. Pēterim viņa saka, ka Anna ir izlutināta un melo. Kad Pēteris runā par šķiršanos, Evita raud: „Anna tev nekad nepiedos, ka tu atņēmi viņai vēl vienu mammu.”
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Ko šeit pamanīt: „mamma” bija piedāvājuma daļa, un tieši tāpēc tā tagad ir ķīla. Evita sacenšas ar bērnu par Pētera uzmanību un sēj šaubas abos virzienos: Annai par tēvu un Pēterim par Annu. Tā ir triangulācija (angl. triangulation): trešā cilvēka izmantošana, lai sagrautu jūsu saikni.
Kas tas nav
Kopā sadzīvot jaunā ģimenē ir grūti arī labiem cilvēkiem. Ne katra problēma ir vardarbība.
- Jaunajam partnerim var būt grūti ar pusaudzi, kurš viņu ignorē. Tas nav vardarbība, ja viņš vai viņaviņaviņš par to runā ar tevi un neatriebjas bērnam.
- Jums var būt atšķirīgi uzskati par noteikumiem, datoru un gulētiešanas laiku. Tas nav vardarbība, ja jūs vienojaties un pēdējais vārds par tavu bērnu paliek tev.
- Otrs var reizēm būt noguris un nepacietīgs. Tas nav vardarbība, ja viņš vai viņaviņaviņš atvainojas un tas neatkārtojas kā ierasts veids.
- Bērns var sākumā būt greizsirdīgs uz jauno cilvēku un teikt „es tevi ienīstu”. Tas ir normāli un pāriet, ja pieaugušie ir mierīgi.
Atšķirība ir virzienā un atkārtošanā: vai bērniem ar laiku kļūst mierīgāk vai bailīgāk, vai tev kļūst vieglāk vai smagāk, un vai tava loma kā vecākam tiek cienīta vai atņemta.
Atrodi savu gadījumu
Katrs stāsts ir apkopots no vairākiem.
Bargais „tētis”. Arnis ienāca ar „puikām vajag disciplīnu”. Pēc gada zēni viņa klātbūtnē runā čukstus, un Solvita sev saka, ka tas ir „respekts”. Ja tas esi tu, lasi Kad narcists ir vīrietis un par grēkāzi.
Pārāk ieinteresēts vienā bērnā. Raimonds ir ļoti mīļš ar Ievas 10 gadus veco meitu, sūta viņai ziņas, pērk dāvanas „tikai viņai” un grib viņu aizvest uz ezeru bez Ievas. Meita pēkšņi negrib, lai viņš nāk. Ja tas esi tu, pārlasi sadaļu par grūmingu augstāk un zvani 116 111 konsultācijai.
Apgādnieks ar nosacījumiem (slēptā versija). Kaspars maksā par bērnu pulciņiem un nekad nekliedz. Bet katru reizi, kad Līga nepiekrīt, pulciņi „vairs nav pa kabatai”. Ja tas esi tu, lasi par ekonomisko vardarbību un Atkarības brūce.
Ideālais patēvs sabiedrībā. Visi redz, kā Guntis nes Daces dēlu uz pleciem. Mājās viņš izsmej Daci bērna priekšā un sauc viņu par „traku mammu”. Ja tas esi tu, lasi Kā viņi uzvedas ikdienā un Pazemojuma brūce.
Sāncense ar bērnu. Laura sākumā bija „mamma”, bet tagad sacenšas ar Jura meitu par viņa uzmanību un sauc viņu par „tavu princesīti” ar indi balsī. Ja tas esi tu, lasi Kad narciste ir sieviete un par triangulāciju.
Bērni kā vēstneši. Kristīne liek Oskara dēliem stāstīt, ar ko tētis runā pa telefonu. Ja viņš iebilst, viņa saka, ka bērni „paši grib viņu sargāt”. Ja tas esi tu, lasi par lidojošajiem pērtiķiem un Glābēja brūce.
Pastāvīgā kritika par tavu audzināšanu (slēptā versija). Dace nekad nekliedz, bet katru dienu mierīgi paskaidro, ka Ivars „visu dara nepareizi” un bez viņas bērni būtu „izlaisti”. Ivars sāk šaubīties par sevi kā tēvu. Ja tas esi tu, lasi Nepietiekamības brūce un Kāpēc es šaubos par sevi.
Kad aiziet šķiet cietsirdīgi. Ilze saka: „Ja tu aiziesi, tavi bērni zaudēs mani, un tā būs tava vaina.” Bērni viņu tiešām mīl, un Andris paliek trīs gadus ilgāk, nekā gribēja. Ja tas esi tu, lasi Vīrieši kā upuri un Traumatiskā saikne.
Ko darīt tagad, ja satiki viņu šajā posmā
1. Bērnu drošība ir pirmajā vietā. Ja ir kaut mazākās aizdomas par seksuālu vardarbību pret bērnu, nešaubies un nerunā vispirms ar aizdomās turēto. Nodrošini, lai bērns ar viņu nepaliek, un zvani 112 vai 110, vai konsultējies pa 116 111. Ja bērnam ir jārunā ar kādu, tas ir bērnu tālrunis 116 111, kur viņš var zvanīt arī pats.
2. Skaties uz bērniem, ne tikai uz sevi. Kā bērni izturas, kad otrs ienāk istabā? Vai viņi runā brīvi? Vai viens bērns ir kļuvis kluss vai dusmīgs? Bērni bieži jūt spriedzi agrāk par pieaugušajiem.
3. Nešaubies par savu vecāka lomu. Otrs var teikt „tu netiec galā”, „tu audzini nepareizi”. Tu esi vecāks. Tu esi ticis vai tikusiticistikusi galā pirms šī cilvēka un tiksi galā arī pēc.
4. Samazini atkarību no palīdzības. Atjauno citus atbalsta avotus: vecvecākus, draugus, citus vecākus, auklīti. Ja otrs ir vienīgais, kurš var pieskatīt bērnus, viņam ir pārāk daudz varas.
5. Pieraksti. Ko otrs saka bērniem, kā viņus soda, ko bērni stāsta. Tas palīdz redzēt, ka tas atkārtojas, un var būt svarīgi, ja vajadzēs vērsties bāriņtiesā vai policijā.
6. Plāno aiziešanu kopā ar bērniem. Ja bērni ir pieķērušies, aiziešana sāpēs arī viņiem. Tā nav iemesls palikt. Bērniem ir vieglāk pārdzīvot vienu skumju šķiršanos nekā gadus spriedzē. Palīdz vienkārša, patiesa valoda: „Mēs vairs nedzīvosim kopā. Tā nav tava vaina. Tu drīksti būt skumjš vai skumja.” Drošības plāns: Drošības plāns. Ja otrs dzīvo jūsu mājā un ir vardarbīgs, policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz astoņām dienām, un pēc tam var lūgt tiesai pagaidu aizsardzību.
7. Izvēlies speciālistu, kurš saprot vardarbību. Bērniem var palīdzēt bērnu psihologs, bet izvēlies to, kurš zina par vardarbību ģimenē un neiesaka „visiem kopā vienoties”. Tev pašam vai pašaipašampašai vajag speciālistu, kurš tev tic, zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne un nespiež uz „izlīgumu bērnu dēļ”. Pāru terapija ar cilvēku, kurš kontrolē, bieži padara situāciju bīstamāku.
Palīdzība. 112 briesmās, visu diennakti. 116 111 bērniem un jauniešiem, arī vecākiem, kuri grib konsultēties par bērna drošību. 116 123 ir krīžu tālrunis pieaugušajiem, bez maksas, visu diennakti, latviski, krieviski un angliski. Tur zvana arī vīrieši.Tur zvana arī tēvi, un tevi uzklausīs nopietni.Tur tevi uzklausīs bez nosodījuma. 116 006 ir noziegumos un vardarbībā cietušajiem, pēcpusdienā un vakarā. Pašvaldības sociālais dienests var palīdzēt atrast krīzes centru vecākiem ar bērniem.
Drošības plānsArī tad, ja aizej kopā ar bērniem Kad tu viņu satikiVisi dzīves posmi vienā tabulāMīts
Iedziļinies
- Visa sērija: Kad tu viņu satiki.
- Tuvie posmi: Pēc šķiršanās un Gaidības un mazulis.
- Kā droši aiziet: Drošības plāns un Pagaidu aizsardzība.
- Kāpēc ir tik grūti aiziet: Traumatiskā saikne.
- Brūces: Glābēja brūce, Atkarības brūce, Tukšuma brūce.
- Termini: zelta bērns, grēkāzis, triangulācija, lidojošie pērtiķi, robežas.
Saistīts
Avoti
- Elliott, M., Browne, K., & Kilcoyne, J. (1995). Child sexual abuse prevention: What offenders tell us. Child Abuse & Neglect, 19(5), 579–594.
- Bancroft, L., & Silverman, J. G. (2002). The Batterer as Parent: Addressing the Impact of Domestic Violence on Family Dynamics. Thousand Oaks, CA: Sage.
- Dutton, D. G., & Painter, S. (1993). Emotional attachments in abusive relationships: A test of traumatic bonding theory. Violence and Victims, 8(2), 105–120.
- Durvasula, R. (2024). It's Not You: Identifying and Healing from Narcissistic People. New York: The Open Field / Penguin Life.
- Herman, J. L. (1992). Trauma and Recovery. New York: Basic Books.